Buon appetito!




Pasaulē bīstamākais siers – Sardīnijas Casu Marzu

Teksts - Ieva Smiļģe




Jau gadsimtiem ilgi Itālijas salā Sardīnijā tiek gatavots īpašs pecorino, itāļu aitas piena siera, variants. 2009.gadā tas izpelnījās Ginesa rekordu kā bīstamākais siers pasaulē, un tā pārdošana Itālijā ir ar likumu aizliegta.

Kas šajā sierā tik īpašs, lai izpelnītos šādu uzmanību? Casu Marzu (burtiski tulkojot no sardīniešu dialekta – sapuvis siers) ne tikai pieder pūdēto sieru kategorijai, bet tajā arī dzīvo mušu kāpuri! Kad siers ir sagatavots, tajā speciāli tiek izgriezti caurumi un tas tiek izlikts ārpusē, lai ļautu mušām (Piophila casei) tajā sadēt olas, no kurām dzims kāpuri. To uzdevums ir sieru ēst un sagremot, tādejādi pārveidojot siera tekstūru krēmīgā masā, veicinot siera tauku sadalīšanos un radot šī siera spēcīgo un izteiksmīgo garšu. Šis process aizņem aptuveni 3 mēnešus.

Sardīnieši paši ar savu sieru un simtiem gadu seno tradīciju ļoti lepojas. Lai gan siera ēšana ir atzīta par bīstamu, jo mušu kāpuri var turpināt dzīvot ēdāja organismā un radīt nopietnas veselības problēmas, paši sardīnieši par to pasmejas un saka – ja tā būtu taisnība, sardīnieši jau sen būtu izmiruši, jo viņi šo sieru ēd jau vairākus simtus gadu! Turklāt, lai pārliecinātos, ka organismā nenonāk dzīvi kāpuri, ir vienkārši nepieciešams katru kumosu kārtīgi sakožļāt. Siers tiek uzskatīts par bīstamu tikai tad, ja tajā esošie kāpuri ir nomiruši, taču ja tie joprojām ir dzīvi, tad siers ir gatavs ēšanai!

Par spīti aizliegumam, Casu Marzu joprojām tiek gatavots mājas apstākļos (pavasarī un vasarā). Tā kā siers tiek uzskatīts par afrodīziju, tas tradicionāli tiek pasniegts kāzās un citās īpašās svinībās. Tas parasti tiek ēsts uz maizes, vienlaicīgi baudot spēcīgu sarkanvīnu.

Sardīnijas siera meistari jau gadiem ilgi cīnās par šī produkta legalizēšanu – lai gan valstī tā tirdzniecība ir aizliegta, reģiona līmenī tam ir piešķirts tradicionāla produkta apzīmējums. Tā kā pēdējā laikā aizvien vairāk tiek runāts par kukaiņu lietošanu uzturā, itāļiem ir cerība, ka šī delikatese, kuram līdzīgas variācijas tiek gatavotas arī citos Itālijas reģionos, kādreiz būs atkal brīvi pieejama.


Noskaties video:  https://www.youtube.com/watch?v=Y8F-0Ogp4fU&t=139s



Kad un kā doties sēņot Itālijā?

Teksts - Ieva Smiļģe

          Lai gan neierasti vasarīgie laikapstākļi vēl par to īpaši neliecina, arī Itālijā ir sācies rudens, kas īpaši iepriecina sēņotājus, jo, tāpat kā Latvijā, sēņu lasīšana ir iecienīta rudens aktivitāte arī Itālijā, precīzāk – Apenīnu un Alpu kalnu un pakalnu mežos, kur sēņu lasīšana var sākties jau pat jūlija beigās. Taču, ja gatavojies šim vaļaspriekam nodoties Itālijā, ir jāzina vietējie likumi un ierobežojumi, citādāk var nākties šķirties gan no salasītajām sēnēm, gan no prāvas naudas summas.

         Paši itāļi ironizē, ka jauni likumi sēņu lasīšanas nozarē rodas kā sēnes pēc lietus – likumi bieži vien mainās, turklāt katrā reģionā pastāv savi īpašie noteikumi. Visā valstī spēkā esošie likumi nosaka, ka viens sēņotājs nedrīkst salasīt vairāk par 3 kg sēņu dienā. Tāpat ir aizliegts izmantot tādus sēņošanas rīkus, kas var bojāt augsni un augus. Sēņotājiem ir aizliegts izmantot plastmasas traukus, jo ir jāizmanto tādi trauki, kas veicina sporu izplatību. Protams, nedrīkst sēnes iznīcināt un to lasīšana nav atļauta dabas parkos un rezervātos.

         Katram Itālijas reģionam ir tiesības noteikt savus sēņu lasīšanas ierobežojumus, daudzviet ir nepieciešams vērsties attiecīgajās iestādēs, lai saņemtu, par to attiecīgi samaksājot, īpašu sēņošanas atļauju, kaut vai tikai uz vienu dienu. Piemēram, Pjemontes reģionā sēņošana ir atļauta no saullēkta līdz saulrietam, bet, lai sēnes varētu lasīt, ir jāiegādājas īpaša atļauja, kas maksā 5 eiro dienā, 10 eiro nedēļā vai 30 eiro par visu gadu. Interesanti, ka, piemēram, Emīlja-Romaņa reģionā sēnes lasīt ir atļauts tikai noteiktās nedēļas dienās – otrdienās, ceturtdienās, sestdienās un svētdienās.


IECIENĪTĀKĀS UN IZPLATĪTĀKĀS SĒNES ITĀLIJĀ:

FUNGHI PORCINI = BARAVIKAS (un tām radniecīgās BEKAS)
FINFERLI/GALLINACCI = GAILENES
PRATAIOLI = LAUKA ATMATENES (pie mums pazīstamas kā iecienītie šampinjoni)
PORTOBELLO = BRŪNĀS ATMATENES
(Itālijā ir bieži sastopamas arī citas Agaricus bisporus dzimtas sēnes)
CHIODINI = PARASTĀS CELMENES

Tāpat ir vērts zināt, ka itāliski MUŠMIRE tiek dēvēta par AMANITA.



VIENREIZĒJI GARDĀS UN AROMĀTISKĀS TRIFELES
Īpaša Itālijas sēņu kategorija ir trifeles (itāliski – tartufo). Tās ir pazemē (līdz 30 cm dziļumā) augošanas sēnes, kas var būt mazas kā zirņi un lielas kā kartupeļi. Trifelēm piemīt unikāla garša un aromāts, pret kuru neviens nav spējīgs palikt vienaldzīgs – trifeles vai nu ļoti garšo, vai ļoti negaršo!

Trifeles aug pie noteiktu koku, kā ozolu vai lazdu, saknēm, tās Itālijas ziemeļu un centrālajos reģionos aug savvaļā, taču tās nav viegli atrodamas, arī to audzēšana nemaz nav vienkārša, turklāt trifeļu raža ir ļoti atkarīga no vides un laika apstākļiem. Šo iemeslu dēļ trifeles ir diezgan dārgas, un katru gadu to cena var mainīties. Piemēram, šogad rudens Itālijā ir pārāk karsts un sauss, tas nenāk par labu trifeļu ražai, tāpēc cenas ir augstas – lētākās trifeles maksā 100-200 eiro kilogramā, taču prestižākās baltās trifeles* – pat vairāk nekā 5000 eiro kilogramā!

Savvaļā (neapstrādātās teritorijās) augošās trifeles ir atļauts meklēt, taču ir aizliegts izmantot darbarīkus, kas var kaitēt augsnei un iznīcināt sēnes. Tāpat ir stingri aizliegts trifeļu meklēšanā izmantot cūkas. Lai gan tradicionāli tieši cūkas tika izmantotas trifeļu medībās, šobrīd tās nedrīkst izmantot, jo tās ne tikai trifeles apēd, bet arī rada kaitējumu augsnei. Trifeles tiek meklētas ar īpaši apmācītiem suņiem – Pjemontes reģionā pat atrodas trifeļu medību suņu universitāte (Università dei cani da tartufo). Ja šajā periodā dodaties uz Itāliju, daudzviet pat tiek piedāvātas demonstrācijas, lai klātienē redzētu, kā notiek trifeļu medības.

Itāļi ļoti lepojas ar savām trifeļu medīšanas tradīcijām, zināšanās un prasmēm – ne velti kopš 2021.gada tās ir iekļautas UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā.


* Dārgākās un prestižākās baltās trifeles pasaulē nāk no Pjemontes (Piemonte) reģiona Ziemeļitālijā – Tartufo Bianco d’Alba.




ZUPPA, MINESTRA VAI MINESTRONE?

Teksts - Ieva Smiļģe






Lai sasildītos aukstajās ziemas dienās, Itālijā, tāpat kā Latvijā, tiek ēstas daudzas un dažādas zupas, taču Itālijā atšķirīgajos zupu nosaukumus ir pavisam viegli apmaldīties – vienu dienu pusdienās tiek ēsta minestra, bet jau nākamajā dienā līdzīgs pusdienu ēdiens tiek saukts par minestrone, vēl nākamajā dienā tiek taisīta zuppa, bet bērniem vakariņās tiek dota minestrina. Kā šie ēdieni savā starpā atšķiras?

Katram reģionam, protams, ir savas īpašās receptes, sastāvdaļas un nianses, bet ir vērts noskaidrot – kas ir raksturīgs katram no šiem zupas veidiem.



ZUPPA = no dārzeņiem vai pākšaugiem gatavota zupa, kurai netiek pievienota ne pasta, ne rīsi, parasti tiek ēsta kopā maizi vai zupā ieliktiem maizes grauzdiņiem.

Tā kā itāļiem ir ieradums zupā iemērkt maizes šķēli vai maizes grauzdiņus, no šī vārda ir radies arī darbības vārds inzuppare (=iemērkt).

MINESTRA = atšķirībā no zupas, minestra tiek gatavota no dārzeņiem, pākšaugiem, gaļas UN pastas vai rīsiem. Daudzviet Itālijā ziemas sezonā tiek gatavotas ļoti garšīgas minestras, kuru pamatā ir pasta un pākšaugi – piemēram, pasta e ceci (ar turku zirņiem) vai pasta e fagioli (ar pupiņām).

Ēdiena nosaukums nāk no vārda amministrare (=izdalīt, pārvaldīt), jo tradicionāli ģimenes galvai bija pienākums ēdienu sadalīt vienlīdzīgās porcijās visai ģimenei.

MINESTRONE = sava veida kompromiss starp zupu un minestru; patiesībā tā ir sava veida minestra, kurā galvenā sastāvdaļa ir dažādi dārzeņi, taču tiem tiek pievienota pasta vai rīsi.

MINESTRINA = neliela izmēra pasta, kas tiek vārīta buljonā; šāds ēdiens parasti tiek gatavots maziem bērniem.


Papildus šiem ir vērts apgūt vēl dažus ar zupām saistītus vārdus itāļu valodā:

BRODO = buljons, tas var tik gatavots gan no gaļas (brodo di carne), gan tikai no dārzeņiem (brodo vegetale);

PASSATO DI VERDURE = sablenderēta dārzeņu zupa, tāda parasti tiek gatavota bērniem, lai noslēptu tajā esošos dārzeņus;

VELLUTATA = itāļu krēmzupa, kuras pamatā ir ne vairāk kā 2-3 sablenderēti dārzeņi un kurai tiek pievienots sviests, milti, saldais krējums vai olu dzeltenums, lai to padarītu krēmīgāku un samtaināku, ne velti ēdiena nosaukums nāk no vārda velluto (=samts).

 


Ieteikumi itāliskai garšaugu dobei


Teksts: Ieva Smiļģe. Foto: Liene Jakubova





Siltais un mitrais Vidusjūras reģions, tai skaitā Itālija, ir dažnedažādiem garšaugiem un aromātiem pārpilna! Mūsdienu itāļu virtuve bez tiem nemaz nebūtu iedomājama! Sākotnēji gan, Senajā Romā, šie augi tika izmantoti ārstnieciskiem nolūkiem to dziedniecisko īpašību dēļ un nelāgu smaku nomākšanai, tikai vairākus gadsimtus vēlāk šie brīnumainie augi izcīnīja savu vietu virtuvē, un laika gaitā šīs dienvidnieciskās garšas ir iekarojušas savu vietu arī latviešu mazdārziņā un uz virtuves galda! 

