Sarunas

"Strādājot ar bērniem ir vajadzīga lielāka radošuma un enerģijas deva" - Intervija ar itāļu valodas pasniedzēju  - Diānu Jevdokimovu Pigni

Teksts -  Ieva Smiļģe

 


  Kad un kāpēc sāki apgūt itāļu valodu?

Itāļu valodu sāku apgūt jau 18 gados, daži ieteica mācīties spāņu valodu, jo tā ir daudz izplatītāka, bet man tieši patika itāļu valodas izruna. Vēlāk, kā tas parasti gadās, biju uz laiku šo nodarbi pametusi, jo valodas prasa darba, pacietības un laika ieguldījumu, bet mācoties universitātē, priekšroku tomēr devu svarīgākajiem priekšmetiem. Tad pēc 4 gadiem satiku savu mīļoto no Itālijas un sāku pamazām apgūt valodu. Pēc pāris gadiem aizbraucu uz Itāliju.

- Kas tev vislabāk patīk Itālijā un itāļu valodā?
 

Tā kā pati esmu diezgan emocionāls cilvēks, runāt itāļu valodā man sagādā prieku, jo manuprāt, tā ir ļoti bagāta ar intonācijām, akcentiem un žestiem, kas ļauj zināmā mērā atbrīvot savas jūtas. Ziemeļeiropā, tai skaitā Latvijā, cilvēki, salīdzinājumā ar Dienvideiropu, ir diezgan atturīgi un pašā valodā emocijas tiek apspiestas. Tāpēc itāļu valodā man runāt ir vieglāk. Pašā valstī patīk daba, Itāijā ir viss – gan kalni, kur slēpot, gan silta jūra, gan brīnišķīgi ezeri, kā arī patīk pozitīvi cilvēki, daudzveidīga un garda virtuve, īpaši mīlu iepirkties Milānā.


- Kas, tavuprāt, ir svarīgākais, lai apgūtu kādu svešvalodu? Ko, papildus nodarbībām, iesaki darīt studentiem, lai ātrāk un labāk valodu apgūtu?
 

Lai apgūtu jebkuru valodu, svarīga ir apņemšanās – papildus nodarbībām kursos ir jāpilda mājas darbi kuri palīdz nostipināt jauno materiālu, aktīvi jāiesaistās valodā – jālasa grāmatas, presi, jāskatās televīzija, jāklausās gan radio internetā, gan jādzied dziesmas, piemēram, vadot mašīnu. Daži atrod draugus internetā un čato ar viņiem. Galvenais – ceļojot noteiktā valstī, piemēram, Itālijā nekautrēties un mēģināt runāt itāļu valodā. Cilvēki jums palīdzēs izteikties pareizi, un jūs ātri iegaumēsiet pareizo izrunu.

- Tu tagad māci itāļu valodu bērniem. Kad un kāpēc izvēlējies kļūt par itāļu valodas pasniedzēju?
 

Uzskatu sevi par augstsirdīgu cilvēku, man patīk dalīties savās zināšanās un prasmēs ar cilvēkiem, un es mīlu bērnus. Runājot itāļu valodā, vēlējos to iemācīt citiem, bet tā kā man pašai ir bērns, ļoti sagribējās pastrādāt ar bērniem.

- Kāpēc, tavuprāt, ir svarīgi apgūt svešvalodu jau agrā vecumā? Kāpēc būtu jāmācās tieši itāļu valoda?
 

Pasaule kļūst arvien daudzveidīgāka un daudzvalodu, arvien vairāk bērnu nonāk vidē, kur tiek izmantotas vairākas valodas, tāpēc, lai varētu konkurēt darba tirgū pieaugušajā dzīvē, ir svarīgi sākt mācīties valodas jau agrīnā bērnībā. Spēja mācīties vairākas dzimtās valodas vienlaicīgi parasti saglabājas līdz 7-8 gadiem, tāpēc ir svarīgi šo momentu neizlaist. Tāpat, bilingvāliem bērniem spēja mācīties arī citas valodas ir daudz attīstītāka nekā pārējiem. Itāļu valoda nav viena no pieprasītākajām valodām, taču, ja jūsu ģimene ir saistīta ar Itāliju, vai bērnam jau ir novērojamas dotības mākslā, ieteiktu apsvērt iespēju mācīties tieši itāļu valodu. Bez tam, tā kā tā nāk no latīņu valodas, būs vieglāk mācīties arī citas valodas, jo daudzi vārdi ir līdzīgi.





- Kāda ir atšķirība starp itāļu valodas pasniegšanu bērniem un pieaugušajiem?  Ar kādām metodēm vislabāk veicināt bērnu interesi par itāļu valodu un itāļu valodas veiksmīgu apguvi?
 

No manas pieredzes varu teikt, ka vislabākos rezultātus valodas apgūšanā bieži var sasniegt, izmantojot aktivitātes, kas bērnus ieinteresēs - spēles, dziesmas, videomateriālus, dejas, zīmēšanu u.c.  Svarīgi ir arī daudzkārt atkārtot vienus un tos pašus vārdus. Kaut kādā ziņā, nodarbojoties ar bērniem ir vajadzīga lielākā radošuma un enerģijas deva, citādi viņi var viegli sākt garlaikoties. Bērniem ir vajadzīga savādāka pieeja. Pieaugušajiem, savukārt, patīk sistematizētā informācija, rakstīšana, dialogu klausīšanās, tāpat video materiālu skatīšanās un diskusijas par tiem.  



- Tava ģimene ir bilingvāla, vai ne? Vai tas sagādā kādas grūtības? Kādā valodā jūs ikdienā runājat?
 

Jā, mans vīrs ir itālis, ģimenē mēs runājam itāļu valodā. Bērns no 3 mēnešu vecuma līdz gadam dzirdēja arī latviešu valodu, pēc tam mums parādījās jaunā auklīte, kas runāja krieviski, un viņš iemācījās krievu valodu. Tā kā trīs gadu vecumā mans dēls aizgāja Starptautiskajā skolā, viņš iemācījās angļu valodu kā dzimto, un tagad viņš pamazām apgūst arī latviešu un franču valodu, līdz ar to, es varētu viņu nosaukt par multivalodu bērnu. Par grūtībām varu teikt to, ka katram tās ir savādākas. Mans bērns, piemēram, nevēlas runāt noteiktā valodā, ja viņš par to nejūtas drošs. Tāpēc, piemēram, pirmo gadu skolā viņš nerunāja vispār. Tagad, piemēram, viņš nerunā krieviski, jo uzskata, ka to viņš labi nepārzina, un es meģinu viņam izstāstīt, ka nerunājot, neiemācīsies, tāpēc jāmēģina runāt tā kā tu vari, un ar laiku viss izdosies.

- Novēlējums studentiem.
 

Esmu kādreiz izlasījusi, ka svešvalodu mācīšanās, nerunājot par atmiņas nemitīgo attīstīšanos, ievērojami samazina risku vesumdienās saslimt ar vecuma demenci, Alzheimera un citām slimībām. Bez tam, daudzu valodu prasmes atver tavu redzesloku – tā dod tev iespēju labāk iepazīt citas valstis, atrast interesantu darbu, un iepazīt cilvēkus visā pasaulē. Tāpēc, uz priekšu!
 






La cultura e' il nostro petrolio - Intervista a S.E.  Sebastiano Fulci, Ambasciatore d'Italia in Lettonia

“Kultūra ir mūsu degviela” - Intervija ar Itālijas vēstnieku Latvijā Sebastjāno Fulči

Teksts - Lilita Zelle, Ieva Smiļģe

Foto: Jurijs Dunajskis

- In Lettonia l’interesse per l’apprendimento della lingua italiana continua a crescere, ma nel frattempo ci sono tante persone che forse ancora esitano ad intraprendere questa avventura. Come si potrebbe motivare ed ispirare queste persone? Secondo Lei, è utile apprendere l’italiano? 
Latvijā interese par itāļu valodas apguvi turpina augt, taču tajā pašā laikā ir daudz cilvēku, kas nav pārliecināti par šī piedzīvojuma uzsākšanu. Kā būtu iespējams motivēt un iedvesmot šos cilvēkus? Jūsuprāt, itāļu valodas apgūšana ir lietderīga?

Sì, la risposta ovviamente è sì. È importante ed utile imparare l’italiano se si ha un interesse per l’Italia. Anche in altri paesi l’italiano è abbastanza diffuso, in particolare, in Argentina ci sono molte persone di origine italiana. Comunque e` una lingua apprezzata da chi ama l’opera, perché ovviamente le principali opere sono tutte quante in italiano. Ogni città italiana poi è un tesoro, non ci si dovrebbe limitare a Venezia, Firenze o Roma; no, bisognerebbe andare a visitare anche le citta` piu` piccole, ce ne sono tantissime, gli italiani non parlano molto bene le lingue straniere soprattutto nei piccoli centri quindi chiunque voglia avere un rapporto con l’Italia o con gli italiani ha interesse ad imparare la lingua. Anche per entrare in confidenza con gli italiani, per cercare di comprendere le loro ragioni, i loro problemi, per lavorare in Italia e` fondamentalmente conoscere l’italiano. Certo mi auspico che i giovani qui imparino l’italiano il più possibile. Se guardiamo i dati, si parla di un leggero incremento che non mi lascia molto ottimista. Purtroppo per ragioni finanziarie e` stato ridotto il numero dei lettori in Europa come e` accaduto all’Universita` della Lettonia con la lettrice Maria Rita Lupi; capisco che le risorse siano poche,ma non condivido sinceramente. Nonostante questa situazione io cerco di fare il possibile perche’  il mio compito è anche quello di promuovere la lingua italiana e confido negli italiani residenti in Lettonia affinche’ diventino ambasciatori della lingua e della cultura italiana e cerchino di essere entusiasti, un po’ come L’IITALII, nel cercare di promuovere questa bella lingua. 

Atbilde, protams, ir jā! Ir svarīgi un lietderīgi apgūt itāļu valodu, ja jums ir interese par Itāliju. Arī citās valstīs itāļu valoda ir diezgan izplatīta, īpaši Argentīnā ir daudz itāļu izcelsmes cilvēku. Bez tam itāļu valodu ir iecienījuši operas mīļotāji, jo nozīmīgākās operas ir itāļu valodā. Turklāt katra itāļu pilsēta ir īsts dārgums, nevajadzētu apstāties pie Venēcijas, Florences vai Romas, ir jādodas apmeklēt arī mazākas Itālijas pilsētas, tādu ir patiešām daudz. Itāļi pārāk labi nerunā svešvalodās, īpaši šajās mazākajās pilsētās, līdz ar to ikviens, kurš vēlas ciešu kontaktu ar Itāliju un itāļiem, ir ieinteresēts apgūt itāļu valodu. Lai satuvinātos ar itāļiem, lai saprastu viņu uzskatus, problēmas, lai spētu strādāt Itālijā, itāļu valodas zināšanas ir neaizstājamas! Es, protams, ceru, ka šejienes jaunieši apgūs itāļu valodu pēc iespējas vairāk. Skatoties statistikas datos [par itāļu valodas studentus skaitu Latvijā], var ieraudzīt nelielu pieaugumu, taču es to neuztveru optimistiski. Diemžēl finansiālu iemeslu dēļ Eiropā ir samazināts lektoru skaits, tieši tā notika Latvijas Universitātē ar lektori Mariju Ritu Lupi. Es saprotu, ka resursu ir maz, taču es neatbalstu šādu rīcību. Par spīti valdošajai situācijai, es cenšos darīt visu iespējamo, jo itāļu valodas apguves veicināšana ir viens no maniem pienākumiem. Es vēršos arī pie Latvijā dzīvojošajiem itāļiem, lai arī viņi kļūst par itāļu valodas un kultūras vēstnešiem un lai viņi mēģina mēģināt būt entuziastiski, tāpat kā L’ITALII, šīs skaistās valodas veicinātāji.

