Iepazīstam Montesori mācību metodes autori Mariju Montesori!
Teksts - Ieva Smiļģe
Montesori vārds, precīzāk – Montesori mācību metode ir pazīstama un tiek izmantota visā pasaulē, tāpēc ir vērts labāk iepazīt arī tās autori, itāļu ārsti un pedagoģi Mariju Montesori.
Viena no pirmajām sievietēm Itālijā ar augstāko izglītību medicīnā
Marija Montesori (Maria Montessori) piedzima 1870.gada 31.augustā nelielā Marke reģiona pilsētiņā Kjaravalle (Chiaravalle), netālu no Ankonas. Viņās dzimtajā mājā tagad ir iekārtots muzejs, lai gan kopš 3 gadu vecuma Marija ar ģimeni dzīvoja Romā. Abi vecāki bija izglītoti, un ģimenē izglītība tika uzskatīta par lielu vērtību, tāpēc tā laika meitenēm neraksturīgi Marijai jau kopš agras bērnības patika mācīties, īpaši bioloģiju un matemātiku. Par spīti pret sievietēm valdošajiem aizspriedumiem, Marija iestājās Romas “La Sapienza” universitātes medicīnas fakultātē. Studiju laikā viņai nācās pārvarēt daudzus šķēršļus – piemēram, viņa nevarēja piedalīties anatomijas lekcijās kopā ar vīriešiem, sievietes klātbūtne tika uzskatīta par nepiedienīgu, tāpēc Marijai nācās praktizēties vienatnē naktīs. Pateicoties savai mērķtiecība un neatlaidībai, 1896.gadā Marija Montesori universitāti absolvēja, tādejādi kļūstot par trešo sievieti visā Itālijā, kas ieguvusi augstāko izglītību medicīnā. Marija specializējās neiropsihiatrijā, pēc studiju beigšanas viņa strādāja Romas universitātes psihiatriskajā klīnikā, pētot bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem. Darba gaitā viņa aizvien vairāk sāka interesēties par pedagoģisko aspektu, veica novērojumus un eksperimentus, lai atklātu, kuras mācīšanas metodes izrādījās vispiemērotākās bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.
Marijas Montesori noslēpums
Šajā laikā arī Marijas privātajā dzīvē notika kaut kas nozīmīgs – viņai bija romantiskas attiecības ar darba kolēģi, Marija palika stāvoklī. Tā kā viņa bija neprecēta un ar darba kolēģi attiecības izjuka, jo viņš apprecēja citu, Marija savu grūtniecību slēpa, lai izvairītos no skandāla. 1898.gadā viņa slepus dzemdēja dēlu Mario un viņa audzināšanu uzticēja kādai ģimenei laukos. Marija bieži dēlu apciemoja, lai gan nekad viņam neatklāja, ka ir viņa īstā māte. Vēlāk, 14 gadu vecumā, pēc audžumātes nāves Mario devās dzīvot pie savas bioloģiskās mātes, domājot, ka viņa ir attāla radiniece. Līdz pat viņas nāvei Mario atbalstīja viņas darbu, devās līdzi ceļojumos un palīdzēja Montessori metodes izplatīšanā. Tikai pēc Marijas Montesori nāves, izlasot viņas testamentu, Mario beidzot uzzināja savas mātes patieso identitāti. Līdz pat savai nāvei Mario turpināja mātes iesākto.
Montesori metodes pirmsākumi un pirmā Bērnu māja
20.gadsimta sākumā Marija Montesori aktīvi darbojās pedagoģijas jomā. 1907.gadā viņa uzņemās bērnu aprūpes centra izveidi nabadzīgajā Romas Sanlorenco (San Lorenzo) kvartālā, tā dzimā pirmā Casa dei bambini (latviski – Bērnu māja), kuru apmeklēja kvartāla strādājošo vecāku bērni vecumā no 3 līdz 7 gadiem un kurā tika liktas lietā Montesori izstrādātās izglītības metodes, jo bija kļuvis skaidrs, ka tās ir piemērotas visiem bērniem, ne tikai tiem, kam ir garīgās attīstības traucējumiem. Bērniem tika nodrošināta ērti un funkcionāli iekārtota vide, kurā viņiem bija iespēja izpausties, attīstīt savas intelektuālās spējās un kļūt patstāvīgiem ikdienas darbībās (personīgā higiēna, ģērbšanās, telpas sakārtošana u.tml.).Vien pāris gadus vēlāk, 1909.gadā, Marija Montessori beidzot pirmo reizi pierakstīju savu mācību metodi, kas tika piemērota arī citur Itālijā, piemēram, mazā lauku skolā Umbrijas reģionā, lai cīnītos pret vienu no galvenajām tā laika problēmām – analfabētismu. Ātri vien Montesori metode guva slavu un atzinību visā Itālijā un ārpus tās. 1913.gadā Montesori ar savu metodi iepazīstināja ASV, laikraksts “The New York Tribune” nosauca Montesori par interesantāko sievieti Eiropā (“the most interesting woman in Europe”).
