Sarunas

"Strādāju ar prieku!" - Saruna par ēdienu ar itāļu šefpavāru - Francesco Gelo


Teksts - Anete Bertholde


Ar sicīliešu šefpavāru Frančesko Gelo no Agridžento pilsētas, kurš jau astoņus gadus dzīvo Latvijā, tiekamies kādā karstā maija darbadienas vakarā itāļu restorānā “Casa Nostra” (Mūsu mājas), kur viņš nesen uzsācis darbu. Mēs latviski sarunājamies par ēdienu — Itālijas un Latvijas virtuvi, itāļu ēšanas paradumiem, kā arī uzdodu Frančesko jautājumus, ko Instagram iesūtījuši L’ITALII sekotāji.



 
 
Kā tu nonāci Latvijā?
 
No Dānijas. Mana sieva ir latviete, tāpēc pašreiz esmu šeit. Iepazināmies Dānijā, kad tur strādāju par pavāru, bet viņa bija Erasmus apmaiņas programmā.
 
Tātad šeit paliki dēļ ģimenes?
 
Jā.
 
Kā kļuvi par pavāru?
 
Es visu mūžu esmu pavārs! Šajā profesijā strādāju jau 24 gadus.  Pirmoreiz sāku strādāt virtuvē, kad man bija tikai 12 gadi. Bet mājās eksperimentēt virtuvē sāku jau no agras bērnības, jo ļoti mīlu ēdienu. Tāpēc arī man vienmēr paticis virtuvē. Biju mazs bumbulītis ar apaļām kājiņām un rociņām un skatījos, ko virtuvē dara mamma. Viņa bija ārste un ļoti daudz strādāja, bet pēcpusdienā nāca mājās mums gatavot pusdienas, bet pēc darba gan man, gan manām trīs māsām, gan tētim gatavoja vakariņas. Tāpēc mamma ir mana supervarone! Numur viens! Mums arī nekad mājās nebija pusfabrikāti. Visi produkti bija svaigi. Tik laba bija mana mamma bija. Bet, kad mammas nebija mājās, un man gribējās ēst, jau no astoņiem gadiem es gāju virtuvē un darbojos pats. Kurināju krāsni, biju viss nosmērējies ar ēdienu. Bet jāatzīst, ka mūsu ģimenē visi labi gatavojam ēst, izņemot tēti. Kad mamma jau bija pensijā, nāca man palīgā ar manu restorānu.
 
Kas ir tava bērnības garša?
 
Man garšo viss! Un tā ir problēma (rāda uz vēderu un smejas)!
 
Bet kāds ir tavs mīļākais itāļu ēdiens?
 
Parmigiana di Melanzane jeb baklažānu sacepums.
 
Un latviešu?
 
Grūts jautājums... Jūs droši vien smiesities, bet man ļoti garšo “slinkie kāposti” jeb kāpostu tīteņi. Vēl arī pelēkie zirņi ar speķi. Jūsu alus ir brīnišķīgs.
 
Kefīrs?
 
Jā, tas ir ļoti veselīgs.
 
Ko tu domā par dillēm?
 
Man patīk. Starp citu, mums Sicīlijā ir kas līdzīgs jūsu dillēm. Saucas finocchietto selvatico, ko daudz izmantojam, kad gatavojam ar zivi.
 
Arī “Casa Nostra” gatavojot izmantojat dilles?
 
Restorānā dilles neizmantojam, jo Latvijā nevar dabūt itāļu dilles, kurām garša tomēr nedaudz atšķiras. Bet mājās es ēdu dilles. Patiešām!
 
Kurš jūsu ģimenē mājās gatavo ēst?
 
Es, protams (smejas). Jo man patīk ēst labi. Bet arī mana sieva, protams, gatavo. Vairāk gan latviešu virtuvi. Bet es tomēr dodu priekšroku itāļu virtuvei. Latviešiem garšo karbonāde, bet es gaļu ēdu minimāli. Man vairāk patīk dārzeņi. Mēs Sicīlijā nedēļā apēdam 70% dārzeņu, 20% zivi, bet tikai 10% gaļas. Jeb tā arī ir veselīgā Vidusjūras virtuve ar ļoti daudz šķiedrvielām.
 
Kas ir tavas sievas mīļākais itāļu ēdiens?
 
Karpačo jeb svaiga gaļa vai zivs, kas sagriezta plānās šķēlēs un tiek pasniegta jēla.
 
Bet ko tev patīk gatavot vislabāk?
 
Man patīk gatavot visu. Gatavoju pamatēdienu, kā arī cepu picas un esmu konditors. Būt pavāram ir mans darbs, ko patiešām mīlu, tāpēc arī strādāju ar prieku. Ja dari to, ko mīli, tad ir viegli. Problēma ir tad, ja nedari, ko mīli: tad ir grūti...
 
Ko visbiežāk pasūta latvieši pie jums restorānā?
 
Pasta Carbonara jeb pasta ar bekona mērci. Un reizēm bauda kopā ar kafiju, kas nav labi, jo, ja kafiju bauda kopā ar ēdienu, tad nevar pilnībā just visu ēdiena garšu – tikai 10 vai 20%. Tāpēc, ka kafijai ir ļoti stipra smarža un garša. Piemēram,  kad tīrāt zivi un jums rokas ož pēc zivs, pamēģiniet tās paberzēt ar kafiju, jutīsiet tikai to... Pastai labi piestāv ūdens vai vīns. Bet pēc maltītes var arī baudīt kafiju, jo tas palīdz gremošanai.
 
Arī kapučīno?
 
Nē, kapučīno Itālijā dzer tikai brokastīs!
 
Man ir tāds iespaids, ka itāļi ar brokastīm īpaši neaizraujas.
 
Labākās itāļu brokastis ir espresso un cigarete (smejas). Senāk Itālijā brokastīs baudīja vakardienas maizi ar pienu un medu. Bet vēl senāk vakardienas maizi ar svaigi gatavotu rikotu (svaigu sieru). Tagad ir tā, ka visi ieskrien bārā un pasūta kapučīno ar kruasānu. Ātri, ātri paēd un skrien tālāk uz darbu.
 
Un kādas ir tipiskas itāļu pusdienas?
 
Noteikti pasta. Mēs vienmēr pusdienās ēdam pastu un parasti pusdienas ir no 13:00 līdz 14:00. Bet, ja pusdienās ir pasta, tad vakariņās atkal gatavojam kaut ko vieglu, piemēram, zivi vai gaļu ar salātiem vai kādu zupiņu.
 
Vai Itālijā ēd launagu?
 
Man, piemēram, launags ir visu laiku (smejas). Es visu laiku ēdu! Bet vispār launagā Itālijā parasti bauda kādus svaigus augļus.
 
Kāpēc itāļiem tik ļoti patīk runāt par ēdienu? Kad ceļoju, uz ielas visur dzirdu sarunas par to, kas tiks gatavots pusdienās, vakariņās...
 
Kas tas par jautājumu, kāpēc? Jo mēs mīlam ēdienu un dzīvojam ar ēdienu! Itālijā ir labākā virtuve pasaulē!
 
Kāpēc?
 
Itālijas teritorija stiepjas ļoti gara un tāpēc mums ir viss – labi dārzeņi, zivis un gaļa. Piemēram, arī vīnogām mums ir dažādi varianti. Nekur nav tik daudz vīnogu šķirņu kā Itālijā! Ļoti interesantas garšas. Numur viens kvalitāte. Un tā ar visu.  Itālijā ir patiešām augstas kvalitātes produkti. Pie jūras ir izcilas zivis.
 
Kura ir tava iecienītākā zivs? Kā to gatavo?
 
Man ļoti garšo zobenzivs, kas Sicīlijā ir viena no iecienītākajām zivīm. Gatavojot vispirms zobenzivs fileju jāapslaka ar olīveļļu, tad pievieno sāli un piparus un liek grilēties. Bet pēc tam var taisīt mērci, kas saucas Salmoriglio un sastāv no citrona, olīveļļas, sāls, pipariem, kā arī pētersīļiem vai rozmarīna. Visas sastāvdaļas samaisa, līdz iegūst krēmīgu konsistenci. Kad zivs ir gatava, mērci liek pa virsu. Bet kā piedevas varu ieteikt apelsīna vai fenheļa salātus. Ļoti garšīgi!
 
Kas tev pietrūkst pastai un picai, kas  gatavotas ārpus Itālijas?
 
Es taisu labāk kā Itālijā!
 
Bet jums “Casa Nostra” ir Itālijas produkti?
 
Jā, visi produkti, ko izmantojam, nāk no Itālijas. Bet, kas man šeit pietrūkst, ka Rīgā nevaram atrast tik svaigas zivis kā Sicīlijā. Piemēram, Latvijā ļoti grūti ir vispār atrast zobenzivi.
 
Tavā vērtējumā, vai kopumā Latvijas veikalos ir labi produkti?
 
Nu tā... Latvijā ir sliktas kvalitātes dārzeņi... Bet kopumā ir gan labas, gan sliktas kvalitātes produkti. Man vislabākie šķiet mājās gatavotie produkti. Itālijā tos pārdod uz ielas un mazās bodītēs. Jāatceras, ka visi lielie veikali ir bizness, kas gatavi pārdot jūsu veselību. Bet jums Latvijā trūkst mazo veikaliņu.
 
Kā vispār jūties Latvijā?
 
Labi. Man ļoti patīk Latvijas daba, īpaši meži. Mazliet grūti ir ziemā. Bet tagad esmu tik apaļš, ka vairs nejūtu aukstumu (smejas). Tāpat minimums divas reizes gadā braucu uz Sicīliju. Un gribētu pat braukt biežāk, jo tur ir mana ģimene. Mana programma Sicīlijā parasti ir šāda – pavadīt laiku ar ģimeni, braukt uz jūru un baudīt mammas gatavoto ēdienu. Mana mamma ir labākā pavāre pasaulē!
 
Ko viņa tev gatavo?
 
Sezonālu virtuvi. Piemēram, ja ir artišoku laiks, tad visu mēnesi ēdam artišokus, ko pērkam no vietējiem, kas uz ielas pārdod sezonas dārzeņus. 30 artišoki Sicīlijā maksā piecus eiro, bet Latvijā par pieciem eiro var dabūt vienu artišoku...Vai dažus! Vispār Latvijas problēma ir tāda, ka lielveikalos visu gadu ir vieni un tie paši produkti – baklažāni, cukīni, paprika, burkāni...Kā arī, esmu ievērojis, ka Latvijā cilvēki neizprot, ka dārzeņiem ir dažādas šķirnes. Piemēram, tomāti! Lai pagatavotu labu tomātu mērci, vajadzīgi vieni tomāti, bet salātiem – citi. Latvijā bieži tomātu mērcēm tiek izmantoti salātu tomāti, kas ir skābāki un ūdeņaināki, ar mazāk izteiktu garšu, tāpēc mērce neizdodas tik krēmīga. Pastai labi piestāv San Marzano tomāti. Bet, lai visu gadu varētu baudīt izcilu Pasta al pomodoro (pastu ar tomātu mērci), katru vasaru, kad ir tomātu sezona, mana mamma konservē mērces visam gadam.
 
Interesanti. Konservēšana ir iecienīta arī Latvijā. Ko jūs vēl Sicīlijā konservējat?
 
Artišokus, olīvas, arī baklažānus. Vārdu sakot, visu ko. Arī kaperus, kas Sicīlijā aug visur, pat pie asfalta.
 
Sicīlija ir slavena arī ar savām pistācijām. Kāda ir labākā pistāciju saldējuma recepte?
 
Latvijā ir grūti dabūt labu pistāciju pastu, bet, ja tomēr izdodas, padalīšos ar Youtube video recepti, pēc kuras ikvienam mājās sanāks labs pistāciju saldējums! Un pats galvenais, receptē ir tikai trīs sastāvdaļas: pistācijas, iebiezinātais piens un saldais krējums.

Gelato al pistacchio jeb pistāciju saldējuma recepte, ko iesaka pamēģināt Frančesko:



Izklausās gardi!
 
Jā, bet jāatceras, ka laba nevajag daudz. Viss mazā daudzumā ir labi, bet, kas par daudz, vairāk nav labi (smejas)!





***


Saruna ar Itālijas vēstnieku Latvijā - Alessandro Monti


Teksts - Anete Bertholde


Kopš marta beigām Itālijas vēstnieka amata pienākumus Latvijā pilda Alessandro Monti. Dzimis Romā, audzis Atēnās, Grieķijā, studējis politikas zinātni Perudžas Universitātē. Pēc militārā dienesta strādājis Itālijas pārstāvniecībās Vācijā, Rumānijā, Irānā, bet no 2018. gada Sanktpēterburgā, Krievijā. Brīvajā laikā apgūst valodas, mīl skriet, kā arī futbolu, mūziku un labu kino. Saruna par pirmajiem iespaidiem Latvijā, valodām, karu Ukrainā, kino un dzīvi, kā arī par vēstniecības plānotajiem kultūras pasākumiem.


Tikai nesen esat ieradies Latvijā. Kādi ir pirmie iespaidi?

Jūtos ļoti labi! Latvijā uzsāku strādāt apmēram pirms divarpus mēnešiem, bet Baltijas reģionā esmu jau četrus gadus — biju Itālijas ģenerālkonsuls Sanktpēterburgā. Esot Krievijā, man bija iespēja apmeklēt arī Rīgu, un man pilsēta uzreiz iepatikās, tāpēc ļoti priecājos, kad Ārlietu ministrija mani izvēlējās un nosūtīja darbam uz šejieni. Rīga nav metropole, bet tāpat ir ļoti kosmopolīta, tīra un civilizēta pilsēta, kas man atgādina daudzas Itālijas un Vācijas pilsētas. Jāatzīst arī, ka, ja runā par sadzīvi, dažas lietas Rīgā ir līdzīgas ar Pēterburgu, tāpēc bija vieglāk iejusties.

Četrus gadus pavadījāt Krievijā, vai apguvāt arī krievu valodu?

Man ir B1 līmeņa sertifikāts krievu valodā, tā kā mazliet runāju — jā! Daudz saprotu, bet runājot pieļauju kļūdas. Vispār man ļoti patīk mācīties valodas. Ikdienā manas darba valodas ir angļu, franču, spāņu, bet pārējās valodas, ko protu, esmu apguvis ceļojot. Četri gadi, kas bieži ir laiks, ko vēstnieks pavada vienā vietā, nav pietiekami, lai iemācītos kādu valodu ļoti labā līmenī, bet runāju mazliet gan vāciski, gan rumāniski, arī grieķiski un krieviski. Mācīties valodas man rada prieku un tagad esmu sācis nedaudz apgūt arī latviešu valodu. Ļoti interesanta valoda! Ceru, ka pēc pāris mēnešiem varēšu jau sasveicināties un nedaudz komunicēt ar vietējiem latviski.

Latviešu valoda nav no tām vieglākajām valodām…

Tā var teikt par visām valodām! Jebkuru valodu — ja vēlies runāt ļoti labā līmenī — apgūt ir grūti, bet ne neiespējami. Es teiktu, ka latviešu valoda nav grūtāka kā krievu. Pat šķiet nedaudz vieglāka, jo ir latīņu alfabēts. Tāpat ir saskarsmes punkti ar slāvu un ģermāņu valodām. No kultūras viedokļa tiešām ļoti interesanta valoda.

Apgūt jaunas valodas ir jūsu hobijs?

Jā, bet ne akadēmiskā līmenī. Mācos valodas kā ceļotājs. Man patīk komunicēt un runāt ar cilvēkiem viņu dzimtajā valodā.

Kāpēc jūs ieteiktu apgūt itāļu valodu, kas ir jūsu dzimtā valoda? Kur dzīvē tas varētu noderēt?

Kaislībai! Tikai kaislībai! Manuprāt, visiem noteikti vajadzētu apgūt angļu valodu, jo tā mūsdienās ir svarīgs komunikācijas instruments, bez kā nevar iztikt, bet citas valodas var mācīties kaislībai un savam priekam. Turklāt, ja cilvēks jau zina divas valodas, piemēram, savu dzimto valodu un angļu, tad apgūt trešo valodu jau ir vieglāk. Itāļu valoda ir cieši saistīta ar latīņu valodu, tāpēc, ja kāds apgūs itāļu valodu, būs viegli sākt runāt arī spāniski, franciski, rumāniski, kā arī portugāliski, jo šīs valodas ir savstarpēji saistītas. Bet jāatceras, ka, lai iemācītos valodu, ir nepieciešama motivācija un liela vēlme! Manuprāt, tie, kas izvēlas papildus mācīties itāļu valodu, ir cilvēki, kam patīk ceļot pa Itāliju, kā arī interesē Itālijas kultūra — cilvēki, kuru kaislība, ir Itālija. Ja ir kaislība, tad valodu iemācīties ir vieglāk. Apgūstot itāļu valodas pamatus, Itālijā būs ļoti viegli sarunāties ar vietējiem, jo mēs ļoti daudz runājam. Ārzemniekiem tā ir priekšrocība, jo ļoti viegli nodibināt kontaktu ar vietējiem. Itāļi ir tiešām ļoti komunikabli.

Minējāt ceļošanu pa Itāliju. Tagad, kad lielākā daļa Covid ierobežojumu ir atcelti, cilvēki ir atsākuši ceļot un daudzu latviešu vasaras galamērķis ir tieši Itālija. Kā Itālijai kopumā iet pēc Covid krīzes?

No ekonomikas skatpunkta — ļoti labi, jo cilvēkiem ir liela vēlme baudīt dzīvi. Covid krīze bija smaga un grūta, bet Itālijā tomēr ir Dekamerona literatūras tradīcija… Lielu epidēmiju beigās vienmēr ir moments, kurā saduras attiecības starp nāvi un vēlmi dzīvot…Tā kā jau bija paredzams, ka pēc Covid dzīve kūsās ar pilnu enerģiju.

Protams, ka tagad visu Eiropu ietekmē arī Krievijas agresija pret Ukrainu. Situācija ir bīstama, ir daudz upuru un ciešanu, Ukrainas tauta netaisnīgi cieš, tāpēc vairāk nekā nekad vajadzīga Eiropas vienotība un sadarbība. Pasaules valstis ir ļoti atšķirīgas, bet neviena atšķirība nekad neattaisno vardarbības pielietošanu. Eiropas kultūra ir balstīta sadarbībā un dialogā arī tad, ja ir kāda sadursme. Tagad ir ļoti svarīgi demonstrēt, ka atšķirīgas idejas esam gatavi pārvērst dialogā — arī caur sadursmi, bet bez vardarbības. Karš ir sarkanā līnija, ko mūsu civilizācija novilka Otrajā pasaules karā pēc šausmīgajiem kariem, kas postīja Eiropu gadsimtiem ilgi.

Runājot jau konkrēti par Latvijas un Itālijas attiecībām, ko vajadzētu uzlabot vai attīstīt nākotnē?

Aktuālā politiskā situācija mums visiem prasa saliedēties, jo ir jāaizsargājas no ārējiem draudiem. Tiešām nepieciešama visu Eiropas valstu solidaritāte, ko Itālija apliecina jau vairāk nekā piecus gadus, sūtot itāļu karavīrus uz Ādažu bāzi. Manuprāt, nākotnē šo sadarbību Eiropas Savienības kontekstā vajadzētu tikai padziļināt, jo NATO ir fundamentāls elements Eiropas drošībai. Tāpat visām Eiropas valstīm vajadzētu stiprināt saites arī ekonomiski, sociāli un kulturāli.

Runājot par kultūru. Kādus kultūras pasākumus vēstniecība plāno organizēt šajā vasarā, rudenī?

Covid dēļ Latvijā, tāpat kā Itālijā, tika atcelti visi pasākumi, bet tagad, kad ārkārtas situācija ir garām, Latvijā kultūras pasākumi ir atļauti, tāpēc ceram, ka šajā vasarā varēsim realizēt projektus, par kuriem bijām domājuši jau iepriekš — itāļu kino vakarus, kā arī itāļu operas un mākslas baudīšanu. Ļoti ceru arī, ka aizvien vairāk itāļu iepazīs Latviju, Rīgu, jo pašlaik kopumā itāļi par Latviju zina maz, bet, manuprāt, Rīga varētu būt tāds pats itāļu brīvdienu galamērķis kā Budapešta, Vīne vai Prāga. Lai tas notiktu, ir jāveido pirmais kontakts. Latvija ir brīnišķīga valsts ar skaistu dabu.

Ko jūs itāļiem stāstītu par Latviju?

Es Latviju aprakstītu kā zemi, kas ir ļoti labi organizēta un eiropeiska, bet tajā pašā laikā ar savām īpašām folkloras tradīcijām. Latvijā, tāpat kā Itālijā, ir arī senas lauksaimniecības tradīcijas. Un, lai gan Latvijā izmanto citādus produktus nekā Itālijā, produktu kvalitāte ir brīnišķīga. Kā arī Rīgā ir daudz labi restorāni un, salīdzinot ar Kopenhāgenu, Oslo, cenu līmenis šejienes restorānos itāļiem arī ir ļoti pieejams un “nesit pa maciņu”.

Bieži negadās dzirdēt, ka itāļi uzslavē latviešu virtuvi. Vai jums nepietrūkst itāļu ēdienu?

Manuprāt, itāļu virtuve ir lieliska un ļoti svarīgs Itālijas kultūras elements, ko mīl cilvēki visā pasaulē, bet es esmu atvērts arī eksperimentiem, jo pēc rakstura neesmu tradicionālists. Man patīk nogaršot jaunas lietas, bet tas, kas man ir jauns, citiem ir tradicionālais ēdiens. Viss atkarīgs no skatpunkta. Ja man jautā, uzskatu, ka visas tradicionālās tautu virtuves ir ļoti labas, jo tās laika gaitā veidojusi vietējā kopiena, atrodot un izmantojot labākos produktus, kādi uz vietas ir pieejami. Ja ir runa par virtuvi, atbalstu, ka jāēd vietējie produkti un jāatbalsta vietēji zemnieki.

Kas jums garšo no Latvijas virtuves?

Man ļoti garšo sēnes, kas šeit ir dažādas un lieliskā kvalitātē. Tāpat garšo arī lasis un citas Ziemeļu zivis. Arī augļi un dārzeņi ir svaigi, meža ogas… Reizēm latviešu virtuve arī pārsteidz. Piemēram, gaļa tiek pasniegta kopā ar ko saldu. Ļoti interesanti!

Atgriežoties pie kultūras, minējāt, ka vēstniecība plāno organizēt kino vakarus. Vai padomā jau ir kādas konkrētas filmas, ko demonstrēt?

Par konkrētām filmām vēl neesam domājuši, bet mēs vēlētos pasākumus, kur iespējama tikšanās arī ar itāļu režisoriem vai aktieriem. Tā kā Latvijā daudzi runā angliski — gandrīz visa jaunā paaudze — varam organizēt pasākumus arī angliski, kas ir liela priekšrocība. Es patiešām vēlētos šeit atvest dažādus itāļu māksliniekus. Domāju, ka apvienojot klātieni ar interneta sniegtajām iespējam, tas varētu būt arī reāli iespējams. Piemēram, noskatīties filmu šeit Rīgā un saslēgties ar itāļu režisoru internetā. Bet tad jau redzēsim…

Jums pašam arī ļoti patīk kino. Kādu itāļu filmu latviešiem, kas interesējas par Itāliju, jūs ieteiktu noskatīties šajā vasarā?

Esmu liels režisora Paolo Sorrentīno fans un priecājos, ka 2018. gadā, kad strādāju Sanktpēterburgā, man bija iespēja ar viņu tikties, kad kino festivāla ietvaros pilsētā tika demonstrēta viņa filma “Jaunība” (Youth). Ļoti laba filma! Arī Sorentīno pēdējā filma “Dieva roka” ir brīnišķīga. Augstas klases kino, ko iespējams redzēt internetā (straumēšanas platformas “Netflix” oriģinālsaturs). Priekšrocība interneta videi ir tāda, ka iespējams skatīties filmas oriģinālvalodā ar subtitriem sevis izvēlētajā valodā. Zinu, ka jums Latvijā tas ir ierasti, bet Itālijā nē… Turklāt, pateicoties dažādajām straumēšanas platformām, iespējams iepazīt tādu valstu kino, ko iepriekš nemaz neapsvērtu meklēt. Man, piemēram, internetā patīk skatīties arī korejiešu vai turku seriālus oriģinālvalodā. Tā ir lieliska iespēja iepazīst šo valstu kultūru. Ļoti gribētu iepazīties arī ar latviešu kino. Nešaubos, ka šeit ir daudz lielisku režisoru un scenāristu.

Ja runājam par Itāliju, mums pēc kara bija daudz izcilu filmu, bet uzskatu, ka arī šodien Fellīni vai Roselīni ir aktuāli. Viņi ir kino lielmeistari. Man gan pie sirds vairāk iet Sorrentīno, jo viņš savās filmās cenšas parādīt cilvēka dabu visā tās dažādībā, skaistumā un iracionalitātē bez vēlmes kādu tiesāt. Sorrentīno meklē skaistumu, bet respektē arī cilvēku atšķirības. Tā ir skaista mākslinieciska pieeja — izmantot empātiju arī raksturojot negatīvos personāžus. Es pat teiktu, ka tas ir mūsdienu kino trends. Parādīt, ka nav tikai labais vai ļaunais, pilnīgais un nepilnīgais, bet empātiski mēģināt izprast arī filmas varoņu motivāciju sliktām un vardarbīgām rīcībām. Tas ir ļoti svarīgs elements, ko mums sniedz māksla. Ja nevaram izprast ienaidnieka motivāciju, vardarbība kļūst par vienīgo risinājumu. Bet, lai pārkāptu pāri vardarbībai, mums ir jābūt ne vien savai pozīcijai, bet arī spējai iesaistīties dialogā ar otru pusi, kas var mums arī nepatikt…

Jā — dzīvē nav tikai melnā un baltā krāsa, viss ir pelēkos toņos…

Vai krāsains! Finālā krāsas ar visām savām niansēm ir ļoti svarīgas. Protams, ka eksistē arī sliktais, turklāt tas eksistē arī ikvienā no mums, lai gan daudz vieglāk, protams, ir redzēt slikto citos… Bet uzdevums būtu katram iemācīties arī paironizēt un pasmieties katram pašam par sevi. Ar šo es negribu teikt, ka kādam cilvēkam ir jāatsakās no savas pozīcijas, bet ir jāiemācās redzēt arī pretrunas sevī. Ironija un smaids pašam par sevi ir vienīgais veids, kā samierināties ar faktu, ka neviens cilvēks nav perfekts. Mums visu laiku ir jācenšas sevi uzlabot, lai atšķirtu labo no ļaunā. Cīņa visu laiku turpinās. Tās ir nepārtraukts darbs!


***


Itālija ar mani - Saruna ar tulkotāju Ritu Turu


Teksts - Anete Bertholde


Ar tulkotāju un itāļu valodas pasniedzēju Ritu Turu, kas no latviešu uz krievu valodu iztulkojusi grāmatu “Itālija ar mani” par itāļu kultūru dažādos tās aspektos, tiekamies itāļu restorānā “Mamma Mia” Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā, kādā aukstā februāra pēcpusdienā vēl pirms kara Ukrainā. Pie tiramisù un tases caffè macchiato apspriežam itāļu kultūru, ēdienu un valodu, kā arī Ritas personisko saikni ar Itāliju. 