- Secondo Lei, ci sono dei settori lavorativi specifici nei quali la conoscenza della lingua italiana potrebbe servire o forse anche necessaria?

Vai, Jūsuprāt, ir noteiktas jomas, kurās itāļu valodas zināšanas būtu īpaši noderīgas vai pat nepieciešamas?

Certamente, io penso alla mia professione, quella del diplomatico. Mi sono accorto che c’era un interesse per esempio al Ministero degli Affari Esteri lettone per la lingua italiana per questo ho deciso di finanziare un corso di italiano per i diplomatici. Penso che per un diplomatico lettone sia utile conoscere la lingua italiana perche’ a Roma ci sono tre sedi possibili dove si può operare come diplomatico. Roma è interessante anche per motivi culturali e storici. Considerate anche che i diplomatici lettoni in tutte le organizzazioni internazionali siedono accanto all’Italia, hanno sempre un collega italiano a fianco, quindi può essere costruttivo per interagire conoscere la lingua del vicino. Poi ci sono altre professioni, parlavamo dell’Opera, senz’altro è un campo fondamentale. Ho notato che ci sono dei cantanti lettoni con una bellissima voce. Con un`adeguata conoscenza dell’italiano potrebbero notevolmente migliorare le loro qualita` canore. Vorrei anche dire che l’Italia è leader nella moda ed e` per questo motivo che ho deciso di partecipare per la prima volta con l’Ambasciata a Riga Fashion Week. Chi è interessato al mondo della moda, chi è interessato quindi ad andare a Milano a partecipare alle sfilate e chi e` interessato al design, deve sapere l’italiano; come anche per studiare al Politecnico di Milano, che secondo la statistica sarebbe la terza università nel settore del  design in Europa. Anche in altri settori è importante la conoscenza dell’italiano, per esempio, nel campo del turismo della cultura e della storia dell’arte poiche’ e` risaputo che l’80-90% del patrimonio mondiale, culturale si trova in Italia. Noi siamo un paese che è leader nell’ambito Unesco. Peccato, che gli italiani non abbiano capito che la cultura e` il nostro petrolio. Quindi – chiunque pensi in futuro, di interessarsi  a questo campo ha interesse a conoscere l’italiano. Inoltre essendo l’italiano prossimo al latino si puo` anche apprezzare meglio la storia dall’Impero Romano in poi. 

Protams, īpaši domājot par manu profesionālo jomu - diplomātiju. Es esmu pamanījis, ka, piemēram, Latvijas Ārlietu ministrijā bija radusies interese par itāļu valodas apguvi, šī iemesla dēļ es izlēmu finansēt itāļu valodas kursu diplomātiem. Es uzskatu, ka Latvijas diplomātiem itāļu valodas zināšanas ir noderīgas, jo Romā ir trīs dažādas iestādes, kur iespējams darboties diplomātiskajā jomā. Bez tam Roma arī vēsturiski un kulturāli ir ļoti interesanta. Jāpievērš uzmanība arī faktam, ka visās starptautiskajās organizācijās Latvijas diplomātu sēdvietas vienmēr ir blakus Itālijas diplomātiem, tātad viņiem vienmēr līdzās ir itāļu kolēģis, un var būt noderīgi zināt blakussēdētāja valodu, lai varētu ar viņu komunicēt. Taču ir arī citas nodarbes - jau pieminētā opera ir ārkārtīgi nozīmīgs sektors. Es esmu ievērojis, ka latviešu dziedātājiem ir ļoti skaistas balsis. Ar atbilstošām itāļu valodas zināšanām šie dziedātāji varētu ievērojami uzlabot savas dziedāšanas spējas. Vēlos arī piebilst, ka Itālija ir pasaules līderis modes sektorā, šī iemesla dēļ es izlēmu pirmo reizi kopā ar Vēstniecību piedalīties Rīgas modes nedēļā. Ja tu interesējies par modes pasauli, ja vēlies doties uz Milānu un piedalīties modes skatēs, ja interesējies par dizainu, ir jāzina itāļu valoda. [Tā ir arī nepieciešama], lai mācītos Milānas Politehniskajā institūtā, kas pēc statistikas datiem ir trešā labākā Eiropas universitāte dizaina jomā. Itāļu valodas zināšanas ir nepieciešamas arī citās jomās, piemēram, kultūras un mākslas vēstures tūrisma jomā, jo ir zināms, ka 80-90% no pasaules kulturālā mantojuma atrodas Itālijā. Mūsu valsts ir UNESCO līderis. Diemžēl paši itāļi nav sapratuši, ka tieši kultūra ir mūsu degviela. Tātad, ikvienam, kurš nākotnē plāno darboties šajā jomā, ir nepieciešamas itāļu valodas zināšanas. Bez tam, tā kā itāļu valoda ir ļoti tuva latīņu valodai, itāļu valodas zināšanas palīdz labāk apgūt un novērtēt vēsturi, sākot ar Romas Impēriju. 
 
- Come definirebbe la cooperazione tra la Lettonia e l’Italia? Si potrebbe considerarla riuscita? In quali ambiti la cooperazione bilaterale ha avuto maggiore successo? E in quali ambiti la cooperazione dovrebbe ancora essere avviata o sviluppata?

 Kā Jūs vērtējat Itālijas un Latvijas savstarpējo sadarbību? Vai, Jūsuprāt, tā ir uzskatāma par veiksmīgu? Un kādās jomās šī divpusējā sadarbība ir bijusi visveiksmīgākā? Un kurās jomās sadarbības iespējas vēl varētu attīstīt? 
 
Quando sono arrivato qua ho visto che i miei predecessori si dedicavano in una certa misura alla promozione culturale. C’era una lettrice, Maria Rita Lupi, che si dava da fare. La sua assenza si è fatta sentire. Sto cercando una continuita` con l`attivita` precedentemente svolta dalla Professoressa Lupi in tema di promozione culturale attraverso vari eventi. La promozione economica e la promozione culturale vanno di pari passo e sono attivita` fondamentali di un`ambasciata ed è per questo motivo che ho deciso di partecipare a Riga Food, a Riga Wine&Champagne, a Riga Fashion Week, adesso parteciperò a Balttour. Questi grandi eventi contribuiscono ad un ritorno di immagine del nostro paese. Mi piacerebbe inoltre che le iniziative si svolgessero anche fuori Riga. Ad esempio, ho organizzato uno spettacolo sulla musica barocca al quale ha partecipato anche la regista di un noto programma italiano “Alle falde del Kilimangiaro” che  parlerà della Lettonia al pubblico in Italia per far scoprire altri aspetti della Lettonia. Tempo fa ho visitato anche Daugavpils e sono andato anche a Stāmeriena recentemente dove c’e`  il castello in cui è vissuto Tomasi di Lampedusa, che è l’autore de ”Il Gattopardo”, uno dei più classici scrittori italiani. Considerando l’ottima posizione del castello si potrebbe pensare tramite l’aiuto dell’imprenditoria italiana di renderē la localita` piu` attrattiva.  A Daugavpils ho scoperto che sono stato il primo ambasciatore di andarci da dieci anni. Credo sia importante per un ambasciatore scoprire tutte le città, specialmente poi la seconda città della Lettonia, che è Daugavpils. Anche se si tratta di localita` piu` remote so che c’è qualcuno interessato ad imparare l’italiano, per questo si dovrebbe promuovere la lingua italiana anche in questi luoghi.

Kad es šeit ierados, konstatēju, ka mani priekšgājēji ir noteiktā mērā pievērsušies itāļu kultūras veicināšanai. Šeit bija lektore Marija Rita Lupi, kura ļoti daudz pie tā strādāja. Viņas trūkums ir jūtams. Es mēģinu turpināt pasniedzējas Lupi iesāktās aktivitātes kultūras veicināšanas jomā, piedaloties dažādos pasākumos. Ekonomiskā un kulturālā attīstība iet roku rokā, un šīs aktivitātes vēstniecībai ir ļoti nozīmīgas, tāpēc es izlēmu piedalīties “Riga Food”, “Riga Wine&Champagne” un Rīgas modes nedēļas pasākumos, tagad es arī piedalīšos “Balttour” [izstādē]. Šie lielie pasākumi ļauj radīt pozitīvu iespaidu par mūsu valsti. Būtu labi, ja dažādas iniciatīvas notiktu arī ārpus Rīgas. Piemēram, es organizēju izrādi par baroka mūziku, un tajā piedalījās arī slavenās itāļu [televīzijas] programmas “Alla falde del Kilimangiaro” režisore, kur stāstīs itāļu publikai par Latviju, tādejādi ļaujot atklāt kaut ko jaunu par Latviju. Pirms kādā laika es apmeklēju Daugavpili, un nesen es biju Stāmerienā, kur atrodas pils, kurā ir mitinājies romāna “Gepards” autors Tomazi di Lampedūza, viens no ievērojamākajiem itāļu rakstniekiem. Ņemot vērā pils lielisko atrašānās vietu, ar itāļu uzņēmumu palīdzību šo vietu varētu padarīt apmeklētājiem saistošāku. Es atklāju, ka pēdējo desmit gadu laikā es esmu pirmais vēstnieks, kas ir apmeklējis Daugavpili. Manuprāt, vēstniekam ir jāatklāj visas pilsētas, īpaši, ja runa ir par Daugavpili, Latvijas otru lielāko pilsētu. Lai gan tās ir attālās vietas, es zinu, ka arī tajās ir cilvēki, kas interesējas par itāļu valodas apguvi, tāpēc to vajadzētu veicināt arī šajās vietās.

- Da poco più di un anno, Lei è Ambasciatore d’Italia in Lettonia. Si ricorda le prime impressioni che ha avuto sul nostro paese? C’è stato qualcosa che L’ha sorpresa, o forse continua a sorprenderLa? Che cosa Le piace di più in Lettonia?
Jūs jau vairāk nekā gadu esat Itālijas vēstnieks Latvijā. Kādi bija Jūsu pirmie iespaidi par Latviju? Kas Jūs šeit pārsteidza un varbūt turpina pārsteigt? Kas Jums šeit patīk vislabāk?

Quando sono arrivato il clima non era dei migliori pioveva e faceva freddo, era ottobre però sono rimasto incantato dai lettoni e dalle loro qualità , dal canto, dal ballo, dai pittori,  ci sono fantastici pittori in Lettonia, ho acquistato qualche quadro lettone, perchè secondo me meritano, ma ho notato, che questi quadri nonostante siano  belli molti sono scuri quindi ho chiesto anche  a dei pittori: ”Ma come mai dipingete questi quadri cosi scuri, invece di fare qualcosa di luminoso necessario in questa stagione.” E mi hanno risposto: “Beh, noi dipingiamo d’inverno e d’inverno è tutto scuro, tutto grigio, quindi dipingiamo tutto grigio.” Ecco, questo è forse l’unico cambiamento che farei, cercherei  di illuminare un po` di più le giornate. Per il resto veramente i lettoni sono artisti talentuosi, hanno un temperamento artistico molto sviluppato e quindi secondo me devono puntare su questo. Anche a livello culinario, ci sono degli ottimi chef. Noto anche una realta` dinamica tra i giovani , ma troppi lasciano la Lettonia, ogni anno ci sono ca. 5000 persone che se ne vanno dalla Lettonia e questo è preoccupante perchè se oggi siamo solo due millioni di abitanti penso che nei prossimi anni saranno sempre di meno. Bisognerebbe fare uno sforzo per evitare che questo accada.