Montesori metode fašistiskā režīma laikā
Kamēr ārzemes Montesori slava auga, Itālijā sākā drūmais Musolini diktatūras laiks. Sākotnēji Musolini atbalstīja Montesori darbību un viņas cīņu pret analfabētismu. 1926.gadā Itālijas fašistiskā partija finansēja pirmo nacionālo kongresu, kurā gandrīz 200 itāļu skolotājiem no dažādiem Itālijas reģioniem tikai mācīta Montessori metode. Taču drīz vien šī savstarpējā sadarbība beidzās, Musolini režīms asi kritizēja pasaulslaveno pedagoģi un 1934.gadā lika slēgt visas Montesori skolas Itālijā. Šī iemesla dēļ pati Montesori Itāliju pameta un devās ceļojumos pa citām valstīm, lai iepazīstinātu ar savu metodi. Otrā pasaules kara sākumu Marija sagaidīja Indijā, kur bija devusies pēc Teozofijas biedrības aicinājuma. Tikai 1946.gadā viņa beidzot varēja atgriezties Eiropā. Gadu vēlāk viņa uz īsu brīdi atgriezās Itālijā, bet tad devās pie draugiem uz Nīderlandi, kur viņa nomira 1952.gada 6.maijā. Viņa tika apglabāta Nordvijkas (Noordwijk) kapsētā, un uz kapa ir uzraksts itāļu valodā:
Io prego i cari bambini, che possono tutto, di unirsi a me per la costruzione della pace negli uomini e nel mondo. (latviski – “Es lūdzu mīļos bērnus, kuri var visu, pievienoties man, lai radītu mieru cilvēkos un pasaulē”)
Cīņa par sieviešu tiesībām
Marija Montesori ne tikai revolucionēja bērnu apmācību visā pasaulē, bet kaislīgi cīnījās arī par sieviešu vienlīdzību. Jau 1896.gadā Berlīnes sieviešu kongresā Montesori iestājās pret atalgojuma atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm, 1906.gadā viņa aicināja itāļu sievietes reģistrēties vēlēšanu sarakstos, jo, lai gan neviens likums to neaizliedza, sievietes vēlēšanas nepiedalījās sabiedrībā valdošo aizspriedumu dēļ. Tikpat kaislīgi Montessori cīnījās pret Itālijā plaši izplatīto analfabētismu.
Montesori metodes pamatprincipi
Montesori metodes pamatā ir cieņa pret bērnu kā indivīdu un ticība bērna radošajam potenciālam. Mācību procesā bērns ir uzmanības centrā un tiek veicināta bērna patstāvība, pašapziņa un ticība saviem spēkiem. Pieaugušais, vecāks vai skolotājs, ir tikai novērotājs un atbalstītājs, kas novēro, netraucē, rāda piemēru un ļauj bērnam darīt un apgūt pašam savā ritmā. Ir ļoti svarīgi nodrošināt sakārtotu un funkcionālu vidi, kurās bērns spēj darboties pastāvīgi. Jauni materiāli (dodot priekšroku vienkāršiem, dabiskiem un viegli pieejamiem materiāliem) tiek apgūti, izmantojot visas maņas, un tas tiek darīts pakāpeniski. Bērns pat izdara izvēles un pārvar grūtības. Montesori metode nebūt nenozīmē absolūtu brīvību un visatļautību – bērns piedalās noteikumu izstrādē, tie netiek uzspiesti, tādejādi ļaujot bērnam pašam attīstīt disciplīnu.
Uzzini vairāk:
(Avots: Global Montessori Network)
Ja vēlies uzzināt vairāk par Mariju Montesori, pašlaik uz Latvijas kino ekrāniem ir skatāma filma “Marija Montesori”:
DŽANNI RODĀRI:
PASAULSLAVENAIS FANTĀZIJAS UN RADOŠUMA AIZSTĀVIS, KAM
ŠOGAD TIEK ATZĪMĒTA DZIMŠANAS SIMTGADE!
Teksts - Ieva Smiļģe
Džanni Rodāri (Gianni Rodari) bija itāļu rakstnieks, pedagogs, žurnālists
un dzejnieks, kurš visu savu radošo darbību pagājušā gadsimta otrajā pusē veltīja
bērnu fantāzijas, oriģinalitātes un iztēles attīstībai! Ne velti 1970.gadā
Rodāri saņēma prestižo starptautisko Hansa Kristiāna Andersena balvu par savu
nenovērtējamo ieguldījumu bērnu literatūras attīstībā!