Vasara ir īstais laiks, lai baudītu svaigus un atveldzējošus ēdienus, kuri ir bagātināti ar aromātiskiem, pašu dārzā (vai uz palodzes) svaigi izaudzētiem garšaugiem, tāpēc aicinām iepazīties ar dažiem no iecienītākajiem un brīnumainākajiem Vidusjūras garšaugiem! Ja kāds no tiem vēl nav atrodams uz Tavas palodzes, Tavā dobē vai Tavā virtuvē, izmanto šīs Itāliski siltās dienas, lai savā mājā un ēdienkartē ienestu gardās, veldzējošās un ārkārtīgi veselīgās Vidusjūras vēsmas! 



IL BASILICO 





Baziliks – nenoliedzami populārākais Vidusjūras garšaugs, bez kura nebūtu iedomājama ne klasiskā itāļu tomātu mērce, ne pica Margherita! Ne velti šī neaizstājamā garšauga nosaukums nāk no grieķu valodas vārda “basileus” ar nozīmi – karalis. Bazilika vērtīgās īpašības jau senatnē tika novērtētas arī ārpus virtuves - Senās Romas kareivji to ēda pirms kaujām spēka un veiksmes veicināšanai, tāpat šis garšaugs tika izmantots arī mutes higiēnai un insektu atvairīšanai. Vidusjūras, līdz ar to arī Itālijas, virtuvē bazilika izmantojums ir ļoti plašs, it īpaši vasarā, kad tas tiek audzēts uz jebkuras palodzes vai balkona un izcili papildina itāļu vasaras virtuves pamatproduktu – tomātu! Bez tam tieši pateicoties bazilikam, vasaras karstumā mūs var veldzēt zaļā un sulīgā pesto mērce, kurā baziliks ir galvenā sastāvdaļa (pesto recepti meklē šeit). Interesanti, ka pasaulē ir sastopamas ļoti daudzas bazilika šķirnes - pie mums, Latvijā, aug daudzgadīgas bazilika šķirnes, pat zilā krāsā, bet tradicionālais, itāļu iecienītais ir viengadīgais, koši zaļais un smaržīgais platlapu baziliks! 


IL PREZZEMOLO


Pētersīļi tiek plaši izmantoti ne tikai itāļu, bet arī latviešu virtuvē – piemēram, olu vai gaļas ēdienu papildināšanai un ēdienu dekorēšanai, taču, kā izrādās, pētersīlis kulinārijā tiek izmantots salīdzinoši neilgi, tikai kopš 15.gadsimta, jo agrāk tas bija pazīstams kā ārstniecisks augs – Senajā Romā tas pat tika dots gladiatoriem pirms cīņām viņu spēka veicināšanai! 


L’ORIGANO 



Mums labi pazīstamo raudeni jeb oregāno Itālijā var atrast tomātu mērcēs un uz picas! Kā jau visi šie garšaugi, raudene ir iecienīta tās ārstniecisko īpašību dēļ – tā ir lieliski palīgs saaukstēšanās un vēdera problēmu gadījumā, turklāt tā palīdz uzlabot gremošanas sistēmu! 


LA RUCOLA

Smaržīgā un sulīgā rukola ir lieliska piedeva vasarīgiem rīsu vai citu graudaugu salātiem, turklāt, kā izrādās, rukola satur ļoti veselīgu devu vitamīna C, tai piemīt antibakteriālas īpašības un tā palīdz normalizēt holesterīna līmeni! Turklāt rukolai ir tik maz kalorijas, ka organisms patērē vairāk kalorijas, to sagremojot, nekā tiek uzņemtas, to ēdot! 


LA SALVIA 




Salvija ir tradicionāls Vidusjūras garšaugs, kuru itāļi ir iecienījuši kā gaļas ēdienu vai pastas piedevu (īpaši iecienīti Itālijā ir ņoki ar sviestu un salviju) un kurš lēnām ir iekarojis savu vietu arī latviešu ēdienkartē! Un ne tikai virtuvē, jo salvijai piemīt brīnumainas dziedinošas īpašības – tai piemīt dezinficējošas īpašības, tā palīdz cīņā ar galvassāpēm un uzlabo atmiņu!


L'ESTRAGONE



Estragons, kas Itālijā ir pazīstams arī kā dragoncello, ir Itālijas, īpaši Toskānas virtuvē,  iecienīts rūgtens garšaugs zivs, gaļas un citu ēdienu papildināšanai, tas nereti ir atrodams garšvielu maisījumos un marinādēs. Estragons ir vitamīniem bagāts, tam piemīt antiseptiskas īpašības un tas palīdz veicināt gan apetīti, gan gremošanu!


LA MENTA PIPERITA



Lai gan itāļi nav īpaši iecienījuši ārstnieciskās tējas un uzlējumus (katrā ziņā ne tik ļoti kā latvieši), piparmētra ir neaizstājama ne tikai latviešu, bet arī itāļu garšaugu dobē! Tā tiek izmantota atsvaidzinošu dzērienu un sīrupu gatavošanā, kā arī lieliski papildina dažādus saldos ēdienus. Bez tam itāļi to izmanto arī dažādu salātu un dārzeņu (piemēram, sviesta pupiņu) garšas bagātināšanai!

Pateicoties piparmētrās esošajam mentolam, tās tiek galvenokārt izmantotas zobu pastu, elpas atsvaidzinātāju un košļājamo gumiju ražošanā. Šim smaržīgajam augam piemīt arī ārstnieciskas īpašības - tas var palīzēt atvieglot saaukstēšanās simptomus un kakla sāpes, kā arī nomierināt nervus, atvieglot sliktu dūšu un vemšanu, tāpat tiek uzskatīts, ka piparmētrai piemīt dezinfecējošas īpašības.

Tā kā piparmētras pielietojums ir tik plašs un daudzveidīgs, tā ir neaizstājama gan latviešu, gan itāļu garšaugu dobē - ja ne citu iemeslu dēļ, piparmētras spēcīgā smarža atbaidīs kukaiņus un pat peles!


IL ROSMARINO 



Rozmarīns pavisam noteikti ir Vidusjūŗas reģiona simbols – tas ne tikai tiek audzēts uz palodzēm un piemājas dobēs, bet Itālijā, īpaši piekrastes rajonos, rozmarīna krūmi ir daļa no savvaļas ainavas, jo tur rozmarīns brīvā dabā aug gan katrā pilsētas parkā, gan visās dabas takās (kur ir iespējams kādu tā zariņu paņemt savu ēdienu bagātināšanai). 

Rozmarīns ne tikai lieliski papildina gaļas un dārzeņu ēdienus, bet arī uzlabo smadzeņu darbību un atmiņu! Tāpat kaltēta rozmarīna saišķīšus ir ieteicams ielikt drēbju skapī laba aromāta radīšanai un kožu atbaidīšanai! 


IL TIMO



Līdzīgi kā rozmarīns, arī timiāns ir tradicionāls Vidusjūras reģiona savvaļas augs, kura smaržu var atpazīt jau pa gabalu! Šis garšaugs ir lieliska piedeva garšaugiem – ne tikai sniedz patīkamu garšu un aromātu, bet arī palīdz tos sagremot! 

Timiāna ārstnieciskās spējas ir iespaidīgas – tas paaugstina organisma spēju pretoties infekcijām, atvieglo gremošanu un palīdz pret bezmiegu! Senie ēģiptieši pat izmantoja timiānu balzamēšanai, bet senie romieši – telpu atsvaidzināšanai un kā aromātisku piedevu sieram! 


LA LAVANDA 





Lavanda visā pasaulē ir pazīstama savu brīnumaino spēju dēļ – šim smaržīgajam augam piemīt antiseptiskas un pretsāpju spējas, pateicoties lavandas ēteriskajām eļļām, tā tiek izmantota kosmētikas līdzekļu ražošanā, turklāt tā lieliski papildina dažādus ēdienus – maizi, gaļu, zivis, konditorejas izstrādājumus, medu un pat saldējumu! Tāpat lavandas stādiņš uz palodzes ne tikai radīs lielisku smaržu, bet arī ļaus atbaidīt odu uzbrukumus vasaras vakaros!


Bruschette

Itāļu aperitīva maizīšu Bruschette pagatavošanai vajadzēs svaigu balto miltu maizīti, kuru var sagriezt šķēlēs un apgrauzdēt, bet var arī izmantot negrauzdētu maizi. Būs nepieciešami tomāti, svaigs baziliks, extra vergine olīveļļa, ķiploka daiviņa, sāls un pipari. Tomātus sagriež mazos gabalinos, bazilika lapiņas ar asu nazi sakapā, ķiploka daiviņu smalki sasmalcina. Visas sasmalcinātās sastāvdaļas (tomāti, bazilika lapiņas un ķiploka daiva) sajauc kopā vienā bļodiņā, pārlej pāri olīveļļu, pieber sāli un piparus pēc nepieciešamības. To visu liek ledusskapī, lai savelkas. Pēc laiciņa ņem sajauktās sastāvdaļas un ar karoti liek uz maizes sķēlītēm un "Buon Appetito!"







Pesto

 

Vai arī tavā dārzā smaržo baziliks? Laiks gatavot itāļu pesto!

Šajā vasarā mūsu Latvijas dārzā augošais baziliks ir padevies vareni kupls un smaržīgs, tāpēc šis likās īstais laiks, lai beidzot izmēģinātu itāļu pesto mērces pagatavošanu mājas apstākļos. Oriģinālajā receptē gan tika ieviestas dažas korekcijas un gatavošanas laikā brīvi improvizējām, toties rezultāts bija ļoti garšīgs!
Koši zaļā un patīkami smaržojošā pesto mērce ir lielisks Vidusjūras diētas piemērs, jo tā sevī ietver vislabākās tās sastāvdaļās - svaigus garšaugus, riekstus, augstākās kvalitātes olīveļļu un ilgstoši noturēto Parmezāna sieru. Šī mērce ir vienkārši pagatavojama mājās un ir ļoti garšīga, turklāt tā ir lieliska piedeva itāļu pastai, rīsiem vai brusketām. Tradicionāli pesto tiek gatavots, samīcot visas sastāvdaļas ar akmens piestu, bet procesu var paātrināt, visas sastāvdaļas sajaucot blenderī.

Oriģinālā recepte

Sastāvdaļas:

50 gr bazilika lapiņu
15 gr ciedru rieksti
100 gr Parmezāna siera (vai arī vienādās daļās Parmezāna un pecorino siers)
100 ml extra virgin olīveļļas
1 daiviņa ķiploka
šķipsniņa sāls

Pagatavošana (gatavojot ar piestu):

- Vispirms samīca ķiploku, līdz tas kļuvis krēmveidīgs.
- Pievieno bazilikas lapas un sāli, lapiņas spaida, līdz no tām sāk izdalīties zaļš škidrums.
- Tajā brīdī pievieno riekstus un palēnām sāk pievienot sieru, lai masa kļūtu krēmveidīga.
- Visbeidzot palēnām pievieno olīveļļu un turpina spaidīt mērci, līdz tā kļūst vienmērīgi krēmīga.



Tā kā mūsu mājās parasti nav atrodami tādi produkti kā ciedru rieksti vai oriģinālie parmiggiano un pecorino sieri, izlēmām pesto gatavošanā improvizēt! Sanāca garšīgi!

Mūsu recepte (lai pagatavotu 5 nelielas burciņas ar pesto mērci)

Sastāvdaļas:

150 g bazilika lapiņu
200 g cietā siera (der tādi Latvijā nopērkamie cietie sieri kā Parito vai Džiugas)
100 g Indijas riekstu
3 daiviņas ķiploka
~ 150 ml extra virgin olīveļļas

NB! Itāļiem virtuvē patīk improvizēt, nevis paklausīgi sekot receptei, tāpēc šeit norādīto sastāvdaļu daudzumi ir aptuveni!


Pagatavošana (blenderī):

- Bazilikas lapas nomazgā un nosusina (lai tās varētu labi sasmalcināt, tām ir jābūt sausām).
- Kamēr lapas žūst, blenderī liek gabaliņos sagrieztu sieru, ķiploka daiviņas un riekstus. To visu samaļ.
- Samalto masu ņem ārā no blendera, tad atsevišķi blenderī liek vienu kārtu ar bazilika lapām, pa vidu 1 kārtu ar samalto masu un pa virsu atkal kārtu ar bazilika lapām. (Blenderim jābūt piepildītam tikai līdz pusei, citādi nevarēs samalt.)
- Viss blenderī tiek samalts kopā (vēlams izmantot ledus smalcināšanai paredzēto blendera funkciju) līdz izveidojas krēmīga, gandrīz viendabīga masa.
- Gatavo mērci pilda burciņās: piepilda 3/4 burciņas un bagātīgi pārlej ar olīveļļu tā, lai tā parklātu pesto.