 

            Mīļākajā grāmatnīcā "Acqua Alta". Venēcija, 2015.

 
“Itālija ar mani” ir pirmā tevis tulkotā grāmata. Vai nebija grūti pāriet no pasniedzējas darba uz tulkošanu?

Jā, “Itālija ar mani” ir pirmā manis tulkotā grāmata, ko tulkoju šajā vasarā, sēžot pie galda savā Boloņas virtuvē. Tas bija jauki, jo, kad tulkoju, piemēram, nodaļu par ēdienu, paralēli varēju arī ēst to, par ko tulkoju.
 
Runājot par profesijas maiņu – no pasniegšanas uz tulkošanu – kādu laiku biju domājusi par to, ka vēlos iztulkot kādu grāmatu, jo maģistros esmu mācījusies rakstisko tulkošanu, un tieši tad saņēmu piedāvājumu tulkot Ievas grāmatu. Tulkošanas procesu ļoti izbaudīju, jo strādāju no mājām un pati plānoju savu laiku. Tā kā esmu īsta pūce, biroja darbs no 9:00 līdz 18:00 man īsti nav piemērots.

Pati esi studējusi Itālijas kultūru un valodu. Vai tulkojot grāmatu uzzināji ko jaunu par Itāliju arī priekš sevis?

Mana izglītība paredz, ka par Itāliju jāzina gandrīz viss, tāpēc lietas par itāļu kultūru, kas aprakstītas grāmatā, man nebija jaunums, bet bija interesanti vēlreiz pašai atkārtot faktus, piemēram, par Itālijas vēsturi. Kā arī uzzināt par pastas un aperitivo vēsturi – ka alkoholiski dzērieni apetītes veicināšanai pirms maltītes tika dzerti jau Senajā Romā. To, piemēram, es nezināju.

Protams, ja es nebūtu studējusi itāļu kultūru, daudz ko, kas ir aprakstīts grāmatā, nezinātu. Manuprāt, šī ir forša grāmata, lai lasītu, kad lido uz Itāliju, jo, ja lidostā sāksi lasīt, tad, ierodoties Itālijā, jau zināsi kultūras pamatus un zemūdens akmeņus, uz kuriem neiekrist. Piemēram, ka kapučīno pasūta tikai brokastīs; ka spageti ar karotes palīdzību tin tikai bērni, veci cilvēki un tūristi, jo īsts itālis māk uzritināt spageti uz dakšiņas, vai ka starp 15.00 un 19.00 pēcpusdienā restorāni parasti ir ciet. Un vispār, pateicoties dizainerei Baibai Lingai-Bērziņai, šo grāmatu ir ļoti patīkami turēt rokās.

Atzīšos gan, ka man kā cilvēkam, kura darbs saistīts ar valodu, mīļākā grāmatas nodaļa ir par valodu. Ieva ir labi aprakstījusi itāļu valodas izcelsmi, skaņas, uzsvara likšanas principus, tāpēc, izlasot nodaļu, lasītājs jau zinās pāris itāļu vārdus un izteicienus.

Grāmatu tulkoji no latviešu uz krievu valodu, kas ir tava dzimtā valoda, bet pati runā arī itāļu valodā. Vai bija viegli to apgūt?

Jārēķinās, ka, ja kādu valodu grib apgūt labā līmenī, tad kādā brīdi būs jāiespringst. Piemēram, locījumi, galotnes, saliktās prepozīcijas. Bet kopumā, ja salīdzina ar citām valodām, itāļu valoda ir diezgan viegla. Piemēram, mani studenti jau pirmajā nodarbībā var pateikt: čau, mani sauc tā un tā, esmu no turienes, man patīk tas un tas. Tas, man liekas, ir daudz.

Dažādi kuriozi saistībā ar valodu gan bijuši gan man, gan maniem studentiem. Piemēram, man pašai vienreiz bija atgadījums ar vārdu firma (itāliski “paraksts”). Toreiz strādāju Riga food izstādē par tulku itāļiem un jau no paša rīta biju ļoti noskaņojusies uz itāļu valodu, tāpēc tad, kad ierados izstāžu zālē, uz caurlaides, kas dalībniekiem bija jānēsā uz kakla, vietā “firma”, uzņēmums, uzrakstīju nevis ko pārstāvu, bet parakstījos. Tāpat, kad vēl studējām, mana studiju biedrene sarakstoties ar itāļu draugiem gribēja uzrakstīt, ka tas cilvēks viņai pietrūkst, kas būtu mi manchi, bet uzrakstīja ti manco, kas nozīmē – es tev pietrūkstu.

Daudz smejamies arī ar maniem krievu studentiem. Piemēram, itāliski sarai nozīmē tu būsi, bet krieviski сарай ir šķūnis. Tāpat studenti smejas par andrei – itāliski “es aizietu”, bet krieviski asociācija ar vārdu Andrejs. Vai vedrò, bet krieviski “spainis”, vai stirare itāliski nozīmē “gludināt”, bet krieviski стирать ir “mazgāt”.

Tev ir bijuši daudzi studenti. Kāpēc cilvēki te Latvijā mācās itāļu valodu?

Pārsvarā tie ir cilvēki, kam patīk ceļot, kas grib uzzināt ko vairāk par Itāliju vai vienkārši patīk mācīties ko jaunu, kā arī patīk opera vai interesē itāļu virtuve. Dažiem bērni ir apprecējušies ar itāļiem – jārunā ar mazbērniem. Itāļu valoda jau daudziem liekas skaista un muzikāla. Interesantāk būtu saprast, kāpēc kāds Latvijā mācās, piemēram, ungāru valodu?

Runājot par itāļu ēdieniem, itāļu virtuves kultūrai grāmatā “Itālija ar mani” atvēlēta vesela nodaļa. Vai arī tev patīk itāļu virtuve?

Tā kā mans mīļākais produkts ir tomāti, man Itālijā garšo viss. Vismīļākais ēdiens man ir pasta alla norma jeb tradicionālā sicīliešu pasta ar baklažāniem, tomātu mērci un sieru ricotta salata. Romā vienmēr pasūtu artišokus (carciofi alla romana), Neapolē meklēju eļļā cepto picu (pizza fritta) un bifeļu piena mocarellu (mozzarella di bufala), kas Kampānijas reģionā ir neizsakāmi garšīga. Bet no uzkodām man ļoti garšo fiori di zucca – eļļā fritēti ķirbja ziedi. Gribēju šo uzkodu pagatavot arī Latvijā, tāpēc ļoti priecājos, kad pamanīju, ka omai Cēsu dārzā aug ķirbis, bet oma teica, ka šitā izšķērdēt ziedus nedrīkst, jo tad nebūs ķirbju. 
 

                                                 Fiori di zucca - fritēti ķirbja ziedi

 
 
Grāmata “Itālija ar mani” plaši apraksta arī itāļu svētku svinēšanas tradīcijas, kas bieži tiek atzīmētas plašā ģimenes lokā. Vai tu arī esi piedalījusies kādos itāļu svētkos?

Neesmu liela tradicionālo svētku svinētāja. Piemēram, mana ģimene Latvijā īsti nesvin ne Ziemassvētkus, ne Lieldienas.
 
Tie gan nav svētki, bet ar draugiem vienmēr februārī kopā skatāmies Sanremo festivālu (Itālijas Eirovīzijas atlase). Ne tikai mūzikas dēļ – arī tāpēc, ka tur atvēl vietu arī mazāk aizsargāto sabiedrības grupu problēmām. Piemēram, uzstājas slavenības (un ne tikai) ar monologiem par iekļaušanu, dažādību, feminismu, pret vardarbību un rasismu. Šo festivālu, protams, daudzi arī kritizē, piemēram, par lielu izšķērdību (nodokļu maksātāju nauda), bet beigās no sarunām un sociāliem tīkliem izrādās, ka tāpat visi to skatās.

Itālijā, bet it īpaši Boloņā, kur es dzīvoju, svarīgi svētki ir 25. aprīlis, kad tiek atzīmēta Atbrīvošanas diena (Festa della Liberazione), jo Emīlija Romanja reģionā bija ļoti aktīva partizānu pretošanās kustība. Šajā dienā pilsētas centrs ir izrotāts, notiek parādes, cilvēki ārā svin, kā arī daudzi dodas piknikā uz tuvumā esošajiem pakalniem, kur notika partizānu cīņas.

Es šovasar pirmo reizi biju Boloņā – ļoti skaista pilsēta. Īpaši patika, ka karstajā vasaras svelmē centrā no saules sargāja slēgtās ietvju pasāžas (portici), kuru dēļ gājēji faktiski visu laiku atrodas zem jumta. Tāpat arī, ja līst – var pārvietoties bez lietussarga.

Jā, Boloņa ir skaista! Studentu pilsēta, kurai ir labs izmērs – visu var izstaigāt ar kājām, bet ja gribas, 20 minūtēs var aizbraukt pie dabas, piemēram, uz brīnišķīgo Parco della Chiusa. Pilsētā ir daudz jauniešu, kā arī cilvēku, kas saistīti ar kultūru un literatūru. Tur atrodas viena no svarīgākajām kinotēkām Eiropā (la Cineteca di Bologna), kas vasarā pilsētas galvenajā laukumā organizē kinofestivālu Sotto le stelle del cinema – katru vakaru pilsētas iedzīvotāji un viesi var skatīties gan vecas, gan jaunas filmas uz milzīga ekrāna.

Un vēl liels pluss ir, ka no Boloņas, kas ir diezgan centrāla, var viegli ar vilcienu aizbraukt uz citām Itālijas pilsētām. Gandrīz vai apraudājos, kad sapratu, ka tagad no savām jaunajām mājām varu jebkurā brīdī aizbraukt līdz Venēcijai pusotras stundas laikā par 15 eiro. No Rīgas tas vienmēr ir dārgs brauciens, ko plānoju pāris mēnešus iepriekš. Uz Venēciju esmu gatava braukt vienmēr. Vispār, bieži domāju, kā no manas pasaules uztvere atšķiras cilvēkiem, kuri auguši tik skaistās pilsētās un kuriem jau no bērnības ir pieeja mākslas darbiem un vēsturiskiem objektiem, par ko mēs bērnībā lasījām grāmatās.
 

                                 Skats uz Boloņas pakalniem, pavasaris 2022


Vai Venēcija bija pirmā vieta, ko Itālijā apmeklēji? Daudzi tieši ar Venēciju sāk Itālijas apskati.

Nē, mans pirmais Itālijas ceļojums bija uz Romu. Kad pabeidzu 1. akadēmijas kursu, tētis teica, ka vasarā jābrauc uz Itāliju, lai varu praktizēt valodu. Man gan šķiet, ka viņš pats ļoti gribēja redzēt Itāliju un tieši tāpēc arī man ierosināja vispār studēt itāļu valodu – lai varu organizēt mūsu ceļojumus. Jo kad es stājos LKA, man bija iespēja izvēlēties studēt dāņu, poļu vai vācu valodu, bet tētis teica – liec ķeksīti pie itāļu, brauksim atvaļinājumā! Tā mēs vasaras vidū kopā devāmies uz Romu, kas nepavisam nav laba ideja, jo pilsētā šajā laikā ir ļoti karsti. Arī ar valodu sākumā negāja tik viegli, bet visur, kur gājām – viesnīcās, tūrisma objektos – kad runāju itāliski, visi mani ļoti atbalstīja. Teica – tu runā itāliski, forši, malacis! Tas man deva motivāciju mācīties vēl vairāk. Jāatzīst gan, ka itāļi ļoti priecājas par visiem, kas cenšas runāt itāliski. Pietiek jau ar buongiorno, lai tiktu pie komplimentiem.

Kā vispār jūties Itālijā? Vai gribētu pārcelties uz turieni pavisam?

Itālijā jūtos ļoti labi! Boloņā dzīvoju, jo tur šobrīd dzīvo mans draugs. Viņš ir režisors un tur ir diezgan labas darba iespējas šajā nozarē. Pavisam uz Itāliju pārcelties es pagaidām negribētu, jo man patīk dzīvot gan šeit, gan tur. Pašlaik iespēju dzīvot divās valstīs man nodrošina tulkošanas darbs, kas nav piesaistīts konkrētai vietai, un tas man ļoti patīk.
 
Skats no draugu dzīvokļa Florencē, vasara 2019
 
 
Kādi ir tavi nākotnes projekti saistībā ar tulkošanu?

Es gribu tulkot latviešu literatūru krievu valodā. Pašlaik tulkoju dažu romānu paraugus un meklēju izdevējus Krievijā. Jau esmu iztulkojusi un atradusi izdevēju Andra Kalnozola grāmatai “Kalendārs mani sauc”. Ja viss notiks kā plānots, grāmata Krievijā iznāks jau šogad. Ļoti gribētos arī iztulkot kādu labu grāmatu no itāļu valodas.

Un kādi plāni saistībā ar Itāliju?

Mans sapnis ir uz Venēciju aizvest mammu, kas vēl līdz Itālijai nav tikusi, jo baidās lidot. Tāpēc vienmēr, kad ar tēti braucām, atbildējusi – nākamgad, citreiz… Ceru, ka šogad būs tas “citreiz”!

                                                      
     Skats uz salu San Michele, Venēcija.

 

Rita Tura (30) absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmu “Starpkultūru sakari Latvija – Itālija”, kā arī ieguvusi maģistra grādu rakstiskajā tulkošanā Latvijas Universitātē. Vairākus gadus strādājusi par itāļu valodas pasniedzēju. Šī gada novembrī iznāca Ritas pirmā tulkotā grāmata – Ievas Smiļģes “Itālija ar mani”.
 

Grāmata Itālija ar mani
Grāmata, kas ļauj jebkuram interesentam remdināt savu zinātkāri par itāļu kultūru dažādos tās aspektos. Tas nav ne tūrisma ceļvedis, ne izsmeļoša enciklopēdija par Itāliju, tā ir grāmata par dažādām itāļu virtuves, valodas, svētku un ikdienas iezīmēm un īpatnībām, ko grāmatas autore pati ir jauši vai nejauši atklājusi. Protams, visu par Itāliju nekad nebūtu iespējams ietvert vienas grāmatas vākos. Turklāt katra pieredze ir subjektīva un atšķirīga, bet “Itālija ar mani” ļauj lasītājiem ieskatīties itāļu ikdienas dzīvē, virtuvē, svētkos un valodā, kā arī mazliet labāk izprast itāļu mentalitāti, dzīvesveidu un pasaules redzējumu. Tā palīdz pārvarēt arī dažus par itāļiem un Itāliju valdošos stereotipus. Ievas Smiļģes teksts. Zanes Homkas ilustrācijas.

   

* * * 

 

Италия со мной – беседа с переводчицей Ритой Тур 

 

Текст - Anete Bertholde


Мы встречаемся с Ритой Тур, переводчицей и преподавательницей итальянского языка, которая перевела с латышского на русский книгу «Италия со мной» об итальянской культуре, в ресторане Mamma Mia в Риге, на улице Кришьяна Валдемара, холодным февральским днем, еще до войны в Украине. За чашкой кофе макиато (эспрессо с небольшим количеством молока) и тирамису мы обсуждаем итальянскую культуру, кухню и язык, а также личную связь Риты с Италией. 

 

            В любимом книжном "Acqua Alta". Венеция, 2015.

 
«Италия со мной» — первая книга, которую ты перевела. Трудно ли было перейти от преподавания к переводу?

Да, это первая книга, которую я переводила этим летом, сидя за столом на своей кухне в Болонье. Это была приятная работа, потому что когда я переводила, например, главу о еде, я могла есть то, о чем переводила. 

Что касается смены профессии с преподавания на перевод, то я уже давно думала, что хочу перевести какую-нибудь книгу, потому что в магистратуре я изучала письменный перевод, и именно тогда я получила предложение перевести книгу Иевы. Мне очень понравился процесс перевода, потому что я работала дома, и сама планировала свое время. Поскольку я настоящая сова, офисная работа с 9:00 до 18:00 мне совсем не подходит. 

В университете ты изучала итальянскую культуру и язык. Узнала ли ты что-то новое об Италии во время перевода книги?

Мое образование обязывает знать об Италии почти все, поэтому факты из книги об итальянской культуре не были для меня новыми, но было интересно перечитать описания некоторых исторических событий. А также узнать об истории пасты и аперитива — о том, что алкогольные напитки для возбуждения аппетита пили перед едой еще в Древнем Риме. Я, например, этого не знала.

Конечно, если бы я не изучала итальянскую культуру, я бы не знала многого из того, что описано в книге. Мне кажется, что это отличная книга для чтения, например, во время полета в Италию, потому что если вы начнете читать ее в аэропорту, то по прибытии вы уже будете знать основы культуры и подводные камни, на которые стоит обратить внимание. Например, что капучино подают только на завтрак; что только дети, пожилые люди и туристы наматывают спагетти на вилку при помощи ложки; или что рестораны обычно закрыты с 15.00 до 19.00. И вообще, благодаря дизайнеру Байбе Линге-Берзине, эту книгу приятно даже просто подержать в руках.

Должна признаться, что мне больше всего понравилась глава о языке. Иева отлично описала историю итальянского языка, произношение специфических звуков, принципы постановки ударения, так что после прочтения этой главы читатель уже будет знать и уметь произнести несколько полезных итальянских слов и выражений.
 
Ты перевела книгу с латышского на русский, твой родной язык, но ты говоришь и по-итальянски тоже. Легко ли было его выучить?
 
Нужно рассчитывать, что если ты хочешь выучить любой язык на хорошем уровне, то придется поднапрячься. Например, в случае с итальянским – выучить спряжения, окончания, сочлененные предлоги. Но в целом, по сравнению с другими языками, итальянский довольно легкий.  Например, ученики уже на первом уроке могут сказать: «Привет, меня зовут так-то и так-то, я оттуда-то, мне нравится это и это». Думаю, что это много.
 
Некоторые курьезы, связанные с языком, были и у меня, и у моих студентов. Например, у меня однажды была забавная ситуация со словом firma (итал. «подпись»). Я работала переводчицей для итальянцев на рижской выставке Riga Food, и с самого утра серьезно настроилась на итальянский язык, поэтому, когда я пришла в выставочный зал, вместо того чтобы в графе firma (по-латышски – «фирма», «компания») написать название фирмы на пропуске, который участники выставки носят на шее, я поставила там свою подпись. Так и ходила потом весь день с подписью на бейдже. Или, например, когда мы учились в университете, моя однокурсница, переписываясь с итальянским другом, хотела написать, что скучает по нему – mi manchi, но писала ему все время ti manco, что означает «ты скучаешь по мне».
 
С русскими студентами тоже много смеемся. Например, по-итальянски sarai означает «ты будешь», а по-русски это «сарай». Также студентам нравится andrei, что по-итальянски это означает «я бы пошел, отправился», но в русском языке это ассоциируется с именем Андрей. Или vedrò («я посмотрю, увижу»), похоже на русское «ведро», или stirare по-итальянски означает «утюжить», а по-русски похоже на «стирать». 

У тебя было много учеников. Почему люди изучают итальянский язык здесь, в Латвии?

 
В основном это люди, которые любят путешествовать, хотят узнать побольше об Италии или им просто нравится изучать что-то новое, или они любят оперу и итальянскую кухню. У некоторых дети женились или вышли замуж в Италии – им нужно говорить с внуками. Все-таки многие считают итальянский язык красивым и музыкальным. Было бы интереснее понять, почему кто-то в Латвии изучает, например, венгерский язык?

Говоря об итальянской кухне, в книге "Италия со мной" ей посвящена целая глава. Тебе нравится итальянская кухня?
 
Поскольку мой любимый продукт – помидоры, мне в итальянской кухне нравится все. Мое любимое блюдо, pasta alla norma, традиционная сицилийская паста с баклажанами, томатным соусом и сыром ricotta salata. В Риме я всегда заказываю артишоки (carciofi alla romana), в Неаполе ищу жареную во фритюре пиццу (pizza fritta) и mozzarella di bufala (моцарелла из молока буйволиц), которая в регионе Кампания невероятно хороша. Из закусок я очень люблю fiori di zucca – жареные во фритюре цветы тыквы. Я как-то хотела приготовить эту закуску в Латвии, поэтому очень обрадовалась, когда заметила, что у бабушки в огороде цветет тыква, но бабушка сказала, что так переводить цветы нельзя, ведь тогда не будет тыквы.u.

                                                 Fiori di zucca - Цветы тыквы в кляре

 
 
В книге "Италия со мной" подробно описаны традиции итальянских праздников, которые зачастую отмечают в кругу семьи. Удалось ли тебе побывать на итальянских семейных торжествах?

Я не большой любитель традиционных праздников, потому что дома в Латвии моя семья не празднует Рождество или Пасху.
 
Хоть это и не праздник, но в феврале мы с друзьями-итальянцами всегда смотрим вместе фестиваль Сан-Ремо (итальянский отбор на Евровидение). Не только из-за музыки, но и потому, что на фестивале стараются уделять внимание, например, проблемам уязвимых групп населения – знаменитости (и не только) произносят монологи на темы социальной инклюзивности, разнообразия, феминизма, борьбы с насилием и расизмом. Конечно, многие критикуют фестиваль за то, что организаторы слишком расточительны (деньги налогоплательщиков), но в итоге из разговоров и социальных сетей выясняется, что многие все равно его смотрят.

В Италии, особенно в Болонье, где я живу, важный праздник – 25 апреля, День освобождения Италии от фашизма (Festa della Liberazione), потому что в регионе Эмилия-Романья партизанское движение сопротивления было особенно активным. В этот день центр города украшается, проводятся парады, люди празднуют на улице, многие устраивают пикники на близлежащих холмах, где проходили партизанские бои.

Этим летом я впервые побывала в Болонье – очень красивый город. Мне особенно понравилось, что в летний зной центр города защищен от солнца крытыми аркадами (portici), благодаря которым пешеходы практически все время находятся в тени. Кроме того, если идет дождь, можно гулять без зонта.

Да, Болонья прекрасна! Это студенческий город отличного размера – пешком можно быстро дойти до всех интересных мест, но если захотите, то за 20 минут на автобусе можно доехать, например, до замечательного парка Parco della Chiusa. В городе много молодежи и людей, работающих в сфере культуры и литературы. Здесь находится одна из важнейших кинотек Европы (la Cineteca di Bologna), которая летом организует кинофестиваль Sotto le stelle del cinema на главной площади города – каждый вечер жители и гости города могут посмотреть старые и новые фильмы на огромном экране.

Еще один плюс в том, что из Болоньи, которая находится почти в центре Италии, легко добраться на поезде до других итальянских городов. Я чуть не расплакалась, когда поняла, что теперь от своего нового места жительства могу в любое время всего за полтора часа и за 15 евро доехать до Венеции. Из Риги это всегда дорогая поездка, которую я планирую за несколько месяцев. Вообще, я часто думаю, насколько отличается восприятие мира у людей, выросших в таких красивых городах и с детства имеющих доступ к произведениям искусства и историческим объектам, о которых мы в детстве читали в книгах.

 

                                 Вид на болонские холмы, весна 2022


Венеция была первым местом, которое ты посетила в Италии? Для многих людей Венеция – именно тот город, с которого начинается знакомство с Италией.

Первый город, который я посетила, был Рим. По окончании первого курса академии культуры мой папа сказал, что летом мы поедем в Италию, чтобы у меня была возможность применить изучаемый язык. Я думаю, что на самом деле он сам хотел побывать в Италии, и именно поэтому посоветовал мне изучать итальянский – чтобы я могла организовывать наши поездки. Когда я поступала в академию, я могла выбрать между датским, польским или немецким. Спросила совета у папы, и он сказал: «Ставь галочку напротив итальянского, поедем в отпуск!»
 
Поэтому мы вместе в июле поехали в Рим, что не было очень хорошей идеей, потому что летом там очень жарко. Язык поначалу тоже давался нелегко, но куда бы мы ни пошли – отели, достопримечательности, кафе – когда я говорила по-итальянски, все меня очень поддерживали: «Ты говоришь по-итальянски, здорово, молодец!» Это очень мотивирует учиться. Должна сказать, что итальянцы очень рады любому, кто пытается говорить по-итальянски. Иногда достаточно одного buongiorno, чтобы получить комплимент.

Как ты себя чувствуешь в Италии? Хотела бы переехать туда насовсем?

В Италии я чувствую себя очень хорошо! Я живу в Болонье, потому что там сейчас живет мой парень. Он режиссер, и для его работы Болонья отлично подходит. Я бы не хотела окончательно переезжать в Италию, потому что мне нравится жить и здесь, и там. В настоящее время работа переводчицей, не привязанная к конкретному месту, позволяет мне жить на две страны.
 
Вид из квартиры друзей во Флоренции, лето 2019
 
 
Какие у тебя планы, связанные с переводом?

Я хочу переводить латышскую литературу на русский язык. Сейчас я перевожу образцы нескольких романов и ищу издателей в России. Я уже перевела и нашла издателя для книги Андриса Калнозолса «Зови меня Календарь» (“Kalendārs mani sauc”). Если все пойдет по плану, книга будет издана в России уже в этом году. А еще мне хотелось бы перевести что-нибудь интересное с итальянского.

А какие у тебя планы в Италии?

Моя мечта – свозить в Венецию маму, которая еще не бывала в Италии, потому что боится летать. Поэтому, когда мы с папой туда ездили, она всегда говорила – в другой раз, в следующем году... Надеюсь, этот год будет тем самым "другим разом"!

                                                      
     Вид на остров Сан-Микеле, Венеция

 

Рита Тур (30) окончила программу «Межкультурные связи Латвии и Италии» в Латвийской академии культуры, и получила степень магистра в области письменного перевода в Латвийском университете. Много лет работала преподавателем итальянского языка. Первая переведенная книга Риты, «Италия со мной» Иевы Смильге, была опубликована в ноябре этого года.

«Италия со мной»
Это не туристический путеводитель и не всеобъемлющая энциклопедия об Италии, а книга об особенностях итальянской культуры, кухни, языка, праздников, повседневной жизни, и мировоззрении итальянцев, которые Иева случайно или неслучайно открыла для себя, живя в Италии. Текст Иевы Смильге. Иллюстрации Заны Хомки.

***

 

Valentina Coppola - "Mi  appassiona l’insegnamento!"


Testo - Laura Bakšytė


- Allora, Valentina, raccontami un po’ come hai cominciato a insegnare l’italiano. Che esperienza hai? Dove hai lavorato?
 
L’insegnamento dell’italiano è arrivato un po’ per caso. È stato forse il destino. Mi sono trasferita a Riga nel 2013 e nel 2014, grazie all’incontro con la professoressa Maria Rita Lupi, che era la lettrice d’italiano all’Università di Riga, ho avuto il piacere di conoscere Inga. Lei stava cercando degli insegnanti e io mi sono buttata in questa esperienza che poi mi ha aperto un nuovo mondo. Prima avevo vissuto in Spagna dove, oltre ad occuparmi di Progetti Europei, insegnavo l’inglese agli adolescenti. In Lettonia, invece, mi sono trovata ad insegnare italiano agli adulti con una motivazione molto forte per la nostra cultura. È stata una scoperta che ancora oggi continua perché non finiamo mai di imparare anche noi insegnanti.
 