Rodāri ir dzimis 1920.gada 23.oktobrī Ziemeļitālijā, mazā pilsētiņā
Pjemontes reģionā, vienkāršā veikalnieku ģimenē. Jau agrā jaunībā, uzreiz pēc
skolas beigšanas, Rodāri sāka strādāt par skolotāju. Kā vēlāk izteicies pats
rakstnieks, viņš noteikti nebija labs skolotājs, taču viņa nodarbības nekad
nebija garlaicīgas – jau no paša sākuma viņš savos skolēnos centās attīstīst radošumu
un iztēli, aicināja viņus spēlēties ar vārdiem un ļauties savai fantāzijai.
GIANNI RODARI (1920 - 1980)
Otrais pasaules karš pārtrauca jaunā Rodāri skolotāja karjeru. Pēc kara
Rodāri sāka strādāt par žurnālistu Lombardijas reģionā, vēlāk Itālijas galvaspilsētā
Romā, un sāka savu literāro karjeru, publicējot savus dzejoļus, stāstus un
pasakas.
1951.gadā tika publicēti “Čipolīno piedzīvojumi” (“Le avventure di
Cipollino”), kuros visi galvenie varoņi ir augļi un dārzeņi un kas ieguva
ļoti lielu popularitāti visā pasaulē, īpaši bijušās Padomju Savienības valstīs,
kur drīz vien Čipolīno piedzīvojumi tika atveidoti filmā un vairākās
multfilmās.
Viens no ievērojamākajiem Rodāri stāstu krājumiem ir 1962.gadā izdotās
“Pasakas pa telefonu” (“Favole al telefono”), kur ir apkopotas 70 pasakas,
kuras savai meitai pa telefonu stāsta tētis, kurš darba dēļ visu nedēļu brauc
apkārt pa Itāliju un par spīti attālumam katru vakaru izgudro un pa telefonu
izstāsta pasaku meitai pirms gulēšanas! Šīs pasakas ir īpaši aktuālas šajā
periodā, kad ģimenes un radi ir spiesti ievērot distanci, bet var mēģināt
saglabāt tuvību, viens otram stāsto pasakas (Itāliski!) pa telefonu!
Par Rodari meistardarbu tiek uzskatīts viņa vienīgais teorētiskais
darbs – 1973.gadā izdotā “Fantāzijas gramatika” (“Grammatica della Fantasia”),
kurā Rodāri uzrunā pieaugušos (mazu bērnu vecākus un skolotājus), teorētiski
izskaidro stāstu izgudrošanas mākslu, uzsver iztēles un fantāzijas nozīmību
visās dzīves jomās un dod padomus, kā veicināt bērna radošuma attīstību.
Visu mūžu Rodāri mocījās ar veselības problēmām un viņa dzīve diemžēl aprāvās
pēkšņi, 1980.gada. 14.aprīlī. Viņa sniegtais ieguldījums bērnu literatūras attīstībā
ir nenovērtējams – Rodāri joprojām tiek uzskatīts par nozīmīgāko itāļu bērnu literatūras
rakstnieku un par vienu no galvenajiem stāstu izgudrošanas mākslas teorētiķiem.
Rodāri dzejoļi un pantiņi ir kļuvuši par dziesmām (noklausies vienu no tām šeit), viņa stāsti un pasakas
joprojām tiek lasītas itāļu bērniem pirms gulētiešanas un, pateicoties Rodāri, bērnu
fantāzija (tai skaitā vārdu spēles un kļūdas) tiek lolota, attīstīta un augsti
novērtēta!
Iepazīstam Montesori mācību metodes autori Mariju Montesori!
Teksts - Ieva Smiļģe
Montesori vārds, precīzāk – Montesori mācību metode ir pazīstama un tiek izmantota visā pasaulē, tāpēc ir vērts labāk iepazīt arī tās autori, itāļu ārsti un pedagoģi Mariju Montesori.