Nevajag brīnīties, ja svaigā, zaļā mērce lēnām kļūst tumšāka un iegūst brūnīgu krāsu – tas ir bazilika lapu oksidēšanās rezultāts!

Iesakām svaigi pagatavoto mērci uzreiz nobaudīt, piemēram, ar pastu! Pēc tam šo mērci var glabāt ledusskapī 2-3 nedēļas, ilgākai glabāšanai to var saldēt!




Nidi di Rondine

Testo: Daniela Bompani


I Nidi di Rondine sono un primo piatto molto gustoso che può essere preparato in anticipo e anche congelato.  La ricetta originale prevede un ripieno a base di formaggio e prosciutto cotto, qui troverete una versione più leggera e più delicata a base di ricotta.


Ingredienti
-    per la sfoglia: 200 g. di farina e 2 uova
-    per il ripieno: 500 g. di ricotta vaccina, abbondante prezzemolo tritato, uno spicchio d’aglio, sale e noce moscata
-    per il condimento: salsa di pomodoro, burro e parmigiano grattugiato


Impastare uova e farina formando un panetto di pasta che metteremo a riposare avvolto nella pellicola trasparente per circa mezz’ora.


Iniziamo a preparare il ripieno.


In una ciotola lavorare ricotta, aglio e prezzemolo tritati, noce moscata ed un pizzico di sale.


Regolate sale e noce moscata secondo il vostro gusto. Il ripieno può essere preparato il giorno prima e conservato in frigorifero fino al momento dell’utilizzo.


Prendere il panetto di sfoglia e preparare una sfoglia sottile dandole una forma il più possibile rettangolare, rifinendola con una rotella dentellata o un coltello. La sfoglia andrà poi divisa e tagliata esattamente a metà.


Riempire di acqua una pentola molto capiente, salare e portare ad ebollizione.


Quando l’acqua bolle immergere le due sfoglie e cuocerle per pochi minuti mescolando bene e cercando di mantenerle distese fino a quando saliranno in superficie.


Scolare e mettere in un contenitore pieno di acqua fredda per fermare la cottura.


Stenderla su un foglio di carta da forno eliminando con un canovaccio l’eventuale eccesso di acqua.


Spalmare il ripieno sulla sfoglia cercando di fare uno strato omogeneo e lasciando un po’ di spazio attorno ai bordi.


Cospargere di parmigiano grattugiato.


Iniziare ad arrotolare la sfoglia schiacciandola leggermente ad ogni giro.


Alla fine il rotolo dovrà apparire così

 
Con un coltello tagliare delle fette regolari di circa 3 centimetri.


Appoggiare le fette in una pirofila cercando di non farle aprire.


Condire con salsa al pomodoro e cospargere di parmigiano grattugiato (in alternativa alla salsa di pomodoro si può usare del burro fuso).


Distribuire sulla superficie qualche fiocchetto di burro ed infornare a 180 gradi per 10/15 minuti.


BUON APPETITO !!!

 


 

Jebkura tradicionāla itāļu maltīte sākas ar... ANTIPASTO!


Teksts - Ieva Smiļģe
“Antipasto” ir ļoti nozīmīga itāļu virtuves kultūras daļa. Kārtīgas svētdienas vai svētku pusdienas itāļu ģimenes lokā vai bagātīgas vakariņas itāļu restorānā nemaz nav bez tā iedomājamas! “Antipasto” burtiskais tulkojums latviski ir “pirms maltītes” (anti=pirms, pasto=maltīte, ēdienreize), un antipasto ir tieši tas – uzkodas, kas tiek baudītas pirms maltītes pamatēdiena (vai itāļu gadījumā – ēdieniem), lai remdinātu bada sajūtu, kamēr tiek gatavots galvenais ēdiens.

“Antipasto” var būt ļoti bagātīgi un daudzveidīgi, tie var mainīties atkarībā no gadalaika un atrašanās vietas, tomēr ir arī dažas kopīgas iezīmes!
Pirmkārt, uzkodām parasti tiek izmantoti noteikta veida trauki:
ANTIPASTIERA, kas ļauj atšķirīgas uzkodas atdalīt
TAGLIERE, koka dēlītis uzkodu izlikšanai
RAVIERA, liels, ovālas formas uzkodu šķivis

Otrkārt, ir iespējams izdalīt dažādu veidu uzkodas:

-          Antipasto freddo/caldo, t.i., aukstas vai siltas (tātad, ceptas, fritētas vai citādi termiski apstrādātas) uzkodas. Restorānu ēdienkartēs bieži vien tiek norādīts šāds uzkodu sadalījums.
Antipasto all'italiana

-          Antipasto all’italiana, uzkodas itāļu gaumē, arī šāds nosaukums nereti ēdienkartēs parādās. Šī ir tradicionāla itāļu uzkoda, kas ietver mazliet no visa – plaši iecienītus itāļu sierus, olīvas, dārzeņus, prosciutto un citus kulinārijas izstrādājumus. Šādu uzkodu mēdz dēvēt arī par “antipasto misto”, jo tajā, kā jau minēts, ir iekļauts mazliet no visa. 

Bruschetta al pomodoro
-          Bruschetta (izrunā “brusketa”, nevis “brušeta”) ir visā pasaulē pazīstama un iecienīta itāļu uzkoda. Tā ir apcepta maizes šķēle, kas tiek apsmērēta ar ķiploku un pārlieta ar augstākās kvalitātes olīveļļu, un var tikt papildināta ar sieru, tomātiem vai citām gardām piedevām. Šāda uzkoda radās kā veids, kā saglabāt zemnieku svaigi cepto maizi, bet drīz vien no Itālijas centrālās daļas šis gardums izplatījās visā Apenīnu pussalā un visā pasaulē.




Kā jau minēts, uzkodas, tāpat kā jebkura cita itāļu tradīcija, katrā Itālijas reģionā ir atšķirīgas. Piemēram, Marke reģionā un citur Centrālitālijā iecienīta uzkoda ir “olive all’ascolana”, ar gaļu pildītas un fritētas olīvas, slavena un plaši iecienīta Sicīlijas uzkoda ir “arancino” un tādās piekrastes pilsētās kā Venēcija uzkodu šķīvī pavisam noteikti būs kāds zivju produkts. 
Arancini

Olive all'ascolana
Pavisam vienkārša itāļu uzkoda - prosciutto un melone!
Itāļu uzkodu bagātība ir kārtējais apliecinājums Itālijas reģionu daudzveidībai, kas katru Itālijas apmeklējumu padara īpašu un neatkārtojamu, jo katrā pilsētā vai ciematā un katrā gadalaikā Itālija ir vēl neiepazīta un pārsteigumiem pilna!



Ko itāļiem nozīmē "fare la scarpetta"!?


"La scarpetta" ir itāļiem raksturīgs paradums maltītes noslēgumā ar maizes gabaliņu no šķīvja notīrīt un ar gardu muti apēst mērces vai eļļas pārpalikumus. 

Saskaņā ar galda etiķeti ir atļauts izmantot maizes gabaliņu, lai pietuvinātu ēdienu dakšiņai, bet "fare la scarpetta" gan nav pieļaujama rīcība. Bet, lai ko teiktu etiķetes eksperti, itāļiem šāda rīcība maltītes beigās ir pavisam ierasta, jo īpaši mājās, tradicionālos itāļu restorānos un citās neformālās situācijās!

Starp citu, arī pavāriem šis žests iet pie sirds - tā ir zīme, ka viņ sagatavotā maltīte ir bijusi tik garda, ka ne kripata netiek atstāta uz šķīvja! Līdz ar to, ja baudiet lielisku ēdienu kādā tradicionālā itāļu ēstuvē vai pie kādas lepnas itāļu saimnieces, ar maizi cītīgi notīrīts šķīvis tiks uztverts kā lielākais kompliments ēdiena gatavotājam!


Itāļu picu kultūra: kā neapmaldīties picu daudzveidībā?

Teksts - Ieva Smiļģe


Viens no pazīstamākajiem vārdiem itāļu valodā ir PIZZA! Tas nebūt neizbrīna – šis vienkāršais un daudzveidīgais itāļu virtuves pamatēdiens šādu atzinību ir godam pelnījis! Itālijas picu bagātība un daudzveidība nenoliedzami vilina gan tūristus, gan pašus itāļus, tomēr nezinātājam šī plašā itāļu virtuves daļa - tās dažādās receptes, formas un pasniegšanas paražas – un nebeidzamās izvēles iespējas var likties mulsinošas. Ja vēlies izzināt Itālijas picu dažādību un vēlies to baudīt bezrūpīgi, šis raksts ir domāts tieši Tev!

Runājot par picu, nenoliedzami uzreiz nāk prātā Neapole – neparastā un unikālā Dienviditālijas pilsēta Vezuva vulkāna pakājē, kur 19.gadsimta sākumā ir dzimusi klasiskā itāļu pica! Tā ļoti ātri iekaroja itāļu sirdis un vēderus, tāpēc jau pavisam drīz pica dažādās variācijās kļuva pazīstama visā Apenīnu pussalā. Oriģinālā pica joprojām tiek dēvēta par Neapoles picu (Pizza napoletana), lai to atšķirtu no citiem tās variantiem. Viens no iecienītākajiem un izplatītākajiem, galvenokārt Itālijas centrālajā daļā, ir Romas pica (Pizza romana), kas radusies Itālijas galvaspilsētā un plašāku popularitāti ieguva pēc Otrā pasaules kara. Varētu pat šķist, ka starp šiem picu veidiem valda sava veida konkurence, jo katras picas cienītāji ļoti kareivīgi iestājas par savu iemīļoto ēdienu un negurst atkārtot, ka viņu iemīļotais variants ir tas labākais. Gaume, protams, ir un paliek subjektīva, tāpēc būtu neiespējami objektīvi nosaukt to labāko, šis lēmums paliek katra ēdāja ziņā, tomēr ir vērts noskaidrot, ar ko šīs abas picas ir atšķirīgas!?

PIZZA NAPOLETANA
Kā jau iepriekš minēts, pica ir radusies Neapolē, tāpēc šī ir klasiskā itāļu pica apaļā formā, un tā ir visu citu picu pamatā! Izmantojot ļoti vienkāršas sastāvdaļas – miltus, ūdeni, sāli un raugu, tiek izveidota ļoti mīksta mīkla. Tā ir tik mīksta un vijīga, ka picu meistari to izpleš, apstrādājot to tikai ar rokām vai pat metot to gaisā. Neapoles pica tiek cepta tikai un vienīgi malkas krāsnī, un gatavai picai ir plāns un mīksts vidus, kā arī augsta un pufīga maliņa.

Ne velti 2017.gadā neapoliešu picu cepšanas māksla tika atzīta par neaizskaramu UNESCO nemateriālo kultūras mantojumu! Šāds lēmums tika pieņemts, jo picu cepšana ir vairāk nekā tikai kulināra prasme, tajā ietilpst arī picas cepēju žesti, vietējais Neapoles dialektes, sejas izteiksmes un viņu apskaužamā spēja izstaipīto mīklu pirms cepšanas mest gaisā! Turklāt Neapolē picas cepšana un baudīšana ir kļuvusi par gandrīz svētu rituālu - picas cepšanas tradicionāli notiek klientu priekšā, līdz ar to gatavošanas process ir saskarsmes punkts starp picas cepēju un ēdājiem, turklāt meistara darba galds un krāsns kļūst par skatuvi, uz kuras tiek izrādīta šī nenovērtējamā picas cepšanas māksla.
Starp citu, saskaņā ar stingrākajām tradīcijām, īstajai Neapoles picai ir tikai divi veidi:

Marinara – pica ar tomātiem, ķiplokiem, raudeni (oregano) un olīveļļu;
Margherita – pica ar tomātiem, mozzarella sieru, baziliku un olīveļļu.

Tik stingri noteikumi gan visur netiek ievēroti, un Neapoles stila picērijās tiek piedāvāts daudz plašāks picu klāsts.

PIZZA ROMANA
Romas picai ir gandrīz tādas pašas sastāvdaļas kā Neapoles picai, ir tikai divas atšķirības: pirmkārt, proporcijas - Romas picas mīklai ir daudz vairāk miltu un daudz mazāk ūdens nekā Neapoles picai, otrkārt, šai mīklai tiek pievienota olīveļļa vai cita augu eļļa, bet Neapoles picas mīkla ir bez jebkādām taukvielām. Līdz ar to picas mīkla ir daudz blīvāka un stingrāka, tā ir jārullē ar mīklas rulli, un gatavā pica (kas var tikt gatavota elektriskā krāsnī) ir ļoti plāna un kraukšķīga, ar zemām un viegli drūpošām maliņām. 



