Kur lasīt
Pat ja literatūra itāļu valodā Latvijā nav ļoti izplatīta,
nenokar degunu - L'ITALII Tev piedāvā vairākas vietas Rīgā, kur tomēr ir
iespējams atrast un izvēlēties Tev saistošu literatūru itāļu valodā!
Itāļu valodas un kultūras centrs Latvijas Universitātes
Humanitāro zinātņu fakultātē (Visvalža ielā 4a, Rīgā, 402. aud.) ir īstā vieta, kur doties meklēt itāļu valodu!
Šeit atrodas neliela bibliotēka, kas iekļauj neskaitāmas grāmatas, mācību
materiālus, filmas un audio ierakstus. Turklāt šeit ir iespēja uzzināt visu par
studiju un darba iespējām Itālijā, kā arī sagatavoties starptautiskajam itāļu
valodas eksāmenam CILS. Un tas viss - itāļu valodā!
Jumava antikvariāts (Dzirnavu ielā 73, Rīgā) piedāvā plašu grāmatu krājumu un jauku atmosfēru grāmatmīļu
sabiedrībā! Pačukstēsim priekšā, ka plašajā grāmatu piedāvājumā iespējams
atrast grāmatas arī itāļu valodā!
Nebaidies sev interesējošo literatūru itāļu valodā meklēt
arī Rīgas Centrālajā bibliotēkā (Brīvības ielā 49/53, Rīgā)! Arī šajos bibliotēku grāmatplauktos itāļu
valoda nav gluži sveša (šo to atradīsiet pat pašiem mazākajiem lasītājiem)!
Ko lasīt
Iveta Bruno "Izgaršo Sicīliju!"
Apgāds Jumava. 2015.
Daudzu gadu laikā, ko grāmatas autore ir pavadījusi Sicīlijā un iepazinusi to, šī Itālijas sala piedzīvojusi daudz pārmaiņu, taču saglabājusi arī vairākas pirmatnējās vēsturiskās un kultūras iezīmes. No vienas puses, tā ir kļuvusi pazīstamāka, pieejamāka un atvērtāka, pateicoties tās dabai, pludmalēm, vulkānam Etna, lieliskajiem produktiem un virtuvei, jaunām lidostām, ceļiem un arvien plašākam viesnīcu un ceļojumu programmu piedāvājumam, taču, no otras puses, daudz kas vēl joprojām turpina notikt tikai pēc sicīliešiem saprotamiem noteikumiem un loģikas. Iespējams, tieši tāpēc tā turpina valdzināt, iedvesmot un pārsteigt un rada vēlmi atklāt katram tieši savu Sicīliju.
Sicīliešu virtuve var tikt uzskatīta par vienu no senākajām un daudzpusīgākajām pasaules virtuvēm. Tā ir neatņemama Sicīlijas vērtība un bagātība, tās kultūrvēsturiskais mantojums! Tajā vistiešākajā veidā izpaužas Sicīlijas krāsas, temperaments un kontrasti.
Ar šo grāmatu autore vēlas dalīties savā pieredzē par Sicīlijā uzzināto un iepazīto un radīt priekšstatu par sicīliešu virtuves senatnīgumu, daudzpusīgumu, krāsainību, garšu un smaržu bagātību.
Umberto Eko "Pilotnumurs"
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds. 2015.
Laikraksts, kam uzdots šantažēt, nomelnot un fabricēt ziņas tā vietā, lai lasītājiem godīgi stāstītu par notiekošo Itālijā un citviet pasaulē. Paranoisks redaktors, kas klīstot pa Milānas ielām, rekonstruē piecdesmit gadus senu vēsturi, apgalvojot, ka Musolīni sveiks un vesels dzīvo kaut kur Argentīnā, kamēr viņa vietā nāvi uzņēmies dubultnieks. Trausls mīlas stāsts starp diviem neveiksminiekiem, pusmūža rēgrakstnieku un jaunu žurnālisti, kas specializējusies slavenību privātās dzīves aizkulisēs, toties slīgst asarās, klausoties Bēthovena septītās simfonijas otro daļu. Sazvērestības teorijas un negaidīta slepkavība.... Par to un daudz ko citu savā jaunākajā romānā “Pilotnumurs” (2015), kura darbība notiek 1992. gadā, stāsta ievērojamais itāļu rakstnieks un semiotiķis Umberto Eko.