Viena no pirmajām sievietēm Itālijā ar augstāko izglītību medicīnā
Marija Montesori (Maria Montessori) piedzima 1870.gada 31.augustā nelielā Marke reģiona pilsētiņā Kjaravalle (Chiaravalle), netālu no Ankonas. Viņās dzimtajā mājā tagad ir iekārtots muzejs, lai gan kopš 3 gadu vecuma Marija ar ģimeni dzīvoja Romā. Abi vecāki bija izglītoti, un ģimenē izglītība tika uzskatīta par lielu vērtību, tāpēc tā laika meitenēm neraksturīgi Marijai jau kopš agras bērnības patika mācīties, īpaši bioloģiju un matemātiku. Par spīti pret sievietēm valdošajiem aizspriedumiem, Marija iestājās Romas “La Sapienza” universitātes medicīnas fakultātē. Studiju laikā viņai nācās pārvarēt daudzus šķēršļus – piemēram, viņa nevarēja piedalīties anatomijas lekcijās kopā ar vīriešiem, sievietes klātbūtne tika uzskatīta par nepiedienīgu, tāpēc Marijai nācās praktizēties vienatnē naktīs. Pateicoties savai mērķtiecība un neatlaidībai, 1896.gadā Marija Montesori universitāti absolvēja, tādejādi kļūstot par trešo sievieti visā Itālijā, kas ieguvusi augstāko izglītību medicīnā. Marija specializējās neiropsihiatrijā, pēc studiju beigšanas viņa strādāja Romas universitātes psihiatriskajā klīnikā, pētot bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem. Darba gaitā viņa aizvien vairāk sāka interesēties par pedagoģisko aspektu, veica novērojumus un eksperimentus, lai atklātu, kuras mācīšanas metodes izrādījās vispiemērotākās bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.
Marijas Montesori noslēpums
Šajā laikā arī Marijas privātajā dzīvē notika kaut kas nozīmīgs – viņai bija romantiskas attiecības ar darba kolēģi, Marija palika stāvoklī. Tā kā viņa bija neprecēta un ar darba kolēģi attiecības izjuka, jo viņš apprecēja citu, Marija savu grūtniecību slēpa, lai izvairītos no skandāla. 1898.gadā viņa slepus dzemdēja dēlu Mario un viņa audzināšanu uzticēja kādai ģimenei laukos. Marija bieži dēlu apciemoja, lai gan nekad viņam neatklāja, ka ir viņa īstā māte. Vēlāk, 14 gadu vecumā, pēc audžumātes nāves Mario devās dzīvot pie savas bioloģiskās mātes, domājot, ka viņa ir attāla radiniece. Līdz pat viņas nāvei Mario atbalstīja viņas darbu, devās līdzi ceļojumos un palīdzēja Montessori metodes izplatīšanā. Tikai pēc Marijas Montesori nāves, izlasot viņas testamentu, Mario beidzot uzzināja savas mātes patieso identitāti. Līdz pat savai nāvei Mario turpināja mātes iesākto.
Montesori metodes pirmsākumi un pirmā Bērnu māja
20.gadsimta sākumā Marija Montesori aktīvi darbojās pedagoģijas jomā. 1907.gadā viņa uzņemās bērnu aprūpes centra izveidi nabadzīgajā Romas Sanlorenco (San Lorenzo) kvartālā, tā dzimā pirmā Casa dei bambini (latviski – Bērnu māja), kuru apmeklēja kvartāla strādājošo vecāku bērni vecumā no 3 līdz 7 gadiem un kurā tika liktas lietā Montesori izstrādātās izglītības metodes, jo bija kļuvis skaidrs, ka tās ir piemērotas visiem bērniem, ne tikai tiem, kam ir garīgās attīstības traucējumiem. Bērniem tika nodrošināta ērti un funkcionāli iekārtota vide, kurā viņiem bija iespēja izpausties, attīstīt savas intelektuālās spējās un kļūt patstāvīgiem ikdienas darbībās (personīgā higiēna, ģērbšanās, telpas sakārtošana u.tml.).
Vien pāris gadus vēlāk, 1909.gadā, Marija Montessori beidzot pirmo reizi pierakstīju savu mācību metodi, kas tika piemērota arī citur Itālijā, piemēram, mazā lauku skolā Umbrijas reģionā, lai cīnītos pret vienu no galvenajām tā laika problēmām – analfabētismu. Ātri vien Montesori metode guva slavu un atzinību visā Itālijā un ārpus tās. 1913.gadā Montesori ar savu metodi iepazīstināja ASV, laikraksts “The New York Tribune” nosauca Montesori par interesantāko sievieti Eiropā (“the most interesting woman in Europe”).
