Atklājot Itālijas reģionus


Teksts: Linda Jansone

Itāļu valodas skola L’ITALII piedāvāt iepazīt Itālijas reģionu tradīcijas, īpatnības un dialektus ar Latvijā dzīvojošu itāļu acīm, jo Itālija nav tikai Roma, Milāna, Venēcija un Neapole.

Ja vēl neesat sadraudzējušies un iemīlējušies pasaulē skaistākajā, kaislīgākajā, romantiskākajā un siltākajā valodā pasaulē, iespējams, ka tieši stāstījums itāļu valodā iekārdinās to apgūt un izbaudīt vai rosinās vēlmi apmeklētu kādu no reģioniem. Pēc katras prezentācijas brīvā diskusiju un sarunu gaisotnē var nogaršot katram reģionam raksturīgās uzkodas un vīna glāzi, kā arī praktizēties starpkultūru sakaros, jo valodu var iemācīties tikai runājot, pat ja, sperot pirmos soļus, jāiztiek ar žestu valodu vai jāpalūdz palīdzība. Jautrus brīžus sagādā populārāko izteicienu apgūšana reģionu dialektos vai izloksnēs.


VENETO


Veneto reģions visā pasaulē ir izslavēts vietējo prosecco vīnu, Veronas - Romeo un Džuljetas mīlestības pilsētas un Venēcijas dēļ, tomēr tajā var atrast daudz interesanta un vēl neizzināta. Ar Veneto reģionu iepazīstina Adele Della Pietà, kura dzimusi un augusi mazpilsētā Vittorio Veneto.

Par Veneto reģiona galvaspilsētu uzskata Venēciju, kas izvietojusies uz 117 salām, ko savieno 150 kanāli un 400 tilti, no kuriem slavenākie ir Rialto tilts un Nopūtu tilts (Ponte dei Sospiri), jo tā bija pēdējā lieta, ko skatīja notiesātie ceļā uz cietumu. Tā bija pēdējā iespēja pavērties uz daiļavām un skaisto pilsētas panorāmu.

Venēcija un tās lagūna ietilpst UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, lai gan slavenākais tūristu apskates objekts ir Svētā Marka laukums, kura iepazīšanai iesaka veltīt veselu dienu, nesteidzīgi iepazīstot un uztverot visas nianses, it īpaši gaismu spēles un dodžu pilis.

Pa Venēciju var pārvietoties ar vaporeto – sabiedrisko ūdens autobusu, gondolu vai kājām. Savukārt izsalkumu var remdēt ar tradicionālajiem venēciešu ēdieniem: polenta gialla (kukurūzas putraimu putra), sarde in saor (uzkoda uz ceptu sardīņu bāzes, ko pasniedz ar saldskābiem sīpoliem, priežu riekstiem un rozīnēm), baccalà mantecato (žāvētas mencas uzkoda).

Venēcijā notiek arī vecākais pasaules kinofestivāls, ko 1932. gadā dibināja Džuzepe Volpi di Misurata, Lučāno de Feo un Antonio Maraini. Kinofestivāls ir daļa no Venēcijas biennāles, kuru 1895. gadā nodibināja pilsētas dome. Labākā filma saņem Zelta lauvu, labākais režisors – Sudraba lauvu, labākais scenārists – Zelta monētu (osella), bet labākie aktieri – Volpi kausu. Kinofestivāls notiek katru gadu augusta beigās – septembra sākumā Lido salā. Ja neesat saistīti ar kinoindustriju, tad šajā laikā uz Venēciju labāk nebrauciet. Ietaupīsiet laiku, naudu un nervus. Venēcijas iespaidus, krāsainību un parafrāzes par mākslas un kultūras attiecībām var saskatīt latviešu režisores Rozes Stiebras animācijas filmā “Sirds likums” (2024).