“Pamazām arī Itālija kļūst tāda pati kā tās sapņu zemes, uz kurieni tu gribi mūs aizsūtīt trimdā. .. Vai tad tu neredzēji, kā šovakar intervijās visi tie tipi vienā mierā atzina, ka ir darījuši to un darījuši šito, atzina tik rāmi un pašapmierināti, it kā gaidītu medaļu? Vairs nebūs nekādu barokālu ēnojumu, nekādu mājienu un alūziju, tagad visi negodīgie darījumi notiks atklāti, taps plenērā kā impresionistu gleznas: korupcija būs atļauta ar likumu, mafiozi oficiāli varēs sēdēt parlamentā, nodokļu nemaksātāji – valdībā, bet cietumā nonāks tikai sīki albāņu zaglēni. Kārtīgi cilvēki arī turpmāk vēlēs par tiem pašiem blēžiem, jo neticēs BBC teiktajam vai arī nekad neredzēs tādus raidījumus kā šovakar, jo skatās tikai visādus mēslus. .. Mēs paliksim ārpus šīm spēlēm: es atsākšu tulkot no vācu valodas, bet tu atgriezīsies savā žurnālā, ko lasa frizētavās un zobārstu uzgaidāmajās telpās. Vakaros skatīsimies labas filmas, nedēļas nogalēs brauksim šurp, uz Ortu, bet visi citi lai iet pie velna. Vajag tikai pagaidīt: kad mūsu valsts pilnībā iekļausies Trešajā pasaulē, te gluži labi varēs dzīvot, it kā mēs būtu nonākuši tavās Dienvidjūru salās...
Mūsu uzdevums ir runāt ar lasītājiem viņu valodā, un nav jāiztaisās par intelektuāļiem, kas izsakās pārāk smalki un gudri. Turklāt varu piebilst, ka mūsu izdevējs reiz teica, ka viņa televīzijas kanālu skatītāju vidējais vecums (un ar to domāts garīgais vecums) ir divpadsmit gadi. Par mūsu lasītājiem to nevarētu apgalvot, tomēr ir lietderīgi apveltīt savu auditoriju ar konkrētu vecumu. Es teiktu, ka mūsu potenciālajiem lasītājiem ir pāri piecdesmit, viņi ir krietni un godīgi pilsoņi, kas alkst pēc likuma un kārtības, bet vēlas lasīt baumas un šokējošus atklājumus par visdažādākajām nelikumību un nekārtību izpausmēm. Balstīsimies uz pieņēmuma, ka mūsējie nav nekādi lielie grāmatnieki, pareizāk, varam diezgan droši pieņemt, ka vairākumam mājās nav nevienas grāmatas, tomēr vajadzības gadījumā mēs viņiem stāstīsim arī par populāriem romāniem, kas pasaulē pārdoti daudzu miljonu tirāžās. Mūsu lasītājs šīs grāmatas noteikti nelasīs, taču viņam patīk domāt, ka pasaulē ir ekscentriski mākslinieki un rakstnieki, kas izmanās saraust lielu naudu. Tieši tāpat viņš nekad mūžā nesastaps garkājainās kino dīvas, bet grib uzzināt visu par to slepenajiem mīlas sakariem. ”
KultūrasVēstis.lv 2015-12-18
Laikraksts, kam uzdots šantažēt, nomelnot un fabricēt ziņas tā vietā, lai lasītājiem godīgi stāstītu par notiekošo Itālijā un citviet pasaulē. Paranoisks redaktors, kas klīstot pa Milānas ielām, rekonstruē piecdesmit gadus senu vēsturi, apgalvojot, ka Musolīni sveiks un vesels dzīvo kaut kur Argentīnā, kamēr viņa vietā nāvi uzņēmies dubultnieks. Trausls mīlas stāsts starp diviem neveiksminiekiem, pusmūža rēgrakstnieku un jaunu žurnālisti, kas specializējusies slavenību privātās dzīves aizkulisēs, toties slīgst asarās, klausoties Bēthovena septītās simfonijas otro daļu. Sazvērestības teorijas un negaidīta slepkavība.... Par to un daudz ko citu savā jaunākajā romānā “Pilotnumurs” (2015), kura darbība notiek 1992. gadā, stāsta ievērojamais itāļu rakstnieks un semiotiķis Umberto Eko.