Montesori metode fašistiskā režīma laikā
Kamēr ārzemes Montesori slava auga, Itālijā sākā drūmais Musolini diktatūras laiks. Sākotnēji Musolini atbalstīja Montesori darbību un viņas cīņu pret analfabētismu. 1926.gadā Itālijas fašistiskā partija finansēja pirmo nacionālo kongresu, kurā gandrīz 200 itāļu skolotājiem no dažādiem Itālijas reģioniem tikai mācīta Montessori metode. Taču drīz vien šī savstarpējā sadarbība beidzās, Musolini režīms asi kritizēja pasaulslaveno pedagoģi un 1934.gadā lika slēgt visas Montesori skolas Itālijā. Šī iemesla dēļ pati Montesori Itāliju pameta un devās ceļojumos pa citām valstīm, lai iepazīstinātu ar savu metodi. Otrā pasaules kara sākumu Marija sagaidīja Indijā, kur bija devusies pēc Teozofijas biedrības aicinājuma. Tikai 1946.gadā viņa beidzot varēja atgriezties Eiropā. Gadu vēlāk viņa uz īsu brīdi atgriezās Itālijā, bet tad devās pie draugiem uz Nīderlandi, kur viņa nomira 1952.gada 6.maijā. Viņa tika apglabāta Nordvijkas (Noordwijk) kapsētā, un uz kapa ir uzraksts itāļu valodā:
Io prego i cari bambini, che possono tutto, di unirsi a me per la costruzione della pace negli uomini e nel mondo.
(latviski – “Es lūdzu mīļos bērnus, kuri var visu, pievienoties man, lai radītu mieru cilvēkos un pasaulē”)
Cīņa par sieviešu tiesībām
Marija Montesori ne tikai revolucionēja bērnu apmācību visā pasaulē, bet kaislīgi cīnījās arī par sieviešu vienlīdzību. Jau 1896.gadā Berlīnes sieviešu kongresā Montesori iestājās pret atalgojuma atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm, 1906.gadā viņa aicināja itāļu sievietes reģistrēties vēlēšanu sarakstos, jo, lai gan neviens likums to neaizliedza, sievietes vēlēšanas nepiedalījās sabiedrībā valdošo aizspriedumu dēļ. Tikpat kaislīgi Montessori cīnījās pret Itālijā plaši izplatīto analfabētismu.
Montesori metodes pamatprincipi
Montesori metodes pamatā ir cieņa pret bērnu kā indivīdu un ticība bērna radošajam potenciālam. Mācību procesā bērns ir uzmanības centrā un tiek veicināta bērna patstāvība, pašapziņa un ticība saviem spēkiem. Pieaugušais, vecāks vai skolotājs, ir tikai novērotājs un atbalstītājs, kas novēro, netraucē, rāda piemēru un ļauj bērnam darīt un apgūt pašam savā ritmā. Ir ļoti svarīgi nodrošināt sakārtotu un funkcionālu vidi, kurās bērns spēj darboties pastāvīgi. Jauni materiāli (dodot priekšroku vienkāršiem, dabiskiem un viegli pieejamiem materiāliem) tiek apgūti, izmantojot visas maņas, un tas tiek darīts pakāpeniski. Bērns pat izdara izvēles un pārvar grūtības. Montesori metode nebūt nenozīmē absolūtu brīvību un visatļautību – bērns piedalās noteikumu izstrādē, tie netiek uzspiesti, tādejādi ļaujot bērnam pašam attīstīt disciplīnu.
Uzzini vairāk:
(Avots: Global Montessori Network)
Ja vēlies uzzināt vairāk par Mariju Montesori, pašlaik uz Latvijas kino ekrāniem ir skatāma filma “Marija Montesori”:
PASAULSLAVENAIS FANTĀZIJAS UN RADOŠUMA AIZSTĀVIS, KAM
ŠOGAD TIEK ATZĪMĒTA DZIMŠANAS SIMTGADE!
Otrais pasaules karš pārtrauca jaunā Rodāri skolotāja karjeru. Pēc kara Rodāri sāka strādāt par žurnālistu Lombardijas reģionā, vēlāk Itālijas galvaspilsētā Romā, un sāka savu literāro karjeru, publicējot savus dzejoļus, stāstus un pasakas.
Viens no ievērojamākajiem Rodāri stāstu krājumiem ir 1962.gadā izdotās
“Pasakas pa telefonu” (“Favole al telefono”), kur ir apkopotas 70 pasakas,
kuras savai meitai pa telefonu stāsta tētis, kurš darba dēļ visu nedēļu brauc
apkārt pa Itāliju un par spīti attālumam katru vakaru izgudro un pa telefonu
izstāsta pasaku meitai pirms gulēšanas! Šīs pasakas ir īpaši aktuālas šajā
periodā, kad ģimenes un radi ir spiesti ievērot distanci, bet var mēģināt
saglabāt tuvību, viens otram stāsto pasakas (Itāliski!) pa telefonu!
ZECCHINO D’ORO – paaudžu paaudzēs iemīļotais itāļu bērnu dziesmu
festivāls!