Ja pēc filmas noskatīšanās vēl joprojām ilgojaties pēc košuma, varat doties uz Murano salu, kas ir izslavēta ar stikla izstrādājumiem, ko izmanto pat juvelierizstrādājumos, un Stikla muzeju (Museo del Vetro di Murano), kā arī Burāno salu, kas apžilbinās ar spilgtien namiņiem, izsmalcinātām, bet dārgām mežģīnēm, un draudzīgiem minčiem, kuru tur ir ļoti daudz.

Viskrāšņāk Venēcija uzplaukst leģendārā karnevāla laikā, greznībai sasniedzot apogejas stāvokli. Dzīves svinēšana pirms gavēņa sit augstu vilni. Maskas, tērpi, balles, parādes, kaislības, mistērijas, mīlasstāsti, intrigas, nodevība, flirts, nebēdnības un noziegumi ir neatņemama svētku sastāvdaļa. Ikviens var atļauties vairāk, izkāpt no komforta zonas, atlaist grožus, apzinoties, ka maska ir kā otrā āda, no zemapziņas dzīlēm iznirusi personība, kas pabaro un apmīļo ego patieso patību.

Verona 

 

Veronu sauc par mīlestības pilsētu. Tā ir iekļauta UNESCO mantojumā arhitektūras, mākslas un kultūras dēļ. Pilsētas zināmākie simboli ir Džuljetas māja (Casa di Giuletta), kas pieder Dal Capello dzimtai, kas it kā ir Kapuleti ģimenes prototips Šekspīra traģēdijā “Romeo un Džuljeta”, un tās slavenais balkons, uz kura stāvēja Džuljeta, kad Romeo viņai atzinās mīlestībā. Pie mājas atrodas Džuljetas bronzas statuja. Ticējums vēsta, ka pieskaršanās Džuljetas statujas labajai krūtij piesaista veiksmi mīlestībā.

Mīlestības tēmu turpina trešais lielākais romiešu amfiteātris pasaulē - Veronas arēna, kuru ir vērts apmeklēt operas festivāla vai operizrāžu laikā, izbaudot izcilu akustiku un īpašu atmosfēru.

Pilsētas burvību var baudīt, dodoties nesteidzīgā pastaigā pa romiešu arcades tiltu Ponte Pietra (Akmens tiltu) pār Adidžes upi, kura vienā galā atrodas sargtornis, un pēc tam kādā no tavernām, krodziņiem vai restorānā nobaudīt tipiskos Veronas ēdienus: gnocchi di patate (kartupeļu klimpas), pandoro (tradicionāla itāļu saldā maize, ko galvenokārt pasniedz Ziemassvētkos), fritole (virtuļi, ko pasniedz tikai karnevāla laikā).

Paduja


Padujā atrodas divi UNESCO mantojuma sarakstā iekļauti objekti: pasaulē vecākais akadēmiskais botāniskais dārzs, kuru uzskatu par zinātnes, zinātniskās apmaiņas un izpratnes par dabas un kultūras attiecību pirmsākumu. Tas ir devis ievērojamu ieguldījumu daudzu mūsdienu zinātnes nozaru, jo īpaši botānikas, medicīnas, ķīmijas, ekoloģijas un farmācijas, attīstībā. Tajā glabājas vairāk nekā 1300 sugu unikālu eksemplāru, piemēram, Gētes palma, kuru vācu dzejnieks apbrīnoja 1786. gadā, formulējot savu evolūcijas atziņu 1790. gadā publicētajā “Esejā par augu metamorfozi”.

Un Skroveņi kapella (Cappella della Scrovegni), kurā aplūkojamas Džoto di Bonone gleznotās freskas, kurās dominē Jēzus un Jaunavas Marijas dzīve, izceļot viņas lomu cilvēku pestīšanā. Mākslinieks perfekti pārzināja arhitektūras, mozaīkas un tēlniecības nianses. Viņa darbi izstaro emocionalitāti, cilvēcisko aspektu, ticību brīnumam un tā iespējamību.