“Pamazām arī Itālija kļūst tāda pati kā tās sapņu zemes, uz kurieni tu gribi mūs aizsūtīt trimdā. .. Vai tad tu neredzēji, kā šovakar intervijās visi tie tipi vienā mierā atzina, ka ir darījuši to un darījuši šito, atzina tik rāmi un pašapmierināti, it kā gaidītu medaļu? Vairs nebūs nekādu barokālu ēnojumu, nekādu mājienu un alūziju, tagad visi negodīgie darījumi notiks atklāti, taps plenērā kā impresionistu gleznas: korupcija būs atļauta ar likumu, mafiozi oficiāli varēs sēdēt parlamentā, nodokļu nemaksātāji – valdībā, bet cietumā nonāks tikai sīki albāņu zaglēni. Kārtīgi cilvēki arī turpmāk vēlēs par tiem pašiem blēžiem, jo neticēs BBC teiktajam vai arī nekad neredzēs tādus raidījumus kā šovakar, jo skatās tikai visādus mēslus. .. Mēs paliksim ārpus šīm spēlēm: es atsākšu tulkot no vācu valodas, bet tu atgriezīsies savā žurnālā, ko lasa frizētavās un zobārstu uzgaidāmajās telpās. Vakaros skatīsimies labas filmas, nedēļas nogalēs brauksim šurp, uz Ortu, bet visi citi lai iet pie velna. Vajag tikai pagaidīt: kad mūsu valsts pilnībā iekļausies Trešajā pasaulē, te gluži labi varēs dzīvot, it kā mēs būtu nonākuši tavās Dienvidjūru salās...
Mūsu uzdevums ir runāt ar lasītājiem viņu valodā, un nav jāiztaisās par intelektuāļiem, kas izsakās pārāk smalki un gudri. Turklāt varu piebilst, ka mūsu izdevējs reiz teica, ka viņa televīzijas kanālu skatītāju vidējais vecums (un ar to domāts garīgais vecums) ir divpadsmit gadi. Par mūsu lasītājiem to nevarētu apgalvot, tomēr ir lietderīgi apveltīt savu auditoriju ar konkrētu vecumu. Es teiktu, ka mūsu potenciālajiem lasītājiem ir pāri piecdesmit, viņi ir krietni un godīgi pilsoņi, kas alkst pēc likuma un kārtības, bet vēlas lasīt baumas un šokējošus atklājumus par visdažādākajām nelikumību un nekārtību izpausmēm. Balstīsimies uz pieņēmuma, ka mūsējie nav nekādi lielie grāmatnieki, pareizāk, varam diezgan droši pieņemt, ka vairākumam mājās nav nevienas grāmatas, tomēr vajadzības gadījumā mēs viņiem stāstīsim arī par populāriem romāniem, kas pasaulē pārdoti daudzu miljonu tirāžās. Mūsu lasītājs šīs grāmatas noteikti nelasīs, taču viņam patīk domāt, ka pasaulē ir ekscentriski mākslinieki un rakstnieki, kas izmanās saraust lielu naudu. Tieši tāpat viņš nekad mūžā nesastaps garkājainās kino dīvas, bet grib uzzināt visu par to slepenajiem mīlas sakariem. ”
KultūrasVēstis.lv 2015-12-18
Umberto Eko "Iepriekšējās dienas sala"
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds. 2014.
"Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela. Iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk labs stāsts, un kuri nevairās no papildus zināšanām, nebaida lasot domāt līdzi notikušajam un skatīties uz lietām kontekstā." (Vairāk šeit)
"Iepriekšējās dienas sala" (1994) ir Umberto Eko trešais romāns. Romāna darbība risinās vienā no aizraujošākajiem periodiem cilvēces intelektuālās attīstības vēsturē – 17. gadsimtā, kad ķīmija un alķīmija joprojām ir cieši savijušās, savu filosofisko pasaules redzējumu formulē Renē Dekarts un pārsteidzošus atklājumus astronomijā piesaka Galileo Galilejs. Grāmatas galvenā varoņa iekšējie pārdzīvojumi norit uz šī baroka laikmeta zinātnes, metafizikas un kosmoloģijas ideju fona. Roberto della Grīva, jauns itāļu augstmanis, ir vienīgais izdzīvojušais pēc kuģa bojāejas vētras laikā. Viļņi viņu aizskalo pie cita kuģa, kura apkalpe ir noslēpumaini pazudusi un kurš noenkurots netālu no skaistas salas, kas paliek nesasniedzama, jo Roberto neprot peldēt. Pilnīgā vientulībā viņš atceras savu dalību Kasāles aplenkumā un dzīvi Parīzē. Ilgodamies pēc mīļotās un apsēsts ar ideju par iedomāto ļauno dvīņubrāli Ferranti, viņš ir pārliecināts, ka visas nedienas beigtos, ja vien izdotos sasniegt Iepriekšējās dienas salu.
Grāmatas tulkotāja Dace Meiere: "Romāns ir par cilvēka vientulību un iekšējo divdabību, par bezcerīgu cīņu pašam ar sevi, par mūžam nesasniedzamo Iepriekšējās dienas salu, kas vienlaikus ir labojamas pagātnes un laimīgas nākotnes apsolījums. Eko, protams, spēlē ierastās erudīcijas spēlītes: šī grāmata savā ziņā ir 17. gadsimta pirmās puses ideju antoloģija – savdabīga ieslēptu un mazliet pārveidotu citātu kolāža no tā laika dzejas un prozas, filosofijas un teoloģijas traktātiem, ģeogrāfu, astronomu un fiziķu darbiem."