Teksts - Ieva Smiļģe
Kā jau ziņojām, pagājusī nedēļa Itālijā tika pavadīta slavenā
un paaudzēs iemīļotā Sanremo dziesmu festivāla ieskaņās. Taču tas nav vienīgais
ikgadējais itāļu dziesmu festivāls: gandrīz tikpat ilgi kā Sanremo festivāls,
t.i., jau kopš 1959.gada, citā Itālijas pilsētā (Boloņā) tiek rīkots dziesmu
festivāls Zecchino d’oro (latviski – Zelta monēta), kas veltīts pavisam īpašai
itāļu publikas daļai – bērniem! Laika gaitā šis festivāls un, galvenokārt, tā
populārākās dziesmas ir kļuvušas par neatņemamu daļu no itāļu kultūras
mantojuma – var droši apgalvot, ka visas itāļu paaudzes kopš pašiem festivāla
pirmsākumiem ir uzaugušas, un turpina augt, ar Zecchino d’oro dziesmām!
1959.gadā, kad Sanremo festivāls jau bija kļuvis par
ikgadēju tradīciju un izcīnījis itāļu mīlestību, radās ideja veidot tādu kā
Sanremo festivāla bērnu versiju – organizēt konkursu un festivālu, tādejādi
mudinot mūziķus un komponistus radīt īpaši bērnu publikai paredzētas dziesmas. Tā
dzima ikgadējs konkurss, kurā gan jauni, gan pieredzējuši itāļu mūziķi
iesniedza savas dziesmas, kuras festivāla ietvaros izpildīja paši bērni, 1963.gadā
pat tika izveidots īpašs bērnu koris Il piccolo coro dell’Antoniano (bērniem
no 3 līdz 10 gadu vecumam) konkursa dziesmu izpildīšanai! Bērni nenoliedzami
bija festivāla uzmanības centrā – viņi bija gan dalībnieki, gan publika, gan
žūrija, taču viņi savstarpēji nesacentās – par festivāla apbalvojumiem cīnījās
dziesmu autori, ne mazie izpildītāji.
Šis bērnu dziesmu konkurss ātri ieguva publika piekrišanu
un iekaroja nozīmīgu vietu itāļu kultūrā – to apliecina arī tas, ka konkursa
dziesmas citu starpā ir sarakstījuši arī tādi ievērojami itāļu mūziķi kā Lucio Dalla,
Renato Zero, Pino Daniele un citi. Sākotnēji īpaši konkursam tika radīta
televīzijas pārraide, kurā bija iespējams sekot līdzi visai konkursa norisei 4/5
dienu garumā, tomēr tagad televīzijā (Rai 1 kanālā) tiek pārraidīts tikai
festivāla fināls, kurā starp 12 konkursa dalībniekiem bargā žūrija, kuru, kā
jau minēts, veido bērni, izvēlas labāko dziesmu! Tāpat, lai gan ilgus gadus (no
1976.gada līdz 2017.gadam) šis bērnu dziesmu konkurss bija starptautisks, tagad
tajā piedalās tikai itāļu dziesmas.
Gadu gaitā, līdzīgi kā noticis ar Sanremo dziesmu
festivālu un citām ilggadējām itāļu televīzijas programmām, festivāla
popularitāte ir kritusies. Liela daļa itāļu, arī jaunākās paaudzes, joprojām
uzskata, ka labākās un skaistākās festivāla dziesmas tika radītas pagājušajā
gadsimtā, galvenokārt 60.gados, un nevienai jaunākai festivāla dziesmai nav
izdevies to popularitāti pārspēt. Ne velti, arī manas meitas ikdienu Itālijā pieskandina
ne tikai latviešu dziesmas, bet arī paaudzēs iemīlētas Zecchino d’oro
dziesmas! Tomēr, par spīti sarukušajai popularitātei, konkurss joprojām mudina
un iedvesmo itāļu mūziķus radīt īpaši bērniem paredzētu mūziku un dod mazajiem
mūzikas mīļotājiem unikālu iespēju pašiem piedalīties dziesmu izpildīšanā un
novērtēšanā!
Lūk, dažas no Itālijā populārākajām un manis iemīļotākās
bērnu dziesmas:
·
“Il
caffè della Peppina”, 1971.gads,
piedāvā ļoti īpašu recepti kafijai, kurai tiek pievienota šokolāde, rozmarīns,
milti un pat putna spalvas;
 |
| https://www.youtube.com/watch?v=-xL2Y2HKEI8 |
· “44 gatti”, 1968.gads, kas vēsta par 44 klaiņojošu kaķu organizēto sapulci;
 |
| https://www.youtube.com/watch?v=2jDOj0Xhcc8 |
· “Volevo un gatto nero”, 1969.gads, atklāj, ko mazs bērns ir gatavots atdot, lai iegūtu melnu kaķi;
 |
| https://www.youtube.com/watch?v=z_aVNv_gNdM |
· “Il valzer del moscerino”, 1968.gads, kurā tiek izdejots kādas mušas valsis;
 |
| https://www.youtube.com/watch?v=huin_8FAJaM |
· “Il coccodrillo come fa?”, 1993.gads, ļauj apgūt dzīvnieku skaņas itāliski un uzzināt, kā runā krokodils
 |
| https://www.youtube.com/watch?v=woNyVWjndAQ! |
Pirms pāris mēnešiem, 2019.gada decembrī, Zecchino d’oro norisinājās jau 62.reizi, un šobrīd jau notiek gatavošanās 63.festivālam – visā Itālijā tiek meklēti jauni bērnu kora dalībnieki un mūziķi un komponisti jau var pieteikt savas dziesmas 2020.gada konkursam, kurš norisināsies šī gada nogalē!