Kad es šeit ierados, klimats nebija pārāk patīkams: bija oktobris, lija lietus un bija auksti, taču mani apbūra latvieši un viņu spējas - dziesmas, dejas, mākslinieki. Latvijā ir fantastiski mākslinieki, es pat esmu iegādājies dažas latviešu gleznas, jo tās, manuprāt, ir tā vērtas. Taču es esmu ievērojis, ka šīs gleznas, lai gan ļoti skaistas, ir tumšas. Es pat esmu jautājis māksliniekiem: “Kāpēc gan jūs gleznojat šos darbus tik tumšus, kāpēc negleznojiet kaut ko gaišu, tieši tas šajā gadalaikā būtu nepieciešams?” Un viņi man atbild: “Nu, mēs gleznojam ziemā un ziemā viss ir tumšs, viss ir pelēks, tāpēc mēs visu gleznojam pelēku.” Lūk, šīs būtu vienīgās izmaiņas, ko es ierosinātu - padarīt dienas gaišākas! Bet visādi citādi latvieši patiešām ir talantīgi mākslinieki, viņu mākslinieciskais temperaments ir ļoti labi attīstīts, un, manuprāt, tieši tam vajag pievērst uzmanību. Arī kulinārijas jomā - Latvijā ir lieliski pavāri! Tāpat es esmu ievērojis, ka latviešu jaunatne ir ļoti dinamiska, bet pārāk daudzi pamet. Latviju. Katru gadu aptuveni 5000 cilvēku dodas prom no Latvijas, tas ir ļoti satraucošs rādītājs, jo te šobrīd ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, un es domāju, ka turpmākajos gados būs arvien mazāk. Ir jāpieliek lielas pūles, lai tas nenotiktu!


- Secondo Lei, che cosa unisce i nostri paesi: qualche somiglianza nell’ambito storico, culturale o sociale? Forse sono proprio le grandi differenze ad unirci? 

Kas, Jūsuprāt, ir tas, kas vieno Latviju un Itāliju - vēsture, kultūra, mentalitāte? Vai varbūt tieši lielās atšķirības ir tās, kas mūs vieno?  
L’unione tra i nostri paesi da un lato penso che dipenda dall’amore che hanno reciprocamente i lettoni per l’Italia e gli italiani per la Lettonia; non solo amore ma anche interessi, collaborazioni ci sono ma potrebbero essere maggiori. Qualche anno fa, infatti, c’erano dei gemellaggi fra le città ma  questi adesso purtroppo non funzionano molto bene, e’  necessario che i vari comuni, sia italiani che lettoni, facciano qualcosa. Cercare di rinnovare, di ravvivare questi gemellaggi. Io credo molto nei gemellaggi come strumento per avviccinare i cittadini di vari paesi. L’ Italia è un paese che racchiude grandi differenze tra nord e sud, credo che gli italiani del Nord siano più vicini ai lettoni come temperamento, come modo di essere. Un altro punto in comune tra i nostri Paesi e’ l’ attaccamento alla propria lingua e questo non sempre facilita i contatti e credo che bisognerebbe fare uno sforzo reciproco per cercare di comunicare di più, ma detto questo spero che quello che sto facendo possa servire ad avviare questo interscambio. Anche le attivita’ del L’ITALII sono importanti, la scuola di lingua e cultura italiana, l’organizzazione di piccoli eventi, è tutto fondamentale per avvicinare la gente. Io cerco con fatica di spingere gli italiani che vivono qua ad essere un po’ più ambasciatori della propria cultura e di creare legami più intensi tra lettoni ed italiani. 
Vienotība starp abām mūsu valstīm, manuprāt, ir atkarīga no abpusējās mīlestības, ko latvieši jūt pret Itāliju un itāļi - pret Latviju, taču ne tikai no tās - ir arī savstarpēja interese par sadarbību, taču tā varētu vēl lielāka. Pirms dažiem gadiem tika veidotas sadraudzības pilsētas, taču tās tagad diemžēl pārāk labi nestrādā, tāpēc Latvijas un Itālijas pašvaldībām būtu kaut kas jādara lietas labā. Jāmēģina atjaunot, atdzīvināt šīs sadraudzības. Manuprāt, sadraudzības pilsētu izveide ir labs veids, kā satuvināt dažādu valstu iedzīvotājus. Turklāt Itālijā valda lielas atšķirības starp Ziemeļitāliju un Dienviditāliju; man liekas, ka Ziemeļitālijas iedzīvotāji temperamenta un dzīvesveida ziņā vairāk līdzinās latviešiem. Vēl viena lieta, kas vieno mūsu valstis, ir pieķeršanās savai valodai, tas gan ne vienmēr atvieglo saziņu, tāpēc, manuprāt, būtu vajadzīga abpusēja piepūle, lai mēģinātu vairāk komunicēt. Katrā ziņā es ceru, ka tas, ko es daru, var palīdzēt uzsākt šo savstarpējo apmaiņu. Arī L’ITALII darbošanās ir ļoti svarīga - itāļu valodas un kultūras skola, dažādu nelielu pasākumu organizēšana, tas viss ir nepieciešams, lai cilvēkus satuvinātu. Es ar pūlēm cenšos mudināt šeit dzīvojošos itāļus kļūt savas kultūras vēstnešiem un radīt ciešākas saites starp latviešiem un itāļiem.

- È già quasi dicembre e il Natale si sta avvicinando. Che cosa Lei vorrebbe augurare agli appassionati della lingua e della cultura italiana in questo periodo festivo? Tuvojas Ziemassvētku laiks. Kāds būtu Jūsu novēlējums itāļu valodas un kultūras studentiem šajā svētku laikā?
 
Intanto un invito che faccio a tutti gli studenti di italiano è di concentrarsi sull’apprendimento dell'italiano. Approffittare di questo periodo festivo, di tranquillità per studiare. Questo è come io utilizzerei le vacanze natalizie, se fossi uno studente d’italiano. E poi proverei a scoprire le tradizioni del Natale in Italia, ad esempio non tutti sanno che l’Epifania è una nostra tradizione popolare  ed è esclusivamente italiana. Ricorre il 6 gennaio, ai bimbi che si sono comportati bene la ‘’Befana’’ porta in dono una calza piena di caramelle, per coloro che si sono comportati male il carbone [di zucchero!]. Potrebbe essere simpatico iniziare a celebrarla e condividerla anche qui in Lettonia. Chissà qualche lettone potrebbe anche condividerla e i bambini sarebbero più fortunati, non riceverebbero solo i regali di Babbo Natale ma anche i regali dalla Befana come i bambini italiani. Quindi invito tutti a condividere questa tradizione!  In generale quello che auguro agli appassionati dell’italiano è che possano fare progressi nell’apprendimento della lingua e che questo possa suscitare anche un interesse per la cultura e la lingua italiana in generale. L’ambasciata, inoltre, resta a disposizione per qualunque suggerimento, sono sempre pronto ad accoglierli. 
Vispirms aicinu visus itāļu valodas studentus pievērsties itāļu valodas apguvei. Izmantojiet šo svētku laika mieru, lai mācītos. Ja es būtu itāļu valodas students, tieši tā pavadītu brīvdienas! Un mēģinātu atklāt itāļu Ziemassvētku tradīcijas, piemēram, ne visi zina, ka Epifānija ir tautas tradīcija, kas sastopama tikai Itālijā. Tā tiek svinēta 6.janvārī: bērniem, kas labi uzvedušies, Ragana (la Befana) atnes ar konfektēm pilnu zeķi, bet bērniem, kas slikti uzvedušies, tiek atnestas ogles (no cukura!). Būtu jauki uzsākt šādas tradīcijas svinēšanu arī šeit, Latvijā. Varbūt kādam latvietiem tā varētu patikt, un bērni būtu vēl priecīgāki, jo saņemtu dāvanas ne tikai no Ziemassvētku vecīša, bet arī no Raganas, tāpat kā itāļu bērni. Tātad aicinu visus uzsākt šo tradīciju! 

 

 

Kā svin Lieldienas itāļi?

 

Jautājumus sagatavoja: Anna Čonka un Egita Trokša

 

 

Lieldienas ir svētki, kuri kādam var nozīmēt pavasara atnākšanu, citam kārtīgu ēšanu, bet kurus gan Latvijā, gan Itālijā ir ierasts svinēt kopā ar ģimeni. Tomēr starp šīm divām kultūrām ir daudz atšķirību, par kurām var pastāstīt Latvijā dzīvojošie itāļi – Ilaria Arghenini un Nicola Corcelli, kas šos svētkus ir redzējuši no abiem skatu punktiem...
 

- Come la Sua famiglia festeggia la Pasqua in Italia? Che tradizioni di particolare avete?
- Quale tradizioni Lei sono piaciute o non sono piaciute di più da bambina/bambino?
- Come Lei percepisce le tradizioni di festeggiare Pasqua in Lettonia? C'è qualcosa che Lei piace di particolare?


Nicola:

Io vengo dal sud Italia, e nel sud è molto più forte il sentimento religioso, la Pasqua ha due fasi, diciamo ha momenti tristi e momenti felici. La prima ricorrenza è la domenica delle palme dove noi portavamo i rametti di ulivo in chiesa per la benedizione e poi li portavamo a parenti ed amici in segno di pace, la domenica delle palme apre la settimana santa dove i primi tre giorni non hanno un grande significato per me, anche perché fino a mercoledì si va a scuola, le vacanze scolastiche per Pasqua sono da giovedì al mercoledì, quindi il giovedì Santo è il primo giorno senza scuola e mi piaceva molto perché si andava in Chiesa per la messa (è una messa particolare!) e dopo c'è una passeggiata silenziosa per le strade di tutta la città per far visita ad altre chiese, "Facciamo i sepolcri" si diceva e si visitava un numero dispari di chiese, solitamente 5 o 7, il giorno dopo è il venerdì Santo dove per il centro della città c'è la rappresentazione della via Crucis ed è un evento molto importante che occupa tutto il centro città e partecipano tutti i cittadini, il Sabato passa un po' tranquillo aspettando la sera per la messa che ci porterà al giorno di Pasqua vero e proprio, infatti a mezzanotte precisa tutte le campane di tutte le chiese suonano e quel suono porta alla parte più gioiosa della festa, baci ed abbracci per gli auguri, cappuccino e cornetto dopo la messa notturna e poi a dormire la mattina di Pasqua comincia presto, tutti a preparare il pranzo dove di solito si mangia Agnello con le verdure ed Agnello arrosto (poveri Agnellini!) il pranzo di Pasqua è preceduto da una sorta di aperitivo che si chiama in dialetto "u Beneditt" (il benedetto) ed è rappresentato da un piatto con una fetta di mozzarella, una di uovo, una di salame, una di arancia ed una di limone! buonissimo, alla fine del pranzo c'è l'immancabile uovo di Pasqua, un enorme uovo kinder con la sorpresina dentro, mi piaceva moltissimo! La sera di Pasqua la si passa al cinema! Il giorno dopo c'è l'immancabile gita di Pasquetta, è praticamente il primo giorno dell'anno dove tutti vanno al mare a fare una passeggiata... si ritorna la sera a casa un po' stanchi!