Šīs, protams, nav vienīgās iespējamās variācijas – arī, piemēram, Sicīlijā un Dženovā ir sava īpašā pica, bet tur, kur dzīvoju es (Itālijas vidiene, Abruco) picas mīļotāji parasti nostājas šajās divās frontēs un citus picu veidus man pašai vēl nav gadījies pagaršot.

Picas Itālijā tiek izšķirtas ne tikai pēc to izcelsmes un receptes, bet arī pēc citām būtiskām atšķirībām. Lūk, galvenās picu variācijas, ar kurām Itālijā noteikti nāksies saskarties:

PIZZA BIANCA vai PIZZA ROSSA
Picēriju ēdienkartēs baltās un sarkanās picas parasti tiek norādītas atsevišķi vai arī viesmīlis pasūtīšanas brīdī pajautās: “Rossa o bianca?”. Skaidrojums ir pavisam vienkāršs – sarkanās picas ir tās, kurām pamatne tiek noklāta ar tomātu mērci, bet baltās picas ir bez tomātu mērces!

PIZZA TONDA / PIZZA AL PIATTO vai PIZZA AL TAGLIO
Pizza tonda vai arī pizza al piatto tradicionāli ir apaļas formas pica, kas tiek pasniegta restorānos un picērijās, kur tā tiek sagatavota pēc klienta pasūtījuma. Turpretim pizza al taglio tiek sagatavota lielās, taisnstūra formas plātīs, cepta elektriskās krāsnīs un tiek griezta un pasniegta gabalos. Šāda pica (ar dažādām sastāvdaļām) parasti tiek iepriekš pagatavota un izlikta aiz letes, un klients var izvēlēties picas gabalos no jau gatavajiem. Šādas formas pica parasti tiek piedāvāta bāros un ne restorāna tipa picērijās kā ātras pusdienas vai uzkoda – gluži itālisks fast food! Neapoles pica tiek gatavota tikai un vienīgi apaļā formā (un cepta malkas krāsnī), bet citas picas variācijas var tik gatavotas arī al taglio. Piemēram, manā dzīvesvietā Itālijas vidienē al taglio formā tiek gatavota Romas pica!

Klasiska pizza al taglio, jau gatava un izlikta aiz letes.

PICA = VAKARIŅU ĒDIENS
Pizza al taglio Itālijā ir tradicionāls fast food – tādi picas gabali tiek ēsti kā ātras pusdienas vai vakariņas, vai arī kā uzkoda. Apaļās formas pica gan parasti tiek pasniegta picērijās-restorānos un tā ir tipisks vakariņu ēdiens. Itāļu restorānos picas parasti nemaz nav pusdienu piedāvājumā un parādās ēdienkartē tikai uz vakariņām! Tātad, ja vēlies baudīt picu restorānā, tas ir jādara vakarā!

KO DZERT PIE PICAS?
Dažādos Itālijas reģionos paražas gan var atšķirties, bet es esmu novērojusi, ka pie picas tiek dzerts viss – ūdens, coca-cola, alus un vīns! Manā vīra ģimenē pat ir ierasts pie picas dzert pienu! Tātad, šajā ziņā izvēle ir diezgan brīva, bet to var ierobežot restorāna piedāvājums – ir gadījies apmeklēt restorāna tipa picērijas, kur piedāvājumā nav vīna, jo iecienītākais alkoholiskais dzēriens, ko itāļi izvēlas pie picas, tomēr ir alus!


Itāļu pastas īpatnības

Teksts - Ieva Smiļģe


·    Saskaņā ar leģendu Venēcijas tirgotājs Marko Polo bija tas, kurš 13.gadsimta beigās ieveda pastu Itālijas teritorijā no Ķīnas. Kā izrādās, šī leģenda, lai gan plaši izplatīta, ir nepatiesa – vēsturiskie avoti apstiprina, ka pasta Apenīnu pussalā tika ēsta jau ilgi pirms Marko Polo dzimšanas. Pirmās liecības par to, ka itāļu priekšteči ēduši pastu (lai gan to sauca citādi), nāk jau no Aizvēstures!

·     Senās Grieķijas laikā pasta bija pazīstama ar vārdu “makarṓnia”, t.i., svēts ēdiens, kas tika pasniegts bēru mielastā. Laika gaitā šis vārds tika aizgūts arī latīņu valodā un no tā dzimušajos itāļu dialektos. Ne velti dažādos mūsdienu Itālijas reģionos dažādi pastas formāti tiek dēvēti par maccheroni un šis termins pastas apzīmēšanai tiek izmantots arī citās valodās, tai skaitā latviešu valodā!

·    Tradicionālās pastas pamatā ir tikai divas sastāvdaļas – milti un ūdens. Šīs vienkāršības dēļ pasta kļuva par tautas, t.i., zemnieku, ēdienu, kuru varēja baudīt ik dienas un kurš, pateicoties formu un mērču daudzveidībai, līdz pat šai dienai itāļiem nav apnicis!

  
Kā izrādās, Itālijas likums nosaka, ka tradicionālajai kaltētajai pastai ir jābūt gatavotai tikai no cieto kviešu miltiem un ūdens. Šādā veidā tiek nodrošināta pastas kvalitāte – no šādiem miltiem gatavoti pasta nesalips pat pēc vārīšanas un mērces pievienošanas. Visas citas pastas, kas gatavotas atšķirīgi, tiek dēvētas par īpašām pastām (pasta speciale).

        
     Tā kā līdz pat 1861.gadam Apenīnu pussala bija politiski sadrumstalota un tur vienlaicīgi valdīja dažādi politiskie spēki un dažādas tautas,  mūsdienu Itāliju veido daudzas mazas Itālijas – reģioni un pilsētas, kuri piedzīvojuši atšķirīgu vēsturi un kur līdz ar to  valda pavisam atšķirīgas mentalitātes, tradīcijas valodas (dialekti) un ēdieni. Šāda daudzveidība valda arī pastā – lai gan no miltiem un ūdens gatavotais nabagu ēdiens bija iecienīts visā Itālijas teritorijā, katrā pilsētā, novadā un reģionā tā tika izlocīta un dēvēta atšķirīgi. Tieši tāpēc mūsdienās ir pazīstami vairāk nekā 300 pastas formāti – daļa no tiem ir izplatījusies visā Itālijā un citur pasaulē (spaghetti, penne, fusilli, rigatoni, farfalle utt.), un citi ir raksturīgi tikai noteiktiem Itālijas reģioniem – tā, piemēram, Abruco reģionā ir dzimuši un ir īpaši iecienīti spaghetti alla chitarra un Lombardijas reģions, Valtellīnas apkaime ir vienīgā vieta Itālijā, kur tiek gatavoti pizzoccheri, no griķu miltiem gatavota pasta. 

·         Lai vieglāk orientēties plašajā pastas izvēlē, tiek izdalīti vairāki pastas veidi:

Itāļu pastas daudzveidība


- Pasta secca/pasta fresca. Kaltētā pasta, kas tiek gatavota no cieto kviešu miltiem un ūdens, pārdota lielveikalos un kuru var ilgi uzglabāt, un svaigā pasta, kuras sastāvā parasti ir arī olas (pasta all’uovo), kas tiek lielākoties pārdota īpaši pastai veltītos veikaliņos un kuru nav paredzēts ilgstoši uzglabāt. Mājas apstākļos prasmīgās itāļu saimnieces parasti gatavo svaigo pastu, kuru glabāšanai liek saldētavā;

- Pasta lunga/pasta corta. Lai veltītos neskaitāmajos pasta formātos tiek izšķirts starp garajiem pastas veidiem (spaghetti, vermicelli, tagliatelle utt.) un īsajiem formātiem (fusilli, rigatoni, penne utt.);  

- Pasta ripiena. Pildītā pasta ir īpašs itāļu gardums, kas dzimis Padānas līdzenumā. Tā, piemēram, ir radušies slavenie, ar šķiņķi pildītie Boloņas tortellini. Tāpat visā Itālijā tiek baudīti ar ricotta sieru pildītie ravioli.
- Pasta integrale. Aizvien lielāku popularitāti iegūst itāļu tradicionālās pastas veselīgākais variants, kurā balto miltu vietā tiek izmantoti pilngraudu milti (šādu pastu var arī atpazīt pēc tās tumšākās nokrāsas).

Kā zināms, Itālijā pasta vienmēr tiek gatavota al dente – ne mīksti izvārīta, bet tā, lai starp zobiem var pastu sajust un tā nedaudz jāsakož. Tāpat itāļiem pasta vienmēr ir pamatēdiens, kas tiek papildināts ar īpaši sagatavotu mērci. Pasta nekad netiek pasniegta kā piedeva gaļas ēdieniem, salātiem vai tml. Pasta ir pirmais ēdiens (il primo), pēc kuras var pasniegt gaļu (il secondo) un tādas piedevas kā kartupeļus, salātus, dārzeņus (il contorno).

Pateicoties itāļu kārajai pastas ēšanai, tieši Apenīnu pussalā Viduslaikos izplatījās paradums izmantot dakšiņas un citus galda piederumus. Līdz tam visi ēdieni tika ēsti ar rokām, bet slideno un karsto pastu tā nebija iespējams ēst – radās nepieciešamība izmantot īpaši piemērotus rīkus. Vēl 17.-18.gs., kad Itālijas teritorijā dakšiņas izmantošana bija jau ierasta, pārējā Eiropā galvenais rīks joprojām bija rokas!






Ārzemēs ir ierasts atvieglot spaghetti un citas garās pastas ēšanu, izmantojot karoti. Itāļi gan uzskata, ka īsts itālis spēj pastu veikli savirpināt bez jebkādiem palīglīdzekļiem, bet tomēr atbalsta, ka karotes palīdzību izmanto mazi bērni, tūristi, kā arī vecākās paaudzes itāļi.

Itāļiem tomēr savs ēdiens ir svēts, un ir lietas, ko itāļi nepiedos - pasta nekad netiek ēsta ar kečupu vai majonēzi un tāda garā pasta kā spaghetti nekad netiek salauzta ērtākai vārīšanai!

     Lai kārīgā pastas ēšana nebeigtos ar lieku svaru, itāļi diezgan precīzi ievēro, cik daudz pastas tiek apēsts. Ja ēd sauso pastu, porcija vienam cilvēkam ir 80 grami, ja ēd svaigo un/vai pildīto pastu, tad porcija ir smagāka – 100 - 150 grami.

·
    Pirmās profesionālās pastas ražotnes ir radušās Viduslaikos, Itālijas dienvidos, galvenokārt Neapolē. Ne velti kaltētās pastas ēšanas tradīcijas ir izteiktas Centrālajā un Dienviditālijā. Ziemeļitālijā kaltētā pasta tiek ēsta mazāk, turpretim tur ir dzimusi un izplatījusies svaigā pasta un citas kulinārijas tradīcijas (piemēram, polenta, kas gatavota no kukurūzas miltiem). 

Tradicionāla pastas kaltēšana

·    Ir skaidrs, ka itāļi ir lielākie pastas ēdāji pasaulē – viens cilvēks Itālijā gadā apēd vidēji 25kg pastas! Lielākā daļa itāļu pastas tiek apēsta un arī ražota Kampānijas reģionā, Neapoles apkārtnē.

·    20. gadsimta sākumā un pēc otrā pasaules kara ļoti daudz itāļu emigrēja uz ASV un citām valstīm, kur šie itāļu imigranti nebija mīļi gaidīti un tika nicināti. Cita starpā tika kritizēti pastas ēšanas paradumi, piedēvējot itāļiem tādas nejaukas iesaukas kā “makaroņņiki” (un tamlīdzīgi termini citās valodās). Tomēr, lai kā itāļu ēšanas paradumi tiktu kādreiz izsmieti,  nekas nav spējis iznīcināt itāļu mīlestību pret pastu – tā joprojām, dažādos formātos un ar dažādām mērcēm, tiek ēsta visā Itālijā ik dienas! Kā saka paši itāļi, tā ir neatņemama viņu identitātes sastāvdaļa, viena no lietām, kas spēj vienot visus itāļus, par spīti viņu reģionālajām valodas, mentalitātes un ieradumus atšķirībām!
Arī itāļu kino bez pastas nav iedomājams!
https://www.youtube.com/watch?v=VkrRyz8JULo

Vārītais krēms (Crema pasticcera) 

Testo: Daniela Bompani

Sastāvdaļas 10/12 personām:

12 olu dzeltenumi
370g cukura
130g miltu
1l piena

Ingredienti per 10/12 persone:

12 tuorli
g. 370 di zucchero
g. 130 di farina
1 litro di latte

 

Pagatavošana / Procedimento:

Ielej pienu katliņā un to uzvāra. Kamēr piens vārās, lielā traukā ieliek olu dzeltenumus un tos ar kuļamo slotiņu sakuļ, pakāpeniski pievienojot cukuru. 