Kā itāliski runā dzīvnieki?
Teksts - Ieva Smiļģe
1. Il lupo ULULA.
Debesis ir tik plašas, jūra ir tik ļoti jūra. Un es esmu tik mazs, varu tikai vērot...
Teksts - Ieva Smiļģe
Teksts - Ieva Smiļģe
Ar šādiem vārdiem sākas brīnišķīgais dzejolis par bērna iepazīšanos ar pasauli, galvenokārt, ar jūru. Tieši vērojot jūru, bērns apgūst pasaules daudzveidību un skaistumu, kā arī jūras nebeidzamo plašumu.
Lasi dzejoli un skaties tā zīmēto versiju kopā ar mazākajiem Itālijas mīļotājiem!
Il cielo è così grande, il mare è tanto mare / E io son così piccolo, posso solo guardare
I grandi sono uomini, i pesci sono pesci / E io che cosa sono? Lo saprai quando cresci
Io so solo guardare, mentre il mare è grandissimo / Però io sto imparando a guardare lontanissimo
Chi vola batte le ali, chi guarda, batte le ciglia / Il mare batte le onde e il tutto ci assomiglia
Se si guarda s'impara, ma se si va si cresce / Nel cielo sono rondine, nel mare sono pesci
È un cielo capovolto, è una terra contraria / Per i pesci fuori d’acqua e per i bambini fuori d’aria
I giorni sono profondi, uno ad uno gli pesco / Se mi lasciate in pace, piano piano io cresco
I giorni che si accavalanno come onde leggere / I cieli che mi accarezzano le mani delle sere
E poi viene la notte, ciò che è da dire, è detto, ciò che è da fare è fatto / Bisogna andare a letto
Notte scura lunghissima, nanna nera incantata / Luna però tu guardami, in questa traversata
La notte fa sbagliare, non so più dire se sono io che guardo il mare, o è lui che guarda me
Ma la notte finisce, fiorisce mattina / Il mare chiude gli occhi, il mondo si avvicina
Ed è qui che io abito, nel centro del mio giorno / Con i piedi per terra e mare tutto intorno
(Bruno Tognolini, Antonella Abbatiello “Maremè”)
 |
| l'acqua - ūdens |
 |
| il mare - jūra |
 |
| le onde - viļņi |
 |
| il pesce - zivs |
Pinokio piedzīvojumi Leļļu teātrī
Teksts - Ilze Heina
Teksts - Ilze Heina
Vai zinājāt, ka Latvijas Leļļu teātrī var dzīvot līdzi Pinokio piedzīvojumiem? Neskatoties uz marta nepastāvīgajiem laika apstākļiem, Pinokio ir ieradies no pašiem Eiropas dienvidiem, no Itālijas, kur stāstu par koka lelli radīja itāļu rakstnieks Karlo Kollodi. Pinokio patika darīt nebēdnības, dažreiz viņš iekūlās patiešām nopietnās nepatikšanās, tomēr viņš ilgojās kļūt par īstu zēnu. Šoreiz Pinokio runā latviski un noteikti saprot kaut ko arī holandiešu valodā, jo izrādes režisors ir holandietis Jans Villems van den Boss.
Tomēr, tā kā Pinokio stāsts 19. gs. radās Itālijā, tad 20. martā pirms izrādes apmeklētājiem bija iespēja iemācīties dažus vārdus Pinokio dzimtajā valodā. Tiem, kuri bija agrāk pamodušies, kā arī paspējuši nogaršot teāta kafejnīcas gardumus, bija iespēja uzzināt, kā itāliski sauc cilvēka ķermeņa daļas, jo Pinokio tētis Džepeto ļoti rūpīgi veidoja koka zēna galvu, matus, acis, muti, rokas, vēderu, kājas. Un, protams, arī degunu, kurš nodeva Pinokio brīžos, kad viņš centās melot.
Arī tie, kas nodarbībā nepiedalījās, var izprintēt zemāk atrodamo nodarbības darba lapu, iemācīties ķermeņa daļu nosaukumus itāļu valodā un izveidot savu koka lelli Pinokio.