Kurcio Malaparte "Nolādētie toskānieši"
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Neputns. 2014.
Kurcio Malapartes (1898–1957, Curzio Malaparte) pēckara gados tapusī eseju grāmata “Nolādētie toskānieši” (Maledetti Toscani, 1956) ir Malapartes veltījums dzimtajai Toskānai. “Ar smeldzīgu cinismu un dzēlīgu ironiju piesātināta atzīšanās mīlestībā šim apbrīnojamajam Itālijas novadam, taču brīžiem “toskānietis” šai tekstā pārvēršas par simbolisku tēlu, kurā savus vaibstus var saskatīt dažādu tautu pārstāvji,” raksta Dace Meiere, pateicoties kuras tulkojumam šis darbs lasāms arī latviski.
"Ja man vajadzētu uzzīmēt toskāniešu portretu, es viņus gleznotu ar kalsnām krāsām: ne jau ar izbalojušām – tieši ar kalsnām. Un, iespējams, es viņus negleznotu eļļā, lai arī Toskānas eļļa ir laba, – drīzāk es viņus ieskrāpētu ar sauso adatu.Sejas ovālu es iegravētu ar vienu vienīgu līniju no deniņiem līdz zoda smailei – bez nedrošības, nožēlas vai iedrebēšanās. Džoto, Mazačo, Sandro Botičelli manierē. Katrā ziņā ne Mikelandželo manierē, jo viņš florenciešus zīmēja tā, it kā viņi būtu romieši no Trastēveres, padarīja viņu sejas tuklas, piestūķēja viņus ar pupām, kas sacepinātas ar cūkgaļu, padarīja daudz prāvākas viņu pieres, uzacis, lūpas, bet acis zīmēja apaļas un izvelbtas, degunus – spēcīgus, pat muskuļotus, žokļus – skarbus, zodus – barokālus un matus tik izspūrušus, it kā tos būtu pluinījis kāds nikns un augstprātīgs vējš, droši vien široko, kas vienmēr ir dzeltens un sasvīdis vai, kā mēdz sacīt Orbetello, atkārtojot sicīliešu teicienu: “Široko gaisu padara tumšu un smird pēc siera.” Kurcio Malaparte “Nolādētie toskānieši”
"Ja man vajadzētu uzzīmēt toskāniešu portretu, es viņus gleznotu ar kalsnām krāsām: ne jau ar izbalojušām – tieši ar kalsnām. Un, iespējams, es viņus negleznotu eļļā, lai arī Toskānas eļļa ir laba, – drīzāk es viņus ieskrāpētu ar sauso adatu.Sejas ovālu es iegravētu ar vienu vienīgu līniju no deniņiem līdz zoda smailei – bez nedrošības, nožēlas vai iedrebēšanās. Džoto, Mazačo, Sandro Botičelli manierē. Katrā ziņā ne Mikelandželo manierē, jo viņš florenciešus zīmēja tā, it kā viņi būtu romieši no Trastēveres, padarīja viņu sejas tuklas, piestūķēja viņus ar pupām, kas sacepinātas ar cūkgaļu, padarīja daudz prāvākas viņu pieres, uzacis, lūpas, bet acis zīmēja apaļas un izvelbtas, degunus – spēcīgus, pat muskuļotus, žokļus – skarbus, zodus – barokālus un matus tik izspūrušus, it kā tos būtu pluinījis kāds nikns un augstprātīgs vējš, droši vien široko, kas vienmēr ir dzeltens un sasvīdis vai, kā mēdz sacīt Orbetello, atkārtojot sicīliešu teicienu: “Široko gaisu padara tumšu un smird pēc siera.” Kurcio Malaparte “Nolādētie toskānieši”
„Neputna” izdevums „Nolādēti toskānieši” ir īpašs arī ar tajā iekļautajām vairāk nekā divdesmit fotogrāfijām no leģendāro brāļu Alinari 1852. gadā Florencē dibinātās fotodarbnīcas Fratelli Alinari arhīviem. Fratelli Alinari uzņēma ne tikai portretus, bet iemūžināja fotogrāfijās arī arhitektūru, mākslas darbus, vēstures pieminekļus un sava laika vidi. Mūsdienās fotogrāfijas un komunikāciju jomā Fratelli Alinari ir pasaulē vecākais joprojām strādājošais uzņēmums, savukārt Alinari Archives glabājas aptuveni četri miljoni fotoattēlu. Šī unikālā krātuve arī mums dod iespēju ieskatīties Toskānas pagātnes sejā.