Mettere il latte in un recipiente e portarlo a bollire. Nel frattempo in una casseruola capiente mettere i tuorli e lavorarli con una frusta incorporando lo zucchero poco alla volta.


 

Kad olu un cukura masa kļūst viendabīga, pakāpeniski pievieno miltus, izvairoties radīt miltu kunkuļus. Ja masa ir pārāk cieta, var pievienot nedaudz karstā piena.

Quando il composto diventerà liscio, cominciare ad aggiungere poco alla volta la farina facendo attenzione che non si formino grumi. (se il composto risultasse troppo asciutto aiutarsi con un po’ del latte caldo).

 

Kad ir izveidota krēmīga masa, lēnām pievieno karsto pienu, turpinot masu maisīt. Pienam ir jābūt karstam, jo tikai tādā veidā olas tiks pasterizētas.

Quando la consistenza del composto risulterà cremosa iniziare ad aggiungere il latte bollente continuando a mescolare. È molto importante che il latte sia bollente perché in questo modo pastorizzerà le uova.

Katliņu ar masu liek uz plīts un silda uz lēnas uguns. Maisa nepārtraukti, neļaujot masai sākt vārīties.

Mettere la casseruola sul fuoco e continuare a mescolare senza mai portare il composto a bollire.

Kad krēms sāk palikt blīvāks, turpināt maisīt vēl dažas minutes. Krēms būt gatavs, kad kuļamā slotiņa paliks “netīra”, t.i., krēms paliks pieķēries pie slotiņas.

Quando la crema comincerà ad addensarsi continuare a mescolare per qualche minuto: sarà pronta quando lascerà la frusta “sporca”.

Masu noņem no plīts, ielej bļodiņā un pārklāj ar vāku vai ar pārtikas plēvi (ir ļoti svarīgi, lai masai nepiekļūst gaiss).  Krēmu atdzesē istabas temperatūrā un pēc tam to uzglabā ledusskapī.

Toglierla dal fuoco, versarla in una ciotola e coprirla con una pellicola o un coperchio: é importante che non prenda aria. Lasciare raffreddare a temperatura ambiente e conservare in frigorifero.


Der zināt!

Palielinot vai samazinot miltu daudzumu, mainīsies krēma konsistence – tā būs attiecīgi blīvāka vai mīkstāka. Krēmu var ēst tāpat, vai arī to var izmantot kā cepumu vai kūku pildījumu.

Aumentando o diminuendo la quantità della farina si otterrà una crema più o meno densa. La crema si può mangiare così, oppure può essere usata per farcire biscotti o crostate.


Ļoti garšīgs vārītā krēma variants ir šis:

Vārītais krēms karameles garozā (Crema rovesciata al caramello)

Šī krēma pagatavošanai izmanto tās pašas sastāvdaļas, tikai palielinot miltu daudzumu līdz 200g.  Katliņā no cukura pagatavo karameli, to pārlēj karstumizturīgā bļodā. Kad vārītais krēms ir gatavs, to uzlej uz sagatavotās karameles. Pārklāj ar pārtikas plēvi vai vāku un atdzesē istabas temperatūrā. Pēc tam uzglabā ledusskapī. Skaistākai krēma pasniegšanai var izmantot pyrex traukus (arī  vienas porcijas trauciņus), kas ļautu redzēt krāsu kontrastu starp krēmu un karameli.

Lai labi garšo!

 

Una variante molto golosa della crema pasticcera è:

La crema rovesciata al caramello

Per prepararla si utilizzano gli stessi ingredienti aumentando la dose di farina a circa 200 g. In una padella caramellare dello zucchero e versare il caramello in una ciotola resistente al calore. Una volta che la crema pasticcera sarà pronta versarla immediatamente sopra al caramello. Coprire con la pellicola o un coperchio e far raffreddare a temperatura ambiente. Conservarla in frigorifero. Per una presentazione più elegante si possono usare contenitori di pirex (anche monodose) che permetteranno di vedere il contrasto cromatico tra la crema ed il caramello.



Kas ir Aperol Spritz?

 

Pirmo reizi SPRITZ kokteili nogaršoju pagājušajā vasarā, kad paziņas no Ziemeļitālijas to ieteica kā lielisku aperitīvu karstā vasaras laikā. Dzēriens bija pagatavots pēc oriģinālās receptes - vienādās daļās sajaukts prosecco vīns, Campari un gāzēts ūdens, tomēr vēlāk esmu ievērojusi, ka itāļu vīrieši mēdz smīnēt par ūdens pievienošanu dzērienam un dod priekšroku Campari un prosecco kokteilim bez gāzētā ūdens.

Lai gan šobrīd aperitīvs ir pazīstams un iecienīts visā Itālijā, tas tomēr paliek kulta dzēriens valsts ziemeļiem - vairākas nedēļas viesojoties Adrijas jūras piekrastē Centrālitālijā, nemanīju nevienu, kas dzertu Spritz kokteili, tur vasaras galvenais aperitīvs ir baltvīns!

KAS IR SPRITZ?

Spritz ir uz vīna bāzes gatavots alkoholisks kokteilis, kas kā aperitīvs radies un tiek pasniegts galvenokārt Ziemeļitālijā.
Dzēriens tiek gatavots no prosecco vīna, kam pievienots kāds no rūgtajiem alkoholiskajiem dzērieniem - Campari vai Aperol. Beigās tiek pievienots arī minerālūdens.
Dzēriens parasti tiek pasniegts viskija glāzē (dažkārt arī vīna vai martini glāzē) ar ledu, apelsīna šķēlīti un dažkārt par ar olīvu. Mūsdienās pastāv dažādās dzēriena variācijas, kādā no tām prosecco vietā tiek izmantots šampanietis.

IZCELSME

Lai gan Spritz izcelsme ir neskaidra, paši venēcieši runā, ka liela nozīme dzēriena radīšanā bijusi 19.gadsimta sākumā dibinātās Austrijas impērijas karavīriem, kas kādu laiku atradās Venēcijas Republikā. Venēciešu vīniem bijusi ļoti augsta alkohola koncentrācija, tāpēc, lai to mazinātu, austrieši vīnu gluži vienkārši atšķaidījuši ar ūdeni.

Dzēriena neparastais nosaukums radies no vācu valodas vārda spritzen, kas nozīmē “aplaistīt”, “apšļakstīt”, tādejādi apzīmējot darbību, ar kuru vīnam tiek pievienots ūdens. Tāpat dzēriena izcelsme tiek saistīta ar austriešu kokteili Spritzer, kas sastāv no vienādās devās sajaukta prosecco vīna un gāzēta ūdens. Vēlākajos gados venēciešu kokteilis izplatījies tuvākajās pilsētās, piedāvājot dažādas dzēriena variācijas. Piemēram, sarkanīgas krāsas radīšanai kokteilim sāka pievienot Campari vai Aperol.

RECEPTE

Tradicionālā venēciešu recepte pieļauj gan Campari, gan Aperol izmantošanu kokteiļa pagatavošanā - 
⅓ prosecco vīna
⅓ Campari vai Aperol
⅓ gāzēta ūdens

Taču Starptautiskā bārmeņu asociācija (IBA) šobrīd ir oficiāli atzinusi aperitīvu ar nosaukumu Spritz Veneziano, kura pagatavošanā tiek izmantots Aperol (kokteilis ir plašāk pazīstams kā Aperol Spritz) - 
3 daļas Prosecco (vai kāds cits sauss dzirkstošais vīns)
2 daļas Aperol
1 daļa gāzēta ūdens

Dzēriens tiek gatavots viskija glāzē (old-fashioned). Tajā ieber ledu, ielej vīnu, tad pievieno Aperol un beigās arī nedaudz gāzēta ūdens. Visu samaisa. Pasniedz ar šķēlīti apelsīna.

Tā kā aperitīvs ir radies Venēcijā, tieši tur tas joprojām ir vispopulārākais, tomēr tas ir ārkārtīgi iecienīts arī citviet Ziemeļitālijā.
Pēdējos gados dzēriens iemantojis plašu piekrišanu arī Austrijā un Vācijas dienviddaļā, piemēram, Minhenē un Štutgartē, taču pazīstams visā Itālijas teritorijā un citviet pasaulē tas kļuva tikai pēc veiksmīgas Aperol reklāmas kampaņas 2008.gadā, kad pirmo reizi tiek reklamēts Aperol Spritz.

APEROL

Tas ir saldeni rūgts oranžas krāsas aperitīvs, kura gatavošanā izmantoti apelsīni, rabarberi un dažādi citi augi. Dzēriena recepte joprojām tiek turēta noslēpumā un ilgus gadus tā nav tikusi mainīta.
Aperol dzērienu 1919.gadā Padujā (40 km no Venēcijas) radījis kādas spirta rūpnīcas īpašnieks Džuzepe Barbjēri. Kopš 2003.gada gan rūpnīca, gan Aperol ir nonācis Campari grupas īpašumā.

Aperol joprojām cītīgi strādā pie savas popularitātes paplašināšanas. 2012.gadā tūkstošiem brīvprātīgo piedalījās jauna Ginesa rekorda uzstādīšanā - 2657 cilvēki vienlaicīgi uzsauca Aperol Spritz tostu, tādejādi ieejot vēsturē kā pasaulē lielākā Aperol tosta dalībnieki.

Lai gan Aperol kompānija savā mājaslapā jūsmo par dzēriena popularitāti visā Itālijā, paši itāļi par to nav tik pārliecināti. MASSIMILIANO TORCHETTI no Abruci reģiona Itālijas centrālajā daļā stāsta, ka Spritz ir un paliek venēciešu aperitīvs, kurš citviet Itālijā nemaz tik daudz netiek lietots. Viņš, protams, to ir pagaršojis un dažkārt vasarā mēdz pasūtīt, tomēr Spritz nav ierastais vasaras dzēriens. Par tradicionālāku aperitīvu tiek uzskatīts vienkāršs Campari sajaukums ar Prosecco vīnu, bet, lai izbaudītu īsto Spritz kultūru, ir jādodas uz Veneto reģionu!

KAS IR APERITĪVS?

Viegls alkoholisks dzēriens, kas tiek pasniegts pirms maltītes, lai veicinātu apetīti.
Kā aperitīvs parasti tiek izvēlēts viegls dzirkstošais vīns vai arī kāds viegls, arī pussalds baltvīns. Citkārt tie varbūt arī dažādi kokteiļi, piemēram, džins ar toniku Anglijā, vai kāds no stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas tiek atšķaidīts ar minerālūdeni vai Sprite. Lielisks aperitīvs ir arī šampanietis.

PROSECCO

Itālijas dzirkstošais sausais vīns, kas tiek gatavots no Glera (“Prosecco”) vīnogām. Augstākās kvalitātes (DOC) prosecco vīns tiek gatavots Veneto un Friuli - Venēcija Džūlija reģionos Itālijas Ziemeļos. Pēdējos gados prosecco vīns ir kļuvis populārs kā daudz lētāks šampanieša aizvietotājs.






Recepte publicēta žurnālā "Dienas Ēdieni", 14.08.2013.
Teksts - Ieva Smiļģe




Kas kopīgs katoļu svētajam Bellini ar itāļu komponistu Rossini?



Abus šos kokteiļus radījis viens un tas pats bārmenis - Giuseppe Cipriani, kurš 20.gs. 40.gados strādāja slavenajā Venēcijas bārā "Harry's Bar", kuru citu starpā bija iecienījuši arī Orsons Vells un Ernests Hemingvejs. 
Viņš savas karjeras laikā izgudroja vairākus slavenus kokteiļus:
* Bellini (galvenās sastāvdaļas - persiku sula vai biezenis un dzirkstošais vīns), kokteilis tā nosaukts par godu katoļu svētajam Giovanni Bellini - Cipriani esot redzējis gleznu, kurā šis svētais atveidots tērpā, kurā gaiši rozā krāsa atgādinājusi tikko radītā kokteiļa krāsu.
* Rossini (galvenās sastāvdaļas - zemeņu biezenis un dzirkstošais vīns). Nosaukts par godu slavenajam itāļu komponistam Džoakīno Rossini.
* Mimosa (šampanietis un apelsīnu sula).