Sestdiena ar Džanni Rodari
Teksts - Ilze Heina
Džanni Rodari (Gianni Rodari) bija itāļu rakstnieks, kas aptuveni 25 gadu vecumā, strādādams kā žurnālists, sāka rakstīt stāstus un pasakas bērniem. Drīz vien viņš kļuva populārs ne savu avīžu rakstu, bet gan literārās darbības dēļ. Viņa sarakstītās pasakas un stāsti bērniem patika ne tikai Itālijā, bet tika tulkoti arī daudzās citās valodās. Ja viņa vārds nešķiet pazīstams, tad viņa darbu nosaukumi noteikti ir daudziem zināmi: "Sīpoliņa piedzīvojumi", "Dželsomīno Melu zemē" un citi.
Sestdien, 20. februārī, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā kopā ar bērniem lasījām vienu no Dž. Rodari latviešu valodā tulkotajām pasakām, kas ietverta krājumā "Pasakas pa telefonu" (tulk. Astra Šmite). Šo pasaku mēs noteikti labāk atceramies citā versijā, bet Rodari pasakā vectētiņam bija grūti atcerēties, vai stāsts bija par meitenīti vārdā Dzeltengalvīte, Zaļgalvīte vai Sarkangalvīte.
Sestdien, 20. februārī, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā kopā ar bērniem lasījām vienu no Dž. Rodari latviešu valodā tulkotajām pasakām, kas ietverta krājumā "Pasakas pa telefonu" (tulk. Astra Šmite). Šo pasaku mēs noteikti labāk atceramies citā versijā, bet Rodari pasakā vectētiņam bija grūti atcerēties, vai stāsts bija par meitenīti vārdā Dzeltengalvīte, Zaļgalvīte vai Sarkangalvīte.
Svinam karnevālu!
Arlecchino ir slinks, neparasts un viltīgs kalps, kurš nemitīgi strīdas ar savu saimnieku. Savas jautrās dabas un krāsainā kostīma dēļ, Arlecchino ir viena no slavenākajām Itālijas karnevāla maskām! Izkrāso pats savu Arlecchino (un apgūsti krāsu nosaukumus itāliski).
Kad karnevāls ir noslēdzies, Arlecchino grib atgriezties mājās. Palīdzi viņam atast ceļu uz Itāliju!
Senti e vedi come suona il mare
Kaiju kliedzieni, viļņu šūpošanās un gliemežvāku šalkoņa – jūra rada brīnišķīgu melodiju! Aicinām kopā radoši atveidot jūras pasauli un tās iemītniekus, kā arī apgūt dažādas jūras skaņas.
Skaties prezentāciju ŠEIT. 
Apgūsti itāļu ābeci ar prieku!
Godinot XIV Itāļu valodas nedēļas pasaulē ar to saistītās tēmas "Rakstīt jauno Eiropu: itāļu izdevniecība, autori un lasītāji digitālajā ērā" norisi, E Forma sadarbībā ar EUSO un L’ITALII ir izveidojusi itāļu Burtu ābeci Android versijā - tagad mazie (un visi tie, kam interesē apgūt itāļu valodu) varēs izmantot savu redzi, tausti un atmiņu, lai iemācītos itāļu alfabēta burtus. Katrs burts ir papildināts ar izrunu, kā arī ar dzīvespriecīgām un interaktīvām ilustrācijām, kas motivē un palīdz viegli un ātri apgūt itāļu valodas alfabētu.
Aplikāciju Android sistēmas telefonu lietotājiem iespējams atrast un lejupielādēt veikalā Google Play šeit: https://play.google.com/store/apps/details?id=lv.euso.android.abece.it
Drīzumā iznāks arī versija iPhone un iPad lietotājiem.
In occasione della XIV Settimana della Lingua Italiana nel Mondo nell’ambito del tema: "Scrivere la nuova Europa: editoria italiana, autori e lettori nell’era digitale" - E Forma in collaborazione con L’ITALII ha realizzato L'alfabeto italiano in versione Android. Ora i bambini in età prescolare (e chiunque voglia imparare l'italiano) potranno usare la vista, il tatto e la memoria per imparare le lettere dell’alfabeto italiano. Ogni lettera viene presentata con la pronuncia ed è accompagnata da un'illustrazione divertente e interattiva, che consente un approccio facile e veloce all'alfabeto italiano.
E' possibile trovare e scaricare l'applicazione per Android, da Google Play qui:
https://play.google.com/store/apps/details?id=lv.euso.android.abece.it
Presto disponibile anche la versione per iPhone e iPad.
Impara l'ABC italiano divertendoti!