Pieminēšanas vērts ir fakts, ka ilgus gadus Padujas universitātē ir strādājis fiziķis un astronoms Galileo Galilejs; Svētā Antonija bazilikā apbedīti Svētā Antonija pīšļi. Viņu uzskata par kristiešu svēto un vientuļnieku, ceļotāju un nabagu aizbildni, pie kura vēršas, meklējot pazudušas mantas un cilvēkus. Mūks bija slavens ar saviem sprediķiem, brīnumdarbiem un tikumīgo dzīvi. Viņam rādījušās halucinācijas, iedvesmojot Hieronīma Bosa gleznu “Svētā Antonija kārdināšana”, kurā tā atspoguļota dēmonu un erotisko vīziju veidā. Arī Viljama Šekspīra lugas “Spītnieces savaldīšana” lielākā daļa darbības noris Padujā.

Pēc bagātīgas kultūras baudīšanas var pievērsties garšas kārpiņām un tradicionālajai Padovas virtuvei: oca in onto (zoss mērcē), minestrone pasta e fagioli (makaronu zupa ar pupiņām), bollito di carne mista (vārītas gaļas maisījums).

Trevīzo 

 

Trevīzo ir pilsēta, kurā apvienojas dabas harmonija un industriālā vide. Tās sirds ir Piazza dei Signori – kultūras, vēstures un sociālais centrs. Visi ievērojamie apskates objekti atrodas vecpilsētā, kas agrāk bija cietoksnis, ko ieskāva sienas četru kilometru garumā ar vairākiem apsargātiem ieejas vārtiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Dabas mīļotājiem iesakām apmeklēt Sile upes reģionālo dabas parku (Il parco naturale regionale del fiume Sile), kura teritorija plešas četru hektāru platībā. Interesentiem piedāvā dažādus ekskursiju maršrutus vietājā gida pavadībā, ņemot vērā ekskursantu vēlmes. Ir iespējams doties kultūrai un arhitektūrai pa pēdām, iepazīt velkoņu celiņus, senās veļas mazgātuves un dzirnavas, industriālo arheoloģiju, kā arī doties apskatīt konkrētus objektus. Tikpat labi ikviens var doties garākā pastaigā ar kājām, braukt ar velosipēdu vai laivot, izmantojot zaļo ceļu jeb ekoloģisko koridoru, kas ir paredzēts lēnai mobilitātei un uzskatāms par alternatīvu maršrutu parastajam ceļu tīklam, savienojot visus galvenos apskates objektus, dodot apmeklētājiem iespēju iepazīt parka teritoriju, pakāpeniski atklājot tā īpatnības.

Trevīzo ir iemīļotā deserta tiramisū dzimtene, bet tradicionālākais ēdiens – risotto al radicchio di Treviso (rīsu ēdiens ar itāļu lapu cigoriņiem). Bieži vien risotto pievieno arī speķi. Radikio cigoriņus sauc arī par salātu/lapu cigoriņiem/ itāļu lapu cigoriņiem jeb sarkano cikoriju. Tai piemīt maigi rūgtena garša.

Savukārt vīna baudītājiem noteikti jādodas prosecco tūrē, it īpaši uz Colline del Prosecco di Conegliano e Valdobbiadene, kas iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā kā kultūras ainava, kurā vīnkopju darbs ir palīdzējis radīt unikālu ainavu, aptverot vīnogu audzēšanas apgabalu, kurā ražo slaveno Prosecco di Conegliano-Valdobbiadene DOCG vīnu.

Vittorio Veneto


Vittorio Veneto noslēdzās Pirmais pasaules karš 1918. gada 11. novembrī. Ievērojamākie apskates objekti: centro di Serravalle, museo della battaglia un santuario di Sant’Augusta. Dabas mīļotāji un nesteidzīgas atpūtas cienītāji var doties pastaigās pa kalniem, pakalniem, gar upēm un ezeriem.