- E dal 2014 insegni solo l’italiano?

Esatto, insegno solo l’italiano. Da qualche anno insegno anche al Ministero degli Affari Esteri di Riga. È un’esperienza molto particolare che mi ha permesso di `uscire` dalla scuola e relazionarmi con delle persone che usano l’italiano per lavoro perché alcuni di loro si trasferiscono in Italia, nell’Ambasciata della Lettonia a Roma. Amo il mondo dei viaggi e delle lingue e questo lavoro è un’esperienza che mi arricchisce davvero molto.
 
- Volevi diventare insegnante quando eri bambina?

Ricordo che da bambina mi piaceva giocare a fare la maestra con gli altri bambini però poi non c`ho più pensato e mi sono concentrata sullo studio delle lingue. Effettivamente, è tornato nella mia vita quello che forse, chissà, era il mio sogno fin da bambina.
 
- Perché hai deciso di andare a insegnare in Spagna adesso e anche prima?

Mi ha sempre affascinato la Spagna. Ho fatto un viaggio con delle mie amiche e abbiamo percorso un po’ tutta la Spagna con lo zaino in spalla e ci siamo divertite molto. È vero che noi italiani siamo simili agli spagnoli, ma credo che in Spagna ci sia un’atmosfera diversa, più di apertura, allegria e mi sento a casa. Certo, il tempo influisce molto sulla scelta, dopo tanti anni di freddo lettone... ☺ Ho deciso di tornare perché è la mia seconda casa, ho degli amici e conosco bene la città.
 
 

 
- Che differenze ci sono tra l’insegnamento dell’italiano in Lettonia e in Spagna? Hai notato qualche differenza?
 
Sicuramente per gli spagnoli, come tutti possiamo immaginare, lo studio della lingua italiana è molto più semplice perché le due lingue hanno delle affinità. Quindi, se posso dire, apprezzo moltissimo che i lettoni vogliano studiare l’italiano e non solo a livelli bassi. Capisco che per loro questo sia un grande sforzo, una sfida, proprio perché la nostra lingua è così diversa dal lettone. Ogni piccolo traguardo che loro raggiungono, mi dà una grande soddisfazione. Mentre per gli spagnoli le difficoltà potrebbero essere la pronuncia di alcuni suoni o delle doppie o della lettera ‘s’ all`inizio delle parole. Sapendo che il lessico potrebbe essere simile, loro aggiustano la parola spagnola dandole un suono italiano, che poi ovviamente non è corretto, però è molto divertente ascoltarli. È quello che facciamo un po’ anche noi italiani quando andiamo in Spagna: cerchiamo di aggiustare, aggiungiamo la ‘s’ alle parole italiane.
 
- Ma gli studenti spagnoli e quelli lettoni hanno qualcosa in comune?

In realtà, quello che mi sorprende è proprio la passione verso la nostra lingua e cultura, che a volte noi italiani diamo per scontata. Quando siamo in Italia non pensiamo a quanto siamo fortunati di vivere in un paese così ricco di cultura e con una lingua così altrettanto ricca. Quello che li accomuna è la passione di conoscere la nostra lingua e la nostra cultura.

- Chi sono i tuoi studenti? Sono studenti universitari?

Durante il progetto, sì, sono studenti universitari del terzo o quarto anno che studiano anche altre lingue come inglese, arabo, francese. Immagino che questo tipo di percorso universitario dia loro molte possibilità per il futuro professionale. Mentre in Lettonia i miei studenti appartengono praticamente tutti al profilo adulti. E, ovviamente, sia in Lettonia che in Spagna, non si sa perché, ci sono sempre più donne che uomini che vogliono studiare l`italiano.
 
- Durante questo progetto insegnavi in presenza o online?

Sì, per fortuna, in presenza. Infatti, abbiamo rimandato il progetto perché sarei potuta partire lo scorso settembre, ma era tutto ancora online e con la professoressa che ha coordinato questo progetto, eravamo d’accordo che in presenza l’insegnamento sarebbe stato diverso. Poter incontrare le persone, come in tutti i contesti della nostra vita, dà un valore in più e anche gli studenti sono molto più motivati nella comunicazione.

- Ma continui a insegnare anche online?

Esatto, insegno ancora con L`ITALII online e ho gruppi di studenti che mi seguono anche stando all`estero. Sono davvero molto contenta perché li vedo crescere nell’apprendimento. Inoltre, questo settembre ho conseguito il Master DITALS I che sicuramente mi ha aiutato molto ad arricchire la parte teorica e migliorare quella pratica dell’insegnamento sia online che in presenza. Adesso riesco ad avere una visione più chiara e anche più professionale del lavoro che svolgo.

- Hai notato qualche cambiamento facendo le lezioni online? Forse gli studenti hanno più difficoltà?

All’inizio sì, molti studenti erano anche titubanti, avevano dei dubbi se continuare o meno. Un po’ come me: quando ho iniziato ad insegnare online, avevo delle grosse paure. Poi ho notato un cambiamento in positivo perché gli studenti aspettano i nostri incontri e sono diventati anche più bravi con la tecnologia, come me! Comunque studiando online, possiamo utilizzare tutto: nello chat posso scrivere, posso utilizzare e condividere dei documenti. E devo dire che, tutto sommato, è stato un successo! Pensa che ho avuto una studentessa a cui ho insegnato per un anno solo online, anche se avevamo la possibilità di incontrarci, e siamo comunque riuscite a creare un`ottima relazione.

- Che cosa ti manca della Lettonia?

Sicuramente gli amici con i quali è stato difficile all’inizio instaurare una relazione perché i lettoni sono un po’ introversi. Ma piano piano abbiamo costruito delle amicizie bellissime. Sono persone su cui posso contare e loro possono contare su di me, siamo ancora in contatto e quindi mi mancano soprattutto le persone. La Lettonia ha una bellissima natura e mi mancano molto le passeggiate e il cielo. Il cielo è davvero splendido, ci sono delle albe e dei tramonti che non ho visto in altri paesi. Mi ricordo che nell’ultimo appartamento in cui ho vissuto, la mattina presto c’era il cielo rosa che creava un’atmosfera magica.

- Che progetti hai per il futuro?

Vorrei cercare di stabilirmi in Spagna, altrimenti riprenderò le mie valigie: sono un po’ `la donna con la valigia`! Spero di poter continuare ad insegnare o trovare un lavoro che mi appassioni come mi appassiona l’insegnamento. L’importante è che tutti riusciamo a trovare la nostra strada: una strada che non sia troppo un compromesso, ma che sia davvero quello che ci piace fare.

 


 

* * * 

 

Itālija ar Ievu


Teksts - Anete Bertholde

 

Ieva Smiļģe ar vīru Masimiljāno un divgadīgo meitiņu Elīzu dzīvo Peskāras pilsētā, kas atrodas Abruco reģionā – apmēram divarpus stundu braucienā no Romas. Kalni, jūra, daudz ēdiena un kafijas, tulkošanas darbi, kā arī dzīves svinēšana kopā ar itāļu ģimeni – tā tagad ir Ievas ikdiena, caur kuru labi iepazīta itāļu kultūra, iezīmes un īpatnības, kas aprakstītas viņas debijas grāmatā “Itālija ar mani”. Bet kāds ir pašas Ievas Itālijas stāsts? 

 

 

Kāzas itāļu gaumē

 

“Mans vīrs Masimiljāno ir mākslas vēstures skolotājs. Mēs iepazināmies Latvijā. Tā kā universitātē studēju itāļu valodu, apmeklēju Ventspilī organizētos itāļu valodas nedēļas kultūras pasākumus, un vienā no pasākumiem bija arī viņš. Sākumā braucām viens pie otra ciemos,  līdz sapratām, ka gribam kopā būt biežāk. Tā nu es sēdos lidmašīnā, lai dotos uz Itāliju jau pavisam. Mūsu kāzas arī svinējām Itālijā – Sulmonas pilsētā, kur dzīvo vīra vecāki, un kas visā pasaulē izslavēta ar saviem confetti jeb mandeļu pildījuma sukādēm cukura glazūrā, kas pēc tradīcijas tiek dāvināti kāzās - balti,  beidzot skolu - sarkani, bet piedzimstot mazulim – zili vai rozā. Confetti tieši no Sulmonas, lai dāvinātu saviem kāzu viesiem, pasūtīja arī pats princis Viljams un Keita. Arī mums kāzās, protams, bija Sulmonas confetti. Bet kāpēc tieši ar mandeļu pildījumu? Jo mandeles simbolizē laulības dzīves rūgto saldumu un jaunas dzīves sākumu.  Lai gan šie saldumi ir ļoti garšīgi, kāzās dāvinātos neviens neēd, bet glabā maisiņā par piemiņu.


Dienu pirms kāzām vīra draugi man dziedāja serenādi, jo tāda ir tradīcija. Pēc tradīcijas gan būtu jādzied pašam vīram, bet mūsdienās tas vairs nav tik būtiski kā, piemēram, vīratēva Renato jaunībā. Tā kā viņš spēlēja ģitāru, savā laikā ar draugiem piepelnījās spēlējot pirmskāzu serenādes. Tagad gan itāļu kāzās galvenais ir ēšana, dzeršana un priecāšanās par dzīvi!  

 

Foto no manām un Masimiljāno kāzām 2015. gada septembrī Sulmonā.


Ja skatās pēc itāļu standartiem, mūsu kāzas bija mazas – ap 70 viesu. Pēc latviešu standartiem gan man šķita, ka tādas ļoti cienījamas kāzas… Ja būtu bijusi manas vīramātes Marijas Pijas teikšana, kāzās gan būtu pat 200 viesi, kas ir itāļu kāzu standarts, jo jāaicina taču visi brālēni, māsīcas, tantes un onkuļi, kas dienvidu ģimenēs nav maz… Kā arī visi citi cilvēki, kas kādreiz dzīvē satikti… Bet mēs ar Masimiljāno negribējām, lai kāzās ir sveši cilvēki, tāpēc aicinājām tikai tos, kurus vēlējāmies. Citādi jau sanāk tā – aicini kādu uz kāzām un tur arī tikai iepazīsti! Man šis koncepts nav saprotams. Par laimi, par to ģimenē lieli strīdi nebija. Vīra vecāki piekrita un pieņēma, ka mēs tā… Pieņēma arī to, ka neprecējāmies baznīcā, kas arī ir itāļiem netipiski, jo šeit gandrīz visi ir katoļi. Vispār, man jāatzīst,  ka vīramāte mani ir ļoti labi pieņēmusi. Šķiet, tāpēc, ka labi saprot, kā ir mīlestības dēļ pamest savu ģimeni un valsti. Viņa to nekad nav tieši teikusi, bet es to salieku kopā – zinot viņas pašas dzīvesstāstu.”
 


Mīlestības dēļ šķērso okeānu

 

“Vīramātes Marijas Pijas vecāki bija zemnieki ar skaistu lauku īpašumu kādā Abruco ciemā, bet, kad meitenei palika 18, visa ģimene, kā tolaik daudzi itāļi (jo pēckara Itālijā zemniekiem vairs nebija no kā dzīvot), devās ar kuģi uz Ameriku – labāka darba un dzīves meklējumos. Amerikā Marija Pija strādāja kafejnīcā, kur cepa frī kartupeļus, pēc tam kādā fabrikā – tādi klasiskie strādnieku darbi. Bet kamēr vecāki meklēja meitai preciniekus uz vietas, Marija reizi mēnesī devās uz pastu, lai sūtītu mīlestības vēstules savam mīļotajam Renato, ko bija iepazinusi draugu kompānijā vēl Itālijā esot.

 

Tā Marija un Renato turpināja sarakstīties septiņus gadus, līdz kādu dienu jaunā sieviete viena pati sēdās kuģī, lai atgrieztos Itālijā un beidzot apprecētos. Kad Marija atgriezās Itālijā, ģimenes māja vairs nebija apdzīvojama, jo ilgus gadus stāvējusi pamesta, bet Renato, kurš tolaik jau bija atradis skolotāja darbu, jaunajai sievietei bija gatavs radīt jaunas mājas. 


Pēc atgriešanās Itālijā Marija, kā tolaik visas kārtīgas dienviditāļu sievietes, audzināja savus četrus bērnus un vadīja mājsaimniecību, kamēr vīrs gāja uz darbu un pelnīja naudu. Tāpēc vīratēvs Renato ir pieradis mājās neko nedarīt. Man tas šķiet jocīgi, jo, Latvijā augot, manā ģimenē tā nebija – visi ģimenes vīrieši kaut ko darīja… Arī mans vīrs, piemēram, daudz gatavo ēst un palīdz mājās. Tagad, kad man ir meita, bieži arī dzirdu no vīramātes, ka meitenēm ir jāspēlējas ar lellēm, bet tās lietas jau ir mainījušās… Tāpēc vīramātes teikto ļoti neņemu vērā un viņa arī ļoti neuzstāj uz savu viedokli.

 

Tagad, Covid-19 pandēmijas dēļ, diemžēl arī sanāk satikties retāk –  pēdējoreiz visi satikāmies Jaunajā gadā, kad pirms brauciena pie vīra vecākiem taisījām Covid testus, lai būtu droši, ka viss kārtībā… Bet, ja būtu Marijas teikšana, tad mēs mierīgi arī varētu pārcelties dzīvot uz Sulmonu, jo kopš Elīzas piedzimšanas viņa vēlas, lai mēs visu laiku būtu tur – lai var auklēt mazo. Elīza Marijai, kurai jau ir pāri 80, ir pirmais mazbērns, jo mans vīrs Masimiljāno ir līdz šim vienīgais no bērniem, kas sagādājis atvases.

 

Vīra vecāki ar mazo Elīzu. 2020. gada nogalē Marija Pija un Renato atzīmēja 55 kāzu gadadienu.

Vīra vecāki ar mazo Elīzu. 2020. gada nogalē Marija Pija un Renato atzīmēja 55 kāzu gadadienu.

 

Jāatzīstas gan, ka man ļoti pietrūkst vīratēva un vīramātes apmeklējumi svētdienās, jo, manuprāt, itāļu tradīcija – kopīgas svētdienas pusdienas ar ģimeni – ir lielisks kopā būšanas veids, turklāt Marija gatavo ēst patiešām lieliski!”
 

 

Pirmā pasta al pomodoro

 

“Viņa gatavo brīnišķīgus ņjokus (kartupeļu klimpas). Negribu lielīties, bet jāatzīst, ka pēc Marijas skolas arī mani ņjoki garšo tīri cienījami. Tikai, atšķirībā no viņas, man ņjoku pagatavošana aizņem visu dienu, nevis pāris stundas… Bet, kopš ir Covid pandēmija, laika trūkums vairs nav tik liela problēma kā iepriekš. Piemēram, pirmajā pavasara Covid karantīnā, kad bija aizliegums iziet ārpus mājām, veselu dienu kopā ar meitu gatavoju ņjokus. Arī to, kā gatavot pastu, vīramāte, kuras mājās veikala pastu neesmu redzējusi nekad un kuras saldētava ir pilna ar lazanjām, man ir rādījusi –  mācot griešanu (ir īpašs veids, kā tas ir jādara). Bet viena pati itāļiem vēl pastu neesmu saņēmusies gatavot… Vienreiz, kad biju Latvijā, mēģinājām to darīt kopā ar draudzeni… Bet par to gan vīramātei neesmu stāstījusi, jo kauns par rezultātu. Vārdu sakot, nekas labs tur nesanāca! Protams, ka bija garšīgi, bet izskats drausmīgs. Un itāļi ēd arī ar acīm! 

 

Ņjoku mīklas mīcīšana pagājušā gada martā – pašizolācijas sākumā. Izcila nodarbe mājsēdei, jo, piemēram, man aizņēma visu dienu.


Tomātu mērci itāļu gaumē gan esmu iemanījusies gatavot, bet pirmo reizi, kad to darīju, vēl tagad atceros ar lielām šausmām… Kad ar Masimiljāno tikko sākām tikties, vienā no pirmajām reizēm, kad viesojos Itālijā, viņš palūdza, lai pusdienās pagatavoju pastu ar tomātu mērci. Izklausās jau ļoti vienkārši un patiesībā tā arī ir –  jāapcep tomāti (var arī no bundžas) kopā ar sīpoliem, kā arī jāpievieno sāls un baziliks… Bet toreiz ļoti satraucos… Taisīt itālim klasisko itāļu tomātu mērci man bija liels stress un bail kaut ko sajaukt, jo nezināju, kā jābūt. Masimiljāno gan toreiz par mērci nekādus komentārus neizteica, bet piezīmes saņēmu par manis jau vēlāk gatavoto latviešu pupiņu zupu. Viņš teica: “Garšīgi, bet kāpēc pastu nepieliki klāt?” Tā kā kaut kripatiņai, bet pastai jābūt klāt jebkuram itāļu ēdienam, arī zupai.

 

Pret citiem latviešu ēdieniem gan vīrs ir skeptiskāks. To, ka, atbraucot uz Latviju, jāēd sāļas brokastis, viņš ir pieņēmis (Itālijā brokastis neēd vai ēd saldas, piemēram, kafija ar kruasānu vai cepumu), bet kefīru un auksto zupu gan kategoriski atsakās pat pagaršot. Arī aplejamo kafiju boikotē (itāļi kafijas gatavošanai izmanto mokas kafijas kanniņu). Maniem vecākiem gan vēl joprojām ir liels satraukums, kad Masimiljāno viesojas Latvijā, jo viņi uztraucas, ka būs jāgatavo itāļu ēdieni, bet parasti ir otrādi – viņš visiem pagatavo pastu un visi ir laimīgi!”
 

 

Mīļākie svētki – pikniks

 

“Blakus ēdienam vēl viena svarīga itāļu dzīves sastāvdaļa ir svētku svinēšana, kuriem šejienieši ļoti gatavojas un atzīmē no sirds. Piemēram, februārī visā Itālijā tradicionāli tiek svinēts karnevāls, kad ielās, parkos un lielveikalos “uzdarbojas” princeses, kā arī dažādi zvēri un burvji, kas meklē atpūtu no ikdienas pienākumiem un rūpēm. Man pašai gan karnevāls iepaticies tikai kopš meitiņas piedzimšanas, jo tas ir aktuālāks bērniem. Viņi pārģērbjas, iet parādēs un priecājas. Pagājušogad Elīzu pārģērbu par mazo pavārīti – ar priekšautu, rulli un visiem atribūtiem –  jo viņai ļoti patīk gatavot ēst. Lai gan šogad visi pasākumi Covid-19 dēļ ir atcelti, tāpat Elīzai sagatavošu kostīmu – jautrībai (kas šajā laikā jo īpaši nepieciešama). 

 

Mana un Masimiljāno kopbilde.


No Itālijas svētkiem man personīgi mīļākie ir tradicionālie pikniki Otrajās Lieldienās un Ferragosto jeb augusta brīvdienu svētkos. Tradicionāli šie pikniki tiek organizēti pie jūras vai kalnos. Lieldienu piknikā mēs parasti ar ģimeni dodamies uz vienu konkrētu vietu kalnos, kur aug savvaļas sparģeļi (vīramāte, kura pazīst visus savvaļas augus, man ir iemācījusi tos atpazīt), un tad visi uz sacensībām lasām. Man parasti ir liels azarts, jo ļoti patīk tā lasīšana un doma, ka pats sev var sagādāt ēdienu, jo esmu tomēr lauku meitene… Pēc šiem piknikiem man parasti ir pilna saldētava ar sparģeļiem un turpmākajās dienās bieži galdā tiek celti spageti ar sparģeļiem. Diemžēl pagājušogad Covid dēļ uz kalniem netikām, jo bija aizliegts iziet no mājām, tāpēc –  visas cerības uz šo gadu! 

 

Ainiņa no manām pirmajām Lieldienām Itālijā – pa taisno no svētku pusdienu galda uz kalniem, lai lasītu savvaļas sparģeļus.


 

Augusta pikniks tradicionāli notiek 15. augustā – dienā, kad visa Itālija dodas brīvdienās… Jā, patiešām! Visa Itālija! Man gan pašai šī tradīcija šķiet nesaprotama, jo divās nedēļās pēc 15 .augusta Itālijā viss kļūst divreiz dārgāks, turklāt autoceļi ir pilni ar cilvēkiem, kas dodas piekrastes virzienā. Šī tradīcija, kad visi iet brīvdienās vienlaikus, aizsākās pēckara Italijā, jo šajā laikā tika slēgtas fabrikas, bet tagad taču ne visi strādā fabrikās…? Katrā ziņā, ja man būtu izvēle, es šajās divās nedēļās nebrauktu nekur – ja nu vienīgi uz Milānu, jo tad pilsēta ir tukša un arī lētāka, jo visi ir izbraukuši… Bet, kā jau teicu, piknikot gan man patīk! 

 

Klasisks itāļu brokastu attēls (kapučīno + kruasāns) no pagājušā gada Ferragosto (15.augusta svinībām). Uz kafijas rakstīts novēlējumi - Buon Ferragosto (Labas augusta brīvdienas!) un Buon Giorno (Labu dienu!).

 

Ferragosto pikniku vislabāk organizēt vietā, kur iespējams kurināt ugunskuru, lai var gatavot tradicionālo Abruco ēdienu – arrosticini (jēra gaļas iesmiņi). Bet ugunskura vietas augustā Itālijā ir grūti atrodamas bieži izplatīto meža ugunsgrēku dēļ, tāpēc cīņa par tām dažām pieejamajām ir nopietna. Piemēram, vienu gadu vīramāte bija noskatījusi īpašu ugunskura vietu ar galdiņu, bet, lai to ieņemtu, bija jāizbrauc no mājām 5:00 no rīta. Un viņa, protams, arī izbrauca… Tāpat kā vēl rinda citu ģimeņu. Kad mēs mazliet vēlāk ieradāmies piknikošanas vietā, kas ierasti svētdienās ir tukša, tur jau bija prāva rinda ar mašīnām…. Bet jāsaprot – tradīcija ir tradīcija, un tā ir jāievēro!

 

 
Arrosticini, kas jo īpaši iecienīti ir grilēšanas sezonā. Kalnos pat ir īpašas piknika vietas, kur uz vietas var nopirkt jēlus arrosticini apcepšanai un baudīšanai uz vietas. Neviens vietējais un neviens no manas ģimenes nav spējis palikt vienaldzīgs pret arrosticini, izņemot mani, jo esmu veģetāriete. Vīrs mani ķircina, ka, ja kādreiz izdomāšu atsākt ēst gaļu, pirmā lieta, kas man būs jānogaršo, ir tieši arrosticini. Starp citu, mājas apstākļos arrosticini nav viegli pagatavot, jo to pagatavošanā tiek izmantota jēra gaļa no trīs dažādām ķermeņa daļām – gatavotājam jābūt ļoti zinošam!


Kur skaistāka dzīve – Itālijā vai Latvijā?

 

“Dzīvojot Itālijā, cenšos meitai mācīt latviešu valodu, vīra ģimeni un draugus iepazīstināt ar latviešu ēdieniem un kultūru, bet pārējos itāļos – ar Eiropas ģeogrāfiju. Bieži, kad saku, ka esmu no Latvijas, vietējie man pārjautā – Viļņa? Tad sparīgi kratu galvu… Īpaši gan to pie sirds neņemu, atskaitot reizi, kad man policists lidostā uzstāja, lai uzrādu savu uzturēšanās atļauju, lai gan stāstīju, ka esmu Eiropas Savienības pilsone un pat rādīju dokumentus… Beigās viņš palika pat dusmīgs un tāds arī aizdevās prom, jo pēc ilgas skaidrošanās saprata, ka ir kļūdījies. Bieži arī, kad saku, ka esmu no Latvijas, seko atbilde – es pazīstu vienu ukrainieti… Vienreiz, kad vīrs man parādīja viņu ģeogrāfijas mācību grāmatu skolēniem, kur pie Latvijas bija Lietuvas karogs un rakstīts, ka lielākais ezers ir Daugava, sapratu – ja tā māca ģeogrāfiju, tad saprotams, ka nezina, kur ir Latvija. Bet, ja nopietni, Itālijā cilvēkiem vairāk ir izteikta piederība konkrētam reģionam –  gan ēdiena, gan valodas ziņā – nevis valstij. Un var gadīties, ka kāds itālis no Abruco pats nemaz nav bijis Romā, lai gan attālums ir tikai divarpus stundas. Tāpat, piemēram, mana vīramāte nekad nelasa valsts mēroga ziņas, bet gan vietējās, jo viņai svarīgāka ir tā vietējā realitāte. Arī iepazīstinot ar sevi, viņa nekad neteiks – es esmu itāliete – bet gan nosauks savu dzimto pilsētu. Tāpat arī vīratēvs. Lai gan viņš jau 50 gadus dzīvo Sulmonā, saka, ka ir no Akvilas. Man jau pašai arī pēc šeit nodzīvotajiem gadiem ir pielipis vietējais Peskāras dialekts un, dzirdot mani runājam, itāļi uzreiz var pateikt, kurā Itālijas  daļā dzīvoju.

 

Par manu dzīvi Itālijā… Lai gan personiski priecājos, ka mana dzīve iekārtojusies šeit, es nekad neteikšu, ka Itālijā viss ir daudz labāk nekā Latvijā. Lai gan, ņemot vērā laika apstākļus  –  zāle šeit tiešām ir zaļāka un debesis zilākas  –  daudzas citas lietas ir labākas Latvijā. Piemēram, nodokļu politika. Strādāt tulkošanas nozarē kā pašnodarbinātajai Latvijā man ir izdevīgāk un vieglāk, jo Itālijā ir milzīgs nodokļu slogs. Turklāt visur priekšā sagaida papīru kalni! Un bieži vien papīrs ir svarīgāks par reālajām zināšanām. Piemēram, šeit, meklējot darbu tulkošanā, nevis prasa pierādīt zināšanas, bet gan sertifikātu. Dzirdot, kā daudzi itāļi runā angliski,  gan saprotu, ka sertifikāts vēl ne vienmēr pierāda valodas zināšanas… Jāatzīst gan, ka Itālijā ir daudz labāka valsts nodrošinātā veselības aprūpe, kas ir jo īpaši svarīgi Covid laikā. Runājot par valstī noteiktajiem koronavīrusa ierobežojumiem, kas pašreiz Latvijā ir tik aktuāli –  mēs esam gājuši cauri visai tai pašai epopejai… Vienubrīd viss bija ciet, tad veikalos nevarēja nopirkt pannas… Tā kā sadzīvisku problēmu arī šeit pietiek, bet es par dzīvi nesūdzos, jo ļoti mīlu gan Itāliju, gan itāļu kultūru! Un ļoti priecājos, ka savā mīlestībā uz Itāliju varu dalīties arī ar citiem!”