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds. 2012.
"Izlasiet vienu nodaļu dienā, nesteidzieties grāmatu
aprīt vienā kumosā. Uzdzeriet vīnu katrai nodaļai." (B. Simsone, Diena, 07.02.2013.)
"Itāliskās kultūras, tostarp arī kulinārās, lielpratējas Jeļenas Kostjukovičas grāmatā "Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu" tulkotāja Dace Meiere ir atradusi latviskos nosaukumus vismaz deviņdesmit procentiem itāļu ēdienu un produktu, kuru vairumu nezina neviens Latvijas pavārs". (Žurnāls Pastaiga, aprīlis 2013)
"Itāliskās kultūras, tostarp arī kulinārās, lielpratējas Jeļenas Kostjukovičas grāmatā "Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu" tulkotāja Dace Meiere ir atradusi latviskos nosaukumus vismaz deviņdesmit procentiem itāļu ēdienu un produktu, kuru vairumu nezina neviens Latvijas pavārs". (Žurnāls Pastaiga, aprīlis 2013)
Recenziju lasiet ŠEIT.
Sandro Veronēzi. "Pagātnes spēks"
“Jāņa Rozes apgādā” klajā nācis mūsdienu itāļu rakstnieka Sandro Veronēzi romāns “Pagātnes spēks”. Romāns saņēmis vairākus prestižus apbalvojumus, tai skaitā Premio Campiello (2000) un Premio Viareggio-Repaci (2000).
Romāna galvenais varonis ir četrdesmitgadnieks Džanni Ordzans, bērnu grāmatu rakstnieks un gādīgs ģimenes tēvs. Džanni rāmā dzīve tiek satricināta dienā, kad viņu uzrunā dīvains taksists. Neparastais vīrs atklāj dažādus rakstnieka privātās dzīves sīkumus un panāk, lai rakstnieks uzklausa neprātīgu atklāsmi: nesen mirušais rakstnieka tēvs, armijas ģenerālis, patiesībā nemaz nav bijis aktīvs Kristīgo demokrātu partijas piekritējs un konservatīvs svētulis, kā dēls allaž uzskatījis, bet gan krievu spiegs, KGB aģents. Taksists apgalvo, ka ir bijis mirušā tēva labākais draugs, vienīgais, ar kuru tam bijusi kopīga slepenā pagrīdes dzīve. Sākot no šī brīža, sāk drupt Džanni šķietami stabilās dzīves sargājošās sienas, ko romāna galvenais varonis neatlaidīgi būvējis ap sevi un savu ģimeni. Līdz ar apjausmu par ieilgušu radošo krīzi viņu mazpamazām pārņem stindzinoša atklāsme par nebeidzamu izlikšanos, kurā allaž piedalījies arī viņš pats, naivi meklēdams rāmu un harmonisku dzīvi. Sabrūkot pēdējai ilūzijai par laimīgu un saskanīgu laulības dzīvi, rakstnieks aptver, ka citāds izrādās ne vien nelaiķis tēvs un sieva, bet arī viņš pats un paša pieredzētā pagātne.
Neviens cits mūsdienu itāļu autors tik labi kā Sandro Veronēzi neprot būvēt stāstījumu, kas veidots no negaidītiem pavērsieniem, detektīvromāna cienīgas spriedzes un komiski groteskām šodienas Itālijas ainām, vienlaikus pārsteigtajam lasītājam liekot saprast, ka patiesībā tas lasa tikai un vienīgi par paša dzīves visdziļākajām dzelmēm.
Sandro Veronēzi. "Rāmais Haoss"
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds. 2010.
Sandro Veronēzi (Sandro Veronesi, 1959) ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu itāļu autoriem (rakstnieks, esejists, žurnālists, viens no izdevniecības Fandango Libri dibinātājiem). Sandro Veronēzi ir sešu romānu, un četru interviju un eseju grāmatu autors. Veronēzi sarakstījis arī bērnu grāmatu Ring City, kas ieguvusi prestižo Premio Fregene balvu.
2006. gadā Veronēzi romāns Rāmais haoss (Caos Calmo, 2005) ieguvis Itālijas ievērojamāko literāro apbalvojumu Premio Strega. 2008. gadā pēc "Rāmā haosa" uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu (režisors Antonello Grimaldi, galvenajā lomā Nanni Moreti).