In Lettonia mi mancano molte cose, dalle tradizioni cattoliche che qui sono decisamente poco evidenti ai cibi, soffro un po' per via della temperatura poiché per me la Pasqua è anche il primo tepore ed il sole sulla pelle (siamo in primavera dopotutto!), alla fine cerco sempre di ricreare un clima italiano anche qui in Lettonia per quanto mi è possibile. Facendo coincidere le mie tradizioni con quelle della mia compagna, tipo Lunedì andremo al mare ma al mare cercheremo di trovare un'altalena...


Ilaria:
La mia famiglia festeggia con un bel pranzo tutti insieme e una giornata passata con i propri familiari.
Da bambina amavo la tradizione dell' uovo di Pasqua, cioe' un uovo di cioccolaro da scartare la Domenica di Pasqua. Era un giorno speciale e sia io che i miei fratelli aspettavamo con ansia di poterlo mangiare e speravamo di trovarci una bella sorpresa!
La tradizione lettone e' sicuramente diversa pero' mi piace perche', come in Italia, e' legato alla primavera e all'arrivo di una stagione piena di vita.




Tulkotājam, tāpat kā aktierim, ir jāspēj nospēlēt sava loma

Teksts - Anna Čonka, Egita Trokša

Foto: Anna Trudoļubova


Ar tulkotāju Daci Meieri tiekamies pašā nedēļas vidū. Kā noskaidrojas, viņa ļoti mīl Itāliju un tās literatūru, un smejoties iesaka ikvienu, kurš grasās turp doties, laikus brīdināt par nopietnām sekām – gribēsies tur atgriezties vēl un vēl...
Saruna rit raiti, tulkotājai vienmēr ir, ko teikt, kāda grāmata, ko parādīt vai ieteikt. Viņa pa vienai tās ņem ārā no plaukta un sniedz mums. Šķiet neticami, ka viņa tās visas tik labi pārzina, katrai no tām ir kāda īpaša odziņa, kādēļ to būtu vērts izlasīt. Laiks skrien nemanot, un intervijas beigās esam praktiski iekrautas grāmatu kaudzēs, ko pēc Daces dedzīgajiem stāstiem tā vien gribas izlasīt.

- Kā sākās jūsu aizraušanās ar valodām?

Droši vien pusaudžu gados, varbūt pat agrāk. Pirmkārt, es kā godīgs padomju bērns biju savā ziņā divvalodīgs. Krievu valoda man jau kopš bērnības bija laba, jo interesantā televīzijas daļa bija krieviski, to apguvu gluži dabiski. Skolā bija vācu valoda, un diezgan ātri man likās, ka valodas mācīties ir interesanti. Mēģināju lasīt vāciski, taču tajos laikos nebija daudz iespēju piekļūt žurnāliem, avīzēm, grāmatām, filmām citās valodās vai tikt pie izdevības parunāties svešvalodās. Vēlāk vidusskolā mums bija tā sauktā humanitārā klase, parādījās iespēja mācīties franču valodu. Atmodas laikos pinos ar folkloristiem, bet folkloristu labais tonis bija vismaz nedaudz mācēt lietuviešu valodu, lai varētu brāļoties ar brāļiem. Pamazām sāku leitiski mācīties pati, un arī skolā noorganizējām lietuviešu valodas fakultatīvu. Tajos laikos daudz braukāja apkārt ar stopiem, galvenokārt pa Lietuvu, un stopējoties ir jāmāk vienoties par ceļamērķi, kaut drusku aprunāties ar šoferīšiem, meklēt naktsmājas un tamlīdzīgi. Un tā leišu valoda man kļuva arvien mīļāka. Vienu laiku domāju, ka pēc videnes gribu stāties vācu filologos, bet nobijos, iestājos latviešu filologos. Jūs zināt, cik drūma un pelēka ir Filoloģijas fakultāte (mūsdienās LU Humanitāro zinātņu fakultāte), tas bija kāds deviņdesmit pirmais gads, un ticiet man, tolaik tā māja bija daudz pelēkāka un drūmāka. Bet pirmajā studiju gadā es piedzīvoju ko līdzīgu atklāsmei: biju aizklīdusi uz Viļņu un ieraudzīju seno Viļņas Universitāti. Tur divām laimīgajām – vēstures un filoloģijas – fakultātēm pa abām kopā ir trīspadsmit pagalmiņi, kuros brīnišķīgi var lasīt dzeju vai dzert alu pēc izvēles. Man bija skaidrs, ka gribu mācīties tur, nevis Rīgas filfakā. Tai pašā rudenī vēlreiz aizstopēju uz Viļņu, aizgāju pie dekāna un lauzītā lietuviešu valodā teicu, ka gribu studēt pie viņa. Laimīgā kārtā viņam bija labas attiecības ar mūsu fakultātes dekānu, un no otrā kursa es varēju mācīties Viļņā. Bet tas nozīmēja visas lekcijas uzreiz leitiski, taču es neko nemācēju. (Smejas.) Pirmos trīs mēnešus tas nozīmēja drausmīgas galvassāpes – tā, ka fiziski sāp galva no saspringuma, no tā, ka viss apkārt ir leitiski, visas lekcijas, visas sarunas, viss. Un tad notika klikš, un izrādījās, ka es visu saprotu. Tā noteikti ir labākā metode, kā mācīties valodas: to varētu saukt par totālo iegremdēšanos. Viļņā uzreiz vajadzēja izvēlēties vēl vienu svešvalodu (pirmā man bija vācu), tātad valodā, kuru nesaprotu – leitiski – jāmācās vēl viena valoda. Man bija biedrene no Igaunijas, kura arī bija panikā. Tad viņa teica: “Es esmu mācījusies esperanto, tur viss beidzas ar o, ejam uz itāļu valodu, tas būs vieglākais variants, tur arī viss beidzās ar o.” Un tā mēs esam sasniegušas vēsturisko brīdi, kad sākas manas attiecības ar itāļu valodu. (Smejas.) Tātad atšķirībā no daudziem, kas pie itāļu valodas ir nonākuši, klusībā dvesdami: “Ak, Itālija!”, “Es mīlu Itāliju,” “Es ģībstu, kā gribu runāt itāliski,” man tādas stadijas savu mūžu nav bijis. Pirmais gads bija murgains, jo itāļu valodu mums mācīja pēc viduslaiku metodēm, proti, nemitīgi rakstiski tulkojot šurpu turpu, bet, ja es nesaprotu teikumu leitiski, kā tad es viņu varu iztulkot itāliski? Pēc šādas gadu ilgas itāļu valodas mācīšanās es tā arī nebiju spējīga itāliski pateikt kā mani sauc, kad beidzot radās vajadzība likt itāļu valodu lietā. Tad, par laimi, mums parādījās pasniedzēji no Itālijas, un viss mainījās. Turklāt leišu mēli es jau biju apguvusi gana labi, tas vairs nešķita tik interesanti, un es pamazām arvien vairāk aizrāvos ar visu itālisko.

- Kā izpaužas tulkotāja individuālā personība un tulkotāja rokraksts?

Vispār jau tulkotāji ir pelēkie kardināli, kas slēpjas aiz autoru vārdiem, un īstenībā visa ārzemju literatūra, ko lasām, ir tulkotāju radīti teksti. Nav tā, ka tulkotājs gribētu uzspiest savu valodu, stilu vai rokrakstu, to nemaz nedrīkst darīt. Mēs visi cenšamies izdomāt, kā autors būtu rakstījis, ja būtu rakstījis latviski. Savā ziņā mēs kā aktieri cenšamies pārradīt, izspēlēt katra autora lomu. Bet, tāpat kā vienu un to pašu lomu dažādi aktieri nospēlē dažādi, tā arī dažādi tulkotāji vienu un to pašu tekstu iztulkotu pilnīgi atšķirīgi. Tulkotāja personīgais rokraksts izpaužas gribot negribot. Mēs, protams, cenšamies mazināt personīgo iespaidu, bet tā ir nenovēršama blakne.

- Kā palikt uzticīgam oriģinālajam tekstam un radīt kaut ko jaunu?

Tur notiek dīvaina saplūsme, kas zināmā mērā notiek nevis prāta, bet dziļāku apziņas slāņu līmenī. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, piemēram, dokumentus var tulkot ar visādiem tradosiem (aut. Automātiskas tulkošanas datu bāze) un tamlīdzīgi, bet literatūru nekādā gadījumā nedrīkst tulkot ar šādiem mehāniskiem palīglīdzekļiem. Manuprāt, ļoti svarīgs ir laiks, kamēr notiek saslēgšanās ar tulkojamo tekstu. No vienas puses, jāsaprot viss tulkojamās grāmatas konteksts, jāsameklē attiecīgā leksika (piemēram, šobrīd tulkoju lubenīti par parfimēriem un attiecīgi lasu visu iespējamo par smaržām un parfimērijā izmantojamiem augiem, vienkārši lai saprastu, kā cilvēki par to runā). Bet vēl svarīgāk ir sajust teksta noskaņu un stilu. Un, darbu lēnām pārrakstot (sevišķi, ja tā ir nopietnā literatūra), lēnām notiek savāda saslēgšanās, un kādā brīdī atskan klikš, un pareizais ritms un pareizā valoda šķietami paši no sevis ir atradušies. Jo tas jau nenotiek pats no sevis, tas ir daudzu, kopā ar tekstu pavadītu stundu rezultāts. Mašīna to nevar izdarīt. Ir vajadzīga divu cilvēku – autora un tulkotāja – saskarsme, bet bez šīs divu cilvēku saskarsmes tekstā nav dzīvības, tam pietrūkst kaut kā ļoti būtiska. Es nezinu, kā tie procesi notiek, varbūt zinātnieki tos pēta... Tulkošanā ir visādas teorijas, katrā ziņā es skaidri zinu, ka absolūti nepieciešams ir tulkotāja un teksta lēnās saplūšanas laiks.

- Par laiku runājot, vai ir konkrēts laiks darbu tulkošanai? Un vai to nosaka izdevniecība vai pats tulkotājs?