 

Par Abruco reģionu

 

Atrodas Itālijas dienvidos, Adrijas jūras krastā. Reģionu šķērso Apenīnu kalnu grēda, kuras augstākā virsotne ir Kornogrande  (2912 metri virs jūras līmeņa), kas, skatoties no Peskāras, izskatās pēc Guļošās skaistules, tāpēc vietējie to tā arī sauc –  La Bella Addormentata. Abruco atrodas arī Eiropas tālākais dienvidu ledājs Kalderone. Reģiona nacionālie ēdieni – spaghetti alla chitarra (burtiski tulkojot, ģitāras spageti), arrosticini (jēra vai aitas gaļas iesmiņi), kā arī trifeles. Ārzemju tūrisma ceļvežos Abruco bieži apvij puspamestas vietas slava, tāpēc reģions nav ne tūristu iecienīts, ne daudzi itāļi paši Abruco ir viesojušies. Jo sliktāk viņiem! Tāpēc, ka Abruco ko redzēt ir daudz. Turklāt, piemēram, Abruco maija rītos ir iespējams doties uz tuvumā esošajiem kalniem slēpot, bet pēcpusdienā jau sauļoties pie jūras peldkostīmā! Kur vēl tā var? Tā kā, kad būsim sagaidījuši Covid-19 pandēmijas beigas un visi rezervēsim aviobiļetes uz saulaino un tik mīļo Itāliju, atcerieties par Abruco un rakstiet Ievai! Viņa labprāt jums sniegs labākos ieteikumos un gardāko ēdienu vietu adreses. Tikmēr, kamēr lidot droši nav iespējams, par Itāliju varam lasīt. Piemēram, Ievas grāmatā “Itālija ar mani”.

 

Klasiska Abruco kalnu ainava. Kalnos aitu ganāmpulkus var redzēt diezgan bieži.  


 
Vasaras beigu ainava – vietējos ciematos tiek žāvēti čili pipari.



  * * *

 

 

"Mūs vieno radošums - esam divas radošas tautas!" - Intervija ar Itālijas vēstnieku Latvijā 

 

"Ci unisce la creatività - siamo due paesi creativi!" - Intervista con L'Ambasciatore d'Italia in Lettonia

 

No 2019. gada novembra Itālijas vēstnieka Latvijā pienākumus pilda diplomāts Stefano Maria Taliani de Markio. Sarunā ar L’ITALII vēstnieks dalās domās par itāļu valodas nozīmi pasaulē, Latvijas un Itālijas sadarbību, kā arī pirmajiem iespaidiem no dzīves Rīgā. 


Dal novembre 2019 l’incarico di Ambasciatore d’Italia in Lettonia è ricoperto da Stefano Maria Taliani de Marchio. Durante l’incontro con L’ITALII, l’Ambasciatore parla dell’importanza della lingua italiana nel mondo, della collaborazione tra la Lettonia e l’Italia, nonché delle sue prime impressioni sulla vita nella capitale lettone.

Teksts - Anete Bertholde

 

 

Interese par itāļu valodas apguvi Latvijā turpina augt, bet ir daudz tādu, kas valodu grib apgūt, bet dažādu iemeslu dēļ vilcinās… Kā cilvēkus iespējams iedvesmot un motivēt mācīties itāļu valodu? L’interesse per l’apprendimento dell’italiano in Lettonia è in continuo aumento, ma ciononostante molti che vorrebbero apprendere la lingua per vari motivi esitano a farlo. Come si potrebbe ispirare e motivare le persone ad avviare questo bellissimo percorso dell’apprendimento della lingua italiana?

 

Itāļu valodu pasaulē ļoti mīl un pēc studējošo skaita tā ir trešā lielākā valoda pasaulē. Ārpus Itālijas itāļu valodā runā vairāk nekā 60 miljoni cilvēki – gan emigrējušie itāļi, gan cittautieši. Lai Latvijā popularizētu itāļu valodu, jāturpina Latvijas-Itālijas sadarbības programma, kurā iekļauta arī itāļu valodas apguve. Tāpat aktīvākai vajadzētu kļūt Dantes Aligjēri biedrībai. Savukārt privātām skolām, kur var apgūt itāļu valodu - kā L’ITALII – vajadzētu sadarboties ar vēstniecību. Kopumā Latvijā ir maz vietu, kur var apgūt itāļu valodu, bet jums ir daudz studentu – tātad esat labs piemērs, kam sekot! Jūsu skola ir uz pareizā ceļa!

 

La lingua italiana è molto amata in tutto il mondo. È parlata non solo dai 60 milioni di persone in Italia, ma anche dagli stranieri e dagli Italiani all’estero. Infatti, è la terza lingua più studiata! Per renderla ancora più popolare in Lettonia bisogna continuare sulla strada intrapresa: continuare il nostro programma di collaborazione che comprende anche l’apprendimento della lingua. Bisogna dialogare per poter lavorare insieme! Si può lavorare sull’incremento delle attività della società Dante Alighieri e sull’avvicinamento tra l’Ambasciata e le scuole private, come L’ITALII. In realtà, in Lettonia ci sono pochi posti che danno la possibilità di imparare l’italiano, tuttavia la vostra scuola ha tantissimi studenti: quindi, L’ITALII è un esempio da seguire! Siete sulla strada giusta!

 

Vai itāļu valodu apgūt ir vērtīgi? L’apprendimento dell’italiano è utile?

Manuprāt, itāļu valoda ir noderīga tiem, kas studē medicīnu, jo jāapgūst latīņu valodas terminoloģija.Tāpat itāļu valoda noteikti noderēs tiem, kas studē mākslu un mūziku. Galvenokārt gan cittautieši itāļu valodu apgūst, jo valoda ir dinamiska, skanīga un skaista – atver prātu jaunām zināšanām. Apgūstot itāļu valodu, iespējams oriģinālvalodā lasīt lieliskus rakstniekus. Itāļu valoda ir kā mazs dārgakmens!

Secondo me, l’italiano è utile per alcune professioni, per esempio, per chi studia medicina in quanto c’è molta terminologia derivante dal latino, lingua madre dell’italiano. È anche utile per chi studia le belle arti e per chi ama la musica e vorrebbe lavorare nell’ambito della musica, dell’opera lirica o della musica classica. In più, dietro la lingua italiana ci sono grandissimi scrittori con una letteratura molto ricca, quindi, l’apprendimento darebbe la possibilità di leggere nella lingua originale grandi opere letterarie. L’italiano è una lingua di nicchia, un piccolo gioiello!
 

 

Kas vieno Latviju un Itāliju? Che cosa unisce la Lettonia e l’Italia?

Latviju un Itāliju vieno vēsture. Itālija vienmēr iestājusies par latviešu tautas neatkarību. Man simpatizē Latvijas vēsture un cilvēku vēlme atbrīvoties no diktatūras. Apbrīnoju mierīgo pilsoņu cīņu – Baltijas ceļu – ko cilvēki realizēja, kad bija apspiesti. Tāpat tagad gan Itālija, gan Latvija ir daļa no Eiropas Savienības (ES) un abas valstis sadarbojas, lai Eiropa arī nākotnē būtu droša vieta, kur dzīvot. Piemēram, ja kāds iebruktu Latvijā, itāļi steigtos palīgā, un otrādi! Tāpat Latviju un Itāliju vieno eiropeiskās vērtības kā brīvība, solidaritāte un demokrātija. Uzskatu, ka mums šīs vērtības jācenšas saglabāt par katru cenu! Eiropā jau gandrīz 80 gadus nav bijis karadarbības, par to jāpateicas Eiropas Savienībai. Tāpat Eiropas Savienība jauniešiem sniedz lielisku iespēju brīvi ceļot un iepazīt citas kultūras. Mūs vieno arī mīlestība pret mākslu, galvenokārt, pret līrisko operu, deju un dziedāšanu. Arī glezniecība, mani ļoti patīkami pārsteidza Latvijas paviljons Venēcijas biennālē. Kopumā varu teikt, ka mūs vieno radošums - esam divas radošas tautas!

 

La storia. L’Italia ha sempre sostenuto l’indipendenza della Repubblica della Lettonia. Mi piace la storia della Lettonia e l’ideale della libertà del popolo lettone. Ammiro la lotta pacifica, quella della Via Baltica, realizzata nel periodo dell’oppressione. In più, entrambi i paesi fanno parte dell’Unione Europea e sono alleati nel garantire la sicurezza dell’Europa. Se qualcuno volesse invadere la Lettonia, l’Italia andrebbe in suo aiuto, e viceversa. Un’altra cosa che ci unisce sono gli ideali europei di libertà, fratellanza, solidarietà e democrazia. Secondo me, questi sono i valori che dobbiamo preservare ad ogni costo! Dopo tutte le guerre che gli Europei hanno fatto tra di loro, sono più di 70 anni che non ci sono più le guerre in Europa e ciò è merito dell’UE. È questo progetto ad unirci, a darci la possibilità di viaggiare liberamente e di scoprire le varie culture.
Ci unisce anche l’amore per l’arte, soprattutto, per l’opera lirica, per la danza, per il canto. Anche la pittura, mi ha impressionato il padiglione lettone alla Biennale di Venezia. In generale, la creatività – siamo due paesi creativi!

 

 

Kā vērtējat Latvijas un Itālijas sadarbību? Lei coma valuta la collaborazione tra i nostri paesi?

 

 

Lielākais Latvijas un Itālijas panākums ir sadarbība starp abas valsts valdībām. Tāpat abām valstīm jau izsenis bijusi veiksmīga sadarbība kultūrā un mākslā. Itālijas mākslas aprindās labi zināmas ir Latvijā dzimušās gleznotājas Elizabete Kālbrenta Zanelli (Elisabeth Kaehlbrandt-Zanelli ) no Rīgas (1880-1970) un Edīte Broļjo  (Edita Broglio) no Smiltenes (1886 –1977). Runājot par nesenākiem notikumiem, Itālijā augstu tika novērtēta Latvijas dalība Venēcijas mākslas biennālē. Tāpat gan Itālijā, gan Latvijā mīl operu, un Latvijā bieži uzstājas Itālijas operzvaignzes, kā arī otrādi. Arī izglītības jomā ir sadarbība. Vairākās Itālijas universitātēs ir latviešu profesori un otrādi. Daudzi itāļu jaunieši izvēlas studēt medicīnu Rīgā, jo Itālijā medicīnas studijām ir kvotu sistēma, bet studijas Latvijā ir labas kvalitātes un par labu cenu.  

 

Secondo me, il successo più grande è quello della collaborazione politica, a livello dei governi. Poi, è da tanto tempo che ci unisce una collaborazione di successo nell’ambito artistico e culturale. In Italia sono ben conosciute artiste nate in Lettonia come Elisabeth Kaehlbrandt-Zanelli (1880-1970, proveniente da Riga) e Edita Broglio (1886-1977, proveniente da Smiltene). Per quanto riguarda eventi più recenti, la partecipazione della Lettonia alla Biennale d’Arte di Venezia è stata molto apprezzata. Poi, sia i Lettoni che gli Italiani amano l’opera, artisti italiani si esibiscono spesso in Lettonia, e viceversa. C’è collaborazione anche nell’ambito dell’istruzione: in diverse università italiane ci soni professori lettoni, e viceversa. Spesso i giovani italiani scelgono di studiare Medicina a Riga, perché in Italia l’accesso è a numero chiuso, mentre in Lettonia è accessibile una formazione di alta qualità. 

 

Edite Broglio, Le Villegianti

Elisabeth Kaehlbrandt-Zanelli

 

Kuras Latvijas-Itālijas sadarbības jomas nākotnē būtu vairāk jāattīsta? Quali settori di questa collaborazione bisognerebbe sviluppare di più in futuro?

 

Manuprāt, būtu jāattīsta ekonomiskā sadarbība. Dati rāda, ka gan Itālijai ir iespējams palielināt eksportu uz Latviju, gan Latvijai uz Itāliju, kur ir liels tirgus. Gribētu, lai līdztekus tradicionālo preču eksportam, kas ir vīns, pasta, kokmateriāli, starp itāļiem un latviešiem notiktu zināšanu apmaiņa tādās jomās kā informāciju tehnoloģijas, inovācijas, atklājumi biozinātnē un biomedicīnā, kā arī citās jomās, kas nākotnē varētu veicināt cilvēku sociālo labklājību. Tas būtu lieliski, ja Latvijas start-up uzņēmumiem un Itālijas start-up uzņēmumiem būtu iespēja satikties kopīgos semināros, lai dibinātu kontaktus.

 

Secondo me, la collaborazione nel campo dell’economia. l’Italia potrebbe aumentare l’esportazione verso la Lettonia, e la Lettonia verso l’Italia che ha un mercato molto più ampio. Oltre il commercio dei prodotti tradizionali quali pasta, vino, legname, bisognerebbe fare lo scambio del sapere riguardo alle innovazioni nell’ambito informatico, nell’ambito della bioscienza e della biomedicina tutto ciò che potrebbe aumentare il benessere sociale. C’è ancora tanto che si potrebbe fare, bisogna essere innovativi. Si potrebbe, per esempio, mettere in contatto le start-up lettoni con quelle italiane, fare seminari congiunti per conoscersi.
 

 

Par Itālijas vēstnieku Latvijā kļuvāt tikai nesen – 2019. gada novembrī. Kādi ir pirmie iespaidi par Rīgu un Latviju? È da poco che Lei è diventato Ambasciatore d’Italia in Lettonia, dal novembre 2019. Quali sono le Sue prime impressioni?

 

Četrus gadus biju Itālijas vēstnieks Lietuvā, un, lai gan Viļņu un Rīgu šķir tikai 300 kilometri jeb trīs stundas ar automašīnu, Latvijā viesoties līdz šim nebija sanācis. Rīga man šķiet skaista Daugavas un daudzo tiltu dēļ. Salīdzinot ar Viļņu, Rīga ir lielāka, daudzveidīgāka, kā arī eiropeiskāka un ziemeļnieciskāka, bet arī smagnējāka. Viļņa man šķiet gaišāka un tur dzīvojošie cilvēki laipnāki. Viļņa man arī vairāk atgādina itāļu pilsētas, jo pilsēta dominē baroka stils un ir daudz katoļu baznīcu. Abas pilsētas viena no otras ļoti atšķiras!

 

Per quattro anni sono stato Ambasciatore d’Italia in Lituania, ma, anche se ci vogliono solo tre ore di macchina per andare da Vilnius a Riga (circa 300 km) devo ammettere che non c’ero mai stato prima. La prima impressione è stata di una bellissima città su un bel fiume con tanti ponti. Riga è molto diversa da Vilnius, più grande, più variegata, più europea e più nordica. Ma anche più severa, Vilnius mi sembrava una città più leggera, gentile e buffa. Vilnius assomiglia di più alle città italiane dove ci sono il barocco e tante chiese cattoliche.
 

 

Vai, sākot dzīvot Latvijā, jūs kaut kas pārsteidza? C’è qualcosa che L’ha sorpresa qui, in Lettonia?

 

Pārsteigums bija, ka Latvijā cilvēki ir ļoti disciplinēti un laipni, grib palīdzēt. Tajā pašā laikā latvieši ir ļoti nopietni, maz smaida. Domāju, ka tas saistīts gan ar auksto klimatu, gan atšķirīgo mentalitāti.

 

Mi sorprendono la gentilezza, le persone molto disciplinate, la disponibilità ad aiutare. Ma nello stesso tempo i Lettoni sono seri, molto seri. Un popolo che sorride poco. Non può che colpire questa serietà. Secondo me, ciò deriva dal clima, ma anche dalla mentalità diversa rispetto a quella degli Italiani.
 

 

Vai, dzīvojot Latvijā, jums kaut kā pietrūkst? Che cosa Le manca vivendo in Lettonia?

 

Itālijā ielas vienmēr ir trokšņainas, cilvēki viens ar otru sarunājas, bet Rīgā ielas, vismaz pašreiz, ir pelēkas un tukšas. Latvijā man pietrūkst itāļu sociālā dzīve -  piazza jeb centrālais laukums, kur Itālijā pulcējas visu paaudžu cilvēku. Atceros, ka bērnībā pēc skolas ar klasesbiedriem vienmēr gājām uz piazza, kur diskutējām par dažādām tēmām, kā arī spēlējām spēles. Turpat blakus pulcējās arī pieaugušie. Savukārt Latvijā visi pēc darba iet uz mājām. Varbūt vasarā tas mainīsies? Saprotu, ka nevienam negribas iet ārā, ja ir mīnus 5 grādi.

 

Mi manca la piazza, il centro della vita sociale italiana. Io vengo da una città dove da piccoli dopo scuola andavamo in giro, insieme agli adulti andavamo in piazza dove si chiacchierava, si discuteva, si giocava. In Lettonia le strade, almeno per adesso, sono vuote, si va solo a casa o al lavoro. Potrebbe essere a causa del clima… Capisco che con 5 gradi sotto zero sarebbe difficile stare in giro. Forse a primavera o estate è diverso!? 

 

Vai Latvijas klimats jums rada grūtības? Il clima lettone è difficile per gli Italiani?

 

Nē. Itāļi, kas Latvijā nodzīvojuši ilgāku laiku, stāsta, ka pavasaris un vasara Latvijā ir ļoti skaisti – sāk spīdēt saule, zied puķes, lēnām kļūst siltāks un cilvēki vairāk socializējas. Gaidu pavasari!

 

No! Non c’è una grande comunità di Italiani in Lettonia, ma quelli che conosco sono felici di vivere qui. Mi dicono che la primavera e l’estate in Lettonia sono bellissime: arrivano il sole, i fiori, fa più caldo, la gente si scioglie. Non vedo l’ora!
 

 

Vēstnieka itāļu filmu izlase svētdienas vakariem: I film che l’Ambasciatore propone per le tranquille serate domenicali:

 

  • Bernardo Bertaluči “1900” / (“1900” di Bernardo Bertolucci) (1976);

  • Liliānas Kavani “Frančesko” / “Francesco” di Liliana Cavani (1989);

  • Roberto Roselīni “Stromboli” / “Stromboli” di Roberto Rossellini (1950);

  • Vitorio De Sika “Brīnums Milānā” / “Miracolo a Milano” di Vittorio De Sica (1951).   

 

Vēstnieka itāļu grāmatu izlase ziemas vakariem: La selezione dei libri dell’Ambasciatore per le fredde serate invernali:

 

  • Primo Levi  "Ja tas maz ir cilvēks" / Primo Levi "Se questo è un uomo" (1947);

  • Mario Rigoni Stern “Dzīvnieku grāmata” / Il libro degli animali, (1990);

  • Scipio Slataper “ Il mio Carso” (1912);

  • Gaini Stuparich “Sala” / L’isola, (1942);

  • Dantes Aligjēri “Dievišķā komēdija” / Dante Alighieri "Divina Commedia", (1472);

  • Nikolo Makjavelli “Valdnieks” / Niccolò Machiavelli Il Principe, (1532).


 

Interesanti fakti par Latvijas un Itālijas savstarpējām attiecībām / Curiosità sui rapporti reciproci tra la Lettonia e l’Italia.

  • Itālija kopā ar citām Sabiedrotajām valstīm atzina Latvijas valsti 1921. gada 26. janvārī un oficiāli nekad nav atzinusi Baltijas valstu aneksiju PSRS; L’Italia insieme agli altri paesi alleati ha riconosciuto la Repubblica della Lettonia il 26 gennaio 1921 e non ha mai ufficialmente riconosciuto l’annessione dei Paesi Baltici all’URSS;

  • Itālija bija starp pirmajām valstīm, kas jau 1991. gadā atklāja vēstniecību Rīgā; Nel 1991 l’Italia era uno dei primi paesi ad aprire la sua ambasciata a Riga;

  • Pašreizējā Latvijas vēstniece Itālijā ir izbijusī politiķe un Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa; L’attuale ambasciatrice della Lettonia in Italia è l’ex politica e presidente del parlamento lettone Solvita Āboltiņa;

  • Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvniecība Milānā fokusējās uz kokrūpniecību, mašīnbūvi, pārtikas rūpniecību, tūrismu, informācijas tehnoloģijām, farmāciju, kā arī dizaina un modes industriju;

    La rappresentanza dell’Agenzia per lo Sviluppo e gli Investimenti della Lettonia (LIAA) in Italia, a Milano, si occupa di vari settori quali: produzione del legname, costruzione di macchine, industria alimentare, turismo,  tecnologie dell’informazione, industria farmaceutica, nonché i settori del design e dell’industria della moda;

  • TOP 3 Latvijas eksporta preču kategorijas uz Itāliju 2018. gadā bija mašīnas un elektriskās iekārtas, koksne un tās izstrādājumi, kā arī minerālie produkti; Nel 2018 i tre principali prodotti esportati dalla Lettonia verso l’Italia erano macchinari ed installazioni elettriche, legname e i suoi derivati, prodotti minerali;

  • TOP 3 importa preču kategorijas no Itālijas 2018. gadā bija mašīnas un elektriskās iekārtas, pārtikas produkti un tekstilmateriāli. Nel 2018 i tre principali prodotti importati dall’Italia erano macchinari ed installazioni elettriche, prodotti alimentari e materiali tessili.

 

  * * *

 

 

Teksts: Nicola Corcelli

 
Dalla cucina i classici rumori delle grandi preparazioni, che vanno avanti gia' dal mattino prestissimo, non mi lasciano dormire. E' il 24 dicembre, il primo giorno senza scuola, potrei dormire ancora un po' ma decido di alzarmi dal letto.

''Buongiorno, che c'e' da mangiare?'' Chiedo a mia nonna, ''niente!'' mi risponde ''a digiuno fino a stasera, bisogna aspettare Gesu'!''. Capisco che non c'e' modo di farle cambiare idea e non insisto, aspettero'  il cenone.

Squilla il telefono, rispondo e dall'altra parte dell'apparecchio una mia zia mi chiede a che ora e' la cena, io domando a mia madre ''alle 20'' mi dice ''e dille di portare delle sedie che non ne abbiamo abbastanza!'', riferisco diligentemente le istruzioni e poi le chiedo ''ma quanti ne siamo?'', ''22 in tutto!'', sono arrivati tutti gli zii dal Nord.

Aiuto un po', e' una bellissima giornata, il sole comincia a calare e di stare a casa non ne ho voglia, chiamo un amico e decidiamo di andare in centro, tutta Foggia e' in festa, piazza Umberto Giordano e' un'esplosione di persone, di musiche e luci colorate che cercano di farsi spazio nella luce del tramonto il tutto come in un coro perfettamente stonato, passeggiamo e riempiamo i nostri occhi con tutto quello che ci circonda, adesso il buio e' reale, si sta avvicinando l'ora della cena e decidiamo di rientrare.

A casa e' una grande confusione di baci ed abbracci. Ne siamo davvero tanti ci sono due tavole apparecchiate, gli adulti in soggiorno ed i ragazzi in cucina, prendiamo faticosamente posto, quando tutto e' pronto e gli antipasti sono in tavola il nonno, rigorosamente seduto a capotavola, dice “facimmce 'stu Sante Natl” (passiamo un buon Natale), tutti rispondono in coro ''Buon appetito e Auguri!'' e adesso la festa puo' cominciare...





Teksts: Valentina Coppola


IL RICORDO DI TE

Mi stropiccio gli occhi. La casa è silenziosa, tutti dormono. Sarai passato di qui nella notte? Io non ti ho sentito, eppure ho cercato di non dormire per incontrarti. Sono così emozionata! Sarai proprio come ti descrivono? Panciuto, con le guance rosse , una folta barba bianca e gli occhi brillanti di che ha visto migliaia di sorrisi felici? Ma le renne? Le avrai lasciate nel cielo ad aspettarti o sarai riuscito a “parcheggiare” la slitta sul tetto? Non abbiamo il camino, allora sarai passato dal buco della serratura grazie  alla polvere magica? Mio fratello dice che non esisti. Bah! I fratelli maggiori!! Ma che cosa ne sanno? Loro pensano solo ai mostri e alle macchinine! Non posso più aspettare.


In punta di piedi, scendo dal letto. Il gatto miagola, ha fame e mi guida verso la cucina. Le luci intermittenti dell'albero in salotto illuminano le stanze e mi aiutano a farmi strada. Arrivo in cucina e...sgrano gli occhi, spalanco la bocca per gridare ma non esce alcun suono. Questo è troppo, il mio cuoricino non riesce a contenere tanta gioia! Ma allora è vero! Briciole di biscotti, bucce di mandarini, un bicchiere sporco di latte..mamma aveva ragione! Lei sapeva che dopo tanto viaggiare, ti saresti fermato da noi per uno spuntino prima di continuare la tua corsa tra i comignoli di tutto il mondo! Lo dirò a tutti e mio fratello finalmente smetterà di prendermi in giro!Lo prometto: sarò buona anche quest' anno. Aspetterò con ansia il prossimo Natale e, se vorrai , potrai suonare il campanello, io ti verrò ad aprire...caro Babbo Natale.




Tanti affettuosi auguri di Buon Natale e Felice Anno Nuovo a tutti, che possiate dare e ricevere allegria, amore e, in particolare, ai miei studenti auguro di  non perdere mai la curiosità.

 

Teksts: Marco Colombo



Natale in Italia per me è sempre stata una festa turbinosa. Turbinio di luci colorate, di insegne e decorazioni. La città che si cambia d'abito, che si agghinda per la festa. Turbinio nel cercare tutto l'occorrente per prepararla, la festa: abiti, cibi, regali, e grattacapi e ricerche e vetrine e code. Turbinio di feste, cene, incontri, parenti, tavole imbandite, in ogni luogo in un modo unico ma ovunque così simile. Il tutto a volte avvolto dal turbinare lento dei fiocchi di neve o più agitato se il vento è irrequieto.

Ma di fronte a questo turbinare restano come una sicurezza le immutabili tradizioni, un immancabile punto di riferimento in mezzo a tutto questo correre. La ritualità della condivisone con la famiglia, con i parenti. La solennità delle messe, con i paramenti, e la liturgia particolare della vigilia, dell'attesa, della luce che a mezzanotte (il momento di massimo buio) rompe l'oscurità e porta la speranza.

Perché, come sottolinea il nome stesso, il Natale è una nuova nascita, che ha tutto intorno il turbinio di tante cose, ma di cui quella più importante, quella centrale, è il nuovo nato.

Auguro a tutti un Natale che abbia in sé tutto questo, dalle più piccole "normalità" alle cose più pregne, con speranza e serenità.






"Strādājot ar bērniem ir vajadzīga lielāka radošuma un enerģijas deva" - Intervija ar itāļu valodas pasniedzēju  - Diānu Jevdokimovu Pigni

Teksts -  Ieva Smiļģe

 


  Kad un kāpēc sāki apgūt itāļu valodu?

Itāļu valodu sāku apgūt jau 18 gados, daži ieteica mācīties spāņu valodu, jo tā ir daudz izplatītāka, bet man tieši patika itāļu valodas izruna. Vēlāk, kā tas parasti gadās, biju uz laiku šo nodarbi pametusi, jo valodas prasa darba, pacietības un laika ieguldījumu, bet mācoties universitātē, priekšroku tomēr devu svarīgākajiem priekšmetiem. Tad pēc 4 gadiem satiku savu mīļoto no Itālijas un sāku pamazām apgūt valodu. Pēc pāris gadiem aizbraucu uz Itāliju.