Centro di Serravalle ir lieliska vieta, kur pavadīt patīkamu pēcpusdienu, pastaigājoties pa vēsturiskā centra šaurajām ieliņām un ejot pa taku, kas ved uz pilsētas simbolu - Sant'Augusta svētnīcu, kurā glabājas Serravelle patroneses mirstīgās atliekas.

Leģenda vēsta, ka Svētā Auguste bija gotu karaļa un pagāna Madruco meita, kura slepus pieņēma kristīgo ticību no kāda eremīta. Viņa mierināja un palīdzēja sava tēva-despota vajātajiem kristiešiem un piedalījās lūgšanās. Viņai piedēvēja brīnumdares spējas. Tēvs Augusti ticības dēļ ieslodzīja un nežēlīgi spīdzināja, dedzināja sārtā un nometa no kalna, piesietu pie riteņa, tomēr viņa izglābās. Beigās tēvs viņu nogalināja, nocērtot galvu ar zobenu. Pēc nāves viņa kļuva par Serravelle patronesi.

Svētās Augustes svētnīca piesaista gan svētceļniekus, gan ekskursantus. Uz to ved monumentālas kāpnes. Kāpiena laikā paveras gleznains skats uz Vittorio Veneto panorāmu, ko vainago arkas un Svētās Augustes statuja. Ceļš turpinās pa bruģētu mūļu celiņu, kas vispirms vijas starp nocietinājumu mūriem, tad gar mežainu kalna pusi. No nogāzes paveras skats uz septiņām 17. gadsimta kapelām. Savukārt svētnīcu ieskauj senais klinšu tornis (zvanu tornis) un neogotiskais portiks. Tās iekšpusē atrodas kapela, kas ir senākā svētnīcas daļa un kurā glabājas svētās relikvijas.

Museo della battaglia (Kaujas muzejs) atspoguļo vēsturi, kas veidota no daudziem mikrostāstiem, nostāstiem, anekdotēm, atmiņu fragmentiem, veidojot kopainu par Pirmo pasaules karu, pastātot ne tikai par varoņdarbiem, bet arī par ikdienas sīkumiem, atklājot kara absurdo normalitāti un neprātu.

Muzeja uzdevums ir nevis izskaidrot, bet pastāstīt. Eksponāti un dokumenti ir atlasīti, lai koncentrētu uzmanību uz nozīmīgām detaļām, izvairoties no informācijas pārblīvētības. Ekspozīcijas dizains veidots, lai uzsvērtu un izceltu aplūkojamo tēmu, vienlaikus saglabājot oriģinālā muzeja svarīgākos vēsturiskos aspektus. Muzejs piedāvā arī virtuālo tūri.

Tradīcijas


Veneto reģionā populāras tradīcijas: Il pan e vin un La dama castellana.

Il pan e vin


Mūsdienās “il pan e vin” (maize un vīns) tradīcija sakrīt ar Zvaigznes dienu, bet tās pirmsākumi meklējami vecas malkas dedzināšanā kā novēlējums jaunajam gadam un gaidāmajai ražai, turklāt saskaņā ar tradīciju ir ļoti svarīgi ievērot dūmu virzienu:

“Ja dūmu un dzirkstelīšu virziens ir uz ziemeļiem vai austrumiem, ņem maisu un ej ubagot.”

“Ja virziens ir rietumi vai dienvidi, raža būs laba, tāpēc būs pilns polentas katls.”

Il pan e vin svētku laikā ierasts dzert un ēst tradicionālos ēdienus, piemēram, vin brulè; uzkarsētu, aromatizētu sarkanvīnu, un pinza - tradicionālu zemnieku saldumu.