Sieviešu diena Itālijā – pavasarīgajai un saulainajai mimozai veltīti svētki

8.marta simbols Itālijā ir koši dzeltenā mimoza – Itālijas kalnu pakājē augošo koku zari, kurus klāj dzelteni pūkaini ziediņi. Šis augs īpaši izvēlēts sieviešu dienai, jo tas ir viens no pirmajiem pavasara augiem, kas zied marta pirmajās dienās. Interesanti, ka mimoza tiek uzskatīta par ļoti kautrīgu augu – ja kāds pieskaras tā lapām, tās sakļaujas, it kā aizsargājoties, un atklāj savus ērkšķainos zarus.
Auga koši dzeltenā krāsa nemaldīgi atgādina sauli un liecina par tuvojošos pavasari, un varbūt tieši tāpēc tam par godu Itālijā ir iecienīti ēdieni un dzērieni, kuriem gan (neēdamie!) mimozas ziedi netiek pievienoti, taču tajos dominē dzeltenā krāsa un tie nes mimozas vārdu!  
Lūk, dažas idejas 8.marta svētku maltītei!

·         Mimozas koktelis
Recepte: viena daļa šampanieša vai dzirkstošā vīna + viena daļa apelsīnu vai citu citrusaugļu sula.
Lai gan visā pasaule pazīstamā dzēriena izcelsme ir meklējama ārzemēs, arī Itālijā tas ir ļoti iecienīts. ASV šis kokteilis tiek baudīts svētdienas vai pēcsvētku vēlajās brokastīs, bet Itālijā tas ir lielisks 8.marta aperitīvs dāmām!

·         Mimozas torte
Galvenās sastāvdaļas: biskvīts, vārītais krēms un citrons; recepte: skatīt video.
Tā kā kūka ir klāta ar dzelteniem biskvīta gabaliņiem, tā nepārprotami atgādina mimozas koka ziedus!

·         Mimozas pica
Sāļo gardumu cienītājas 8.martā var mieloties ar mimozas picu. Tās pagatavošana ir ļoti vienkārša, jo picai* nepieciešamas vien trīs sastāvdaļas: prosciutto šķēlītes, kukurūzas gabaliņi un saldais krējums!

* Ja vēlies uzzināt, kā picas mīklu pagatavot mājās, ieskaties L’ITALII recepšu sadaļā - http://www.litalii.lv/p/milestiba-iet-caur-vederu.html.

Risotto ar safrānu
Šie ir Itālijā populārākie mimozas ēdieni, taču tie nebūt nav vienīgie! 8.marta gaidās itāļi ļauj vaļu savai fantāzijai un visdažādākajos ēdienus tiecas iekļaut mimozas dzelteno krāsu – šādā nolūkā 8.marta ēdienos tiek izmantots, piemēram, izsmalcinātais, Itālijas pakalnos atrodamais safrāns (lieliska piedeva pastai vai risotto) vai eksotiskais indiešu karijs (piemērots rīsiem vai vistas gaļai). Koši dzeltenās krāsas piejaukums ļauj jebkuram ēdienam vai našķim dot mimozas vārdu! 

Lai koši dzeltena un pavasarīga Tava 8.marta maltīte!

Bez lazaņjas nav svētku!

Teksts: Ieva Smiļģe



Diezgan droši varu apgalvot, ka viens no labākajiem itāļu virtuves pārstāvjiem ir lazaņja! Pirmkārt, tā ir vienkārši izcili garšīga, joprojām neesmu sastapusi nevienu cilvēku ne Itālijā, ne Latvijā, kas spētu palikt vienaldzīgs pret smaržīgu, tikko no krāsns izņemtu lazaņju. Otrkārt, lazaņja liecina par svētkiem - tās pagatavošana aizņem pārāk daudz laika un pūles, lai tā tiktu gatavota ikdienā, tāpēc lazaņja tiek likta galdā tikai īpaši svinīgos notikumos - Ziemassvētkos, Lieldienās, dzimšanas dienās vai arī uzņemot viesus.

Izrādās, ka lazaņjas plāksnes ir senākais zināmais pastas veids, taču šo plākšņu izcelsme gan nesaistās ar Itāliju, tā meklējama Grieķijā, kur ticis gatavots tās ēdiens kā laganon, kas sastāvējis no slāņos kārtotām pastas plāksnēm un gaļas mērces. Arī senākā rakstītā recepte, kurā atrodams mūsdienu lazaņjai līdzīgs ēdiens, nav atrasta Itālijā, bet gan Lielbritānijas teritorijā 14.gs. beigās. Ēdiena galvenās sastāvdaļas bijušas pastas plāksnes, gaļa un mērce, taču trūka viena no svarīgākajām mūsdienu lazaņjas sastāvdaļām - tomāti, kas Eiropā parādījās tikai 16.gadsimtā. Pirmā mūsdienu lazaņjas recepte, kurā tiek pieminēta tomātu mērce, ir atrasta Neapolē un tiek datēta ar 1881.gadu.

Vecākās paaudzes itāļu saimnieces lazaņjas plāksnes gatavo pašas, mīkla ne ar ko neatšķiras no citiem pastas veidiem (ravioli, tortellini, fettuccine utt.) izmantojamās mīklas, atšķirās tikai sagatavotās un izrullētās mīklas griešana - šajā gadījumā vienmērīgi izrullēto mīklu griež vienādas formas taisnstūros.

Tradicionāli starp pastas kārtām tiek likts ragū, kas sastāv no mājās gatavotas tomātu mērces (kā zināms, itāļi necieš kečupu un jau gatavs tomātu mērces, kas nopērkamas veikalos!) un maltas liellopa gaļas, mozzarella, un pa virsu tiek kaisīts parmezāna siers. Veģetāriešiem tiek piedāvāta vienkāršotā versija - bez ragū, tikai ar pašu gatavoto tomātu mērci un bagātīgi pievienoto mozzarella sieru. Esmu novērojusi, ka Itālijā nav pieņemts gatavot dārzeņu lazaņjas, jo galvenās pildījuma sastāvdaļas vienmēr ir tomātu mērce un mozzarella, tomēr Itālijas reģionos var sastapt dažādas, mazāk zināmas lazaņjas variācijas, piemēram, neapoliešu lazaņjai tiek pievienots arī ricotta siers.

Atceries, ka Itālijā ir pieņemt lazaņju ēst kūpoši karstu, ne siltu, jo tad tā esot visgaršīgākā. Reizēm, ja gadījies pāris minūtes aizkavēties ar ēdiena pasniegšanu, lazaņja pirms pasniegšanas vēl tiek uzsildīta mikroviļņu krāsnī!

NB! Vārds “lasagna” (dsk. “lasagne”) itāļu valodā apzīmē tikai pastas plāksnes. Tehniski pareizais ēdiena nosaukums ir “lasagne al forno” (krāsnī ceptas lazaņjas plāksnes). Ērtības labad gan Itālijā, gan citur pasaulē parasti tiek izmantots vārds “lasagna”.



La polenta


Viens no iecienītākajiem ziemas ēdieniem ir la polenta jeb kukurūzas putra, kura nāk no Ziemeļitālijas (tur tas reiz bijis iedzīvotāju pamatēdiens), taču ir iecienīta visā Itālijas teritorijā, īpaši kalnu apvidū. Polenta visbiežāk tiek gatavota no kukurūzas miltiem, tāpec tai ir raksturīga koši dzeltena krāsa, taču agrāk (pirms Kolumbs atklāja Ameriku un atveda kukurūzu uz Eiropu) tā tikusi gatavota arī no rudziem, cietajiem kviešiem vai pat griķiem.

Polenta tradicionāli ir nabadzīgs ēdiens, jo tā pagatavošanai nepieciešami tikai milti un ūdens; pagatavošana nav sarežģīta, taču tā ir laikietilpīga - tradicionāli vara katlā tiek uzvārīts sālsūdens, tam tiek pievienoti kukurūzas vai citu graudaugu milti, un šāda masa, nepārtraukti maisot ar koka karoti, tiek vārīta vismaz stundu, līdz tā kļuvusi stingra. Putras konsistence dažādās ēdiena variācijās var būt atšķirīga - tā var būt tik stingra, ka jāgriež (polentu pieņemts griezt ar kokvilnas diegu, nevis ar nazi), vai tik mīksta kā mannā putra, arī piedevas var būt ļoti atšķirīgas - gaļas, sēņu vai pat vienkārša tomātu mērce, tāpat polentu var ēst ar sviestu, ar dažādiem sieriem vai dārzeņiem.
Lai atvieglotu ēdiena gatavošanu, mūsdienu Itālijā ir nopērkami speciāli polentas katli (tajos masa ik pa brīdim tiek automātiski samaisīta), bet pieredzējušas saimnieces tos ne redzēt negrib un uzskata, ka pašu maisīta polenta ir vislabākā (arī miltus ir pieradušas pašas samalt, taču veikalos ir iespējams iegādāties polentas miltus).

Ricetta di panettone di Natale


½ bicchiere di latte
1 uovo intero + 2 tuorli
60 gr di burro
3 ½ bicchieri di farina
3 cucchiai di zucchero
1 cucchiaio di zucchero a velo vanigliato
1 cucchiaio di zucchero di canna
1 ½ bicchiere di uvetta
1 bicchiere di canditi
Il succo di ½ limone
La buccia di limone finemente grattugiata
La buccia di arancio finemente grattugiata
1 bustina di lievito secco in polvere
1 pizzico di sale

Procedimento:
24 ore prima mettere l’uvetta a bagno in una soluzione di Rum ed acqua

Riscaldare il latte (max 40/45 gradi), aggiungere lo zucchero di canna e mezza bustina di lievito, aspettare 10 minuti ed aggiungere il burro, le uova, il succo di limone, la buccia di limone e d’arancia, la farina, lo zucchero.
Impastare il tutto per 30 minuti e lasciare riposare per 9/10 ore.
Dopo impastare di nuovo per 20 minuti e lasciar riposare per 5 ore.
Dopo aggiungere l’uvetta e i canditi con metà lievito, impastare per 30 minuti e lasciare lievitare per 4-5 ore.
Dopo cuocere in forno a 180 gradi per 50 minuti. Lasciare raffreddare in forno e cospargere di zucchero di velo.

Ziemassvētku panettone


½ glāze piena
1 ola + 2 olas dzeltenumi
60 gr sviesta
3 ½ glāzes miltu
3 ēd.k. cukura
1 ēd.k. pūdercukura ar vaniļas garšu
1 ēd.k. brūnā cukura
1 ½ glāzes rozīņu
1 glāze sukāžu
Sula no ½ citrona
Smalki sarīveta 1 citrona miza
Smalki sarīvēta 1 apelsīna miza
1 paciņa sausā rauga pulvera
1 paciņa sausā rauga pulvera

Pagatavošana:
Diennakti pirms gatavošasa iemērkt rozīnes ruma un ūdens šķidrumā.

Uzsildīt pienu (max 40-45 grādi), pievienot brūno cukuru, puspaciņu rauga, pagaidīt 10 minūtes un tad pievienot sviestu, olas, citrona sulu, citrona un apelsīna mizu, miltu, cukuru.
Maisīt masu 30 minūtes un atstāt atpūsties 9-10 stundas.
Pēc tam maist vēl 20 minūtes un atstāt atpūsties 5 stundas.
Pēc tam pievienot rozīnes, sukādes un otru puspaciņu rauga, maisīt 30 minūtes, atstāt masu raudzēties 4-5 stundas.
Pēc tam cept krāsnī 180 grādos 50 minūtes. Atstāt atdzesēties krāsnī un pēc tam pārkaisīt ar pūdercukuru.


 

Cepumi canestrelli


Sastāvdaļas:    
150g miltu
150g kartupeļu milti                            
150g pūdercukurs
150g. sviests
 3 Olu dzeltenumi (vārīti)
 Rīvēta citrona miza
 Pūdercukurs pārkaisīšanai

Izvāra olas un patur olu dzeltenumus.
Bļodā liek miltus, kartupeļu miltus, pūdercukuru un rīvēto citrona mizu, pievieno gabaliņos sagrieztu aukstu sviestu. Visu samaisa.
Pievieno caur sietu samīcītus olu dzeltenumus un visu samaisa, līdz masa kļūst viendabīga.
Gatavo mīklu pārklāj ar pārtikas plēvi un liek ledusskapī uz 30 minūtēm.
Pēc tam mīklu izrullē aptuveni 3 mm biezumā, tad ar ziedu veidola formiņām no mīklas veido cepumus.
Cepumus liek uz cepampapīra, cep 150oC 5 minūtes.
Kad cepumi gatavi, tos pārkaisa ar pūdercukuru.