- Kas tev vislabāk patīk Itālijā un itāļu valodā?
 

Tā kā pati esmu diezgan emocionāls cilvēks, runāt itāļu valodā man sagādā prieku, jo manuprāt, tā ir ļoti bagāta ar intonācijām, akcentiem un žestiem, kas ļauj zināmā mērā atbrīvot savas jūtas. Ziemeļeiropā, tai skaitā Latvijā, cilvēki, salīdzinājumā ar Dienvideiropu, ir diezgan atturīgi un pašā valodā emocijas tiek apspiestas. Tāpēc itāļu valodā man runāt ir vieglāk. Pašā valstī patīk daba, Itāijā ir viss – gan kalni, kur slēpot, gan silta jūra, gan brīnišķīgi ezeri, kā arī patīk pozitīvi cilvēki, daudzveidīga un garda virtuve, īpaši mīlu iepirkties Milānā.


- Kas, tavuprāt, ir svarīgākais, lai apgūtu kādu svešvalodu? Ko, papildus nodarbībām, iesaki darīt studentiem, lai ātrāk un labāk valodu apgūtu?
 

Lai apgūtu jebkuru valodu, svarīga ir apņemšanās – papildus nodarbībām kursos ir jāpilda mājas darbi kuri palīdz nostipināt jauno materiālu, aktīvi jāiesaistās valodā – jālasa grāmatas, presi, jāskatās televīzija, jāklausās gan radio internetā, gan jādzied dziesmas, piemēram, vadot mašīnu. Daži atrod draugus internetā un čato ar viņiem. Galvenais – ceļojot noteiktā valstī, piemēram, Itālijā nekautrēties un mēģināt runāt itāļu valodā. Cilvēki jums palīdzēs izteikties pareizi, un jūs ātri iegaumēsiet pareizo izrunu.

- Tu tagad māci itāļu valodu bērniem. Kad un kāpēc izvēlējies kļūt par itāļu valodas pasniedzēju?
 

Uzskatu sevi par augstsirdīgu cilvēku, man patīk dalīties savās zināšanās un prasmēs ar cilvēkiem, un es mīlu bērnus. Runājot itāļu valodā, vēlējos to iemācīt citiem, bet tā kā man pašai ir bērns, ļoti sagribējās pastrādāt ar bērniem.

- Kāpēc, tavuprāt, ir svarīgi apgūt svešvalodu jau agrā vecumā? Kāpēc būtu jāmācās tieši itāļu valoda?
 

Pasaule kļūst arvien daudzveidīgāka un daudzvalodu, arvien vairāk bērnu nonāk vidē, kur tiek izmantotas vairākas valodas, tāpēc, lai varētu konkurēt darba tirgū pieaugušajā dzīvē, ir svarīgi sākt mācīties valodas jau agrīnā bērnībā. Spēja mācīties vairākas dzimtās valodas vienlaicīgi parasti saglabājas līdz 7-8 gadiem, tāpēc ir svarīgi šo momentu neizlaist. Tāpat, bilingvāliem bērniem spēja mācīties arī citas valodas ir daudz attīstītāka nekā pārējiem. Itāļu valoda nav viena no pieprasītākajām valodām, taču, ja jūsu ģimene ir saistīta ar Itāliju, vai bērnam jau ir novērojamas dotības mākslā, ieteiktu apsvērt iespēju mācīties tieši itāļu valodu. Bez tam, tā kā tā nāk no latīņu valodas, būs vieglāk mācīties arī citas valodas, jo daudzi vārdi ir līdzīgi.





- Kāda ir atšķirība starp itāļu valodas pasniegšanu bērniem un pieaugušajiem?  Ar kādām metodēm vislabāk veicināt bērnu interesi par itāļu valodu un itāļu valodas veiksmīgu apguvi?
 

No manas pieredzes varu teikt, ka vislabākos rezultātus valodas apgūšanā bieži var sasniegt, izmantojot aktivitātes, kas bērnus ieinteresēs - spēles, dziesmas, videomateriālus, dejas, zīmēšanu u.c.  Svarīgi ir arī daudzkārt atkārtot vienus un tos pašus vārdus. Kaut kādā ziņā, nodarbojoties ar bērniem ir vajadzīga lielākā radošuma un enerģijas deva, citādi viņi var viegli sākt garlaikoties. Bērniem ir vajadzīga savādāka pieeja. Pieaugušajiem, savukārt, patīk sistematizētā informācija, rakstīšana, dialogu klausīšanās, tāpat video materiālu skatīšanās un diskusijas par tiem.  



- Tava ģimene ir bilingvāla, vai ne? Vai tas sagādā kādas grūtības? Kādā valodā jūs ikdienā runājat?
 

Jā, mans vīrs ir itālis, ģimenē mēs runājam itāļu valodā. Bērns no 3 mēnešu vecuma līdz gadam dzirdēja arī latviešu valodu, pēc tam mums parādījās jaunā auklīte, kas runāja krieviski, un viņš iemācījās krievu valodu. Tā kā trīs gadu vecumā mans dēls aizgāja Starptautiskajā skolā, viņš iemācījās angļu valodu kā dzimto, un tagad viņš pamazām apgūst arī latviešu un franču valodu, līdz ar to, es varētu viņu nosaukt par multivalodu bērnu. Par grūtībām varu teikt to, ka katram tās ir savādākas. Mans bērns, piemēram, nevēlas runāt noteiktā valodā, ja viņš par to nejūtas drošs. Tāpēc, piemēram, pirmo gadu skolā viņš nerunāja vispār. Tagad, piemēram, viņš nerunā krieviski, jo uzskata, ka to viņš labi nepārzina, un es meģinu viņam izstāstīt, ka nerunājot, neiemācīsies, tāpēc jāmēģina runāt tā kā tu vari, un ar laiku viss izdosies.

- Novēlējums studentiem.
 

Esmu kādreiz izlasījusi, ka svešvalodu mācīšanās, nerunājot par atmiņas nemitīgo attīstīšanos, ievērojami samazina risku vesumdienās saslimt ar vecuma demenci, Alzheimera un citām slimībām. Bez tam, daudzu valodu prasmes atver tavu redzesloku – tā dod tev iespēju labāk iepazīt citas valstis, atrast interesantu darbu, un iepazīt cilvēkus visā pasaulē. Tāpēc, uz priekšu!
 






La cultura e' il nostro petrolio - Intervista a S.E.  Sebastiano Fulci, Ambasciatore d'Italia in Lettonia

“Kultūra ir mūsu degviela” - Intervija ar Itālijas vēstnieku Latvijā Sebastjāno Fulči

Teksts - Lilita Zelle, Ieva Smiļģe

Foto: Jurijs Dunajskis

- In Lettonia l’interesse per l’apprendimento della lingua italiana continua a crescere, ma nel frattempo ci sono tante persone che forse ancora esitano ad intraprendere questa avventura. Come si potrebbe motivare ed ispirare queste persone? Secondo Lei, è utile apprendere l’italiano? 
Latvijā interese par itāļu valodas apguvi turpina augt, taču tajā pašā laikā ir daudz cilvēku, kas nav pārliecināti par šī piedzīvojuma uzsākšanu. Kā būtu iespējams motivēt un iedvesmot šos cilvēkus? Jūsuprāt, itāļu valodas apgūšana ir lietderīga?

Sì, la risposta ovviamente è sì. È importante ed utile imparare l’italiano se si ha un interesse per l’Italia. Anche in altri paesi l’italiano è abbastanza diffuso, in particolare, in Argentina ci sono molte persone di origine italiana. Comunque e` una lingua apprezzata da chi ama l’opera, perché ovviamente le principali opere sono tutte quante in italiano. Ogni città italiana poi è un tesoro, non ci si dovrebbe limitare a Venezia, Firenze o Roma; no, bisognerebbe andare a visitare anche le citta` piu` piccole, ce ne sono tantissime, gli italiani non parlano molto bene le lingue straniere soprattutto nei piccoli centri quindi chiunque voglia avere un rapporto con l’Italia o con gli italiani ha interesse ad imparare la lingua. Anche per entrare in confidenza con gli italiani, per cercare di comprendere le loro ragioni, i loro problemi, per lavorare in Italia e` fondamentalmente conoscere l’italiano. Certo mi auspico che i giovani qui imparino l’italiano il più possibile. Se guardiamo i dati, si parla di un leggero incremento che non mi lascia molto ottimista. Purtroppo per ragioni finanziarie e` stato ridotto il numero dei lettori in Europa come e` accaduto all’Universita` della Lettonia con la lettrice Maria Rita Lupi; capisco che le risorse siano poche,ma non condivido sinceramente. Nonostante questa situazione io cerco di fare il possibile perche’  il mio compito è anche quello di promuovere la lingua italiana e confido negli italiani residenti in Lettonia affinche’ diventino ambasciatori della lingua e della cultura italiana e cerchino di essere entusiasti, un po’ come L’IITALII, nel cercare di promuovere questa bella lingua. 

Atbilde, protams, ir jā! Ir svarīgi un lietderīgi apgūt itāļu valodu, ja jums ir interese par Itāliju. Arī citās valstīs itāļu valoda ir diezgan izplatīta, īpaši Argentīnā ir daudz itāļu izcelsmes cilvēku. Bez tam itāļu valodu ir iecienījuši operas mīļotāji, jo nozīmīgākās operas ir itāļu valodā. Turklāt katra itāļu pilsēta ir īsts dārgums, nevajadzētu apstāties pie Venēcijas, Florences vai Romas, ir jādodas apmeklēt arī mazākas Itālijas pilsētas, tādu ir patiešām daudz. Itāļi pārāk labi nerunā svešvalodās, īpaši šajās mazākajās pilsētās, līdz ar to ikviens, kurš vēlas ciešu kontaktu ar Itāliju un itāļiem, ir ieinteresēts apgūt itāļu valodu. Lai satuvinātos ar itāļiem, lai saprastu viņu uzskatus, problēmas, lai spētu strādāt Itālijā, itāļu valodas zināšanas ir neaizstājamas! Es, protams, ceru, ka šejienes jaunieši apgūs itāļu valodu pēc iespējas vairāk. Skatoties statistikas datos [par itāļu valodas studentus skaitu Latvijā], var ieraudzīt nelielu pieaugumu, taču es to neuztveru optimistiski. Diemžēl finansiālu iemeslu dēļ Eiropā ir samazināts lektoru skaits, tieši tā notika Latvijas Universitātē ar lektori Mariju Ritu Lupi. Es saprotu, ka resursu ir maz, taču es neatbalstu šādu rīcību. Par spīti valdošajai situācijai, es cenšos darīt visu iespējamo, jo itāļu valodas apguves veicināšana ir viens no maniem pienākumiem. Es vēršos arī pie Latvijā dzīvojošajiem itāļiem, lai arī viņi kļūst par itāļu valodas un kultūras vēstnešiem un lai viņi mēģina mēģināt būt entuziastiski, tāpat kā L’ITALII, šīs skaistās valodas veicinātāji.

- Secondo Lei, ci sono dei settori lavorativi specifici nei quali la conoscenza della lingua italiana potrebbe servire o forse anche necessaria?

Vai, Jūsuprāt, ir noteiktas jomas, kurās itāļu valodas zināšanas būtu īpaši noderīgas vai pat nepieciešamas?

Certamente, io penso alla mia professione, quella del diplomatico. Mi sono accorto che c’era un interesse per esempio al Ministero degli Affari Esteri lettone per la lingua italiana per questo ho deciso di finanziare un corso di italiano per i diplomatici. Penso che per un diplomatico lettone sia utile conoscere la lingua italiana perche’ a Roma ci sono tre sedi possibili dove si può operare come diplomatico. Roma è interessante anche per motivi culturali e storici. Considerate anche che i diplomatici lettoni in tutte le organizzazioni internazionali siedono accanto all’Italia, hanno sempre un collega italiano a fianco, quindi può essere costruttivo per interagire conoscere la lingua del vicino. Poi ci sono altre professioni, parlavamo dell’Opera, senz’altro è un campo fondamentale. Ho notato che ci sono dei cantanti lettoni con una bellissima voce. Con un`adeguata conoscenza dell’italiano potrebbero notevolmente migliorare le loro qualita` canore. Vorrei anche dire che l’Italia è leader nella moda ed e` per questo motivo che ho deciso di partecipare per la prima volta con l’Ambasciata a Riga Fashion Week. Chi è interessato al mondo della moda, chi è interessato quindi ad andare a Milano a partecipare alle sfilate e chi e` interessato al design, deve sapere l’italiano; come anche per studiare al Politecnico di Milano, che secondo la statistica sarebbe la terza università nel settore del  design in Europa. Anche in altri settori è importante la conoscenza dell’italiano, per esempio, nel campo del turismo della cultura e della storia dell’arte poiche’ e` risaputo che l’80-90% del patrimonio mondiale, culturale si trova in Italia. Noi siamo un paese che è leader nell’ambito Unesco. Peccato, che gli italiani non abbiano capito che la cultura e` il nostro petrolio. Quindi – chiunque pensi in futuro, di interessarsi  a questo campo ha interesse a conoscere l’italiano. Inoltre essendo l’italiano prossimo al latino si puo` anche apprezzare meglio la storia dall’Impero Romano in poi. 

Protams, īpaši domājot par manu profesionālo jomu - diplomātiju. Es esmu pamanījis, ka, piemēram, Latvijas Ārlietu ministrijā bija radusies interese par itāļu valodas apguvi, šī iemesla dēļ es izlēmu finansēt itāļu valodas kursu diplomātiem. Es uzskatu, ka Latvijas diplomātiem itāļu valodas zināšanas ir noderīgas, jo Romā ir trīs dažādas iestādes, kur iespējams darboties diplomātiskajā jomā. Bez tam Roma arī vēsturiski un kulturāli ir ļoti interesanta. Jāpievērš uzmanība arī faktam, ka visās starptautiskajās organizācijās Latvijas diplomātu sēdvietas vienmēr ir blakus Itālijas diplomātiem, tātad viņiem vienmēr līdzās ir itāļu kolēģis, un var būt noderīgi zināt blakussēdētāja valodu, lai varētu ar viņu komunicēt. Taču ir arī citas nodarbes - jau pieminētā opera ir ārkārtīgi nozīmīgs sektors. Es esmu ievērojis, ka latviešu dziedātājiem ir ļoti skaistas balsis. Ar atbilstošām itāļu valodas zināšanām šie dziedātāji varētu ievērojami uzlabot savas dziedāšanas spējas. Vēlos arī piebilst, ka Itālija ir pasaules līderis modes sektorā, šī iemesla dēļ es izlēmu pirmo reizi kopā ar Vēstniecību piedalīties Rīgas modes nedēļā. Ja tu interesējies par modes pasauli, ja vēlies doties uz Milānu un piedalīties modes skatēs, ja interesējies par dizainu, ir jāzina itāļu valoda. [Tā ir arī nepieciešama], lai mācītos Milānas Politehniskajā institūtā, kas pēc statistikas datiem ir trešā labākā Eiropas universitāte dizaina jomā. Itāļu valodas zināšanas ir nepieciešamas arī citās jomās, piemēram, kultūras un mākslas vēstures tūrisma jomā, jo ir zināms, ka 80-90% no pasaules kulturālā mantojuma atrodas Itālijā. Mūsu valsts ir UNESCO līderis. Diemžēl paši itāļi nav sapratuši, ka tieši kultūra ir mūsu degviela. Tātad, ikvienam, kurš nākotnē plāno darboties šajā jomā, ir nepieciešamas itāļu valodas zināšanas. Bez tam, tā kā itāļu valoda ir ļoti tuva latīņu valodai, itāļu valodas zināšanas palīdz labāk apgūt un novērtēt vēsturi, sākot ar Romas Impēriju. 
 
- Come definirebbe la cooperazione tra la Lettonia e l’Italia? Si potrebbe considerarla riuscita? In quali ambiti la cooperazione bilaterale ha avuto maggiore successo? E in quali ambiti la cooperazione dovrebbe ancora essere avviata o sviluppata?

 Kā Jūs vērtējat Itālijas un Latvijas savstarpējo sadarbību? Vai, Jūsuprāt, tā ir uzskatāma par veiksmīgu? Un kādās jomās šī divpusējā sadarbība ir bijusi visveiksmīgākā? Un kurās jomās sadarbības iespējas vēl varētu attīstīt? 
 
Quando sono arrivato qua ho visto che i miei predecessori si dedicavano in una certa misura alla promozione culturale. C’era una lettrice, Maria Rita Lupi, che si dava da fare. La sua assenza si è fatta sentire. Sto cercando una continuita` con l`attivita` precedentemente svolta dalla Professoressa Lupi in tema di promozione culturale attraverso vari eventi. La promozione economica e la promozione culturale vanno di pari passo e sono attivita` fondamentali di un`ambasciata ed è per questo motivo che ho deciso di partecipare a Riga Food, a Riga Wine&Champagne, a Riga Fashion Week, adesso parteciperò a Balttour. Questi grandi eventi contribuiscono ad un ritorno di immagine del nostro paese. Mi piacerebbe inoltre che le iniziative si svolgessero anche fuori Riga. Ad esempio, ho organizzato uno spettacolo sulla musica barocca al quale ha partecipato anche la regista di un noto programma italiano “Alle falde del Kilimangiaro” che  parlerà della Lettonia al pubblico in Italia per far scoprire altri aspetti della Lettonia. Tempo fa ho visitato anche Daugavpils e sono andato anche a Stāmeriena recentemente dove c’e`  il castello in cui è vissuto Tomasi di Lampedusa, che è l’autore de ”Il Gattopardo”, uno dei più classici scrittori italiani. Considerando l’ottima posizione del castello si potrebbe pensare tramite l’aiuto dell’imprenditoria italiana di renderē la localita` piu` attrattiva.  A Daugavpils ho scoperto che sono stato il primo ambasciatore di andarci da dieci anni. Credo sia importante per un ambasciatore scoprire tutte le città, specialmente poi la seconda città della Lettonia, che è Daugavpils. Anche se si tratta di localita` piu` remote so che c’è qualcuno interessato ad imparare l’italiano, per questo si dovrebbe promuovere la lingua italiana anche in questi luoghi.

Kad es šeit ierados, konstatēju, ka mani priekšgājēji ir noteiktā mērā pievērsušies itāļu kultūras veicināšanai. Šeit bija lektore Marija Rita Lupi, kura ļoti daudz pie tā strādāja. Viņas trūkums ir jūtams. Es mēģinu turpināt pasniedzējas Lupi iesāktās aktivitātes kultūras veicināšanas jomā, piedaloties dažādos pasākumos. Ekonomiskā un kulturālā attīstība iet roku rokā, un šīs aktivitātes vēstniecībai ir ļoti nozīmīgas, tāpēc es izlēmu piedalīties “Riga Food”, “Riga Wine&Champagne” un Rīgas modes nedēļas pasākumos, tagad es arī piedalīšos “Balttour” [izstādē]. Šie lielie pasākumi ļauj radīt pozitīvu iespaidu par mūsu valsti. Būtu labi, ja dažādas iniciatīvas notiktu arī ārpus Rīgas. Piemēram, es organizēju izrādi par baroka mūziku, un tajā piedalījās arī slavenās itāļu [televīzijas] programmas “Alla falde del Kilimangiaro” režisore, kur stāstīs itāļu publikai par Latviju, tādejādi ļaujot atklāt kaut ko jaunu par Latviju. Pirms kādā laika es apmeklēju Daugavpili, un nesen es biju Stāmerienā, kur atrodas pils, kurā ir mitinājies romāna “Gepards” autors Tomazi di Lampedūza, viens no ievērojamākajiem itāļu rakstniekiem. Ņemot vērā pils lielisko atrašānās vietu, ar itāļu uzņēmumu palīdzību šo vietu varētu padarīt apmeklētājiem saistošāku. Es atklāju, ka pēdējo desmit gadu laikā es esmu pirmais vēstnieks, kas ir apmeklējis Daugavpili. Manuprāt, vēstniekam ir jāatklāj visas pilsētas, īpaši, ja runa ir par Daugavpili, Latvijas otru lielāko pilsētu. Lai gan tās ir attālās vietas, es zinu, ka arī tajās ir cilvēki, kas interesējas par itāļu valodas apguvi, tāpēc to vajadzētu veicināt arī šajās vietās.

- Da poco più di un anno, Lei è Ambasciatore d’Italia in Lettonia. Si ricorda le prime impressioni che ha avuto sul nostro paese? C’è stato qualcosa che L’ha sorpresa, o forse continua a sorprenderLa? Che cosa Le piace di più in Lettonia?
Jūs jau vairāk nekā gadu esat Itālijas vēstnieks Latvijā. Kādi bija Jūsu pirmie iespaidi par Latviju? Kas Jūs šeit pārsteidza un varbūt turpina pārsteigt? Kas Jums šeit patīk vislabāk?

Quando sono arrivato il clima non era dei migliori pioveva e faceva freddo, era ottobre però sono rimasto incantato dai lettoni e dalle loro qualità , dal canto, dal ballo, dai pittori,  ci sono fantastici pittori in Lettonia, ho acquistato qualche quadro lettone, perchè secondo me meritano, ma ho notato, che questi quadri nonostante siano  belli molti sono scuri quindi ho chiesto anche  a dei pittori: ”Ma come mai dipingete questi quadri cosi scuri, invece di fare qualcosa di luminoso necessario in questa stagione.” E mi hanno risposto: “Beh, noi dipingiamo d’inverno e d’inverno è tutto scuro, tutto grigio, quindi dipingiamo tutto grigio.” Ecco, questo è forse l’unico cambiamento che farei, cercherei  di illuminare un po` di più le giornate. Per il resto veramente i lettoni sono artisti talentuosi, hanno un temperamento artistico molto sviluppato e quindi secondo me devono puntare su questo. Anche a livello culinario, ci sono degli ottimi chef. Noto anche una realta` dinamica tra i giovani , ma troppi lasciano la Lettonia, ogni anno ci sono ca. 5000 persone che se ne vanno dalla Lettonia e questo è preoccupante perchè se oggi siamo solo due millioni di abitanti penso che nei prossimi anni saranno sempre di meno. Bisognerebbe fare uno sforzo per evitare che questo accada.

Kad es šeit ierados, klimats nebija pārāk patīkams: bija oktobris, lija lietus un bija auksti, taču mani apbūra latvieši un viņu spējas - dziesmas, dejas, mākslinieki. Latvijā ir fantastiski mākslinieki, es pat esmu iegādājies dažas latviešu gleznas, jo tās, manuprāt, ir tā vērtas. Taču es esmu ievērojis, ka šīs gleznas, lai gan ļoti skaistas, ir tumšas. Es pat esmu jautājis māksliniekiem: “Kāpēc gan jūs gleznojat šos darbus tik tumšus, kāpēc negleznojiet kaut ko gaišu, tieši tas šajā gadalaikā būtu nepieciešams?” Un viņi man atbild: “Nu, mēs gleznojam ziemā un ziemā viss ir tumšs, viss ir pelēks, tāpēc mēs visu gleznojam pelēku.” Lūk, šīs būtu vienīgās izmaiņas, ko es ierosinātu - padarīt dienas gaišākas! Bet visādi citādi latvieši patiešām ir talantīgi mākslinieki, viņu mākslinieciskais temperaments ir ļoti labi attīstīts, un, manuprāt, tieši tam vajag pievērst uzmanību. Arī kulinārijas jomā - Latvijā ir lieliski pavāri! Tāpat es esmu ievērojis, ka latviešu jaunatne ir ļoti dinamiska, bet pārāk daudzi pamet. Latviju. Katru gadu aptuveni 5000 cilvēku dodas prom no Latvijas, tas ir ļoti satraucošs rādītājs, jo te šobrīd ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, un es domāju, ka turpmākajos gados būs arvien mazāk. Ir jāpieliek lielas pūles, lai tas nenotiktu!


- Secondo Lei, che cosa unisce i nostri paesi: qualche somiglianza nell’ambito storico, culturale o sociale? Forse sono proprio le grandi differenze ad unirci? 

Kas, Jūsuprāt, ir tas, kas vieno Latviju un Itāliju - vēsture, kultūra, mentalitāte? Vai varbūt tieši lielās atšķirības ir tās, kas mūs vieno?  
L’unione tra i nostri paesi da un lato penso che dipenda dall’amore che hanno reciprocamente i lettoni per l’Italia e gli italiani per la Lettonia; non solo amore ma anche interessi, collaborazioni ci sono ma potrebbero essere maggiori. Qualche anno fa, infatti, c’erano dei gemellaggi fra le città ma  questi adesso purtroppo non funzionano molto bene, e’  necessario che i vari comuni, sia italiani che lettoni, facciano qualcosa. Cercare di rinnovare, di ravvivare questi gemellaggi. Io credo molto nei gemellaggi come strumento per avviccinare i cittadini di vari paesi. L’ Italia è un paese che racchiude grandi differenze tra nord e sud, credo che gli italiani del Nord siano più vicini ai lettoni come temperamento, come modo di essere. Un altro punto in comune tra i nostri Paesi e’ l’ attaccamento alla propria lingua e questo non sempre facilita i contatti e credo che bisognerebbe fare uno sforzo reciproco per cercare di comunicare di più, ma detto questo spero che quello che sto facendo possa servire ad avviare questo interscambio. Anche le attivita’ del L’ITALII sono importanti, la scuola di lingua e cultura italiana, l’organizzazione di piccoli eventi, è tutto fondamentale per avvicinare la gente. Io cerco con fatica di spingere gli italiani che vivono qua ad essere un po’ più ambasciatori della propria cultura e di creare legami più intensi tra lettoni ed italiani. 
Vienotība starp abām mūsu valstīm, manuprāt, ir atkarīga no abpusējās mīlestības, ko latvieši jūt pret Itāliju un itāļi - pret Latviju, taču ne tikai no tās - ir arī savstarpēja interese par sadarbību, taču tā varētu vēl lielāka. Pirms dažiem gadiem tika veidotas sadraudzības pilsētas, taču tās tagad diemžēl pārāk labi nestrādā, tāpēc Latvijas un Itālijas pašvaldībām būtu kaut kas jādara lietas labā. Jāmēģina atjaunot, atdzīvināt šīs sadraudzības. Manuprāt, sadraudzības pilsētu izveide ir labs veids, kā satuvināt dažādu valstu iedzīvotājus. Turklāt Itālijā valda lielas atšķirības starp Ziemeļitāliju un Dienviditāliju; man liekas, ka Ziemeļitālijas iedzīvotāji temperamenta un dzīvesveida ziņā vairāk līdzinās latviešiem. Vēl viena lieta, kas vieno mūsu valstis, ir pieķeršanās savai valodai, tas gan ne vienmēr atvieglo saziņu, tāpēc, manuprāt, būtu vajadzīga abpusēja piepūle, lai mēģinātu vairāk komunicēt. Katrā ziņā es ceru, ka tas, ko es daru, var palīdzēt uzsākt šo savstarpējo apmaiņu. Arī L’ITALII darbošanās ir ļoti svarīga - itāļu valodas un kultūras skola, dažādu nelielu pasākumu organizēšana, tas viss ir nepieciešams, lai cilvēkus satuvinātu. Es ar pūlēm cenšos mudināt šeit dzīvojošos itāļus kļūt savas kultūras vēstnešiem un radīt ciešākas saites starp latviešiem un itāļiem.