La dama castellana


La dama castellana norisinās jūnija sākumā Koneljāno. To atklāj grandioza renesanses procesija, kurā piedalās vairāk nekā 200 dalībnieku, ģērbti vēsturiskos tērpos. Apmeklētāji var vērot konkrētu notikumu pārstāstu, ko Koneljāno iedzīvotāji piedzīvoja renesanses laikmetā, izspēlējot dzīvās dambretes spēli. Pēc dalībnieku ierašanās iesvēta karogus, bet dāmas un bruņinieki lūdz veiksmi savai pārstāvētajai apkaimei.

Dalībnieki dzīvās dambretes spēlei gatavojas vismaz sešus mēnešus, regulāri piedaloties speciālos mēģinājumos, turklāt visiem jābūt labā fiziskā formā.



LACIO


Lacio nav tikai Roma. Šajā reģionā apvienojas dabas skaistums, vēstures liecības un daudzveidīgu garšu kombinācija. Tā ir plaša teritorija, kurā ikviens atradīs sev kaut ko piemērotu. Ar Lacio reģionu iepazīstina Flavia Primitivo.

Lacio reģionā atrodas seši UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauti apskates objekti: Villa Adriana, Villa d’Este, etrusku nekropole Červeteri (La Necropoli etrusca di Cerveteri), etrusku nekropole Tarkvīnijā (La Necropoli etrusca di Tarqinia), Romas vēsturiskais centrs un La Macchina di S.Rosa a Viterbo.

Adriāna villu (Villa Adriana, Tivoli) uzcēla Romas imperators Hadriāns, iedvesdomies no ceļojumiem, izveidojot atpūtas vietu gan sev, gan ciemiņiem. Viņš bija slavens ar saviem militārajiem, mākslinieciskajiem, administratīvajiem sasniegumiem. Villas celtniecība ilga 20 gadus. To uzskata par inženierijas meistardarbu. Sākotnēji plašais dzīvojamo ēku komplekss aizņēma aptuveni 120 hektāru platību un ļoti līdzinājās senajai Romas pilsētai. Tajā atradās ēkas, pirtis, tempļi, kazarmas, teātri, dārzi, strūklakas un nimfejas – antīkās arhitektūras svētnīcas, kas celtas par godu nimfām. Villu veidoja divos līmeņos: augšējais stāvs bija kluss un viesmīlīgs, paredzēts imperatora vajadzībām, bet apakšējais - trokšņains un rosīgs, tajā strādāja vergi. Dažas daļas pasūtīja Hadriāns, atveidojot daudzās impērijas provinces, kuras pats bija apmeklējis. Mūsdienās no senās greznības ir iespējams apskatīt 40 hektārus, joprojām apliecinot šī kompleksa krāšņumu un nozīmību. Lai neko nepalaistu garām, iespējams nolīgt gidu vai ekskursijai veltīto visu dienu.

Villu d’Este (Tivoli) izveidoja Ferrāras hercogs. Tā ir izslavēta ar renesanses stila parku, it īpaši parka strūklakām. Villa d'Este teritorijā atrodas itāļu dārza dizaina šedevrs ar pārsteidzošu strūklaku, nimfeju, grotu, ūdens motīviem un ērģelēm, kas rada ūdens radīto skaņas efektu. Savukārt strūklaka pie sienas simbolizē trīs upes, kas tek no Tivoli uz galvaspilsētu Romu, bet Tivoli strūklaka ataino visu teritoriju: kalnus, Silfīdu un Anienes upes ūdenskritumu.

Etrusku nekropole Červeteri ir etrusku atdusas vieta. Kapenes ir veidotas pēc dzīvojamo māju parauga ar vairākām telpām ar profilētām durvīm un logiem, kolonnām un pīlāriem, mēbelēm, antīkiem priekšmetiem un dārgmetāla traukiem.

Pēc “mirušo pilsētas” apskates ieteicams doties uz Červeteri nacionālo arheoloģisko muzeju, kurā glabājas daudzi etrusku artefakti, tostarp slavena “Līgavas un līgavaiņa urna”.