Romāna "Rāmais haoss" galvenais varonis Pjetro Paladīni ir četrdesmit trīs gadus vecs vīrietis, kurš pēc ilgas kopdzīves gatavojas precēties ar Laru, abu kopīgās meitas Klaudijas māti. Taču dažas dienas pirms vasaras brīvdienu beigām viņa dzīvi satricina negaidītā Laras nāve. Atgriezies Milānā, Pjetro nolemj vadīt dienas, sēdēdams savā automašīnā, kas novietota meitas skolas priekšā. Un, kamēr pilsētā pamazām izplatās runas par viņa dīvaino noslēgšanos, Pjetro gaida, kad viņa un Klaudijas dzīvē ieplūdīs Laras nāves izraisītās ciešanas. "Rāmais haoss" ir stāsts par šīm gaidām, stāsts par ciešanām, kas kavējas un nenāk; bet galvenokārt tas ir stāsts par Pjetro attiecībām ar citiem un to, kā viņš – sākumā naivi, bet pēcāk arvien asāk, nežēlīgāk un tiešāk – analizē cilvēku izturēšanos, vērojot tos no savas priviliģētās pozīcijas. Traģiska zaudējuma piemeklētajam Pjetro daudzi piedāvā sapratni un palīdzību, taču viņš izbrīnīts atklāj, ka viņam šāds atbalsts nebūt nav nepieciešams. Tad kāpēc tik daudz cilvēku ierodas pie viņa, pūlēdamies tā vai citādi dalīties savas eksistences smagajā nastā? Tāpēc, ka “cilvēki par mums domā nesalīdzināmi mazāk, nekā mēs iedomājamies,” un katra soļa, katras rīcības motivācija, lai arī cik labi noslēpta, vienmēr izrādās saistīta ar cilvēka dziļāko egoismu. "Rāmais haoss" ir stāsts par šo atklājumu, kas tiek izdarīts un pieņemts bez sašutuma un liekulīgas šausmināšanās, – drīzāk ar rāmumu, kas vienmēr apvalda dzīves un jūtu haosu. Rāmais haoss – abi virsrakstā minētie jēdzieni savā šķietamajā pretišķībā nemitīgi un būtiski parādās visā stāstījuma gaitā, nosakot tā intonācijas un ritmu. Tas ir stāstījums, kam piemīt pārsteidzoša formas perfekcija un vieglums, kā arī apstulbinošs emocionālais spēks, kas tomēr ne brīdi neieslīgst manierismā vai sentimentālismā, ar ko romānam šķietami varētu draudēt notikumi, kas aizsāk tā sižetu.
Veronēzi valoda vienmēr ir precīza, viņš spēj rotaļāties ar dažādiem valodas reģistriem, ne mirkli nenododot savu – izsmalcinātā vārdu meistara – klātbūtni un neradot samākslotības vai sakonstruētības iespaidu. Autors vada lasītāju cauri bagātīgai portretu galerijai, – reizēm tajos saskatāms izmisums, reizēm ironija, un reizēm tie šķiet groteski, taču tie visi ir izdevušies pāsteidzoši trāpīgi un patiesīgi.
Sandro Veronēzi. "XY"
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds. 2012.
"Pēc romāna XY izlasīšanas paliek grūti formulējama sajūta – tajā kaut kas ir, bet kas ir tas, kas tur ir?" (G. Berelis, Diena, 10.01.2013.)
Par grāmatu lasiet ŠEIT.
Umberto Eko. "Prāgas kapsēta"
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds. 2011.
Romāna sižeta pamatā ir vēsturiski notikumi, ko autors skatījis caur
sazvērestību teoriju un slepenu organizāciju darbības prizmu. Vienīgais
patiešām izdomātais tēls ir galvenais varonis - šo trūkumu Eko
kompensējis, piešķirot šim blēdim un mahinatoram tādu iezīmi kā
personības dubultošanas.
"Umberto Eko izsmej, rekonstruē, izklaidē un atmasko." (Osvalds Zebris, Diena, 07.02.2012.)
Recenziju lasiet ŠEIT.
Roberto Saviano. "Gomora"
No itāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš. Jumava. 2010.
Skarbs un atklāts vēstījums par Itālijas noziedzīgo, mafijas tipa organizāciju komora. Ja domā, ka rakstnieka profesija ir droša, padomā vēlreiz – tā varētu
teikt par Roberto Saviano sensacionālo darbu “Gomora”, kas vēsta par
itāliešu mafijas aizkulisēm.
Imanta Liepiņa recenziju lasiet ŠEIT.
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Atēna. 2010.