- È già quasi dicembre e il Natale si sta avvicinando. Che cosa Lei vorrebbe augurare agli appassionati della lingua e della cultura italiana in questo periodo festivo? Tuvojas Ziemassvētku laiks. Kāds būtu Jūsu novēlējums itāļu valodas un kultūras studentiem šajā svētku laikā?
 
Intanto un invito che faccio a tutti gli studenti di italiano è di concentrarsi sull’apprendimento dell'italiano. Approffittare di questo periodo festivo, di tranquillità per studiare. Questo è come io utilizzerei le vacanze natalizie, se fossi uno studente d’italiano. E poi proverei a scoprire le tradizioni del Natale in Italia, ad esempio non tutti sanno che l’Epifania è una nostra tradizione popolare  ed è esclusivamente italiana. Ricorre il 6 gennaio, ai bimbi che si sono comportati bene la ‘’Befana’’ porta in dono una calza piena di caramelle, per coloro che si sono comportati male il carbone [di zucchero!]. Potrebbe essere simpatico iniziare a celebrarla e condividerla anche qui in Lettonia. Chissà qualche lettone potrebbe anche condividerla e i bambini sarebbero più fortunati, non riceverebbero solo i regali di Babbo Natale ma anche i regali dalla Befana come i bambini italiani. Quindi invito tutti a condividere questa tradizione!  In generale quello che auguro agli appassionati dell’italiano è che possano fare progressi nell’apprendimento della lingua e che questo possa suscitare anche un interesse per la cultura e la lingua italiana in generale. L’ambasciata, inoltre, resta a disposizione per qualunque suggerimento, sono sempre pronto ad accoglierli. 
Vispirms aicinu visus itāļu valodas studentus pievērsties itāļu valodas apguvei. Izmantojiet šo svētku laika mieru, lai mācītos. Ja es būtu itāļu valodas students, tieši tā pavadītu brīvdienas! Un mēģinātu atklāt itāļu Ziemassvētku tradīcijas, piemēram, ne visi zina, ka Epifānija ir tautas tradīcija, kas sastopama tikai Itālijā. Tā tiek svinēta 6.janvārī: bērniem, kas labi uzvedušies, Ragana (la Befana) atnes ar konfektēm pilnu zeķi, bet bērniem, kas slikti uzvedušies, tiek atnestas ogles (no cukura!). Būtu jauki uzsākt šādas tradīcijas svinēšanu arī šeit, Latvijā. Varbūt kādam latvietiem tā varētu patikt, un bērni būtu vēl priecīgāki, jo saņemtu dāvanas ne tikai no Ziemassvētku vecīša, bet arī no Raganas, tāpat kā itāļu bērni. Tātad aicinu visus uzsākt šo tradīciju! 

 

 

Kā svin Lieldienas itāļi?

 

Jautājumus sagatavoja: Anna Čonka un Egita Trokša

 

 

Lieldienas ir svētki, kuri kādam var nozīmēt pavasara atnākšanu, citam kārtīgu ēšanu, bet kurus gan Latvijā, gan Itālijā ir ierasts svinēt kopā ar ģimeni. Tomēr starp šīm divām kultūrām ir daudz atšķirību, par kurām var pastāstīt Latvijā dzīvojošie itāļi – Ilaria Arghenini un Nicola Corcelli, kas šos svētkus ir redzējuši no abiem skatu punktiem...
 

- Come la Sua famiglia festeggia la Pasqua in Italia? Che tradizioni di particolare avete?
- Quale tradizioni Lei sono piaciute o non sono piaciute di più da bambina/bambino?
- Come Lei percepisce le tradizioni di festeggiare Pasqua in Lettonia? C'è qualcosa che Lei piace di particolare?


Nicola:

Io vengo dal sud Italia, e nel sud è molto più forte il sentimento religioso, la Pasqua ha due fasi, diciamo ha momenti tristi e momenti felici. La prima ricorrenza è la domenica delle palme dove noi portavamo i rametti di ulivo in chiesa per la benedizione e poi li portavamo a parenti ed amici in segno di pace, la domenica delle palme apre la settimana santa dove i primi tre giorni non hanno un grande significato per me, anche perché fino a mercoledì si va a scuola, le vacanze scolastiche per Pasqua sono da giovedì al mercoledì, quindi il giovedì Santo è il primo giorno senza scuola e mi piaceva molto perché si andava in Chiesa per la messa (è una messa particolare!) e dopo c'è una passeggiata silenziosa per le strade di tutta la città per far visita ad altre chiese, "Facciamo i sepolcri" si diceva e si visitava un numero dispari di chiese, solitamente 5 o 7, il giorno dopo è il venerdì Santo dove per il centro della città c'è la rappresentazione della via Crucis ed è un evento molto importante che occupa tutto il centro città e partecipano tutti i cittadini, il Sabato passa un po' tranquillo aspettando la sera per la messa che ci porterà al giorno di Pasqua vero e proprio, infatti a mezzanotte precisa tutte le campane di tutte le chiese suonano e quel suono porta alla parte più gioiosa della festa, baci ed abbracci per gli auguri, cappuccino e cornetto dopo la messa notturna e poi a dormire la mattina di Pasqua comincia presto, tutti a preparare il pranzo dove di solito si mangia Agnello con le verdure ed Agnello arrosto (poveri Agnellini!) il pranzo di Pasqua è preceduto da una sorta di aperitivo che si chiama in dialetto "u Beneditt" (il benedetto) ed è rappresentato da un piatto con una fetta di mozzarella, una di uovo, una di salame, una di arancia ed una di limone! buonissimo, alla fine del pranzo c'è l'immancabile uovo di Pasqua, un enorme uovo kinder con la sorpresina dentro, mi piaceva moltissimo! La sera di Pasqua la si passa al cinema! Il giorno dopo c'è l'immancabile gita di Pasquetta, è praticamente il primo giorno dell'anno dove tutti vanno al mare a fare una passeggiata... si ritorna la sera a casa un po' stanchi!

In Lettonia mi mancano molte cose, dalle tradizioni cattoliche che qui sono decisamente poco evidenti ai cibi, soffro un po' per via della temperatura poiché per me la Pasqua è anche il primo tepore ed il sole sulla pelle (siamo in primavera dopotutto!), alla fine cerco sempre di ricreare un clima italiano anche qui in Lettonia per quanto mi è possibile. Facendo coincidere le mie tradizioni con quelle della mia compagna, tipo Lunedì andremo al mare ma al mare cercheremo di trovare un'altalena...


Ilaria:
La mia famiglia festeggia con un bel pranzo tutti insieme e una giornata passata con i propri familiari.
Da bambina amavo la tradizione dell' uovo di Pasqua, cioe' un uovo di cioccolaro da scartare la Domenica di Pasqua. Era un giorno speciale e sia io che i miei fratelli aspettavamo con ansia di poterlo mangiare e speravamo di trovarci una bella sorpresa!
La tradizione lettone e' sicuramente diversa pero' mi piace perche', come in Italia, e' legato alla primavera e all'arrivo di una stagione piena di vita.




Tulkotājam, tāpat kā aktierim, ir jāspēj nospēlēt sava loma

Teksts - Anna Čonka, Egita Trokša

Foto: Anna Trudoļubova


Ar tulkotāju Daci Meieri tiekamies pašā nedēļas vidū. Kā noskaidrojas, viņa ļoti mīl Itāliju un tās literatūru, un smejoties iesaka ikvienu, kurš grasās turp doties, laikus brīdināt par nopietnām sekām – gribēsies tur atgriezties vēl un vēl...
Saruna rit raiti, tulkotājai vienmēr ir, ko teikt, kāda grāmata, ko parādīt vai ieteikt. Viņa pa vienai tās ņem ārā no plaukta un sniedz mums. Šķiet neticami, ka viņa tās visas tik labi pārzina, katrai no tām ir kāda īpaša odziņa, kādēļ to būtu vērts izlasīt. Laiks skrien nemanot, un intervijas beigās esam praktiski iekrautas grāmatu kaudzēs, ko pēc Daces dedzīgajiem stāstiem tā vien gribas izlasīt.

- Kā sākās jūsu aizraušanās ar valodām?

Droši vien pusaudžu gados, varbūt pat agrāk. Pirmkārt, es kā godīgs padomju bērns biju savā ziņā divvalodīgs. Krievu valoda man jau kopš bērnības bija laba, jo interesantā televīzijas daļa bija krieviski, to apguvu gluži dabiski. Skolā bija vācu valoda, un diezgan ātri man likās, ka valodas mācīties ir interesanti. Mēģināju lasīt vāciski, taču tajos laikos nebija daudz iespēju piekļūt žurnāliem, avīzēm, grāmatām, filmām citās valodās vai tikt pie izdevības parunāties svešvalodās. Vēlāk vidusskolā mums bija tā sauktā humanitārā klase, parādījās iespēja mācīties franču valodu. Atmodas laikos pinos ar folkloristiem, bet folkloristu labais tonis bija vismaz nedaudz mācēt lietuviešu valodu, lai varētu brāļoties ar brāļiem. Pamazām sāku leitiski mācīties pati, un arī skolā noorganizējām lietuviešu valodas fakultatīvu. Tajos laikos daudz braukāja apkārt ar stopiem, galvenokārt pa Lietuvu, un stopējoties ir jāmāk vienoties par ceļamērķi, kaut drusku aprunāties ar šoferīšiem, meklēt naktsmājas un tamlīdzīgi. Un tā leišu valoda man kļuva arvien mīļāka. Vienu laiku domāju, ka pēc videnes gribu stāties vācu filologos, bet nobijos, iestājos latviešu filologos. Jūs zināt, cik drūma un pelēka ir Filoloģijas fakultāte (mūsdienās LU Humanitāro zinātņu fakultāte), tas bija kāds deviņdesmit pirmais gads, un ticiet man, tolaik tā māja bija daudz pelēkāka un drūmāka. Bet pirmajā studiju gadā es piedzīvoju ko līdzīgu atklāsmei: biju aizklīdusi uz Viļņu un ieraudzīju seno Viļņas Universitāti. Tur divām laimīgajām – vēstures un filoloģijas – fakultātēm pa abām kopā ir trīspadsmit pagalmiņi, kuros brīnišķīgi var lasīt dzeju vai dzert alu pēc izvēles. Man bija skaidrs, ka gribu mācīties tur, nevis Rīgas filfakā. Tai pašā rudenī vēlreiz aizstopēju uz Viļņu, aizgāju pie dekāna un lauzītā lietuviešu valodā teicu, ka gribu studēt pie viņa. Laimīgā kārtā viņam bija labas attiecības ar mūsu fakultātes dekānu, un no otrā kursa es varēju mācīties Viļņā. Bet tas nozīmēja visas lekcijas uzreiz leitiski, taču es neko nemācēju. (Smejas.) Pirmos trīs mēnešus tas nozīmēja drausmīgas galvassāpes – tā, ka fiziski sāp galva no saspringuma, no tā, ka viss apkārt ir leitiski, visas lekcijas, visas sarunas, viss. Un tad notika klikš, un izrādījās, ka es visu saprotu. Tā noteikti ir labākā metode, kā mācīties valodas: to varētu saukt par totālo iegremdēšanos. Viļņā uzreiz vajadzēja izvēlēties vēl vienu svešvalodu (pirmā man bija vācu), tātad valodā, kuru nesaprotu – leitiski – jāmācās vēl viena valoda. Man bija biedrene no Igaunijas, kura arī bija panikā. Tad viņa teica: “Es esmu mācījusies esperanto, tur viss beidzas ar o, ejam uz itāļu valodu, tas būs vieglākais variants, tur arī viss beidzās ar o.” Un tā mēs esam sasniegušas vēsturisko brīdi, kad sākas manas attiecības ar itāļu valodu. (Smejas.) Tātad atšķirībā no daudziem, kas pie itāļu valodas ir nonākuši, klusībā dvesdami: “Ak, Itālija!”, “Es mīlu Itāliju,” “Es ģībstu, kā gribu runāt itāliski,” man tādas stadijas savu mūžu nav bijis. Pirmais gads bija murgains, jo itāļu valodu mums mācīja pēc viduslaiku metodēm, proti, nemitīgi rakstiski tulkojot šurpu turpu, bet, ja es nesaprotu teikumu leitiski, kā tad es viņu varu iztulkot itāliski? Pēc šādas gadu ilgas itāļu valodas mācīšanās es tā arī nebiju spējīga itāliski pateikt kā mani sauc, kad beidzot radās vajadzība likt itāļu valodu lietā. Tad, par laimi, mums parādījās pasniedzēji no Itālijas, un viss mainījās. Turklāt leišu mēli es jau biju apguvusi gana labi, tas vairs nešķita tik interesanti, un es pamazām arvien vairāk aizrāvos ar visu itālisko.

- Kā izpaužas tulkotāja individuālā personība un tulkotāja rokraksts?

Vispār jau tulkotāji ir pelēkie kardināli, kas slēpjas aiz autoru vārdiem, un īstenībā visa ārzemju literatūra, ko lasām, ir tulkotāju radīti teksti. Nav tā, ka tulkotājs gribētu uzspiest savu valodu, stilu vai rokrakstu, to nemaz nedrīkst darīt. Mēs visi cenšamies izdomāt, kā autors būtu rakstījis, ja būtu rakstījis latviski. Savā ziņā mēs kā aktieri cenšamies pārradīt, izspēlēt katra autora lomu. Bet, tāpat kā vienu un to pašu lomu dažādi aktieri nospēlē dažādi, tā arī dažādi tulkotāji vienu un to pašu tekstu iztulkotu pilnīgi atšķirīgi. Tulkotāja personīgais rokraksts izpaužas gribot negribot. Mēs, protams, cenšamies mazināt personīgo iespaidu, bet tā ir nenovēršama blakne.

- Kā palikt uzticīgam oriģinālajam tekstam un radīt kaut ko jaunu?

Tur notiek dīvaina saplūsme, kas zināmā mērā notiek nevis prāta, bet dziļāku apziņas slāņu līmenī. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, piemēram, dokumentus var tulkot ar visādiem tradosiem (aut. Automātiskas tulkošanas datu bāze) un tamlīdzīgi, bet literatūru nekādā gadījumā nedrīkst tulkot ar šādiem mehāniskiem palīglīdzekļiem. Manuprāt, ļoti svarīgs ir laiks, kamēr notiek saslēgšanās ar tulkojamo tekstu. No vienas puses, jāsaprot viss tulkojamās grāmatas konteksts, jāsameklē attiecīgā leksika (piemēram, šobrīd tulkoju lubenīti par parfimēriem un attiecīgi lasu visu iespējamo par smaržām un parfimērijā izmantojamiem augiem, vienkārši lai saprastu, kā cilvēki par to runā). Bet vēl svarīgāk ir sajust teksta noskaņu un stilu. Un, darbu lēnām pārrakstot (sevišķi, ja tā ir nopietnā literatūra), lēnām notiek savāda saslēgšanās, un kādā brīdī atskan klikš, un pareizais ritms un pareizā valoda šķietami paši no sevis ir atradušies. Jo tas jau nenotiek pats no sevis, tas ir daudzu, kopā ar tekstu pavadītu stundu rezultāts. Mašīna to nevar izdarīt. Ir vajadzīga divu cilvēku – autora un tulkotāja – saskarsme, bet bez šīs divu cilvēku saskarsmes tekstā nav dzīvības, tam pietrūkst kaut kā ļoti būtiska. Es nezinu, kā tie procesi notiek, varbūt zinātnieki tos pēta... Tulkošanā ir visādas teorijas, katrā ziņā es skaidri zinu, ka absolūti nepieciešams ir tulkotāja un teksta lēnās saplūšanas laiks.

- Par laiku runājot, vai ir konkrēts laiks darbu tulkošanai? Un vai to nosaka izdevniecība vai pats tulkotājs?

Izdevējs parasti pasaka, kurā brīdī darbam vajadzetu būt gatavam un tiek atrasts abām pusēm pieņemams termiņš, kas tiek ierakstīts līgumā. Bet, cik man zināms, aptuveni 90% tulkotāju šausmīgi kavē termiņus. Es arī! Tulkotāja darba lielākā nelaime ir tā, ka pašam ir jābūt arī vagaram. Bet dzīvē ir arī citas interesantas lietas, ne tikai darbs... (smejas). Daži izdevēji līgumā paredz soda naudas un visādas sankcijas. Bet tik un tā ir arī ļoti labi tulkotāji, kas mēdz kavēt ne tikai mēnesi vai divus, bet arī gadu un pusotru. Reizēm gadās pat, ka izdevēji zaudē pacietību un sameklē citu tulkotāju, bet sevišķi ļaunprātīgam kavētājam darbu atņem. Bet vispār visa pamatā ir pašpiespiešanās: ir termiņš, un ir jānodod. Un galu galā, cik tu iztulko, tik tev ir naudas. Jauniem literatūras tulkotājiem es varu ieteikt kā pamatprofesiju sākumā atrast vēl citu darbu ar noteiktu un regulāru algu, bet grāmatas tulkot paralēli, jo vismaz sākumā no literatūras vien noteikti nevar izdzīvot. Turklāt visa honorāru būšana ir ļoti neprognozējama, jo izdevēji ir dažādi: ir tādi, kuri godīgi ievēro visu, kas līgumā sarunāts, tu nodod tekstu, un tev pēc pāris nedēļām kontā ieripo nauda, bet ir arī tādi, kuriem jāzvana un jāatgādina, un reizēm kā ubagam jālūdzas tas, kas tev pienākas. Diemžēl arī šī otrā paveida izdevēju mums Latvijā netrūkst. Tāpēc nabaga tulkotājs bieži vien nezina, kad tiks pie naudas. Šausmīgs darbs vienvārdsakot... (Smejas.)

- Paldies par uzmundrinājumu...

Nu, es esmu reāliste, bet vispār vajag vēl cilvēkus, kas tulkotu grāmatas, tas nu ir fakts.

- Kāds ir jūsu mīļākais žanrs tulkošanā?

Tulkošanā vai kā lasītājai?

- Sāksim droši vien ar tulkošanu, bet pēc tam arī kā lasītājai.

Es galvenokārt esmu daiļliteratūras tulkotāja. Savulaik esmu tulkojusi arī lietišķos papīrus, bet ar tiem man nav bijis vajadzīgās gandarījuma sajūtas. Turpretī, kad iztulkoju grāmatu, man ir sajūta, lai arī varbūt maldinoša, ka esmu izdarījusi tik labi, cik vien varēju, un citam varbūt tik labi nesanāktu vai katrā ziņā sanāktu pavisam citādi. Un man patīk tulkot daiļliteratūru, nevis zinātniski tehnisko literatūru, filozofus vai politiķus. Man patīk pārrakstīt romāniņus, sevišķi, ja tie ir labi un gudri romāniņi. (Smejas.) Man nav mīļāko žanru, toties ir mīļākie autori. Šobrīd man ir vairāki mīluļi. Pirmais noteikti ir spānis Havjers Mariass. (Pieceļas un atkal velk no plaukta ārā grāmatas...) Re, viņa romāns Tik balta sirds. Rekomendēju! Viņam latviski tūlīt iznāks vēl viens gabals – Iemīlēšanās. Otrs mans mīlulis ir Sandro Veronēzi. 

- Itālis...

Itālis, jā. Varētu teikt, ka man katrā valodā ir pa mīlulim. Un trešā mana dižmīlule ir lietuviete Kristina Sabaļauskaite. Vienkārši šie trīs ir autori, kurus man ir bijis visgrūtāk tulkot, viņiem ir neprātīgi sarežģīti teksti, un katram piemīt pavisam citāda sarežģītība. Un tās tulkošanas mokas ir saldas. Šausmīgi interesanti ar viņiem strādāt. Man patīk autori, kas rūpīgi savu tekstu nostrādā. Tas nemaz nav tipiski, ir ļoti daudz paviršu autoru. Skumji, kad lasi un redzi, ka pietrūcis gan autora paša uzmanības, gan redaktora skarbās rokas. Toties šie trīs (aut. Veronēzi, Mariass, Sabaļauskaite) ir vienkārši perfekti. Oriģinālā perfekti. Un tulkotājs lasa citādi nekā parastais lasītājs. Gadās, ka izlasu grāmatu, izlasu – ja tā var teikt – vienkārši kā lasītājs, un viss liekas ideāli. Bet tulkojot pēkšņi ieraugu visādas teksta nepilnības: tur nesaiet kopā detaļas, tur kāda vīle atirusi vai palikusi līdz galam nesašūta. Tulkotājs tekstu lasa nesalīdzināmi uzmanīgāk, turklāt daudz reižu, tāpēc pamana visādus brāķus, ko citādi neievērotu...

- Tā kā profesionālais kretīnisms...

Nenovēršami. Parasti, lasot kādā no valodām, no kurām tulkoju, uzreiz domāju: “Šito es gribētu tulkot, šito negribētu, un kā es tulkotu šo, un ko es darītu ar to...” Tāds ļoti izteikts profesionālais kretīnisms.

- Kā tādā gadījumā ir iespējams izbaudīt literatūru?

Grūti. Grūti, tomēr, citās valodās lasot, tā drīzāk ir tāda kā fona balstiņa, kas neko daudz netraucē. Piemēram, ir daži man mīļi autori, par kuriem zinu, ka viņus nekad netulkošu (norāda uz plauktiņu). Tur stāv mīļais Andrea Kamilleri, kuru netulkošu nekad, nekad, bet, viņu lasot, tik un tā pusapzināti prātoju, kā un vai vispār to varētu iztulkot. Taču jau pieminētais profesionālais kretīnisms sevišķi traucē, lasot latviski. Grāmatas pērku pēc tulkotāju vārdiem, jo zinu, kurus spēju lasīt un kurus ne. Liela daļa grāmatu ir tādas, ka gribas ņemt un švīkāt, labot, kliegt un lamāties. Reizēm manām dusmām par iemeslu ir acīmredzamas kļūdas, reizēm vienkārši nepatīk, kā latviskais teksts ir uztaisīts – kaut vai tikai tāpēc, ka valodas izjūta nesakrīt, kas, protams, ir ļoti subjektīvi.

- Nākamais jautājums man ir ļoti personīgs, kad es sēžu mājās un man jātulko lekcijām mājasdarbi, es paņemu jūsu sastādīto vārdnīcu, un man ir jautājums, kā var sastādīt vārdnīcu? Kāds ir tās veidošanas process?

Sākumu es pat vairs neatceros. Savā ziņā tā bija karmisko parādu nokārtošana. Uzrakstīt tādu vārdnīcu, kādu es būtu sev gribējusi tolaik, kad mācījos itāļu valodu. Jo manējā, protams, ir tāda iesācēju vārdnīciņa, kas noder mācoties. Un es gribēju vārdnīcu, kurā būtu daudz, daudz piemēru, jo bez piemēriem neko nevar iesāk. Pēc manas saprašanas, vārdnīcas bez piemēriem ir bezjēdzīgas. Un man šķiet, ka šī – manējā – ir jēdzīga, jo tajā ir pietiekami daudz sarunvalodas, pietiekami daudz rupjību un pietiekami daudz piemēru. Latvieši ar vārdnīcām nekad nav lutināti, tāpēc laikus jāpieradinās gan pie svešvalodu skaidrojošajām vārdnīcām, gan pie tā, ka jāizmanto kādas starpniekvalodas, lai nokļūtu pie vajadzīgajām nozīmēm. Es sākumā daudz lietoju lielās un labās itāļu-krievu vārdnīcas, un tad, protams, itāļu-itāļu: Treccani, Zanichelli un De Mauro, šī pēdējā man joprojām ir vismīļākā (aut. internetā pieejamās itāļu valodas skaidrojošās vārdnīcas). Galvenais, lai piemēru būtu daudz... Bet savas plaušas es nopīpēju melnas, vārdnīcu rakstot. 

- Kā tiek atlasīti vārdi, kuri tiek iekļauti vārdnīcā?

Izmantojot ļoti daudzas vārdnīcas, veidoju vārdu sarakstus un konsultējos ar Pjetro Trillo, daudz strīdējāmies par manu atlasi, līdz nonācām pie tādas vai citas vienošanās. Ļoti noderēja De Mauro vārdnīca, kurā katram šķirkļa vārdam ir norādīts lietojuma biežums. Attiecīgi manā vārdnīciņā tika iekļauts viss, ko Tulio De Mauro atzinis par visbiežāk lietotajiem vārdiem un visbiežāk lietotajām nozīmēm, bet par pārējo notika stīvēšanās. Briesmīgi: kad raksti, gribas tais vākos satilpināt iekšā visu, taču ar izdevniecību ir noslēgta vienošanās par konkrētu apjomu. Turklāt tā jau varētu turpināt bezgalīgi, rakstīt veselu mūžību, tik likt klāt aizvien jaunus šķirkļus un nozīmes un nekad nepabeigt.

- Kā jūs rīkojaties situācijā, kad saskaraties ar kaut ko, ko nevar pārtulkot?

Īstenībā jau visu var iztulkot. (Un tikpat patiess ir apgalvojums, ka iztulkot vispār nevar neko.) Ir dažādi paņēmieni, kā rīkoties, saskroties ar šķietami neiztulkojamo. Visvienkāršākais ir to izlaist. (Smejas.) Kad biju iztlkojusi pirmo nopietno grāmatu, man šo slepeno paņēmienu atklāja redaktore: nav vārda, nav problēmas. Ko var paplašināt – nav teikuma, nav problēmas. Ļoti slepens un aizliegts paņēmiens. Teiksim, ka, tulkojot piecsimt lappušu romānu, to drīkst izmantot vienreiz: neuzkrītoši izmest vienu vārdu vai nokniebt kādu kaitinošu palīgteikumu. Un nevienam neteikt, kur šis grēka darbs pastrādāts, tikai pierakstīt to slepenā failā. Labi, tas daļēji ir joks. Ja runājam par svešajām reālijām, viss ir lielā mērā atkarīgs no konteksta, no attiecīgās grāmatas stila. Reizēm svešās reālijas apzīmējumu var ieviest latviešu valodā kā jaunu svešvārdu. Reizēm var izlīdzēties ar aprakstošu apzīmējumu, bet reizēm tam jaunajam svešvārdam var pielikt klāt kādu izskaidrojošu vārdu – autora tekstu neuzkrītoši papildināt ar vienu vai diviem vārdiem, lai nevajadzētu likt zemsvītras piezīmi. Man nepatīk zemsvītras piezīmes, vienmēr liekas, ka tās sadrumstalo lasītāja uzmanību un izsit ārā no lasīšanas ritma. Viss atkarīgs no autora un stila. Ja grāmata, piemēram, ir itāliski, bet tajā ir kādi citu valodu elementi, kas ir nesaprotami arī itāļiem, tiem ir vēlams palikt tikpat nesaprotamiem arī latviešu lasītājiem. Ir jāskatās, kā oriģināla lasītājs uztver tekstu, kas viņam ir saprotams un kas nesaprotams, un jāsaglabā tas pats saprašanas un nesaprašanas līmenis. Manuprāt, nav pareizi daiļliteratūras tekstus pārspīlēti papildināt ar skaidrojumiem. Bet jau atkal es nonāku pretrunās, jo man pašai dažas reizes ir šķitis, ka piezīmes lappuses apakšā vai grāmatas beigās ir absolūti nepieciešamas, un es tās esmu cītīgi rakstījusi. Piemēram, Kurcio Malapartes Nolādētajos toskāniešos, tādas ir gandrīz katrā lappusē, jo autors stāsta par lietām, kas ikvienam itālim ir skaidras, bet latviešu lasītājam, ja tas nav īpaši studējis itāļu literatūru un vēsturi, gan ne.