Etrusku nekropole Tarkvīnijā ir etrusku apbedījumu vieta. “Mirušo pilsēta” atrodas plakankalnē, ko dēvē par Monteroci, jo tajā ir nelieli zemes pilskalniņi. Nekropoles pazemes gleznu galerija liecina, ka šajā pilsētā pastāvēja plaukstoša un nepārtraukta glezniecības tradīcija. Par nozīmīgākajām uzskata Lauvu kapenes, kas savu nosaukumu ieguvušas, pateicoties kaķu pārim, iespējams, panterām, kas uzgleznots abpus plauktam uz aizmugurējās sienas, uz kura ir attēlots liels krāteris, ap kuru ir divi spēlētāji un divas dejotāju grupas.

La Macchina di Santa Rosa (Viterbo). Tā ir 30 metrus augstā platforma, kas būvēta Viterbo Svētās Rozes godināšanai, kurai piemita mistiskas pravietošanas dāvanas un brīnumainas spējas. Viņa ir Viterbo aizbildne. Katru gadu 3. septembra vakarā simts vīri ar nosaukumu “Facchini di Santa Rosa” (Svētās Rozes nesēji) paceļ platformu, kas sver aptuveni piecas tonnas, un nes to pa Viterbo pilsētas centra ielām un laukumiem.

Sabaudija ir piekrastes pilsēta, atrodas Agro Pontino centrā, starp Romu un Neapoli. Tā ir pazīstama arī kā “pilsēta – dārzs”. Smilšainās pludmales un debeszilais ūdens piesaista apmeklētājus no maija līdz oktobrim. Sabaudija katru gadu saņem UNESCO zilo karogu par tīrību, drošību un augstākā līmeņa infrastruktūru.

Sperlonga ir piekrastes pilsēta, kas atrodas starp Romu un Neapoli. Tā ir slavema ar senās Romas jūras grotu, kurā atrastās Sperlongas skulptūras atrodas pilsētas muzejā. Sperlongu iecienījuši pasaulslaveni kinorežisori savu filmu un seriālu uzņemšanai, piemēram, Paolo Sorrentīno, Federiko Fellīni, Nanni Moretti, Karlo Verdone u.c.

Sperlongas gleznainās pludmales ar smiltīm un oļiem, kristāldzidro ūdeni piesaista apmeklētājus no maija līdz oktobrim. Katru gadu saņem UNESCO zilo karogu.



Un tomēr Roma


Visi ceļi ved uz Romu - mūžīgo un vienu no kinematogrāfiskākajām pilsēta pasaulē, kas pati par sevi ir kultūras un vēstures piemineklis. Tās labirinti piedāvā omulīgus krodziņus, ieskrietuves, restorāniņus, kuros baudīt tradicionālo romiešu virtuvi, iespējams, nejauši ieklīst vietā, kur klientus apkalpo tikai Romas dialektā/izloksnē, turklāt ar ēdienkarti nav iespējams iepazīties, bet tikai pasūtīt, ar ko vēlies ieturēties. Maltītes pagatavošana un pasniegšana līdzinās izrādei, bet tā nav domāta cilvēkiem bez humora izjūtas, it īpaši, ja esi vegāns vai veģetārietis. Jūtīgas dvēseles var ātri apvainoties. Šovs paredzēts cilvēkiem ar augstu pašapziņu.