Izdevējs parasti pasaka, kurā brīdī darbam vajadzetu būt gatavam un tiek atrasts abām pusēm pieņemams termiņš, kas tiek ierakstīts līgumā. Bet, cik man zināms, aptuveni 90% tulkotāju šausmīgi kavē termiņus. Es arī! Tulkotāja darba lielākā nelaime ir tā, ka pašam ir jābūt arī vagaram. Bet dzīvē ir arī citas interesantas lietas, ne tikai darbs... (smejas). Daži izdevēji līgumā paredz soda naudas un visādas sankcijas. Bet tik un tā ir arī ļoti labi tulkotāji, kas mēdz kavēt ne tikai mēnesi vai divus, bet arī gadu un pusotru. Reizēm gadās pat, ka izdevēji zaudē pacietību un sameklē citu tulkotāju, bet sevišķi ļaunprātīgam kavētājam darbu atņem. Bet vispār visa pamatā ir pašpiespiešanās: ir termiņš, un ir jānodod. Un galu galā, cik tu iztulko, tik tev ir naudas. Jauniem literatūras tulkotājiem es varu ieteikt kā pamatprofesiju sākumā atrast vēl citu darbu ar noteiktu un regulāru algu, bet grāmatas tulkot paralēli, jo vismaz sākumā no literatūras vien noteikti nevar izdzīvot. Turklāt visa honorāru būšana ir ļoti neprognozējama, jo izdevēji ir dažādi: ir tādi, kuri godīgi ievēro visu, kas līgumā sarunāts, tu nodod tekstu, un tev pēc pāris nedēļām kontā ieripo nauda, bet ir arī tādi, kuriem jāzvana un jāatgādina, un reizēm kā ubagam jālūdzas tas, kas tev pienākas. Diemžēl arī šī otrā paveida izdevēju mums Latvijā netrūkst. Tāpēc nabaga tulkotājs bieži vien nezina, kad tiks pie naudas. Šausmīgs darbs vienvārdsakot... (Smejas.)

- Paldies par uzmundrinājumu...

Nu, es esmu reāliste, bet vispār vajag vēl cilvēkus, kas tulkotu grāmatas, tas nu ir fakts.

- Kāds ir jūsu mīļākais žanrs tulkošanā?

Tulkošanā vai kā lasītājai?

- Sāksim droši vien ar tulkošanu, bet pēc tam arī kā lasītājai.

Es galvenokārt esmu daiļliteratūras tulkotāja. Savulaik esmu tulkojusi arī lietišķos papīrus, bet ar tiem man nav bijis vajadzīgās gandarījuma sajūtas. Turpretī, kad iztulkoju grāmatu, man ir sajūta, lai arī varbūt maldinoša, ka esmu izdarījusi tik labi, cik vien varēju, un citam varbūt tik labi nesanāktu vai katrā ziņā sanāktu pavisam citādi. Un man patīk tulkot daiļliteratūru, nevis zinātniski tehnisko literatūru, filozofus vai politiķus. Man patīk pārrakstīt romāniņus, sevišķi, ja tie ir labi un gudri romāniņi. (Smejas.) Man nav mīļāko žanru, toties ir mīļākie autori. Šobrīd man ir vairāki mīluļi. Pirmais noteikti ir spānis Havjers Mariass. (Pieceļas un atkal velk no plaukta ārā grāmatas...) Re, viņa romāns Tik balta sirds. Rekomendēju! Viņam latviski tūlīt iznāks vēl viens gabals – Iemīlēšanās. Otrs mans mīlulis ir Sandro Veronēzi. 

- Itālis...

Itālis, jā. Varētu teikt, ka man katrā valodā ir pa mīlulim. Un trešā mana dižmīlule ir lietuviete Kristina Sabaļauskaite. Vienkārši šie trīs ir autori, kurus man ir bijis visgrūtāk tulkot, viņiem ir neprātīgi sarežģīti teksti, un katram piemīt pavisam citāda sarežģītība. Un tās tulkošanas mokas ir saldas. Šausmīgi interesanti ar viņiem strādāt. Man patīk autori, kas rūpīgi savu tekstu nostrādā. Tas nemaz nav tipiski, ir ļoti daudz paviršu autoru. Skumji, kad lasi un redzi, ka pietrūcis gan autora paša uzmanības, gan redaktora skarbās rokas. Toties šie trīs (aut. Veronēzi, Mariass, Sabaļauskaite) ir vienkārši perfekti. Oriģinālā perfekti. Un tulkotājs lasa citādi nekā parastais lasītājs. Gadās, ka izlasu grāmatu, izlasu – ja tā var teikt – vienkārši kā lasītājs, un viss liekas ideāli. Bet tulkojot pēkšņi ieraugu visādas teksta nepilnības: tur nesaiet kopā detaļas, tur kāda vīle atirusi vai palikusi līdz galam nesašūta. Tulkotājs tekstu lasa nesalīdzināmi uzmanīgāk, turklāt daudz reižu, tāpēc pamana visādus brāķus, ko citādi neievērotu...

- Tā kā profesionālais kretīnisms...

Nenovēršami. Parasti, lasot kādā no valodām, no kurām tulkoju, uzreiz domāju: “Šito es gribētu tulkot, šito negribētu, un kā es tulkotu šo, un ko es darītu ar to...” Tāds ļoti izteikts profesionālais kretīnisms.

- Kā tādā gadījumā ir iespējams izbaudīt literatūru?

Grūti. Grūti, tomēr, citās valodās lasot, tā drīzāk ir tāda kā fona balstiņa, kas neko daudz netraucē. Piemēram, ir daži man mīļi autori, par kuriem zinu, ka viņus nekad netulkošu (norāda uz plauktiņu). Tur stāv mīļais Andrea Kamilleri, kuru netulkošu nekad, nekad, bet, viņu lasot, tik un tā pusapzināti prātoju, kā un vai vispār to varētu iztulkot. Taču jau pieminētais profesionālais kretīnisms sevišķi traucē, lasot latviski. Grāmatas pērku pēc tulkotāju vārdiem, jo zinu, kurus spēju lasīt un kurus ne. Liela daļa grāmatu ir tādas, ka gribas ņemt un švīkāt, labot, kliegt un lamāties. Reizēm manām dusmām par iemeslu ir acīmredzamas kļūdas, reizēm vienkārši nepatīk, kā latviskais teksts ir uztaisīts – kaut vai tikai tāpēc, ka valodas izjūta nesakrīt, kas, protams, ir ļoti subjektīvi.

- Nākamais jautājums man ir ļoti personīgs, kad es sēžu mājās un man jātulko lekcijām mājasdarbi, es paņemu jūsu sastādīto vārdnīcu, un man ir jautājums, kā var sastādīt vārdnīcu? Kāds ir tās veidošanas process?

Sākumu es pat vairs neatceros. Savā ziņā tā bija karmisko parādu nokārtošana. Uzrakstīt tādu vārdnīcu, kādu es būtu sev gribējusi tolaik, kad mācījos itāļu valodu. Jo manējā, protams, ir tāda iesācēju vārdnīciņa, kas noder mācoties. Un es gribēju vārdnīcu, kurā būtu daudz, daudz piemēru, jo bez piemēriem neko nevar iesāk. Pēc manas saprašanas, vārdnīcas bez piemēriem ir bezjēdzīgas. Un man šķiet, ka šī – manējā – ir jēdzīga, jo tajā ir pietiekami daudz sarunvalodas, pietiekami daudz rupjību un pietiekami daudz piemēru. Latvieši ar vārdnīcām nekad nav lutināti, tāpēc laikus jāpieradinās gan pie svešvalodu skaidrojošajām vārdnīcām, gan pie tā, ka jāizmanto kādas starpniekvalodas, lai nokļūtu pie vajadzīgajām nozīmēm. Es sākumā daudz lietoju lielās un labās itāļu-krievu vārdnīcas, un tad, protams, itāļu-itāļu: Treccani, Zanichelli un De Mauro, šī pēdējā man joprojām ir vismīļākā (aut. internetā pieejamās itāļu valodas skaidrojošās vārdnīcas). Galvenais, lai piemēru būtu daudz... Bet savas plaušas es nopīpēju melnas, vārdnīcu rakstot. 

- Kā tiek atlasīti vārdi, kuri tiek iekļauti vārdnīcā?

Izmantojot ļoti daudzas vārdnīcas, veidoju vārdu sarakstus un konsultējos ar Pjetro Trillo, daudz strīdējāmies par manu atlasi, līdz nonācām pie tādas vai citas vienošanās. Ļoti noderēja De Mauro vārdnīca, kurā katram šķirkļa vārdam ir norādīts lietojuma biežums. Attiecīgi manā vārdnīciņā tika iekļauts viss, ko Tulio De Mauro atzinis par visbiežāk lietotajiem vārdiem un visbiežāk lietotajām nozīmēm, bet par pārējo notika stīvēšanās. Briesmīgi: kad raksti, gribas tais vākos satilpināt iekšā visu, taču ar izdevniecību ir noslēgta vienošanās par konkrētu apjomu. Turklāt tā jau varētu turpināt bezgalīgi, rakstīt veselu mūžību, tik likt klāt aizvien jaunus šķirkļus un nozīmes un nekad nepabeigt.

- Kā jūs rīkojaties situācijā, kad saskaraties ar kaut ko, ko nevar pārtulkot?

Īstenībā jau visu var iztulkot. (Un tikpat patiess ir apgalvojums, ka iztulkot vispār nevar neko.) Ir dažādi paņēmieni, kā rīkoties, saskroties ar šķietami neiztulkojamo. Visvienkāršākais ir to izlaist. (Smejas.) Kad biju iztlkojusi pirmo nopietno grāmatu, man šo slepeno paņēmienu atklāja redaktore: nav vārda, nav problēmas. Ko var paplašināt – nav teikuma, nav problēmas. Ļoti slepens un aizliegts paņēmiens. Teiksim, ka, tulkojot piecsimt lappušu romānu, to drīkst izmantot vienreiz: neuzkrītoši izmest vienu vārdu vai nokniebt kādu kaitinošu palīgteikumu. Un nevienam neteikt, kur šis grēka darbs pastrādāts, tikai pierakstīt to slepenā failā. Labi, tas daļēji ir joks. Ja runājam par svešajām reālijām, viss ir lielā mērā atkarīgs no konteksta, no attiecīgās grāmatas stila. Reizēm svešās reālijas apzīmējumu var ieviest latviešu valodā kā jaunu svešvārdu. Reizēm var izlīdzēties ar aprakstošu apzīmējumu, bet reizēm tam jaunajam svešvārdam var pielikt klāt kādu izskaidrojošu vārdu – autora tekstu neuzkrītoši papildināt ar vienu vai diviem vārdiem, lai nevajadzētu likt zemsvītras piezīmi. Man nepatīk zemsvītras piezīmes, vienmēr liekas, ka tās sadrumstalo lasītāja uzmanību un izsit ārā no lasīšanas ritma. Viss atkarīgs no autora un stila. Ja grāmata, piemēram, ir itāliski, bet tajā ir kādi citu valodu elementi, kas ir nesaprotami arī itāļiem, tiem ir vēlams palikt tikpat nesaprotamiem arī latviešu lasītājiem. Ir jāskatās, kā oriģināla lasītājs uztver tekstu, kas viņam ir saprotams un kas nesaprotams, un jāsaglabā tas pats saprašanas un nesaprašanas līmenis. Manuprāt, nav pareizi daiļliteratūras tekstus pārspīlēti papildināt ar skaidrojumiem. Bet jau atkal es nonāku pretrunās, jo man pašai dažas reizes ir šķitis, ka piezīmes lappuses apakšā vai grāmatas beigās ir absolūti nepieciešamas, un es tās esmu cītīgi rakstījusi. Piemēram, Kurcio Malapartes Nolādētajos toskāniešos, tādas ir gandrīz katrā lappusē, jo autors stāsta par lietām, kas ikvienam itālim ir skaidras, bet latviešu lasītājam, ja tas nav īpaši studējis itāļu literatūru un vēsturi, gan ne.

- Ja jūs varētu izvēlēties tulkot jebkuru autoru no jebkuras valodas?