"Smeldzīgs stāsts par mīlestību un vientulību, par katra indivīda vietu
šajā pasaulē, un ir jābūt kaut kam īpašam, visbiežāk, gluži netveramam,
kas šādu grāmatu izceļ priekšplānā, un tu, lasītājs, to tūlīt uztver kā
stāstu par sevi. Paolo Džordāno izcilās manipulācijas cilvēka pašizziņas
laukā ir ekvivalenti interpretētas latviešu valodā." (Edvīns Raups)
Paolo Džordāno, dzimis 1982. gadā, romāna sarakstīšanas brīdī ir teorētiskās fizikas doktorants Turīnas universitātē. Par šo pirmo romānu 2008. gadā saņēmis nozīmīgāko Itālijas literāro prēmiju — Premio Strega un kļuvis par visu laiku jaunāko šīs balvas ieguvēju. Pirmskaitļu romāns saņem arī balvu Premio Campiello Opera Prima, ko piešķir gada izcilākajam debijas romānam.
No itāļu valodas tulkojis Andrejs Spekke. Jumava. 2007.
Romāns “Gepards” stāsta par kādreiz dižu dzimtu gadsimtu
mijā, kad sensenās vērtības tiek strauji nomainītas pret citām un pa varas
gaiteņiem soļo jauni ļaudis. Reizē tas ir stāsts par sicīliešiem — mazu, lepnu
tautu, kas daudzus gadsimtus pavadījusi citu tautu ēnā. Lielus panākumus arī
guvusi šī romāna ekranizētā versija. Kinorežisora Lukīno Viskonti 1963. gadā
uzņemtā filma ar tādu pašu nosaukumu “Gepards”, ieguvusi “Zelta palmas zaru”
prestižajā Kannu kinofestivālā.
Interesanti, ka romāna autors ir senas Sicīliešu aristokrātu dzimtas pārstāvis,
kurš vairākus sava mūža gadus pavadījis Latvijā, gleznainajā Stāmerienas muižā,
jo 1932. gadā apprecēja tās īpašnieci baronesi fon Volfu. Latvijā pavadītais laiks rakstnieku iedvesmojis, tāpēc arī
iecere par romānu “Gepards” un tā vairākām epizodēm autoram radusies, dzīvojot
tieši Latvijā.
Vairāk par rakstnieka uzturēšanos Stāmerienā lasiet ŠEIT.
Ojārs Spārītis. "Rīga - Florence. Kultūras paralēles"
Jumava. 2004.
Mākslas vēstures doktors Ojārs Spārītis ar dziļām simpātijām un
individuāli vērstu skatījumu ir tuvojies Florences un Rīgas kultūras
savdabībai, sajūsminājies par Toskānas provinces galvaspilsētas
arhitektūras un mākslas pārpilnību, kā arī mēģinājis izprast abas
pilsētas vienojošās konkrētās laikmetu un notikumu vēsturiskā nozīmīguma
izjūtas, kā arī pilsoniskās domāšanas un skaistuma ideālu paralēles.
Maurizio Lo Re. "Filipo Pauluči. Itālis, kas valdīja Rīgā"
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jumava. 2007.
"Filipo Pauluči (1779-1849) vārdam es uzdūros pirms dažiem gadiem, kad
biju Itālijas vēstnieks Rīgā. Šim ievērojamam cilvēkam, kas daudzējādā
ziņā atgādina romānu varoni, bijusi liela nozīme Latvijas vēsturē. Ar
savu darbību viņš netieši veicinājis arī latviešu nacionālo atmodu, taču
viņa vārds bija aizmirsts. Latvija ir nobriedusi, lai skaidru skatienu
izvērtētu vēsturi, piešķirot patieso vērtību nacionālās identitātes
saknēm, kā arī personībām, kas latviešu tautai palīdzējušas iemantot
pašapziņu." (Autors)
Valerio Perna. "Itālija un Latvija: diplomātisko
attiecību vēsture"
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jumava. 2002.
Grāmatā, balstoties gan
uz Latvijas, gan Itālijas arhīvu materiāliem, autors dokumentos izseko
abu valstu diplomātiskajām attiecībām no to pirmsākumiem 1921. gadā.
Itālijas un Latvijas diplomātiskās attiecības tika pārtrauktas brīdī,
kad Padomju Savienība okupēja Baltijas republikas, bet atsākās 1991.
gadā pēc Latvijas neatkarības “de facto” atjaunošanas.
Grāmatas autors Valerio Perna – vidusaustrumeiropas valstu
vēstures speciālists ir grāmatu “Polijas vēsture starpkaru laikaposmā”
un “Galeaco Čāno. Operācija “Polija”” autors, darbojies specializētos
žurnālos, publicējis pētījumus par Polijas, Krievijas un Baltijas valstu
vēsturi un papildinājis zināšanas Prāgas, Varšavas, Ļubļanas un
Latvijas universitātē.
Par grāmatu lasiet ŠEIT.