Roma nebūtu Roma, ja nepiedāvātu atklāties kā svētā un grēciniece. Ir pieejamas tūres visām gaumēm: intelektuāļiem, estētiem, mākslas un kino baudītājiem, subkultūru piekritējiem un asu izjūtu cienītājiem. Ja atradīsiet uzticamu vietējo gidu, noteikti dodieties Romas pazemes vai nakts tūrē, jo ceļojums Romas naktī līdzinās sēdēšanai elektriskā krēslā. Tā ir unikāla un velnišķīga pilsēta, kas ir spējīga uz visu, jo tieši naktī ir uztverama pasaules kņada un burzma, kurā izgaismojas sabiedrības un morāles pārmaiņas. Nakts perfekti atspoguļo dzīvi, daudz labāk par jebkuru socioloģisko pētījumu vai eseju. Daļiņu no šīs maģijas var izbaudīt dokumentālajā filmā Roma, santa e dannata/Roma, svētā un nolādētā, rež. Daniele Ciprì, 2023.

Romu var uztvert arī kā optisko ilūziju. Viena no slavenākajām atrodas Via Piccolomini, Aurelio rajonā. Svētā Pētera baznīcas kupols rada ļoti īpašu efektu, jo, ejot pa ielu un attālinoties no tā, tas kļūst arvien lielāks un lielāks, līdz aizņem visu ainavu. Arī, braucot ar auto un apstājoties slīpākās ieliņās, it īpaši ārpus centra, liksies, ka automašīna turpina kustēties, lai gan stāv uz vietas. Visai sirreāla, bet brīnišķīga sajūta. Tai līdzinās arī Panteons – visu dievu templis un centriskās kupolveida arhitektūras piemineklis, kurā, iespīdot saules gaismai pa kupola “aci” 21. aprīlī plkst. 12:00, var vērot unikālu izrādi. Romas dzimšanas dienā gaismas stari izgaismo bronzas ieejas durvis, pa kurām pirms daudziem gadiem ienāca imperators, bet mūsdienās – apmeklētāji.

Savukārt lietus laikā atvērums rada “skursteņa efektu”, t. i., augšupejošu gaisa plūsmu, kas izraisa ūdens pilienu sadalīšanos. Tādējādi pat tad, kad ārā līst lietus, rodas sajūta, ka iekšpusē līst mazāk; šo sajūtu pastiprina, ka grīdā ir gan centrālā, gan sānu drenāžas atveres, kas neļauj veidoties peļķēm.

Netipiska vieta, kur paviesoties ir Cinecittà studijas, ļaujoties ceļojumam laika mašīnā. Ja esat apveltīti ar dzīvu iztēli, nokļūsiet gan Holivudas, gan Eiropas kino zelta laikmetā, un lokācijā, kurā satiekas vēstures grieži un arhitektūras mantojums. Cinecittà ir pasaule pasaulē, realitāte un mijkrēšļa zona.

Savdabīgā mijkrēšļa zonā atrodas arī EUR - Romas dienvidu rajons, ko uzbūvēja pēc Benito Musolīni rīkojuma 1943. gada Pasaules izstādei Romā. Tas ir izcils pilsētplānošanas paraugs, bet Palazzo della Civiltà Italiana, kas zināma kā Colosseo Quadrato, ir labākais EUR piemērs. Racionāls dizains, lineārs, pilnībā izgatavots no travertīna. To apskauž un slavē visi labākie kinematogrāfisti skatuviskuma dēļ. Portikus rotā 28 statujas, kas stāsta par itāļu tautas tikumiem. Lai paspilgtinātu šo koncepciju, uz galvenās fasādes ir iegravēts uzraksts, kurā teikts: “Dzejnieku, mākslinieku, varoņu, svēto, domātāju, zinātnieku, navigatoru, ceļotāju tauta”. EUR joprojām ir kulta vieta Romā. Ja paveiksies, satiksiet ne vienu vien slavenību; izredzētie varēs sasveicināties ar Frančesko Toti.

Līdzīgi kā daudzās citās Eiropas pilsētās jau kādu laiku arī Romā pēdējos gados ir parādījušies dažādi pilsētvides, sociālās un kultūras pārbūves projekti, kuru centrā ir ielu māksla. Viens no interesantākajiem piemēriem ir Tor Marancia kondominālais muzejs, ko izveidoja 2014. gadā, pateicoties Romas pašvaldībai. Publiskā māksla ir neatņemams elements kā sociālās struktūras kultūras izaugsme. 11 Tor Marancia sociālo mājokļu ēku sienas apgleznojuši 22 mākslinieki no desmit dažādām valstīm, pārvēršot šo apkaimi par skaistu kondominālo muzeju.