Ja man būtu brīnumainas spējas tulkot, es droši vien tomēr tulkotu jau pieminēto Andreu Kamilleri. Viņš raksta vienlaikus divās valodās – itāliski un sicīliski, miksējot šīs abas valodas visdažādākajās proporcijās. Tā kā es pati esmu vienvalodīga būtne bez dzimtā dialekta, es to nekādi nevaru atveidot. Ja man būtu kāda otrā latviešu valoda, kaut vai latgaliešu, tad varbūt to varētu... Eh, Kamilleri, pasaules labāko krimiķu autors. Man vispār patīk krimiķi, bet Kamilleri man ir visa žanra karalis.

- Kādiem kritērijiem ir jāatbilst darbam vai autoram, lai tas iekļūtu jūsu mīļāko tulkojamo sarakstā?

Kā jau teicu, man vismīļākie ir Sandro Veronēzi, Havjers Mariass un Kristina Sabaļauskaite. Viņiem visiem kopīgs ir tas, ka viņi ir ārkārtīgi gudri cilvēki un neuzskata lasītājus par muļķiem, viņi ļoti rūpīgi strādā ar tekstu, un man pašai ir interesanti un grūti viņus tulkot. Un vēl šajā mīlestībā pret viņiem ir arī kāds racionāli neizskaidrojamais elements: mēs satiekam cilvēku, un viņš mums neizskaidrojami patīk, kaut kādi fluīdi, un tāpat ir arī ar autoriem. Bet ar tekstiem strādājot, gandrīz vienmēr parādās mīlas un naida attiecības. Vienlaikus mīlu tos rakstniekus un sirsnīgi neciešu. Un mani nomoka aizdomas, ka savas grāmatas viņi sarakstījuši, lai ieriebtu man – lai es te sēdētu un mocītos, to visu pārrakstīdama. Drausmīgi.

- Par romāniem turpinot, kura iztulkotā grāmata jums ir devusi vislielāko gandarījumu un kāpēc?

Gandarījumu īstenībā ir sniegušas gandrīz visas labās grāmatas, jau tie nosauktie mīļie autori un pieminētais Kurcio Malaparte, lielākoties tieši grūtie teksti. Man ļoti svarīga ir atvieglojuma sajūta: ah, tas nu ir galā! Bet galā var būt tikai tad, kad man liekas, ka teksts ir labi uztaisīts un nopucēts, kad esmu apmierināta ar rezultātu un pārliecināta, ka neesmu sačakarējusi karmu ar haltūru. Vēl gandarījums noteikti ir bijis pēc tām grāmatām, kur bijusi jūtama sevišķi stipra atgriezeniskā saite ar lasītājiem. Jo gadās, ka pēc dažām grāmatām arī pavisam nepazīstami cilvēki atraksta īsziņu vai vēstuli vai piezvana, un saka: “Tas teksts bija tieši tas, ko man vajadzēja.” Un gadās, ka interneta plašumos nejauši uzduros lasītāju iespaidiem. Un tad ir sajūta, ka daru jēgpilnu darbu. Visvairāk šādu emocionālu atsauksmju es laikam esmu saņēmusi par Silvanas De Mari grāmatām. Daudzi man ir rakstījuši un pieprasījuši nākamās daļas. Un protams, Eko, vecais labais Eko.

- Ko jums nozīmē Umberto Eko un viņa daiļrade?

Viņš mani pataisīja par tulkotāju. Domāju, ja nebūtu Eko, es te nesēdētu, mēs te nerunātu un es neko diži netulkotu. Kad Viļņā mācījos, es mēģināju knibināties ar šādiem tādiem tulkojumiem, bet man nebija skaidrs, ar ko es vispār dzīvē gribu nodarboties. Bija skaidrs, ka zinātni un valodniecību negribu, jo man nav zinātnei piemērotas prātas struktūras, un es savā nodabā tulkoju visādus leišu klasiķus un bērnu grāmatiņas. Tulkoju, mēģināju nest un piedāvāt izdevējiem, bet nevienam to īsti nevajadzēja. Tie bija tie pirmie kucēni, kas esot jāslīcina. Tad es savā nodabā sāku tulkot Eko Rozes vārdu, droši vien neapjēgdama, cik nozīmīgs teksts tas ir. Tā es ar viņu ņēmos un ņēmos, faktiski divus gadus ar to grāmatu knibinājos. Un pa to laiku pamazām izveidojās sakari ar izevējiem un citiem tulkotājiem. Sāku tulkot pirmos sieviešromānus apgādam Kontinents. Un paralēli tulkoju Rozes vārdu, un uz beigām man bija ar roku zīmēts kalendārītis, kurā atzīmēju, vai esmu iztulkojusi obligāto dienas devu. Tas gāja šausmīgi lēni: visas tās vēsturiskās reālijas, visi tie dīvainie, arhaiskie vārdi. Tā bija šausmīga ņemtne. Tad tulkojums iznāca un izpelnījās vispārēju sajūsmu. Man teica: baigi labi, tulko vēl! Tas bija ļoti svarīgs stimuls, – ja es būtu turpinājusi tulkot tikai nenopietnās grāmateles, droši vien mana interse izčākstētu un es nodarbotos ar ko citu. Un tā visus šos daudzos gadus es esmu tulkojusi arī Umberto Eko darbus, kopumā vienpadsmit viņa grāmatas. Tāds, gandrīz vai man pielaulāts autors.  Faktiski vissvarīgākais, lai arī varbūt ne vismīļākais autors.

- Kādi ir jūsu turpmākie plāni tulkošanā?

Par nākotnē tulkojamajām parasti neko daudz nestāstu, un arī par to, kas uz rakstāmgalda, ne – lai nenoskauž. (Smejas.) Bet pavisam drīz iznāks vairāki ļoti labi gabali. Jau pieminēju, ka drīz latviski varēs lasīt spāņa Havjera Mariasa brīnišķīgo romānu Iemīlēšanās. To varētu saukt par psihotrilleri: tas nav ne trilleris, ne detektīvs, ne psiholoģiskais romāns, bet tāds šo žanru sajaukums ļoti labās proporcijās. Mariasa darbi ir ļoti īpatnēji savērpti. Man šausmīgi patīk, ar tādiem gariem, gariem teikumiem. Un tad, cik zināms, šobrīd tipogrāfijā ir čīlieša Roberto Bolanjo romāns Mežonīgie detektīvi. Tas parādīsies kuru katru brīdi. (Pieceļas un izvelk no plaukta grāmatu, kurā ir vairāk par 1000 lappusēm.) Šis ir viņa romāns 2666. Smuks, vai ne? Kad es kādu grāmatu iztulkoju, es drīz vien to aizmirstu, – tā ir viena no pazīmēm, ka ar tekstu viss ir kārtībā. Tas pazūd man no atmiņas. Pārsvarā neatceros pat varoņu vārdus, atceros tikai sajūtas, kādas man bijušas ar attiecīgo tekstu strādājot. Tātad iztulkošana ir labs veids, kā tekstu aizmirst. Un šo romānu, 2666, es izlasīju un nekādi nespēju tikt no tā vaļā, tas teksts mani apsēda kā lietuvēns. Tāpēc pierunāju izdevēju izdot romānu latviski un rezultātā pavadīju ciešā kontaktā ar to vēl kādus deviņus mēnešus. Vai nav jauks paņēmiens, kā kaut ko aizmirst?
Bet atgriezīsimies pie drīzumā gaidāmajām gramatām: iztulkots ir arī viens no Alesandro Bariko pēdējiem romāniem Misters Gvins, domāju, ka gramatnīcās nonāks jau šopavasar. Un tāpat arī Elenas Ferrantes romāns Brīnišķīgā draudzene, šobrīd visā pasaulē ļoti slavenā Neapoles cikla pirmā daļa.

- Ko jūs ieteiktu ņemt vērā jaunajiem tulkotājiem?

Ļoti, ļoti daudz lasīt latviski oriģinālliteratūru, gan vecos klasiķus, gan jaunos autorus. Bieži vien aizmirst, ka tulkotāju galvenais darbarīks ir dzimtā valoda. Proti, dzimtās valodas zināšanas ir vēl svarīgākas nekā svešvalodas prasmes. Un valodu nevar izkopt un attīstīt citādi kā vienīgi lasot un rakstot. Tāpēc jālasa autori, kuriem ar valodas izjūtu viss ir kārtībā. Un otrs padoms: tulkojot savukārt visu pārbaudīt, pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt! Un jebko darīt apzināti. Visas izvēles izdarīt apzināti, saprast, kāpēc izvēlies to, nevis citu tulkojuma variantu.
Tātad novēlu labu latviešu valodu un apzinātību! 











Teksts:Marco Colombo


Natale in Italia per me è sempre stata una festa turbinosa. Turbinio di luci colorate, di insegne e decorazioni. La città che si cambia d'abito, che si agghinda per la festa. Turbinio nel cercare tutto l'occorrente per prepararla, la festa: abiti, cibi, regali, e grattacapi e ricerche e vetrine e code. Turbinio di feste, cene, incontri, parenti, tavole imbandite, in ogni luogo in un modo unico ma ovunque così simile. Il tutto a volte avvolto dal turbinare lento dei fiocchi di neve o più agitato se il vento è irrequieto.

Ma di fronte a questo turbinare restano come una sicurezza le immutabili tradizioni, un immancabile punto di riferimento in mezzo a tutto questo correre. La ritualità della condivisone con la famiglia, con i parenti. La solennità delle messe, con i paramenti, e la liturgia particolare della vigilia, dell'attesa, della luce che a mezzanotte (il momento di massimo buio) rompe l'oscurità e porta la speranza.

Perché, come sottolinea il nome stesso, il Natale è una nuova nascita, che ha tutto intorno il turbinio di tante cose, ma di cui quella più importante, quella centrale, è il nuovo nato.

Auguro a tutti un Natale che abbia in sé tutto questo, dalle più piccole "normalità" alle cose più pregne, con speranza e serenità.





Teksts: Nicola Corcelli
 
Dalla cucina i classici rumori delle grandi preparazioni, che vanno avanti gia' dal mattino prestissimo, non mi lasciano dormire. E' il 24 dicembre, il primo giorno senza scuola, potrei dormire ancora un po' ma decido di alzarmi dal letto.

''Buongiorno, che c'e' da mangiare?'' Chiedo a mia nonna, ''niente!'' mi risponde ''a digiuno fino a stasera, bisogna aspettare Gesu'!''. Capisco che non c'e' modo di farle cambiare idea e non insisto, aspettero'  il cenone.

Squilla il telefono, rispondo e dall'altra parte dell'apparecchio una mia zia mi chiede a che ora e' la cena, io domando a mia madre ''alle 20'' mi dice ''e dille di portare delle sedie che non ne abbiamo abbastanza!'', riferisco diligentemente le istruzioni e poi le chiedo ''ma quanti ne siamo?'', ''22 in tutto!'', sono arrivati tutti gli zii dal Nord.

Aiuto un po', e' una bellissima giornata, il sole comincia a calare e di stare a casa non ne ho voglia, chiamo un amico e decidiamo di andare in centro, tutta Foggia e' in festa, piazza Umberto Giordano e' un'esplosione di persone, di musiche e luci colorate che cercano di farsi spazio nella luce del tramonto il tutto come in un coro perfettamente stonato, passeggiamo e riempiamo i nostri occhi con tutto quello che ci circonda, adesso il buio e' reale, si sta avvicinando l'ora della cena e decidiamo di rientrare.