- Ja jūs varētu izvēlēties tulkot jebkuru autoru no jebkuras valodas?

Ja man būtu brīnumainas spējas tulkot, es droši vien tomēr tulkotu jau pieminēto Andreu Kamilleri. Viņš raksta vienlaikus divās valodās – itāliski un sicīliski, miksējot šīs abas valodas visdažādākajās proporcijās. Tā kā es pati esmu vienvalodīga būtne bez dzimtā dialekta, es to nekādi nevaru atveidot. Ja man būtu kāda otrā latviešu valoda, kaut vai latgaliešu, tad varbūt to varētu... Eh, Kamilleri, pasaules labāko krimiķu autors. Man vispār patīk krimiķi, bet Kamilleri man ir visa žanra karalis.

- Kādiem kritērijiem ir jāatbilst darbam vai autoram, lai tas iekļūtu jūsu mīļāko tulkojamo sarakstā?

Kā jau teicu, man vismīļākie ir Sandro Veronēzi, Havjers Mariass un Kristina Sabaļauskaite. Viņiem visiem kopīgs ir tas, ka viņi ir ārkārtīgi gudri cilvēki un neuzskata lasītājus par muļķiem, viņi ļoti rūpīgi strādā ar tekstu, un man pašai ir interesanti un grūti viņus tulkot. Un vēl šajā mīlestībā pret viņiem ir arī kāds racionāli neizskaidrojamais elements: mēs satiekam cilvēku, un viņš mums neizskaidrojami patīk, kaut kādi fluīdi, un tāpat ir arī ar autoriem. Bet ar tekstiem strādājot, gandrīz vienmēr parādās mīlas un naida attiecības. Vienlaikus mīlu tos rakstniekus un sirsnīgi neciešu. Un mani nomoka aizdomas, ka savas grāmatas viņi sarakstījuši, lai ieriebtu man – lai es te sēdētu un mocītos, to visu pārrakstīdama. Drausmīgi.

- Par romāniem turpinot, kura iztulkotā grāmata jums ir devusi vislielāko gandarījumu un kāpēc?

Gandarījumu īstenībā ir sniegušas gandrīz visas labās grāmatas, jau tie nosauktie mīļie autori un pieminētais Kurcio Malaparte, lielākoties tieši grūtie teksti. Man ļoti svarīga ir atvieglojuma sajūta: ah, tas nu ir galā! Bet galā var būt tikai tad, kad man liekas, ka teksts ir labi uztaisīts un nopucēts, kad esmu apmierināta ar rezultātu un pārliecināta, ka neesmu sačakarējusi karmu ar haltūru. Vēl gandarījums noteikti ir bijis pēc tām grāmatām, kur bijusi jūtama sevišķi stipra atgriezeniskā saite ar lasītājiem. Jo gadās, ka pēc dažām grāmatām arī pavisam nepazīstami cilvēki atraksta īsziņu vai vēstuli vai piezvana, un saka: “Tas teksts bija tieši tas, ko man vajadzēja.” Un gadās, ka interneta plašumos nejauši uzduros lasītāju iespaidiem. Un tad ir sajūta, ka daru jēgpilnu darbu. Visvairāk šādu emocionālu atsauksmju es laikam esmu saņēmusi par Silvanas De Mari grāmatām. Daudzi man ir rakstījuši un pieprasījuši nākamās daļas. Un protams, Eko, vecais labais Eko.

- Ko jums nozīmē Umberto Eko un viņa daiļrade?

Viņš mani pataisīja par tulkotāju. Domāju, ja nebūtu Eko, es te nesēdētu, mēs te nerunātu un es neko diži netulkotu. Kad Viļņā mācījos, es mēģināju knibināties ar šādiem tādiem tulkojumiem, bet man nebija skaidrs, ar ko es vispār dzīvē gribu nodarboties. Bija skaidrs, ka zinātni un valodniecību negribu, jo man nav zinātnei piemērotas prātas struktūras, un es savā nodabā tulkoju visādus leišu klasiķus un bērnu grāmatiņas. Tulkoju, mēģināju nest un piedāvāt izdevējiem, bet nevienam to īsti nevajadzēja. Tie bija tie pirmie kucēni, kas esot jāslīcina. Tad es savā nodabā sāku tulkot Eko Rozes vārdu, droši vien neapjēgdama, cik nozīmīgs teksts tas ir. Tā es ar viņu ņēmos un ņēmos, faktiski divus gadus ar to grāmatu knibinājos. Un pa to laiku pamazām izveidojās sakari ar izevējiem un citiem tulkotājiem. Sāku tulkot pirmos sieviešromānus apgādam Kontinents. Un paralēli tulkoju Rozes vārdu, un uz beigām man bija ar roku zīmēts kalendārītis, kurā atzīmēju, vai esmu iztulkojusi obligāto dienas devu. Tas gāja šausmīgi lēni: visas tās vēsturiskās reālijas, visi tie dīvainie, arhaiskie vārdi. Tā bija šausmīga ņemtne. Tad tulkojums iznāca un izpelnījās vispārēju sajūsmu. Man teica: baigi labi, tulko vēl! Tas bija ļoti svarīgs stimuls, – ja es būtu turpinājusi tulkot tikai nenopietnās grāmateles, droši vien mana interse izčākstētu un es nodarbotos ar ko citu. Un tā visus šos daudzos gadus es esmu tulkojusi arī Umberto Eko darbus, kopumā vienpadsmit viņa grāmatas. Tāds, gandrīz vai man pielaulāts autors.  Faktiski vissvarīgākais, lai arī varbūt ne vismīļākais autors.

- Kādi ir jūsu turpmākie plāni tulkošanā?

Par nākotnē tulkojamajām parasti neko daudz nestāstu, un arī par to, kas uz rakstāmgalda, ne – lai nenoskauž. (Smejas.) Bet pavisam drīz iznāks vairāki ļoti labi gabali. Jau pieminēju, ka drīz latviski varēs lasīt spāņa Havjera Mariasa brīnišķīgo romānu Iemīlēšanās. To varētu saukt par psihotrilleri: tas nav ne trilleris, ne detektīvs, ne psiholoģiskais romāns, bet tāds šo žanru sajaukums ļoti labās proporcijās. Mariasa darbi ir ļoti īpatnēji savērpti. Man šausmīgi patīk, ar tādiem gariem, gariem teikumiem. Un tad, cik zināms, šobrīd tipogrāfijā ir čīlieša Roberto Bolanjo romāns Mežonīgie detektīvi. Tas parādīsies kuru katru brīdi. (Pieceļas un izvelk no plaukta grāmatu, kurā ir vairāk par 1000 lappusēm.) Šis ir viņa romāns 2666. Smuks, vai ne? Kad es kādu grāmatu iztulkoju, es drīz vien to aizmirstu, – tā ir viena no pazīmēm, ka ar tekstu viss ir kārtībā. Tas pazūd man no atmiņas. Pārsvarā neatceros pat varoņu vārdus, atceros tikai sajūtas, kādas man bijušas ar attiecīgo tekstu strādājot. Tātad iztulkošana ir labs veids, kā tekstu aizmirst. Un šo romānu, 2666, es izlasīju un nekādi nespēju tikt no tā vaļā, tas teksts mani apsēda kā lietuvēns. Tāpēc pierunāju izdevēju izdot romānu latviski un rezultātā pavadīju ciešā kontaktā ar to vēl kādus deviņus mēnešus. Vai nav jauks paņēmiens, kā kaut ko aizmirst?
Bet atgriezīsimies pie drīzumā gaidāmajām gramatām: iztulkots ir arī viens no Alesandro Bariko pēdējiem romāniem Misters Gvins, domāju, ka gramatnīcās nonāks jau šopavasar. Un tāpat arī Elenas Ferrantes romāns Brīnišķīgā draudzene, šobrīd visā pasaulē ļoti slavenā Neapoles cikla pirmā daļa.

- Ko jūs ieteiktu ņemt vērā jaunajiem tulkotājiem?

Ļoti, ļoti daudz lasīt latviski oriģinālliteratūru, gan vecos klasiķus, gan jaunos autorus. Bieži vien aizmirst, ka tulkotāju galvenais darbarīks ir dzimtā valoda. Proti, dzimtās valodas zināšanas ir vēl svarīgākas nekā svešvalodas prasmes. Un valodu nevar izkopt un attīstīt citādi kā vienīgi lasot un rakstot. Tāpēc jālasa autori, kuriem ar valodas izjūtu viss ir kārtībā. Un otrs padoms: tulkojot savukārt visu pārbaudīt, pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt! Un jebko darīt apzināti. Visas izvēles izdarīt apzināti, saprast, kāpēc izvēlies to, nevis citu tulkojuma variantu.
Tātad novēlu labu latviešu valodu un apzinātību! 












Teksts: Linda Jansone


Latviešu literatūras saliņa Itālijā

Materiālisma laikmets ir izlicis treknas, sarkanas brīdinājuma zīmes. Esam pietuvojušies robežjoslai, kurā joprojām būs Bēthovens, Mocarts, Mikelandželo, Leonardo da Vinči, Dante Aligjēri, bet nebūs ne ausu, ne acu, kas spēs sadzirdēt, saskatīt, saprast un uztvert. Jāapzinās, ka katra kultūra ir unikāla un vērtīga pati par sevi, un iziet savu attīstības ceļu.   

Latvijas kultūras kanons ir izcilu bagātību pilna pūra lāde, kas tiek nesta pasaulē ar augsti izslietu galvu. Itāļus ar latviešu dižgariem iepazīstina tulkotājs Paolo Pantaleo (Paolo Pantaleo), izdevniecības “Damocle” izdevējs Pjērpaolo Preņolato (Pierpaolo Pregnolato) un māksliniece Margarita Fjodorova. Šī trio sadarbība ir vainagojusies, sagatavojot izdošanai Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, Rūdolfa Blaumaņa noveli “Sapnis”, kā arī notiek darbs pie Knuta Skujenieka dzejoļu un vēstuļu no Mordovijas lēģeriem un latviešu tautasdziesmu tulkošanas itāļu valodā.  



Pjērpaolo Preņolato (Pierpaolo Pregnolato) – Venēcijas neatkarīgās izdevniecības “Damocle” direktors, izdevējs, kurš ir ticis iepazīstināts ar fantastiskiem cilvēkiem no Latvijas un iepazinis gan mūsdienu, gan klasisko latviešu literatūru. 

Paolo Pantaleo (Paolo Pantaleo) – tulkotājs, raksta emuāru “Baltica News”, kas veltīts Latvijas kultūras dzīvei un citām aktualitātēm, veido un iesaka idejas bilingvālam projektam “Piccola Biblioteca Lettone” (Mazā Latvijas bibliotēka). Bilingvālais izdevums bagātina kultūras dzīvi un padziļina starpkultūru sakarus.


- 2013. gada maijā iznāca Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”. Tagad ir pienākusi kārta Rūdolfam Blaumanim. Kāpēc tieši šis autors?

Paolo: Iedvesmoja jau pati ideja publicēt kādu R. Blaumaņa darbu, jo tika atzīmēta rakstnieka 150 gadu jubileja. Uzskatīju gandrīz par pienākumu pirmo Mazās Latvijas bibliotēkas sēriju aizsākt ar R.Blaumani, turklāt pats noveles nosaukums “Sapnis” zināmā mērā atspoguļo mūsu idejas un šo avantūru.


 - Kā Jūs interpretētu sapni?

Paolo:  Man sapnis ir tagadne – šis brīdis, tas, kas notiek šeit un tagad. Latvijā ierados pirms 13 gadiem un sāku interesēties par kultūru, valodu. Mana ģimene ir multikulturāla – gan latvieši, gan itāļi. Daudz laika pavadu grāmatnīcās, latviešu kultūrai nozīmīgās vietās un, iedomājoties vien, ka mans vārds  parādās uz grāmatas, ko var nopirkt grāmatnīcās, ir skaists sākums.  

Pjērpaolo: Sapnis atspoguļo dzīvi, kaislības, manā gadījumā arī darbu, jo esmu laimīgs, ka man ir iespēja darīt to, kas patiešām patīk. Sapnis – sasniegt to, ko esi vēlējies, par ko esi domājis neskaitāmas reizes. Kad savu sapni esi sasniedzis, vai tam tikai pietuvojies, ir daudz skaistāk, nekā biji iztēlojies. Tas dod enerģiju, spēku, cerības, daudz jaunu ideju. Ir svarīgi tās saķert aiz astes, daudz neprātojot un nebaidoties. Galvenais ir ticēt.

 - I.Ziedonis un R. Blaumanis ir aktuāls mūsdienās?  

Paolo: Šo autoru darbiem ir augsta mākslinieciskā vērtība ne tikai latviešu literatūrā, bet arī pasaules mērogā. Latviešu literatūra vēl ir jāatklāj, ar to ir jāiepazīstina. Ietver vērtības, kas joprojām ir aktuālas. Latvieši var justies priviliģēti un lepoties.  

 - R.Blaumanis daudz raksta par sociālām problēmām, par paaudžu konfliktu utt. Tas itāļiem ir saprotams un uztverams?

Paolo: Tas ir izaicinājums, jo R. Blaumaņa atainotā pasaule zināmā mērā daudz neatšķīrās no zemnieku dzīves 19. gs. Itālijā, lai gan 19. gs. 2. pusē atšķirības ir milzīgas. Ja runājam par 19. gs. beigām, tad saskatu diezgan daudz līdzību un parādību, pilsētas dzīves aprakstu, pirmo konfliktu rašanos paaudžu un sociālo klašu starpā, tas bija vērojams arī Itālijā. Divas pasaules, divas realitātes, kas tomēr ir saprotamas visiem. Novelē “Sapnis” ir stāstīts par mīlestību, skarts romantisms, bet, piem., “Brīnuma zālīte”, “Salna pavasarī” vai “Andriksons” atklāta pasaule, kas itāļu lasītājam, iespējams, atgādinātu 19. gs. beigas.

- Mīlestība vienmēr ir galvenā!
  
Paolo: Itālijā mīlestība atver daudzas durvis, turklāt tā ir ļoti populāra tēma daudzos literāros darbos!

Kā vērtējat mūsdienu literatūru no autora, izdevēja un tulkotāja skata punkta, kad ir pieejami tik daudz “dižpārdokļu”, ko var pieskaitīt pie sēnalu vai dzeltenās preses literatūras?

Pjērpaolo: Cenšos atlasīt tādus darbus, kas atspoguļo kādas valsts vai tautas kultūrvērtības, atklāj vēsturi un klasiskās literatūras vērtības. Svarīga ir individuāla pieeja, roku darbs, izvēlos īpašus materiālus, ilustrācijas, jo mazām izdevniecībām ir grūti konkurēt ar masveida produkciju, kuras izplatīšanai tiek atvēlēts īpašs budžets, iedarbināta autoru mārketinga mašinērija, vai grāmatām, pēc kurām tiek uzņemtas filmas. Ceru, ka individualizēta pieeja produktam, grāmatai piešķir pievienoto vērtību. Ticu, ka lasītājs novērtē gan augstvērtīgo saturu, gan vizuālo noformējumu. Grāmata ir priekšmets, jo dzīvojam laikmetā, kad tās ir pieejamas gan elektroniskā, gan digitalizētā formātā. Pastāv dažādas ierīces, kas palīdz šīs grāmatas lasīt, tādējādi nodrošinot papildus ērtības. Šīs tehnoloģijas nespēj aizstāt īstu mantu. Grāmata paliek grāmata, lai gan ir mainījušās iespiedtehnoloģijas. R. Blaumaņa “Sapnis” ir iesiets, izmantojot 500 gadus vecu metodi, bet man tas liekas fascinējoši! Ja lasītājs, paņem šo grāmatu rokā un viņam “pielec”, kā tā ir tapusi, man tas ir vislielākais gandarījums!

 - Kā grāmatai izdzīvot apstākļos, kad aizvien biežāk jāsaskaras ar tādiem fenomeniem kā Harijs Poters, Greja piecdesmit nokrāsas, Troņu spēles? 
           
Pjērpaolo: Daudzi mūsdienu literatūras fenomeni, daudzas grāmatas un “dižpārdokļi” degradē grāmatas vērtību. Cilvēki pakļaujas reklāmai, masu mediju ietekmei, modes tendencēm. Jo biezāka grāmata, jo vairāk vajadzīga. Bieži vien nemaz netiek izlasīta un tiek nolikta plauktā. Notiek sekošana masu kultūrai, līdz ar to šie fenomeni kļūst arī par kultūras parādību, lai gan literārā vērtība ir zudusi. Šos fenomenus izdevēji ir ieinteresēti izdod pēc iespējas ātrāk, lielā steigā, nepievēršot uzmanību detaļām. Galvenais, lai grāmata izturētu trīs mēnešus.Klasiskās vērtības, arī R. Blaumaņa “Sapnis”, pat pēc 500 gadiem būs atrodama pasaules prestižākajās bibliotēkās. Šāda veida grāmatas būs gan aktuālas, gan turēsies kopā arī pēc 20 gadiem.

 - Jaunā paaudze Itālijā vēl zina Danti Aligjēri, Gabrieli D’Anuncio?    

Paolo: Itālijā ir autori, ar kuriem iepazīstina skolās, bet to darbi grāmatnīcās nav atrodami. Latvijā ir atrodami gan Rainis, gan R. Blaumanis, Ojārs Vācietis, K. Skujenieks. Lielajām kultūrām par lasītāju skaitu nebūtu jāuztraucas. Itālijā ir 60 miljoni iedzīvotāju, savi lasītāji ir gan Dantem, gan citiem autoriem.

 - Saka, ka cilvēki lasa mazāk, it īpaši bērni. Drīzāk būtu jārunā par to, kā bērnus aizraut ar grāmatu lasīšanu, kas ir visai sarežģīts process.

Pjērpaolo: Tas ir jautājums par attieksmi pret kultūru, sabiedrības kultoroloģijas līmenis, kas sevī ietver arī komunikāciju. Neizdodu bērniem domātu literatūru. Nekad neesmu par to domājis, sēdējis pie galda un risinājis šo problēmu. Iespējams, ka risinājumam ir jābūt kompleksam, sākot ar skolu, izglītības sistēmu un ģimeni. Nav viegli.

Paolo: Salīdzinot situāciju Itālijā un Latvijā, jāsaka, ka Itālijā nekad nav pievērsta tik liela uzmanība bērnu literatūrai kā Latvijā. Itāļiem nav tik plaša un augstvērtīga, bērniem domāta literatūra kā Latvijā. Daudzi izcili latviešu rakstnieki ir rakstījuši gan dzeju, gan stāstus bērniem, tādējādi saglabājot interesi. I. Ziedoņa pasakas ir domātas gan bērniem, gan pieaugušajiem.


Kā latviešu literatūra tiek uzņemta Itālijā?

Pjērpaolo: Ir izrādīta liela interese, ziņkāre. Esam guvuši lielus panākumus. Izskatās, ka cilvēki gaida vēl. Tie, kuri nopirka I. Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, ir iegriezušies manā grāmatu veikaliņā un pasūtījuši arī R. Blaumaņa “Sapni”. Ir viegli runāt ar cilvēkiem un piedāvāt izcilas kvalitātes produktu. Bija ļoti interesanti, ka cilvēki, izlasījuši pasakas, atgriezās veikaliņā un teica, ka man vislabāk patika baltā pasaka, man – pelēkā, man – dzeltenā. Grāmatai ir svarīgi, kā tā tiek prezentēta, ieskaitot ilustrācijas.   

Paolo: Mācīties latviešu valodu mani pamudināja neizsakāma vēlme lasīt latviešu rakstnieku darbus. Kad biju sācis lasīt, tad iedomājos, ka šos pašus darbus, varētu lasīt arī itāļi, tulkotus itāļu valodā. Latviešu izdevumos vienmēr esmu augstu vērtējis mākslinieka darbu.

 - Grāmata joprojām ir labākā dāvana?

Pjērpaolo: Tiešām? Domāju, ka jā. Grāmata ir skaists priekšmets. Tā nav šokolādes kaste, ko izēd un izmet! Grāmata paliek. Tā ir barība smadzenēm, prātam, dvēselei! Pasakas var lasīt un pārlasīt, pamanīt iepriekš garām palaisto, atrast jaunas nianses, lasīt jebkurā brīdī – gan skumjā, gan priecīgā. Grāmata ir paliekoša vērtība, novērtējams dārgums. Grāmatai ir autors, rakstnieks, sava dzīve – pieredze, bailes, drāmas, cerības un sapņi. Bieži vien domājam tikai paši par savām problēmām, ka cilvēki mūs nesaprot, meklējam atbildes bieži vien izdomātām problēmām. Nesaku, ka grāmata dziedē dvēseli, bet var būt labs palīgs. Grāmata paplašina redzesloku, var atrasties sintonijā ar tevi, var uzlabot garastāvokli un dot pozitīvu impulsu. Dažreiz tā var pārvērsties par drāmu. Nesaku, ka ir jācieš. Varbūt labāk ir atrasties melanholiskā stāvoklī, izlasot grāmatu no vāka līdz vākam, un pārdomāt rakstīto.    

Paolo: Man atliek tikai piekrist. Grāmata ir īpaši izvēlēta dāvana ar pievienoto vērtību, īpašu domu.


Interviju itāļu valodā klausieties ŠEIT






Teksts: Linda Jansone
Foto: Krista Valaine


Alesandro Ristori – fare bene l’amore

Rokenrola svētkos Palladium koncertzālē Alesandro Ristori (Alessandro Ristori) ar savu grupu „The Portofinos” uzbūra atmosfēru, kas ļāva pasapņot un ar iztēles palīdzību atgriezties 50-to gadu Amerikā, 60-to gadu Itālijā, izbaudīt krūneru eleganci un dolce vita noskaņas. Itāļa šarms, sentiments, elektrizējošais enerģijas lādiņš, flirtēšana ar publiku, atraktivitāte, mirdzošās acis, skaistā balss un pašatdeve, atstāja smeldzīgu romantisku pēcnoskaņu. Nākamajā rītā, dzerot dienišķo espresso tasi, tā vien gribējās dungot: „Il sentimento e' un momento per fermare il tempo. Un passione, un godimento che da solo il caffee.” Sarunājāmies neilgi pirms pusnakts, uzreiz pēc koncerta, tverot sprikstīgus un dzirkstīgus mirkļus, ko dāvā mūzika, iedvesma; par melodijām, kas ietērpj dziesmas; par visu itālisko, atslēgas vārdiem; par sievietēm, kurām nevajag kļūt vīrišķīgām un kuras vīriešiem ir atstājušas tikai bārdu, jo pat pārējais apmatojums tiek vaksēts vai epilēts; par lietām, kas ikdienu padara krāsaināku; par pasauli, ko pārmēru daudz samaitā nauda un pārāk komerciāla pieeja lietām; par mazām laimītēm un atpūtas brīžiem kā svētkiem, un, protams, kur nu bez futbola un Formula-1! Grūti iedomāties, ka cilvēks, kura durvju priekšā - Itālijas pilsētā Faencā atrodas F-1 komandas „Toro Rosso” mājvieta, neskatītos un neinteresētos par autosportu, kas, kā izrādās Alesandro Ristori (Alessandro Ristori) ir asinīs kopš bērnības.

Gribat zināt, ko nozīmē fare bene l’amore itāļu stilā, noklausieties interviju audio formātā - ŠEIT !













Teksts: Ārija Greidāne


Manas itāļu saknes


Kad biju maza meitene, mani bieži pa dienu pieskatīja manas mammas māte jeb Lēnīte kā parasti viņu sauca tuvākie paziņas. Cik atceros, viņai līdzi braucu gan uz Vecāķiem, gan devāmies pastaigā uz tuvējo Ziedoņdārzu. Ierasts gājiens bija arī uz kapiem, kur atdusējās tuvinieki. 

Pieaugot un iemācoties pirmos burtus, nepalaidu garām nevienu iespēju saburtot kopā vārdus. Centos visur pielietot jauniegūtās zināšanas. Lasīju uzrakstus gan uz veikalu izkārtnēm, sabiedriskā transporta pieturām, arī uz kapu plāksnītēm un pieminekļiem. Pie vecāsmātes radinieku atdusas vietas mani sagaidīja sarežģīts uzdevums, jo vārdi, kas bija iegravēti plāksnītē, bija diezgan grūti izlasāmi bērnam, kurš nupat kā apguvis lasīšanas mākslu. Šeit bija apglabāti viņas māte - Marija Eglīte, dzim. Lusardi un mātes brālis - Džovanni Lusardi.

Marija Eglit, dzim. Lusardi


Giovanni Lusardi

Tikai pēc gadiem, pieaugot lielākai, sāku uzdot vairāk jautājumu, bet saņēmu diezgan izvairīgas atbildes. Šis bija laiks, kad neviens īpaši nevēlējās izcelt savu tautību. Atsevišķos fragmentos ilgākā laika posmā uzzināju, ka manas vecmammas māte un viņas brālis ieradušies Rīgā no Itālijas kopā ar ceļojošā cirka trupu. Laiks varētu būt aptuveni ap 1900. - 1905. gadu, jo mana vecāmāte Barbara ir dzimusi 1906. gada aprīlī Rīgā. 


Barbara un Arturs 1928. g.

Tuvāko pāris gadu laikā Marija ir reģistrējusies, iegūstot uzvārdu Eglit. Par viņas vīru nekādu ziņu man nav, ir tikai zināms, ka šajā laulībā piedzimis zēns - Jēkabs Hugo Eglit - manas vecāsmātes pusbrālis, kurš kara laikā vai īsi pirms tam kopā ar sievu izceļojis no Latvijas. Neko sīkāk nezinu par vecāsmātes onkuli, tikai to, ka viņš miris pagājušā gadsimta 40. gados.

Marija un Jēkabs Hugo Eglit 1925. g.

Kad nomira mana vecāmamma, man bija 16 gadi. Manās atmiņās viņa saistās ar ģimeniskumu – kopīgām svētdienas pusdienām, uz kurām mēs ieradāmies kā uz maziem svētkiem. Viņa bija ļoti laba kulināre, bet prata savu prasmi slēpt, bieži vien mēs baudījām viņas kulinārijas brīnumu nevis piedalījāmies tā radīšanā Virtuvē bija tikai viena saimniece - viņa. Kopā laiku pavadījām arī ģimenes svētkos, savu reizi skolas brīvlaikos.