BISCOTTI CANESTRELLI

Ingredienti:  

150g. Farina
150g. Fecola di patate
150g. Zucchero a velo
150g. Burro
3 Tuorli d'uovo (sodo)La buccia di un limone grattugiata
Zucchero a velo per spolverare

Preparare le uova sode e tenere i tuorli.
Mettere in una planetaria la farina, la fecola, lo zucchero a velo e la buccia del limone grattugiata, aggiungere il burro freddo a pezzi e lavorare.
Aggiungere i tuorli schiacciati in un colino ed impastare. Lavorare il composto finché sarà liscio e compatto.
Coprire il composto con la pellicola è mettere in frigo per 30 minuti.
Stendere la sfoglia di circa 3cm e con la formina a fiore formare i biscotti.
Mettere i biscotti sulla carta forno ed infornare a 150° per 5 minuti.
Spolverare con zucchero a velo


Buon appetito!

Teksts - Ieva Smiļģe





Pizzelle


Ļoti iespējams, ka nosaukums izklausās pazīstams un atgādina kādu visā pasaulē iecienītu itāļu ēdienu, taču saistība at slavenajām picām ir pavisam neliela - tikai apaļā forma, no kuras cēlies gan pizza, gan pizzelle nosaukums!

Pizzelle patiesībā ir tradicionāli itāļu cepumi, kas nāk no Abruco reģiona Itālijas vidienē un ir iecienīti visās Itālijas centrālajā daļā (īpaši Abruco, Lacio un Molīzes reģionā). Pizzelle ir līdzīgas mums jau pazīstamajām vafelēm.
Pagatavošanai nepieciešamās sastāvdaļas ir gluži vienkāršas (milti, olas, piens, cukurs, sviests un augu eļļa), taču pagatavošanas procesam gan nepieciešama īpaša ierīce - speciāla pizzelle panna (jeb lu ferre, kā mēdz teikt vietējā dialektā), kas ir ļoti līdzīga vafeļu pannām. Mūsdienās katrā virtuves piederumu veikalā Itālijā šādas elektriskās pannas ir iespējams atrast, bet īstām itāļu saimniecēm mājās ir senās, smagās dzelzs pannas, kuras tika nodotas no vienas paaudzes nākamajai. Nostāsti vēsta, ka senās un bagātas itāļu ģimenes kalējiem lika izveidot īpašas pannas ar oriģinālu rakstu, lai ģimenes gatavotajām pizzelle būtu atšķirīgs, neatkārtojams raksts. Arī mūsdienās pannu un rakstu dažādība ir plaša!
Tradicionāli šiem cepumiem tiek pievienota īpaša sastāvdaļa - anīsa sēklas vai anīsa liķieris. Bet ir iespējams veido neskaitāmas šo cepumu variācijas, piemēram, pildītās pizzelle (t.i., divi cepumi kopā, kuriem pa vidu tiek likts pildījums) - ar medu, ar ievārījumu, ar krēmu vai ar Nutellu! Turklāt ir iespējams pagatavot divu veidu pizzelle - plānas un kraukšķīgas vai biezas un mīkstas. Tās saglabājas svaigas un tikpat garšīgas pat vairākas nedēļas (ja pareizi uzglabātas, t.i. sausā un slēgtā vietā)!


Pizzelle ir neiztrūkstošs kārums svētku reizēs, parasti šos cepumus gatavo Ziemassvētku un Lieldienu laikā, vai arī uz kāzām. Gatavojot cepumus lielām svinībām nepieciešama liela pacietība - klasiskajās pannās var vienlaikus izcept ~ 4 pizzelle. Iedomājies, cik daudz laika (un sastāvdaļu) nepieciešams, lai sagatavotu pizzelle kāzu svinībām, kur, pēc itāļu tradīcijām, piedalās vismaz 100 cilvēku!

Recepte mīkstajām pizzelle (aptuveni 10):

Sastāvdaļas:
1 ola
50 g cukura
115 g miltu
35 ml piena
35 ml sēklu eļļas
rīvēta citrona miziņa
šķipsniņa sāls
½ paciņa cepamā pulvera (var arī bez tā iztikt)

Pagatavošana:
Sastāvdaļas liek bļodiņā (tādā secībā, kā norādīts) un visu kārtīgi samaisa, līdz iegūst viendabīgas konsistences masu (tai jābūt nedaudz krēmīgai).
Tad uzsilda vafeļu pannu, to nedaudz apsmērē eļļu. Liek uz pannas ~ 1 ēd.k. mīklas un pāris minūtes ļauj tai cepties. Pizzelle kļūs gaiši zeltainas.Nevajag tās cept pārāk ilgi, tad tās zaudēs savu mīkstumu.
Gatavās pizzelle var ēst tāpat, vai arī apsmērēt ar medu, ievārījumu vai Nutellu!


Ja Tev mājās ir vafeļu panna, vai arī plāno to iegādāties, arī Tu šajos Ziemassvētkos vari pagatavot itāļu pizzelle! Recepte ir ļoti vienkārša, noskaties to šeit (angliski)!  Lai izdodas!



Una vera cena italiana

L’ITALII atbalstītāja un itāliešu valodas pasniedzēja MARIA RITA LUPI kādā vēsā februāra vakarā sarīkoja siltu pasākumu L’ITALII studentiem – itāliešu virtuves vakaru, kurā zinātkārajiem studentiem tika dota iespēja apgūt itāliešu kulinārijas noslēpumus un baudīt īstas, bagātīgas itāliešu vakariņas. Foto galeriju skaties ŠEIT.

Ar Tu vari izmēģināt šīs receptes un organizēt brīnišķīgas vakariņas draugu vai ģimenes lokā!

Buon appetito!

APŪLIJAS FOKAČA
(FOCACCIA PUGLIESE)

 Sastāvdaļas:      
500 g miltu
1 gabaliņš rauga
Aptuveni 350 ml remdena ūdens
1 vārīts kartupelis
3 ēd./k. eļļas
1 ēd./k. smalkā sāls
1 tējk. cukura

Pagatavošana:
Uz galda izber miltus, to vidū izveido bedrīti un tur ielej eļļu, ieliek cukuru un pusi ūdens daudzuma, kas sajaukts ar raugu. Pievieno samīcītu kartupeli un mīca mīklu. Pievieno atlikušo ūdeni un visu samīca, līdz tiek iegūta mīksta masa. Mīklu ieliek lielā bļodā, kas ieziesta ar eļļu. Pārklāj ar ietinamo papīru un atstāj raudzēties aptuveni 2 stundas. Pēc tam apsmērē cepešpannu, tajā ieliek uzrūgušo mīklu un izklāj pa visu pannu. Tad mīklu apsmidzina ar eļļu un atstāj raudzēties vēl uz 30 minūtēm. Tad mīklu liek krāsnī 2000C, cep aptuveni pusstundu līdz tā kļūst zeltaina.

 BAKLAŽĀNI AR PARMEZĀNA SIERU
(MELANZANE ALLA PARMIGIANA)

Sastāvdaļas:
2 vai 3 baklažāni
200 g tomātu mērces (pagatavota ar apceptiem burkāniem, sīpoliem, selerijām un sāli)
80 g rīvēta parmezāna siers
1 mozzarella
Baziliks
Eļļa cepšanai
00 tipa milti
Sāls

Pagatavošana:
Notīra un sagriež baklažānus ripiņās. Tos apkaisa ar sāli un atstāj uz 2-3 stundām, lai tie “attīrās” no liekā ūdens. Tad nolej ūdeni un baklažānus nosusina. Tos apber ar miltiem un cep no abām pusēm karstā zemesriekstu eļļā. Tad baklažānus liek uz papīra, lai tos nosusinātu. Ar eļļu ieziestā traukā liek vienu kārtu baklažānu, tad kārtu tomātu mērces, mozzarellu un baziliku, tad atkal kārtu baklažānu un atkārto, līdz visas sastāvdaļas ir izlietotas. Pa virsu uzber parmezānu un liek karstā krāsnī uz aptuveni 10 minūtēm. Pirms ēšanas nedaudz atdzesē.

RISOTTO AR ĶIRBJIEM (UN CITIEM DĀRZEŅIEM)
(RISOTTO CON LA ZUCCA (O CON ALTRE VERDURE))

Sastāvdaļas:    

30 g sīpolu
600 g ķirbju
Aptuveni 600 ml dārzeņu buljona
250 g rīsu
100 g saldā krējuma (pēc izvēles, ja vēlaties krēmīgu risotto)
50 g parmezāna siera
Pētersīļi, sviests, baltvīns, olīveļļa, sāls, pipari

Pagatavošana:
Ķirbi sagriež mazos gabaliņos. Sakapā sīpolus un tos dažas minūtes apcep ar 3 ēd./k. eļļas uz nelielas liesmas. Uzgriež spēcīgāku liesmu un pievieno rīsus. Jāpievērš liela uzmanība, lai nepiededzinātu sīpolus, tāpēc rīsus dažas minūtes apcep nepārtraukti maisot. Pievieno pusglāzi vīna un ļauj tam pilnībā uzsūkties. Sāk lēnām pievienot karstu buljonu – ne visu uzreiz, bet pa dažiem kausiņiem un ik pa laikam apmaisot, lai nepiedeg. Pēc aptuveni 10 minūtēm pievieno ķirbjus un cep vēl 7-8 minūtes. Kad rīsi ir nedaudz al dente, izslēdz uguni un pievieno 20 g sviesta (vai saldā krējuma), lai padarītu risotto krēmīgu. Tad pievieno nedaudz svaigi maltu piparu un sauju sakapātu pētersīļu. Pasniedz ar parmezāna sieru.




PASTA AR BROKOĻIEM
(PASTA E BROCCOLI)
   

Sastāvdaļas:
600 g brokoļu
320 g orecchiette vai cita veida pastas
3 ķiploku daiviņas
Anšovu šķēlītes
Sāls
Eļļa
Asie pipari
Parmezāna siers (pēc garšas)

Pagatavošana:
Brokoļus nomazgā un sagriež gabalos. Katliņā ielej sālītu ūdeni, kad ūdens sāk vārīties, pievieno brokoļus un, kad tie daļēji izvārījušies, pievieno arī pastu. Tikmēr pannā liek eļļu, ķiplokus, piparus un anšovus. Cep, kamēr ķiploki kļūst brūni. Kad pasta ir izvārījusies, nolej ūdeni un pastu ar brokoļiem liek karstā pannā ar ķiplokiem un anšoviem. Maisa uz nelielas liesmas dažas minūtes un tad pasniedz.


TORTA DI MELE – ĀBOLKŪKA

Sastāvdaļas: 
2 olas
100 g sviesta
200 g cukura
Šķipsniņa sāls
1 paciņa cepamā pulvera
2 ēd./k. piena
200 g miltu
Sarīvēta apelsīna miziņa
Citronu sula
2 āboli
Mandeles
Pūdercukurs

Pagatavošana:
Bļodā sakuļ olas, pievieno mīkstu sviestu, pienu, 150 g cukura, sāli, sarīvētu apelsīna mizu, miltus un beigās cepamo pulveri. Sajauc mīklu viendabīgā masā, to liek kūkas formā, kas ieziesta ar sviestu vai izklāta ar cepamo papīru. Atsevišķi mazos gabaliņos sagriež ābolus un pievieno citronu sulu. Ābolus liek uz izklātās mīklas, pievieno mandeles un 50 g cukura. Cep 1800C 35 līdz 40 minūtes. Kad kūka ir gatava un atdzisusi, to apber ar pūdercukuru. 

TORTA MARZAPANE – MARCIPĀNA KŪKA

Sastāvdaļas mīklai:
210 g miltu
150 g cukura
150 g sviesta
2 olas dzeltenumi
1 paciņa cepamā pulvera

Sastāvdaļas pildījumam:
180 g maltas mandeles
180 g cukura
4 uzputoti olas baltumi
1 rīvēta citrona miziņa
1 glāzīte ruma

Pagatavošana:
Sagatavo mīklu – visas sastāvdaļas ieber bļodā, aukstu sviestu sagriež gabaliņos un pievieno mīklai, un visu ātri samīca. Samīcīto mīklu uz 30 minūtēm liek ledusskapī. Kūkas formu ieziež ar sviestu, apkaisa ar miltiem un mīklu izlīdzina pa formas malām un pamatni. Tad sagatavo pildījumu – sajauc visas sastāvdaļas un beigās lēnām pievieno uzputotos olu baltumus. Kūkas formā liek pildījumu un mīklas maliņas nedaudz noloka. Kūku cep 1800C aptuveni 50 minūtes.










Pizza di formaggio

Pagājušajā nedēļā Kalnciema kvartāla Itāļu tirgū bijām arī mēs, L’ITALII, kur mūsu pasniedzēja Valentina popularizēja savu dzimto Marche reģionu un gatavoja tradicionālu siera picu! Lūk, publicējam picas recepti, lai visi L’ITALII draugi var paši mājās baudīt Marche reģiona iecienīto gardumu! Izmēģini un atsūti mums bildi ar savu veikumu!