A casa e' una grande confusione di baci ed abbracci. Ne siamo davvero tanti ci sono due tavole apparecchiate, gli adulti in soggiorno ed i ragazzi in cucina, prendiamo faticosamente posto, quando tutto e' pronto e gli antipasti sono in tavola il nonno, rigorosamente seduto a capotavola, dice “facimmce 'stu Sante Natl” (passiamo un buon Natale), tutti rispondono in coro ''Buon appetito e Auguri!'' e adesso la festa puo' cominciare...




Teksts: Valentina Coppola

IL RICORDO DI TE

Mi stropiccio gli occhi. La casa è silenziosa, tutti dormono. Sarai passato di qui nella notte? Io non ti ho sentito, eppure ho cercato di non dormire per incontrarti. Sono così emozionata! Sarai proprio come ti descrivono? Panciuto, con le guance rosse , una folta barba bianca e gli occhi brillanti di che ha visto migliaia di sorrisi felici? Ma le renne? Le avrai lasciate nel cielo ad aspettarti o sarai riuscito a “parcheggiare” la slitta sul tetto? Non abbiamo il camino, allora sarai passato dal buco della serratura grazie  alla polvere magica? Mio fratello dice che non esisti. Bah! I fratelli maggiori!! Ma che cosa ne sanno? Loro pensano solo ai mostri e alle macchinine! Non posso più aspettare.


In punta di piedi, scendo dal letto. Il gatto miagola, ha fame e mi guida verso la cucina. Le luci intermittenti dell'albero in salotto illuminano le stanze e mi aiutano a farmi strada. Arrivo in cucina e...sgrano gli occhi, spalanco la bocca per gridare ma non esce alcun suono. Questo è troppo, il mio cuoricino non riesce a contenere tanta gioia! Ma allora è vero! Briciole di biscotti, bucce di mandarini, un bicchiere sporco di latte..mamma aveva ragione! Lei sapeva che dopo tanto viaggiare, ti saresti fermato da noi per uno spuntino prima di continuare la tua corsa tra i comignoli di tutto il mondo! Lo dirò a tutti e mio fratello finalmente smetterà di prendermi in giro!Lo prometto: sarò buona anche quest' anno. Aspetterò con ansia il prossimo Natale e, se vorrai , potrai suonare il campanello, io ti verrò ad aprire...caro Babbo Natale.




Tanti affettuosi auguri di Buon Natale e Felice Anno Nuovo a tutti, che possiate dare e ricevere allegria, amore e, in particolare, ai miei studenti auguro di  non perdere mai la curiosità.






Teksts: Linda Jansone


Latviešu literatūras saliņa Itālijā

Materiālisma laikmets ir izlicis treknas, sarkanas brīdinājuma zīmes. Esam pietuvojušies robežjoslai, kurā joprojām būs Bēthovens, Mocarts, Mikelandželo, Leonardo da Vinči, Dante Aligjēri, bet nebūs ne ausu, ne acu, kas spēs sadzirdēt, saskatīt, saprast un uztvert. Jāapzinās, ka katra kultūra ir unikāla un vērtīga pati par sevi, un iziet savu attīstības ceļu.   

Latvijas kultūras kanons ir izcilu bagātību pilna pūra lāde, kas tiek nesta pasaulē ar augsti izslietu galvu. Itāļus ar latviešu dižgariem iepazīstina tulkotājs Paolo Pantaleo (Paolo Pantaleo), izdevniecības “Damocle” izdevējs Pjērpaolo Preņolato (Pierpaolo Pregnolato) un māksliniece Margarita Fjodorova. Šī trio sadarbība ir vainagojusies, sagatavojot izdošanai Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, Rūdolfa Blaumaņa noveli “Sapnis”, kā arī notiek darbs pie Knuta Skujenieka dzejoļu un vēstuļu no Mordovijas lēģeriem un latviešu tautasdziesmu tulkošanas itāļu valodā.  



Pjērpaolo Preņolato (Pierpaolo Pregnolato) – Venēcijas neatkarīgās izdevniecības “Damocle” direktors, izdevējs, kurš ir ticis iepazīstināts ar fantastiskiem cilvēkiem no Latvijas un iepazinis gan mūsdienu, gan klasisko latviešu literatūru. 

Paolo Pantaleo (Paolo Pantaleo) – tulkotājs, raksta emuāru “Baltica News”, kas veltīts Latvijas kultūras dzīvei un citām aktualitātēm, veido un iesaka idejas bilingvālam projektam “Piccola Biblioteca Lettone” (Mazā Latvijas bibliotēka). Bilingvālais izdevums bagātina kultūras dzīvi un padziļina starpkultūru sakarus.


- 2013. gada maijā iznāca Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”. Tagad ir pienākusi kārta Rūdolfam Blaumanim. Kāpēc tieši šis autors?

Paolo: Iedvesmoja jau pati ideja publicēt kādu R. Blaumaņa darbu, jo tika atzīmēta rakstnieka 150 gadu jubileja. Uzskatīju gandrīz par pienākumu pirmo Mazās Latvijas bibliotēkas sēriju aizsākt ar R.Blaumani, turklāt pats noveles nosaukums “Sapnis” zināmā mērā atspoguļo mūsu idejas un šo avantūru.


 - Kā Jūs interpretētu sapni?

Paolo:  Man sapnis ir tagadne – šis brīdis, tas, kas notiek šeit un tagad. Latvijā ierados pirms 13 gadiem un sāku interesēties par kultūru, valodu. Mana ģimene ir multikulturāla – gan latvieši, gan itāļi. Daudz laika pavadu grāmatnīcās, latviešu kultūrai nozīmīgās vietās un, iedomājoties vien, ka mans vārds  parādās uz grāmatas, ko var nopirkt grāmatnīcās, ir skaists sākums.  

Pjērpaolo: Sapnis atspoguļo dzīvi, kaislības, manā gadījumā arī darbu, jo esmu laimīgs, ka man ir iespēja darīt to, kas patiešām patīk. Sapnis – sasniegt to, ko esi vēlējies, par ko esi domājis neskaitāmas reizes. Kad savu sapni esi sasniedzis, vai tam tikai pietuvojies, ir daudz skaistāk, nekā biji iztēlojies. Tas dod enerģiju, spēku, cerības, daudz jaunu ideju. Ir svarīgi tās saķert aiz astes, daudz neprātojot un nebaidoties. Galvenais ir ticēt.

 - I.Ziedonis un R. Blaumanis ir aktuāls mūsdienās?  

Paolo: Šo autoru darbiem ir augsta mākslinieciskā vērtība ne tikai latviešu literatūrā, bet arī pasaules mērogā. Latviešu literatūra vēl ir jāatklāj, ar to ir jāiepazīstina. Ietver vērtības, kas joprojām ir aktuālas. Latvieši var justies priviliģēti un lepoties.  

 - R.Blaumanis daudz raksta par sociālām problēmām, par paaudžu konfliktu utt. Tas itāļiem ir saprotams un uztverams?

Paolo: Tas ir izaicinājums, jo R. Blaumaņa atainotā pasaule zināmā mērā daudz neatšķīrās no zemnieku dzīves 19. gs. Itālijā, lai gan 19. gs. 2. pusē atšķirības ir milzīgas. Ja runājam par 19. gs. beigām, tad saskatu diezgan daudz līdzību un parādību, pilsētas dzīves aprakstu, pirmo konfliktu rašanos paaudžu un sociālo klašu starpā, tas bija vērojams arī Itālijā. Divas pasaules, divas realitātes, kas tomēr ir saprotamas visiem. Novelē “Sapnis” ir stāstīts par mīlestību, skarts romantisms, bet, piem., “Brīnuma zālīte”, “Salna pavasarī” vai “Andriksons” atklāta pasaule, kas itāļu lasītājam, iespējams, atgādinātu 19. gs. beigas.

- Mīlestība vienmēr ir galvenā!
  
Paolo: Itālijā mīlestība atver daudzas durvis, turklāt tā ir ļoti populāra tēma daudzos literāros darbos!

Kā vērtējat mūsdienu literatūru no autora, izdevēja un tulkotāja skata punkta, kad ir pieejami tik daudz “dižpārdokļu”, ko var pieskaitīt pie sēnalu vai dzeltenās preses literatūras?

Pjērpaolo: Cenšos atlasīt tādus darbus, kas atspoguļo kādas valsts vai tautas kultūrvērtības, atklāj vēsturi un klasiskās literatūras vērtības. Svarīga ir individuāla pieeja, roku darbs, izvēlos īpašus materiālus, ilustrācijas, jo mazām izdevniecībām ir grūti konkurēt ar masveida produkciju, kuras izplatīšanai tiek atvēlēts īpašs budžets, iedarbināta autoru mārketinga mašinērija, vai grāmatām, pēc kurām tiek uzņemtas filmas. Ceru, ka individualizēta pieeja produktam, grāmatai piešķir pievienoto vērtību. Ticu, ka lasītājs novērtē gan augstvērtīgo saturu, gan vizuālo noformējumu. Grāmata ir priekšmets, jo dzīvojam laikmetā, kad tās ir pieejamas gan elektroniskā, gan digitalizētā formātā. Pastāv dažādas ierīces, kas palīdz šīs grāmatas lasīt, tādējādi nodrošinot papildus ērtības. Šīs tehnoloģijas nespēj aizstāt īstu mantu. Grāmata paliek grāmata, lai gan ir mainījušās iespiedtehnoloģijas. R. Blaumaņa “Sapnis” ir iesiets, izmantojot 500 gadus vecu metodi, bet man tas liekas fascinējoši! Ja lasītājs, paņem šo grāmatu rokā un viņam “pielec”, kā tā ir tapusi, man tas ir vislielākais gandarījums!

 - Kā grāmatai izdzīvot apstākļos, kad aizvien biežāk jāsaskaras ar tādiem fenomeniem kā Harijs Poters, Greja piecdesmit nokrāsas, Troņu spēles? 
           
Pjērpaolo: Daudzi mūsdienu literatūras fenomeni, daudzas grāmatas un “dižpārdokļi” degradē grāmatas vērtību. Cilvēki pakļaujas reklāmai, masu mediju ietekmei, modes tendencēm. Jo biezāka grāmata, jo vairāk vajadzīga. Bieži vien nemaz netiek izlasīta un tiek nolikta plauktā. Notiek sekošana masu kultūrai, līdz ar to šie fenomeni kļūst arī par kultūras parādību, lai gan literārā vērtība ir zudusi. Šos fenomenus izdevēji ir ieinteresēti izdod pēc iespējas ātrāk, lielā steigā, nepievēršot uzmanību detaļām. Galvenais, lai grāmata izturētu trīs mēnešus.Klasiskās vērtības, arī R. Blaumaņa “Sapnis”, pat pēc 500 gadiem būs atrodama pasaules prestižākajās bibliotēkās. Šāda veida grāmatas būs gan aktuālas, gan turēsies kopā arī pēc 20 gadiem.

 - Jaunā paaudze Itālijā vēl zina Danti Aligjēri, Gabrieli D’Anuncio?    

Paolo: Itālijā ir autori, ar kuriem iepazīstina skolās, bet to darbi grāmatnīcās nav atrodami. Latvijā ir atrodami gan Rainis, gan R. Blaumanis, Ojārs Vācietis, K. Skujenieks. Lielajām kultūrām par lasītāju skaitu nebūtu jāuztraucas. Itālijā ir 60 miljoni iedzīvotāju, savi lasītāji ir gan Dantem, gan citiem autoriem.