Vēl viena neparasta vieta Romā ir ateistu kapsēta (Cimitero acattolico). Romas iedzīvotāji to bieži dēvē par Angļu kapsētu, jo tur apbedīti galvenokārt protestanti, taču patiesībā tā ir neticīgo kapsēta, kurā atrodas arī ievērojamu ateistu vai grieķu pareizticīgo kapi. Tas ir sava veida slepens dārzs, kas atrodas uzreiz aiz Čestija (Cestia) piramīdas, kur sākas Testaccio rajons. Šeit apglabāti: rakstnieki Gada, Gēte, politiķis Gramši, žurnāliste Mirjama Mafai, dzejnieks Kītss un daudzi citi literāti un slaveni cilvēki. Daži kapi ir tik iespaidīgi, ka atgādina brīvdabas tēlniecības muzeja apmeklējumu. Pastaigājoties zem milzīgajām priedēm kaķu sabiedrībā, jūtams pārpasaulīgs miers, ko pēc tam var turpināt baudīt kaķu kafejnīcā “Romeow Cat Bistrot”.

Tipiskākie Lacio reģiona ēdieni: pasta alla carbonara (carbonara ir makaronu ēdiens, kas pagatavots no olām, cietā siera, taukā sālītas cūkgaļas un melnajiem pipariem); la Cacio e Pepe (spageti ar pekorino sieru un melnajiem pipariem), gli gnocchi alla romana (pagatavoti no mannas putraimiem, pilnpiena, sviesta un parmezāna siera, kas sajaukts ar sāli un melnajiem pipariem), la porchetta di Ariccia (vārīts un garšvielām aizdarīts cūkgaļas produkts, ko iegūst, pārstrādājot vai nu veselu cūku, vai arī tās centrālo daļu).


Tradīcijas


Lacio reģionā mazāk zināmie, bet tipiskākie svētki saistīti ar ēdienu un vīnu. Ikgadējais cūkgaļas festivāls Aričijā (Sagra della porchetta ad Ariccia) norisinās septembrī. Leģenda vēsta, ka šī garšīgā ēdmaņa kļuvusi tik populārs tāpēc, ka nozīmīgākās romiešu dižciltīgo ģimenes savulaik vasaras sezonā mēdza doties uz Aričiju, kur Romas pilīs baudīja porchetta di Ariccia kopā ar izcilu vīnu.

Vīna festivāls Marīno (Sagra dell’Uva a Marino) notiek katra oktobra pirmajā svētdienā. No publiskajām strūklakām ūdens vietā plūst vīns, bet akmenī izcirstajos vīna pagrabos var nograšot gredzenveida kūku.

Kartupeļu festivālu Leonesā (Sagra della Patata a Leonessa) rīko katra oktobra otrajā svētdienā, kad godina un galdā ceļ izslavēto vietējās lauksaimniecības produktu. Uzskata, ka šis ir izcilākais kartupeļu festivāls Itālijā.

Ziedu festivālu Genzano (Infiorata di Genzano) var vērot jūnijā. Reliģiskās procesijas maršrutu par godu Corpus Domini jeb Kristus Vissvētās Miesas un Asiņu svētkiem rotā dizaineru un mākslinieku izstrādāts un izlikts svaigo ziedu paklājs.

Pirmo reizi Genzano di Roma ielas rotāja ziedu ziedlapiņas 1778. gadā. Kopš tā laika katru gadu notiek tradicionālā Infiorata – reliģiski, vēsturē un folklorā sakņoti svētki, piesaistot tūristus no visas pasaules.