Sastāvdaļas:

5 olas
100 g rīvēta parmezāna siera
100 g rīvēta pecorino romano siera (vai kāds cits aromātisks un spēcīgs siers)
100 ml olīveļļas
500 g miltu
150 ml piena
50 g rauga (ne rauga pulveris!)
10 g sāls
1 tējk. melno piparu
200 g gabaliņos sagriezta Emmental siera

Gatavošana:

1.    Sajaukt olas kopā ar parmezāna un pecorino sieru.
2.    Pievienot eļļu un raugu, kas iepriekš izkausēts remdenā pienā. Visu kārtīgi samaisīt.
3.    Pievienot sāli un piparus.
4.    Palēnām pievienot miltus, visu laiku maisot, pēc tam mīcot mīklu.
5.    Visu samīca viendabīgā masā.
6.    Pēc tam sagatavot 1 vai 2 (atkarībā no lieluma) plātis, tās iesmērēt ar sviestu vai ieklāt cepamo papīru.
7.    Pievienot Emmental sieru, to kārtīgi iemīcot mīklā.
8.    Mīkla tiek nolikta uzrūgt siltā vietā uz aptuveni 2 stundām.
9.    Cep 180o C aptuveni 50 minūtes.

Buon appetito! Lai labi garšo!


Ingredienti:

5 uova

100 gr. di parmigiano (grattugiato)
100 gr. di pecorino romano o altro formaggio saporito (grattugiato)
150 ml di olio
500 gr. di farina
150 ml di latte
50 gr. di lievito di birra
10 gr.  di sale
1 cucchiaino di pepe
200 gr. di Emmental  (a pezzi)

Procedimento:


Sbattere le uova con il parmigiano e il pecorino; unire l'olio ,il lievito precedentemente sciolto nel latte tiepido e mescolare bene; salando e pepando. Infine aggiungere la farina mescolando; nel frattempo imburrrare e infarinare 1 o 2 teglie (dipende dalla  grandezza delle teglie) o usare la carta forno . Aggiungere l’emmental a pezzi schiacciandolo sul fondo e far lievitare per circa 2 ore in un ambiente caldo. Far cuocere in forno caldo per circa 50 min. a 180°C. Buon appetito!

 

Tā gatavo Sicīlijā.

Materiāls pārpublicēts no žurnāla "Mājas Virtuve" (jūlijs, 2014). Pateicamies žurnāla redakcijai par sadarbību! Vairāk recepšu atradīsiet žurnāla numurā!

 



Pica.

Itālijas virtuve sākas un beidzas ar… PICU! Tas taču ir itāļu virtuves KULTA ĒDIENS, vai ne? Tieši tāpēc pavārs Mārtiņš Sirmais devās uz Itāliju meklēt īsto picu un tieši tāpēc itāļu kultūras cienītāji reiz satikās, lai klausītos stāstu par picu un, protams, lai ēstu šo itāļu dārgumu! Fotogrāfijas no šī pasākuma vari apskatīties ŠEIT.

L'ITALII Tev piedāvā Giulio gatavotās picas recepti, lai pica kļūst par kulta ēdienu arī Tavās mājās!

Sastāvdaļas MĪKLAI:
350 gr miltu mīklai
30 gr miltu mīklas izstaipīšanai
1 tējk. sāls
4 ēd./k. olīveļļas (~40 ml)
200 ml remdena ūdens
35 gr alus rauga
šķipsniņa cukura

Sastāvdaļas MĒRCEI:
400 gr tomātu biezeņa (vai mizotu tomātu)
vidēja izmēra sīpols
2 daiviņas ķiploka
sāls
olīveļļa
oregāno

Mērces pagatavošana:
1. Tiek smalki sagriezts sīpols un ķiploks. Katliņu liek uz uguns, tajā ielej eļļu un nedaudz apbrūnina sīpolus un ķiplokus.
2. Pievieno tomātu biezeni.
3. Pievieno sāli un oregāno.
4. Mērcei jābūt diezgan šķidrai, tādejādi to bez grūtībām varēs izklāt uz picas.

Mīklas pagatavošana:
1. Miltus sajauc ar sāli un cukuru.
2. Uzsilda ūdeni (tam jābūt siltam, bet ne karstam!). Ūdenim pievieno raugu un to izšķīdina.
3. Raugu ar ūdeni pievieno miltiem.
4. Pievieno nedaudz eļļas.
5. Visu kārtīgi samaisa. Pēc tam mīklu izceļ uz galda un mīca ar rokām.
6. Mīklai jābūt viendabīgai un mīkstai. Nedrīkst pievienot pārāk daudz miltu!
7. Mīklu izstaipa un liek uz ieeļļotas plāts.
8. Uz mīklas vienmerīgi izklāj sagatavoto mērci. Virsū var likt arī olīvas un mozzarella sieru.
9. Sagatavoto picu atstāj uzrūgt 1,5 - 2 stundas.
8. pēc tam cep cepeškrāsnī 1800C 20-25 minūtes.

Lai labi garšo!

Tira-mi-su

Patīkamā un brīvā atmosfērā XIII Itāļu valodas nedēļas pasaulē ietvaros mūsu kolēģis Giulio Lo Bello ekspermentēja ar itāļu saldumiem un kafiju, veidojot gaisīgo un gardo itāļu desertu - Tiramisu! Paldies visiem par jauko gaisotni! Pasākums tapa ar Trentini, Lavazza (EspressoBlue), Ferrero un L'ITALII atbalstu. Fotogrāfijas no pasākuma vari aplūkot ŠEIT.

Lūk arī recepte:

Sastāvdaļas:
dāmu pirkstiņi
4 olas
8 ēd.k. cukura
250 gr Mascarpone siera
espresso kafija
kakao pulveris

Pagatavošana
1. Vispirms tiek pagatavota ļoti stipra espresso kafija. Kamēr gatavo tiramisu, kafiju liek atdzesēties.
2. Bļodā liek olas dzeltenumus un cukuru, puto 5-10 minūtes.
3. Pievieno Mascarpone sieru, visu kārtīgi samaisa.
4. Atsevišķā traukā sakuļ olas baltumus. Piano, pianissimo (lēni, pavisam lēni) tos ar koka lāpstiņu iecilā pārējā masā.
5. Tad ņem trauku ar augstām malām un to noklāj ar daļu no sagatavotā krēma.
6. Dāmu pirkstiņus mērcē kafijā un izkārto uz masas. Katra cepumu kārta tiek pārklāta ar krēmu.
7. Sagatavoto tiramisu pārkaisa ar kakao un liek ledusskapī uz nakti “atpūsties”!

Ieteikumi
Lai bagātinātu tiramisu garšu, krēmam var pievienot arī nedaudz ruma!




Īsts itāļu cappuccino Tavā virtuvē!

Lai baudītu itāļu cappuccino, nav jādodas uz Itāliju, nav pat jāiziet no mājas!
Seko šai vienkāršajai L’ITALII fotoreceptei un pagatavo brīnišķīgu itāļu cappuccino sev un saviem mīļajiem!

Nepieciešams:
Moka - espresso vārāmā kanniņa (L’ITALII izmanto Mokas kanniņu 2 personām)
Piena putotājs
Kafija
Piens
Cukurs

Pagatavošana:
1.    Mokas kanniņā ielej ūdeni līdz norādītajai atzīmei. 


2.    Ieliek filtru un tajā ieber kafiju (daudzums atkarīgs no tā, cik stipru kafiju vēlaties). Kafiju ber ar kaudzīti, bet to nesamīca.


3. Uzskrūvē kanniņas virsējo daļu un to liek uz uguns. 

    
3.    Vārīšanas gaitā ūdens spiediena rezultātā tiek izvadīts cauri kafijai. Kad dzirdama burbuļošana, kafija ir gatava!


4.    Kamēr kafija vārās, piena putotājā ielej pienu (apmēram glāzi). To uzkarsē un saputo.
   


5.    Tasītē vispirms ielej kafiju, tad pievieno saputoto pienu.


6.    Ja ir vēlēšanās, var pievienot cukuru.

7.    Cappuccino tiek pasniegts brokastīs, kopā ar cornetto (smalkmaizīti - radziņu)!

Vēlies pagatavot cappuccino, bet Tev nav piena putotāja? Tad aši knaši apmeklē Rito internetveikalu, kur visi, veicot pirkumu internetā un komentāru sadaļā (pasūtījuma piezīmes) ievadot paroli LITALII, tiks pie piedāvātā piena putotāja ar 15% atlaidi – (jaunā cena 9,35 Ls)!

Recepte publicēta sadarbībā ar trauku un virtuves piederumu uzņēmumu  Rito.
Teksts - Ieva Smiļģe, Foto: Inga Kalniņa



 

Sirmais. Kulta Ēdieni: Pica

Raidījumu cikls "Sirmais. Kulta ēdieni" (LTV1) ir misija - pasaulē pazīstamu, iecienītu ēdienu izcelsmes un īstās receptes meklējumi vietā, kur tas radies. Mārtiņš Sirmais noskaidro, kā ēdienu pasniedz katras valsts restorānos, tirgos, uz ielām, un kā to taisa vietējie iedzīvotāji mājās. Lai izzinātu, kā un kāpēc attiecīgajā zemē radušies tieši šādi ēdieni, Sirmais ielūkojas arī katras valsts kultūras un vēstures specifikā. Tas viss, protams, caur personisku pieredzi un ar krietnu devu humora, kuriozu un uzdrīkstēšanos.
Ja reiz tiek runāts par kulta ēdieniem, nav iespējams nedoties uz Itāliju, lai atrastu autentisko ne tikai Itālijas, bet visas pasaules kulta ēdienu - picu! Vai zināt, kurā Itālijas pilsētā tā ir dzimusi? Un kura ir visu picu māte? Sirmais savā ceļojumā uz Itāliju atklāj to un daudz ko vairāk! Stāsts pat nav vienkārši par picu, bet par itāļu virtuves kultūru kopumā, kurā aprīnojama vienkāršība apvienojumā ar augstu kvalitāti ir radījusi neskaitāmus kulta ēdienus. Sirmā ceļojums jums dāvā brīnišķīgu kulturālu, vēsturisku un garšīgu piedzīvojumu, pēc kura tā vien gribas pamest visu un doties, ja ne uz Itāliju, tad uz tuvāko itāļu restorānu gan!
https://www.youtube.com/watch?v=pjNVo-8RS1Y


 Mūzika no raidījuma - ŠEIT



My Sicily. Sicīlijas ekspedīcija.


Iveta Bruno ir latviete, kas pārcēlusies uz dzīvi Sicīlijā. Lai dalītos ar saviem iespaidiem par dzīvi tālajā Dienvidu zemē, viņa aktīvi raksta blogu, kas ir bagāts ne tikai ar dažādiem kultūras aspektiem, bet piedāvā arī lieliskas receptes, piemēram, kā pagatavot granita!

Lasīt šeit: www.mysicily.wordpress.com




Panna Cotta

Gatavo - Maria Rita Lupi, itāliešu valodas pasniedzēja Latvijas Universitātē.



Recepte publicēta žurnālā "Dienas Ēdieni", 01.08.2012.
Teksts - Ieva Smiļģe




Kartupeļu un dārzeņu pīrāgs

Gatavo Roberto Meloni, dziedātājs





Recepte publicēta žurnālā "Dienas Ēdieni", 30.01.2013.
Teksts - Ieva Smiļģe

 

 

Lacio cepumi  ar sarkanvīnu

Gatavo Anna Fasanella, romiete, kam patīk gatavot ēst.



Recepte publicēta žurnālā "Dienas Ēdieni", 10.10.2012.
Teksts - Ieva Smiļģe

 

 

Sardīniešu ņoki sardīniešu ragū

Gatavo Roberto Meloni, dziedātājs

Recepte publicēta žurnālā "Dienas Ēdieni", 10.10.2012.
Teksts - Ieva Smiļģe

 

 

Apūlijas pildītais pīrāgs Panzerotti

Gatavo Alba Ancona, mājsaimniece no Bari, Apūlijā





Recepte publicēta žurnālā "Dienas Ēdieni", 10.10.2012.
Teksts - Ieva Smiļģe




Risotto ar sēnēm un pētersīļiem

Gatavo - Maria Rita Lupi, itāliešu valodas pasniedzēja Latvijas Universitātē.


Recepte publicēta žurnālā "Dienas Ēdieni", 15.08.2012.
Teksts - Ieva Smiļģe