Maurizio Lo Re. "Itālijas kultūra Latvijas vēsturē"
Kaut arī Itāliju un Latviju šķir liels attālums, itāļu kultūra guvusi
iemiesojumu dažādās Latvijas kultūras dzīves jomās. Tas īpaši vērojams
tādās arhitektūras pērlēs kā Rundāles un Jelgavas pils, Niklāva
Strunkes, Eduarda Kalniņa, Ludolfa Liberta gleznās un Jāņa Raiņa
sacerējumos.
Šajā publikācijā ietverta Maurīcio Lo Re (Itāļu vēstnieks Rīgā, laikā
no 2000. līdz 2004. gadam) lekcija, kas tika nolasīta Reiterna namā
2002. gada 18. oktobrī un vēlāk tika papildināta ar piezīmēm, nobeiguma
rindkopu un dažiem Raiņa dzejoļiem.
Lejuplādēt pētījumu ŠEIT.
Italia - Журнал об Италии и итальянцах
Varbūt esi kādreiz manījis Centrālās dzelzceļa stacijas
kioskos žurnālus par nocenotām cenām? Ja gadās tādam kioskam iet garām,
painteresējies, vai piedāvājumā nav ITALIA - žurnāls krievu valodā par Itāliju
un itāliešiem!
Cena ir ļoti demokrātiska, jo pārdošanā tiek piedāvāti
iepriekšējā perioda numuri, taču Itālijas tēma paliek mūžam aktuāla!
Vairāk par žurnāla izdevniecību ŠEIT.
Imants Ziedonis "Krāsainās pasakas" itāļu valodā
Pirmais Imanta Ziedoņa „Krāsainas pasakas” izdevums itāliešu un
latviešu valodā, kuru laidusi klajā Itālijas izdevniecība „Damocle Edizioni”
Paolo Pantaleo tulkojumā. Tulkojums veikts no oriģinālvalodas. Tulkotāja
interešu lokā ilggadēji ir gan latviešu literatūras klasika, gan laikmetīgā
literatūra, kuru tulkotājs uzskata par būtisku vērtību, lai tuvinātos Latvijas
kultūras izpratnei un garīgajam mantojumam. Ilustrācijas izdevumam veidojusi
māksliniece Margarita Fjodorova.
„Krāsainu pasaku” bilingvālā izdevuma tapšana ir nozīmīgs
ieguldījums Latvijas literatūras popularizēšanai ārvalstīs, jo dod iespēju
iepazīt Imanta Ziedoņa literāro devumu ne tikai citā valodā un kultūrtelpā, bet
arī palīdz iepazīt latviešu valodu un literatūru.
Grāmatu var iegādāties -
Grāmatnīcās Globuss:
- t/c "Galleria Riga", Dzirnavu ielā 67,
- Vaļņu ielā 26, Rīgā
- Rīgas ielā 22a, Daugavpilī.
SIA Latvijas Grāmata
- Elijas ielā 17 (2. stāvā), Rīgā
Grāmatnīcās "Jānis Roze":
- t/c/ "Alfa" Brīvības gatvē 372, Riga;
- t/c "Galerija Centrs" Audēju ielā 16, Riga;
- K. Barona ielā 5, Rīgā.
Džanni Rodari "Pasakas pa telefonu"
No itāļu valodas tulkojusi Astra Šmite. Zvaigzne ABC. 2007.
Vai tu esi lasījis grāmatu „Sīpoliņa piedzīvojumi”? Tās autors populārais itāliešu rakstnieks Džanni Rodari, kas ir pazīstams bērniem visā pasaulē. Viņa darbi ir tulkoti daudzās valodās un saņēmuši dažādas godalgas, to vidū 1970. gadā prestižo Andersena prēmiju, kas līdzinās Nobela prēmijai pieaugušo literatūrā. Dž. Rodari ir strādājis par skolotāju un rakstījis bērnu žurnālam, jo labi zināja bērnu intereses un sapņus. Pasakas pa telefonu savai meitiņai stāsta sinjors Bjanki, kurš darba dēļ bieži spiests vakaros būt ārpus mājām. Nepakļāvīgi tēli un negaidīti notikumi, gardi šokolādes ceļi un brīnišķīgas saldējuma pilis, neparasti skaitļi un absurdi jautājumi veido Džanni Rodari neizsmeļamās iztēles radīto pasaku pasauli.
Džanni Rodari "Fantāzijas gramatika"
Grāmata „Fantāzijas rokasgrāmata” ir saruna ar pieaugušajiem – bērnu vecākiem, bērnudārzu audzinātājiem, skolotājiem, rakstniekiem, režisoriem un citiem bērnu izglītotājiem – par bērna iztēles pasauli un iespējām to attīstīt, lai sabiedrībai izaugtu radoši cilvēki. No itāliešu valodas tulkojusi Astra Šmite. Māras Alševskas vāka dizains.