Mainoties laikiem, radās interese uzzināt ko vairāk par savu piederību pasaulei, diemžēl tie cilvēki, kuri varēja, ko vairāk pastāstīt bija atstājuši šo pasauli. Tikai samērā nesen, kārtojot palikušos dokumentus un senas fotogrāfijas, atklāju, ka tiešām manai vecmammai dokumentos kā tautība ir ierakstīta – itāliete, dzimšanas vieta Rīga, bet pilns vārds – Barbara Helēna (no šejienes sākumā neizprotamais vārds – Lēnīte) Jēkaba meita Elsiņa, dzimusi Lusardi.

Tā kā šāds uzvārds ir arī vecāsmātes mātes brālim, tad varu tikai secināt, ka tas ir viņas mātes meitas nevis tēva uzvārds. Nekādu citu ziņu par vecmammas tēvu vai citiem radiniekiem pa mātes līniju nav.
Varbūt, ka kāds ir dzirdējis par Mariju un Džovanni Lusardi Itālijā, būtu interesanti to uzzināt!




______________________________________________________________________________




Teksts: Linda Jansone
Foto: Dina Ikauniece


Alessandro Safina – trubadūrs ar lakstīgalas balsi


13. maijā harizmātiskais operdziedātājs Alessandro Safina uzstājās Rīgā. Itāļa smalkā ironija un spridzīgais humors sprēgā dzirkstēdams. Tenora balsī var iemīlēties, lai gan pirms koncerta klusēšana ir zelts. 



Jūsu koncerta laikā Rīgā puisis bildinās savu draudzeni uz skatuves.

Nabadziņš ;)! Man tas liekas smieklīgi :). Vai tu gribi kļūt par manu sievu?! Cik smieklīgi :) un vēl nometīsies uz viena ceļa?! Ja smiešos kā kutināts, lūdzu, man piedodiet un nedusmojieties! Ceru, ka viņa pateiks NĒ. Būs ar meiteni pirms tam jāaprunājas! Mamma mia!

Esat romantisks?

Šāda veida romantika – kāpt uz skatuves un visas publikas priekšā bildināt savu izredzēto, nu nē! Stils, kas paņemts no amerikāņu filmām, nav man domāts!


Operas un popmūzikas apvienojums.

Pats to neizdomāju. Man vienkārši piedāvāja 1999. gadā. Dziedāju Jevgēņijā Oņeginā Palermo. Producents man atsūtīja demo versiju un man tā iepatikās. Visi, manu mammu, draudzeni un kolēģus ieskaitot teica, lai nedziedu popdziesmas, jo esmu tenors. Teicu, ka viņiem ir taisnība, bet man patika dziesma. Patika dziedāt, jo tas bija pilnīgi atšķirīgs stils no man ierastā.

Tiekat uzskatīts par dvēseliskās jaunās popmūzikas operas radītāju.

Sevi par radītāju neuzskatu. Dziedāju melodiskas, tenora balsij atbilstošas dziesmas. Mans iepriekšējais menedžeris visiem skandināja: „viņš izveidoja, viņš radīja,” bet neko neesmu radījis. Viņš bija liels melomāns.

Joprojām atceraties debiju Džakomo Pučini „La Boheme”?

Man ir lieliska atmiņa! Atceros pilnīgi visu: debiju, kolēģus. Tas bija 1989. gadā!

Sanremo festivālā piedalījāties 2002. gadā.

Diemžēl man bija tā nelaime tur piedalīties! Es negribēju uzstāties Sanremo festivālā, bet ierakstu kompānija uzstāja! Sanremo festivāls bija lielisks 1950-tajos gados: 1955., 1957. Ja paskatāmies, kā ir mainījusies televīzija pēc 1960- tiem gadiem un visa pārējā struktūra, tad tas vairs nav svarīgi. Daudz kas ir zaudējis savu nozīmi un būtību.

Ko mūsdienās var uzskatīt par labu mūziku?

Laba mūzika... Kā lai to pasaka. Jebkurš mūzikas stils, kuru pārstāv labs izpildītājs. Man patīk pēdējā Pink dziesma, Pat Martino, rokmūzika, Stefano Bollani - itāļu džeza mūziķis; klasiskā mūzika, kad spēlē lielisks orķestris ar izcilu diriģentu pie pults, kad izpildītājs saprot, ko dara.

Kādas krāsas piemīt mūzikai?

Daži spēj aprakstīt mūziku krāsās, daži - nē. Cilvēkam jābūt sensitīvam. Diriģents uzdod toni, nosaka krāsas, tempu. Daži ir jūtīgi, citi – nē. Sensibilitāte ir galvenais. Man nav noteiktu krāsu. Katrai dziesmai ir savs krāsu spektrs, kas mainās no frāzes uz frāzi.

Esat atklājis mūzikas valodas noslēpumu?

Mūzika ir jāmācās un jāstudē. Ne visi to spēj.

Ko nozīmē interpretēt lielu mākslinieku nozīmīgus darbus?

Ja man patīk kāds darbs, vispirms cenšos to izprast, ieguldu lielu darbu un enerģiju, lai skaņdarbu interpretētu pēc labākās sirdsapziņas. Ja man nepatīk, tad nepatīk, jo kļūstu vecs un nervozs. Neko darīt. Man ir slikts raksturs. Ja man kaut kas iepatīkas, kļūstu kā bērns, kam ir iedota jauna rotaļlieta. Ja man nepatīk... 
Visu laiku karoju ar ierakstu kompānijām, tāpēc man nav sava ierakstu kompānija.

Karūzo joprojām uzskatāt par elku?

Karūzo ir gadsimta labākais tenors! Vienkāršs cilvēks, kurš nebija studējis mūziku un gājis skolā. Strādāja zivju tirgū. Viņš bija gudrs, jo pirmais saprata ierakstu nozīmīgumu, tāpēc visu ierakstīja. Karūzo nebija izcila balss, bet viena no labākajām gan! Ļoti uzmanīgi ir jāklausās dziedātāji pirms Karūzo, jo tie izklausās smieklīgi un atgādināja kaķu kori ņņņņņņņņ... Karūzo spēja šo to mainīt, bija moderns tāpat kā Kallasa.

Joprojām atliek atlicināt laiku savai otrajai kaislībai – zīmēšanai?

To esmu pametis novārtā. Agrāk man ļoti patika zīmēt.

Kā uztverat apzīmējumu trubadūrs ar lakstīgalas balsi?

Par trubadūru varētu piekrist, bet neteiktu, ka mana balss ir kā lakstīgalai. Paldies par komplimentu!

Kura Jums ir vismīļākā dziesma?

„Insieme a te”. Man ļoti patīk dziesmas teksts. Tā ir skaista dziesma.

Kādas ir jaunākās tendences opermūzikā?

Itālijai nav naudas, ko ieguldīt operas attīstībā, līdz ar to nekas nenotiek. Producēšanā tiek ieguldīts aizvien mazāk un mazāk naudas, tāpēc sarūk arī iestudējumu skaits.

Kādas ir Jūsu lielākās kaislības?

Es sevi uzskatu par laimīgu cilvēku, jo mana lielākā kaislība ir mans darbs, mani hobiji. Man patīk gatavot ēst.

Kas vislabāk izdodas?

Esmu ļoti kreatīvs.

„Bella, ciao” viena no dziesmām, kas iegājusi Itālijas vēsturē.

„Bella, ciao” – komunistu dziesma, politiska dziesma pēc 2. pasaules kara.

[Atnāk skaņu inženieris Andrea un Alessandro saka, ka viņš ir mazliet kurls, bet lielisks].

Labākie soprāni mūsdienās.

Man ļoti patīk Anna Ņetrebko - viena no labākajiem soprāniem. Diezgan neglīta J. Es viņu satiku pirms desmit gadiem Ņujorkā, kad viņa vēl nebija slavena un mācījās pie Renātes Skoto (Renata Scotto). Es viņu redzēju Traviatas iestudējumā Zalcburgā, kad to rādīja televīzijā un nodomāju: „Mamma, mia!” Itāļu valodā viņa dzied tā, it kā būtu itāliete. Nedomāju, ka viņa bija iemīlējusies savā tā laika draugā, bet bija ar viņu kopā tikai tāpēc, lai mācītos itāļu valodu. Marija Kallasa ir izcilākais 20. gs. soprāns. Gribētu nosaukt kādu citu vārdu, bet...Viņa ir vislabākā.





Foto no koncerta: Skatīties šeit






Teksts: Linda Jansone 

Sicīlija Rīgā 

Sicīlija ir lielākā Vidusjūras sala, civilizācijas šūpulis, kur kopā savijas bagātīga vēsture, daudznacionāla kultūra, krāšņa daba un izcila virtuve.

Par Sicīliju Itālijā un Sicīlijas sajūtas noķeršanu aiz astes, dzīvojot Latvijā, stāsta Mauro: 

„Esmu inženieris mehāniķis no Katānijas, otrās lielākās Sicīlijas pilsētas. Atbraucu uz Latviju pavisam nesen, pirms trim mēnešiem, taču esmu jau bijis šeit iepriekš. Šoreiz gan esmu ieradies Latvijā uz palikšanu, jo mana draudzene ir latviete. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo, esmu arī atradis sev darbu Latvijā”.

Buongiorno, mi chiamo Mauro e sono un ingegnere meccanico di Catania, la seconda città più grande della Sicilia. Sono arrivato in Lettonia solo tre mesi fa, ma questa è la quinta volta che vengo qui. Stavolta però sono arrivato per restare, perchè la mia fidanzata è lettone. In questo modo posso unire i miei obiettivi professionali e quelli personali. Ho trovato un buon lavoro in Lettonia.



Tūrisms 

Sicīlija ir viens no populārākajiem tūristu galamērķiem. Vācu dzejnieks J. V. Gēte rakstījis: „ Ja neesat apmeklējuši Sicīliju, tad Itālija dvēselē neatstās nekādas pēdas. Sicīlija ir Itālijas izzināšanas atslēga.
 

Ko ir vērts tūristam iepazīt Sicīlijā no sicīlieša skatpunkta?

Sicīlija ir viens no neparastākajiem Itālijas reģioniem, jo tajā mijas daudz un dažādu kultūru tradīciju ietekmes, kas izpaužas gan kultūras pieminekļos, gan ēdienos. Iesaku apmeklēt ne tikai lielās pilsētas, bet arī mazpilsētas un ciemus, kur atrodas Sicīlijas reģionam raksturīgās izejvielas – pistācijas Brontē (pistacchio di Bronte), šokolāde Modikā (cioccolata di Modica), tomāti Pakīno (pomodoro di Pachino), mandeles Avolā un Noto (mandorle di Avola e Noto).  

La Sicilia è una delle regioni più particolari d’Italia perchè raccoglie tradizioni di differenti zone dell’Europa, che è possibile osservare nei monumenti e nella cucina locale. Il mio consiglio è quello di visitare non solo le grandi città come Catania e Palermo, ma anche i paesini dove è possibile trovare i veri prodotti tipici come il pistacchio di Bronte, la cioccolata di Modica, il pomodoro di Pachino, le mandorle di Avola e Noto e tanti altri.

Dzīvesveids mazpilsētās pilnībā atšķiras no pārapdzīvoto lielpilsētu dunas. Ikdienas steigu nomaina rēns dzīves plūdums un tiek godātas senās kultūras tradīcijas. Joprojām atrodamas maiznīcas un saldumu veikali, kuros pārdotā produkcija ir 100% roku darbs, drēbnieku darbnīciņas un namdari, kā arī citi senie arodi, kas grimst aizmirstībā. Daudzajos vietējos tirdziņos var atrast svaigu un tikko no laukiem novāktu un atvestu produkciju. Gados vecāki cilvēki saulainajās dienās dīki pavada laiku pļāpājot, spēlējot kārtis vai šahu ar garāmgājējiem un kaimiņiem.

Le piccole realtà locali sono caratterizzate da uno stile di vita completamente diverso dalle grandi città popolose. Non ci sono ritmi frenetici e il modo di vivere è legato alle tradizioni culturali di molti anni fa. Esistono ancora le panetterie e negozi di dolci fatti completamente a mano, cosi come sartorie e falegnamerie, tutti i mestieri che sono in via di estinzione. Sono molto diffusi i mercati locali dove si trovano solo prodotti freschi e appena raccolti, provenienti dalle vicine campagne. Le persone anziane passano il tempo a chiacchierare e giocare a carte o scacchi con i passanti o i vicini di casa, approfittando delle belle giornate di sole.

Ko tūristiem būtu vērts redzēt, atsakoties no standarta tūrisma maršruta piedāvājuma?

Katru vasaru kopā ar draugiem meklējam mazāk zināmas piejūras teritorijas, kas bieži vien ir daudz skaistākas par maršrutos iekļautajām. Varu ieteikt doties uz Vendicari un Torre Salsa dabas parkiem, Isola delle Correnti, Milazzo, Tindari, Lido Rossello (netālu no Scala dei Turchi), Tonnara di Scopello utt. 

Ogni estate con amici cerchiamo le località di mare meno conosciute, e che spesso sono le più belle da visitare. Tra queste ci sono la riserva naturale di Vendicari, Isola delle Correnti, Milazzo, Tindari, Lido Rossello (vicino alla Scala dei Turchi), la Tonnara di Scopello, la riserva naturale Torre Salsa e cosi via.



Iesaku apmeklēt arī pilsētas, kas ir pazīstamas ar saviem kultūras pieminekļiem: Piazza Amerina un atjaunoto Villa Romana del Casale, Kaltadžirone (Caltagirone), kas ir izslavēta ar savu keramiku; Noto baroka stilā celtās pilis un baznīcas, Sirakūzas senāko daļu Ortidžu (Ortigia), viduslaiku pilsētiņu Eriči (Erice). Tā varētu turpināt bezgalīgi. Izvēlamies nepazīstamu vietu un dodamies izzināt tās noslēpumus!

Ci sono anche delle città conosciute per loro monumenti culturali come Piazza Amerina e la rinnovata Villa Romana del Casale, Caltagirone e le famose ceramiche, Noto e lo stile barocco dei palazzi e delle chiese, Siracusa e Ortigia, Erice e il suo borgo medievale. Si potrebbe continuare all’infinito. Quello che abbiamo fatto è scegliere una località non ancora visitata e partire cercando di scoprire quello che nasconde.


Etna

Eiropas aktīvākais un lielākais vulkāns Etna atrodas Sicīlijas austrumos Mesīnas un Katānijas pilsētu tuvumā, sasniedz 3 326 metru augstumu, apkārtmērs 140 kilometri. 2012. gadā tika reģistrēti 8 Etnas vulkāna izvirdumi.

Kā sadzīvo ar darbojošos Etnas vulkānu?

Etna man neliekas draudīga. Vienmēr, kad Etna izvirst, cilvēki, kas dzīvo Mongibello piekājē, apbrīno vareno eksplozijas spēku un izvirstošo lavas plūsmu. Pastāv neskaidrojams pievilkšanas spēks, kāpēc, vulkānam izvirstot, cilvēki vēlas uzrāpties krāterī, nevis bēgt prom! Vulkāniskie pelni rada problēmas veikt saimniecisko darbību tuvumā esošajās pilsētās (Katānijas lidosta diezgan bieži tiek slēgta), bet padara zemi ļoti auglīgu, nodrošinot ideālus augšanas apstākļus dažādiem augļu kokiem (ābelēm, bumbierēm, kastaņām, pistācijām, mandelēm, vīģēm utt.).

L’Etna non rappresenta per me un pericolo. Da sempre, per ogni eruzione le persone che vivono ai piedi del “Mongibello” rimangono affascinate dalla potenza delle esplosioni e dalla suggestione delle colate laviche. Ci sarà un motivo per cui ad ogni eruzione tutti vogliono salire nelle vicinanze del cratere e non scappare via! La cenere vulcanica rappresenta sia un problema per il normale svolgimento delle attività lavorative delle vicine città (l’aeroporto di Catania spesso viene chiuso), ma rende la terra estremamente fertile, creando l’ambiente ideale per la crescita di svariati tipi di piante ed alberi da frutta (mele, pere, castagne, pistacchio, mandorle, fichi ecc.).
 

Esi piedzīvojis Etnas vulkāna izvirdumu?

Katrreiz, kad ir sācies izvirdums, vienmēr esmu vēlējies uzrāpties līdz galvenajam krāterim. Augstākais punkts, līdz kuram esmu ticis, ir 1800 metri (Rifugio Citelli). No šī punkta vēroju brīnišķīgu lavas izvirdumu un dzirdēju eksplozijas troksni, it kā tas man atrastos blakus. Neizjutu bailes, bet vienīgi spēcīgas emocijas, it kā Zemes enerģija strāvotu tieši caur sirdi.   

Ogni volta che c'è stata un'eruzione ho desiderato salire fino al   cratere centrale. Il punto più in alto in cui sono arrivato è un rifugio a circa 1800 metri (rifugio Citelli). Da li sono riuscito a vedere una colata lavica stupenda e sentire le esplosioni come se fossero accanto a me. In quei momenti non senti paura, ma solo una forte emozione come se l'energia della terra arrivasse dritto nel cuore.



Zināji, ka Rīgā atrodas Etnas iela un darbojusies fabrika "Etna"?

Nezināju, ka Rīgā tāda atrodas un darbojusies rūpnīca ar tādu pašu nosaukumu. Nosaukuma izvēle liekas dīvaina. Nedomāju, ka tajā laikā pastāvējušas biznesa attiecības starp Rīgu un Sicīliju, lai gan, kas zina, viss ir iespējams.

Non sapevo dell’esistenza di questa via intitolata alla fabbrica. Sembra strano il nome utilizzato, visto che allora non credo ci siano stati contatti tra Riga e la Sicilia, anche se tutto è possibile.


Vide un kultūra

Katram dzīvē ir savas prasības pret vidi un kultūru. Sajaucoties dažādām tradīcijām, var iegūt plašāku redzesloku, izpratni un sapratni.  

Kā sicīlietis jūtas Latvijā?

Neņemot vērā to, ka daudzi saka: "kā, būdams sicīlietis, vari dzīvot valstī, kur ir tik auksts?", jūtos ļoti labi, ziema tomēr ir samērā silta. Mani pārsteidz sabiedrisko pakalpojumu efektivitāte (par ko Katānijā varam tikai sapņot), tradicionālā virtuve un pilsēta kopumā, kas ir ļoti skaista, eleganta un tīra.

A dispetto di tutti quelli che mi dicono ”ma come fa un siciliano a vivere in un paese cosi freddo?” qui mi trovo molto bene, probabilmente aiutato da un inverno piuttosto mite. Mi piace molto l’efficienza dei servizi pubblici (cosa che a Catania è un miraggio), la cucina tipica, e la città in generale è molto bella, elegante e pulita. 




Kas kopīgs sicīliešiem ar latviešiem?

Godīgi sakot, neesmu par to domājis. Neliekas, ka būtu daudz kā kopīga, izņemot faktu, ka abi savu laimi vēlas meklēt citur.
Onestamente non ci ho mi pensato. Secondo me non hanno molto in comune, a parte il fatto di voler cercare altrove la loro felicità.


Kas Tev patīk vai nepatīk Latvijā?  

Lietas, kas patīk: ēdiens, parki, ārpuspilsētas dabas ainavas, pastaigas gar jūru un aizsalusi upe, cilvēku un sabiedriskā transporta punktualitāte, tikšanās pusdienlaikā. 
Lietas, kas nepatīk: gara ziema, maz saules; cilvēku vienaldzība, lūdzot palīdzību; piedzērušies cilvēki deviņos no rīta 6. autobusā, mārrutki, biezpiens.

Cosa mi piace: il cibo, i parchi, la natura lontano dalle grandi città, le passeggiate sul mare e il fiume ghiacciato, la puntualità delle persone e dei mezzi, gli appuntamenti all’ora di pranzo.
Cosa non mi piace: l’inverno lungo, poco sole, l’indifferenza della gente quando qualcuno chiede aiuto, la gente ubriaca alle nove del mattino sull’autobus n.6, mārrutki, biezpiens.

Kādi ir populārākie izteicienu sicīliešu dialektā?

Cam’affari!? (Situācija ir tāda, kāda ir, ko mēs varam darīt?)
Chissa è a zita! (Esi mierā ar to, kas ir!)
Taddu si mangia ma si sciala! (vecmāmiņas Andželas iecienītākā frāze). (Ēdam vēlu, bet paēdam ļoti labi.)
Non quagghia a mennula. (Situācija ir pārāk sarežģīta, lai to atrisinātu.)
Chianci chianci cà a mamma ti potta l’aranci. (Velti sūdzies.)


Virtuve

Labi paēdis cilvēks, ir laimīgs cilvēks, bet neēdušu labāk nekaitināt. Izciliem gardumiem jākairina garšas kārpiņas, ļaujot sajust vissīkākās garšas nianses. Nesteidzīga maltītes baudīšana ir vislabākais kompliments ēdienam, pavāram un ēdējiem.


Kas obligāti jānobauda no sicīliešu virtuves?

Ar ko lai sāk... pilnīgi noteikti jānobauda uzkodas, no kurām par nozīmīgākajām pilnīgi noteikti var uzskatīt: ceptās rīsu bumbas (arancini), sāļos pīrāgus (cartocciate), eļļā ceptus pīrāgus (siciliane) un rožmaizītes ar sīpoliem (cipolline). Tāpat noteikti jānobauda Katānijas zonas tradicionālais ēdiens - pasta ar tomātu mērci, baklažāniem un sāļo rikotas sieru (pasta alla Norma), pasta ar tintes zivi (pasta al nero di seppia), pasta ar sardīnēm, astoņkāju salāti ar citrona sulu, apelsīnu salāti ar sarkanajiem sīpoliem, cepta menca, grilēta zirga gaļa, uz grila cepts speķis, pildīts ar lociņiem, sudraba metastes filejas gabaliņi Mesīnas gaumē, krāsnī cepta asinsdesa ar cūkas ribiņām un kartupeļiem, dārzeņu sautējums ar baklažāniem (caponata), mīdijas ar citrona sulu, vafeļu trubiņas, pildītas ar rikotas sieru (cannoli), saldējuma alternatīva granita ar briošu (granita e brioche), mandeļu piens, nuga, sicīliešu tradicionālā torte ar rikotas sieru un sukādēm (cassata), Neapoles cepumi le rame di Napoli (kuru dzimtene nav vis Neapole), un lielizmēra kruasāni no vietējās beķerejas Miraglia.

Da cosa parto… sicuramente la tavola calda (ci vuole una pagina intera per elencarli tutti, ma tra i più importanti ci sono gli arancini, le cartocciate, le siciliane e le cipolline), pasta alla norma (pasta cà sassa e mulinciani friuti), pasta al nero di seppia, pasta con le sarde, insalata di polipo, insalata di arance, baccalà, carne di cavallo arrostita, le cipollate, stocco alla messinese, salsiccia e pittinicchi (costolette di maiale) al forno con patate, caponata, impepata di cozze, cannoli, granita e brioscia, latte di mandorla, torrone, cassate, paste di mandorla, le rame di Napoli (che non sono napoletane), cornetti di Miraglia (king size) ecc.

Tikai Sicīlijā iespējams nobaudīt tādus ēdienus kā maizi ar salami, toma sieru un plūškoka ziediem (vastedda co sammucu di Troina), maizi pildītu ar turku zirņu miltu plācenīšiem (pane e panelle), Katānijas tradicionālo rauga maizi skačatu ar dažādiem pildījumiem (scacciata catanese), Ragūzas tradicionālās rauga maizītes ar dažādiem pildījumiem (scacce ragusane), Svētās Agates kūciņas jeb ‘jaunavas krūtis’ (cassatelle di Sant’Agata), Palermo iecienītās Vecrīgām līdzīgas maizītes ar rikotu un sukādēm (sfingi di Palermo), marcipāna augļus (frutta martorana), sirakūziešu pudiņu ar putraimiem, rikotu un sukādēm vai šokolādes skaidiņām (cuccìa di Siracusa), Mesīnā gatavoto kūku no cepumiem čiekuru formā, pārklātu ar školādes vai citronu glazūru (pignolata di Messina) utt.

Tra le cose particolari ci sono vastedda co sammucu (pane con salame, tuma e fiori di sambuco) di Troina, pane e panelle (farina dei ceci) di Palermo, la scacciata catanese, la scaccia di Ragusa, le cassatelle di Agira, le sfingi di Palermo, la frutta martorana di Palermo, la cuccìa di Siracusa, la pignolata di Messina ecc.


Kāds ir tavs iecienītākais sicīliešu gardums?

Man labāk garšo sāļi ēdieni, tāpēc kā pirmo ēdienu izvēlos pastu ar tintes zivi. Kad svinam un dodamies uz laukiem, bieži grilējam gaļu. Tad neiztikt bez pildītas maizes ar tikko ceptu zirga gaļu, kam pievienota eļļas un etiķa mērce. No saldajiem ēdieniem dodu priekšroku vafeļu trubiņām, pildītām ar rikotu (cannolo) un pistāciju un šokolādes granitai ar briošu. Nu gan man siekalas saskrēja mutē! 

Sono un amante del salato quindi per primo mangio volentieri pasta al nero di seppia. Quando si festeggia e andiamo in campagna, spesso facciamo “arrusti e mangia”. In quel occasione non può mancare un panino ripieno di carne di cavallo appena arrostita sulla griglia condita con salamarigghiu (olio, aceto, sale e origano in giuste proporzioni). Tra i dolci preferisco i cannoli e la granita pistacchio macchiato cioccolato con brioscia. Adesso mi è venuta fame :)


Ko esi iecienījis no latviešu virtuves? Ko tu pats labprāt gatavo?

Esmu iecienījis ļoti daudz latviešu ēdienu, it īpaši tradicionālās zupas kā borščs, soļanka, buljons. Patīk arī sāļās un saldās pankūkas, pelmeņi, Inčukalna žāvētā vistiņa, tīteņi ar gaļu, šašliks, rupjmaize un saldskābmaize ar krējumu, medus kūka, ķīselis ar šokolādes krēmu utt. Katru rītu sāku ar biezpiena sieriņu ‘Kārums’. Mani iecienītākie ir šokolādes un biezpiena sieriņi ar sukādēm vai mellenēm. Vasarā labprāt uzcepu šašliku un pagatavoju dažādus salātus, bet ļoti gribētu iemācīties pagatavot arī zupas.

Ci sono tanti piatti della cucina lettone che adoro. Particolarmente, le zuppe tipiche come borščs, soļanka, buljons. Poi mi piacciono anche i pancakes, sia dolci che salati, pelmeņi (simili ai tortellini), Inčukalna žāvētā vistiņa (il pollo affumicato di Inčukalns), tīteņi ar gaļu (involtini di verza ripieni di carne), šašliks (spiedini di carne marinata cucinati alla griglia), rupjmaize un saldskābmaize ar krējumu (pane nero e pane grigio con la crema di panna acida), medus kūka (torta di miele), ķīselis ar šokolādes krēmu (crema di cioccolato immersa in sugo dolce alle bacche) ecc. Ogni mattina camincia sempre con un kārumiņš (dolcetti con similricotta ricoperti di cioccolato di vari gusti). I miei gusti preferiti sono cioccolato, canditi e mirtillo.
D’estate preparo volentieri šašliks e insalate varie, ma vorrei imparare a cucinare le zuppe tipiche.