 - Saka, ka cilvēki lasa mazāk, it īpaši bērni. Drīzāk būtu jārunā par to, kā bērnus aizraut ar grāmatu lasīšanu, kas ir visai sarežģīts process.

Pjērpaolo: Tas ir jautājums par attieksmi pret kultūru, sabiedrības kultoroloģijas līmenis, kas sevī ietver arī komunikāciju. Neizdodu bērniem domātu literatūru. Nekad neesmu par to domājis, sēdējis pie galda un risinājis šo problēmu. Iespējams, ka risinājumam ir jābūt kompleksam, sākot ar skolu, izglītības sistēmu un ģimeni. Nav viegli.

Paolo: Salīdzinot situāciju Itālijā un Latvijā, jāsaka, ka Itālijā nekad nav pievērsta tik liela uzmanība bērnu literatūrai kā Latvijā. Itāļiem nav tik plaša un augstvērtīga, bērniem domāta literatūra kā Latvijā. Daudzi izcili latviešu rakstnieki ir rakstījuši gan dzeju, gan stāstus bērniem, tādējādi saglabājot interesi. I. Ziedoņa pasakas ir domātas gan bērniem, gan pieaugušajiem.


Kā latviešu literatūra tiek uzņemta Itālijā?

Pjērpaolo: Ir izrādīta liela interese, ziņkāre. Esam guvuši lielus panākumus. Izskatās, ka cilvēki gaida vēl. Tie, kuri nopirka I. Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, ir iegriezušies manā grāmatu veikaliņā un pasūtījuši arī R. Blaumaņa “Sapni”. Ir viegli runāt ar cilvēkiem un piedāvāt izcilas kvalitātes produktu. Bija ļoti interesanti, ka cilvēki, izlasījuši pasakas, atgriezās veikaliņā un teica, ka man vislabāk patika baltā pasaka, man – pelēkā, man – dzeltenā. Grāmatai ir svarīgi, kā tā tiek prezentēta, ieskaitot ilustrācijas.   

Paolo: Mācīties latviešu valodu mani pamudināja neizsakāma vēlme lasīt latviešu rakstnieku darbus. Kad biju sācis lasīt, tad iedomājos, ka šos pašus darbus, varētu lasīt arī itāļi, tulkotus itāļu valodā. Latviešu izdevumos vienmēr esmu augstu vērtējis mākslinieka darbu.

 - Grāmata joprojām ir labākā dāvana?

Pjērpaolo: Tiešām? Domāju, ka jā. Grāmata ir skaists priekšmets. Tā nav šokolādes kaste, ko izēd un izmet! Grāmata paliek. Tā ir barība smadzenēm, prātam, dvēselei! Pasakas var lasīt un pārlasīt, pamanīt iepriekš garām palaisto, atrast jaunas nianses, lasīt jebkurā brīdī – gan skumjā, gan priecīgā. Grāmata ir paliekoša vērtība, novērtējams dārgums. Grāmatai ir autors, rakstnieks, sava dzīve – pieredze, bailes, drāmas, cerības un sapņi. Bieži vien domājam tikai paši par savām problēmām, ka cilvēki mūs nesaprot, meklējam atbildes bieži vien izdomātām problēmām. Nesaku, ka grāmata dziedē dvēseli, bet var būt labs palīgs. Grāmata paplašina redzesloku, var atrasties sintonijā ar tevi, var uzlabot garastāvokli un dot pozitīvu impulsu. Dažreiz tā var pārvērsties par drāmu. Nesaku, ka ir jācieš. Varbūt labāk ir atrasties melanholiskā stāvoklī, izlasot grāmatu no vāka līdz vākam, un pārdomāt rakstīto.    

Paolo: Man atliek tikai piekrist. Grāmata ir īpaši izvēlēta dāvana ar pievienoto vērtību, īpašu domu.


Interviju itāļu valodā klausieties ŠEIT






Teksts: Linda Jansone
Foto: Krista Valaine


Alesandro Ristori – fare bene l’amore

Rokenrola svētkos Palladium koncertzālē Alesandro Ristori (Alessandro Ristori) ar savu grupu „The Portofinos” uzbūra atmosfēru, kas ļāva pasapņot un ar iztēles palīdzību atgriezties 50-to gadu Amerikā, 60-to gadu Itālijā, izbaudīt krūneru eleganci un dolce vita noskaņas. Itāļa šarms, sentiments, elektrizējošais enerģijas lādiņš, flirtēšana ar publiku, atraktivitāte, mirdzošās acis, skaistā balss un pašatdeve, atstāja smeldzīgu romantisku pēcnoskaņu. Nākamajā rītā, dzerot dienišķo espresso tasi, tā vien gribējās dungot: „Il sentimento e' un momento per fermare il tempo. Un passione, un godimento che da solo il caffee.” Sarunājāmies neilgi pirms pusnakts, uzreiz pēc koncerta, tverot sprikstīgus un dzirkstīgus mirkļus, ko dāvā mūzika, iedvesma; par melodijām, kas ietērpj dziesmas; par visu itālisko, atslēgas vārdiem; par sievietēm, kurām nevajag kļūt vīrišķīgām un kuras vīriešiem ir atstājušas tikai bārdu, jo pat pārējais apmatojums tiek vaksēts vai epilēts; par lietām, kas ikdienu padara krāsaināku; par pasauli, ko pārmēru daudz samaitā nauda un pārāk komerciāla pieeja lietām; par mazām laimītēm un atpūtas brīžiem kā svētkiem, un, protams, kur nu bez futbola un Formula-1! Grūti iedomāties, ka cilvēks, kura durvju priekšā - Itālijas pilsētā Faencā atrodas F-1 komandas „Toro Rosso” mājvieta, neskatītos un neinteresētos par autosportu, kas, kā izrādās Alesandro Ristori (Alessandro Ristori) ir asinīs kopš bērnības.

Gribat zināt, ko nozīmē fare bene l’amore itāļu stilā, noklausieties interviju audio formātā - ŠEIT !













Teksts: Ārija Greidāne


Manas itāļu saknes


Kad biju maza meitene, mani bieži pa dienu pieskatīja manas mammas māte jeb Lēnīte kā parasti viņu sauca tuvākie paziņas. Cik atceros, viņai līdzi braucu gan uz Vecāķiem, gan devāmies pastaigā uz tuvējo Ziedoņdārzu. Ierasts gājiens bija arī uz kapiem, kur atdusējās tuvinieki. 

Pieaugot un iemācoties pirmos burtus, nepalaidu garām nevienu iespēju saburtot kopā vārdus. Centos visur pielietot jauniegūtās zināšanas. Lasīju uzrakstus gan uz veikalu izkārtnēm, sabiedriskā transporta pieturām, arī uz kapu plāksnītēm un pieminekļiem. Pie vecāsmātes radinieku atdusas vietas mani sagaidīja sarežģīts uzdevums, jo vārdi, kas bija iegravēti plāksnītē, bija diezgan grūti izlasāmi bērnam, kurš nupat kā apguvis lasīšanas mākslu. Šeit bija apglabāti viņas māte - Marija Eglīte, dzim. Lusardi un mātes brālis - Džovanni Lusardi.

Marija Eglit, dzim. Lusardi


Giovanni Lusardi

Tikai pēc gadiem, pieaugot lielākai, sāku uzdot vairāk jautājumu, bet saņēmu diezgan izvairīgas atbildes. Šis bija laiks, kad neviens īpaši nevēlējās izcelt savu tautību. Atsevišķos fragmentos ilgākā laika posmā uzzināju, ka manas vecmammas māte un viņas brālis ieradušies Rīgā no Itālijas kopā ar ceļojošā cirka trupu. Laiks varētu būt aptuveni ap 1900. - 1905. gadu, jo mana vecāmāte Barbara ir dzimusi 1906. gada aprīlī Rīgā. 


Barbara un Arturs 1928. g.

Tuvāko pāris gadu laikā Marija ir reģistrējusies, iegūstot uzvārdu Eglit. Par viņas vīru nekādu ziņu man nav, ir tikai zināms, ka šajā laulībā piedzimis zēns - Jēkabs Hugo Eglit - manas vecāsmātes pusbrālis, kurš kara laikā vai īsi pirms tam kopā ar sievu izceļojis no Latvijas. Neko sīkāk nezinu par vecāsmātes onkuli, tikai to, ka viņš miris pagājušā gadsimta 40. gados.

Marija un Jēkabs Hugo Eglit 1925. g.

Kad nomira mana vecāmamma, man bija 16 gadi. Manās atmiņās viņa saistās ar ģimeniskumu – kopīgām svētdienas pusdienām, uz kurām mēs ieradāmies kā uz maziem svētkiem. Viņa bija ļoti laba kulināre, bet prata savu prasmi slēpt, bieži vien mēs baudījām viņas kulinārijas brīnumu nevis piedalījāmies tā radīšanā Virtuvē bija tikai viena saimniece - viņa. Kopā laiku pavadījām arī ģimenes svētkos, savu reizi skolas brīvlaikos.

Mainoties laikiem, radās interese uzzināt ko vairāk par savu piederību pasaulei, diemžēl tie cilvēki, kuri varēja, ko vairāk pastāstīt bija atstājuši šo pasauli. Tikai samērā nesen, kārtojot palikušos dokumentus un senas fotogrāfijas, atklāju, ka tiešām manai vecmammai dokumentos kā tautība ir ierakstīta – itāliete, dzimšanas vieta Rīga, bet pilns vārds – Barbara Helēna (no šejienes sākumā neizprotamais vārds – Lēnīte) Jēkaba meita Elsiņa, dzimusi Lusardi.

Tā kā šāds uzvārds ir arī vecāsmātes mātes brālim, tad varu tikai secināt, ka tas ir viņas mātes meitas nevis tēva uzvārds. Nekādu citu ziņu par vecmammas tēvu vai citiem radiniekiem pa mātes līniju nav.
Varbūt, ka kāds ir dzirdējis par Mariju un Džovanni Lusardi Itālijā, būtu interesanti to uzzināt!




______________________________________________________________________________




Teksts: Linda Jansone
Foto: Dina Ikauniece


Alessandro Safina – trubadūrs ar lakstīgalas balsi


13. maijā harizmātiskais operdziedātājs Alessandro Safina uzstājās Rīgā. Itāļa smalkā ironija un spridzīgais humors sprēgā dzirkstēdams. Tenora balsī var iemīlēties, lai gan pirms koncerta klusēšana ir zelts. 



Jūsu koncerta laikā Rīgā puisis bildinās savu draudzeni uz skatuves.

Nabadziņš ;)! Man tas liekas smieklīgi :). Vai tu gribi kļūt par manu sievu?! Cik smieklīgi :) un vēl nometīsies uz viena ceļa?! Ja smiešos kā kutināts, lūdzu, man piedodiet un nedusmojieties! Ceru, ka viņa pateiks NĒ. Būs ar meiteni pirms tam jāaprunājas! Mamma mia!

Esat romantisks?

Šāda veida romantika – kāpt uz skatuves un visas publikas priekšā bildināt savu izredzēto, nu nē! Stils, kas paņemts no amerikāņu filmām, nav man domāts!


Operas un popmūzikas apvienojums.

Pats to neizdomāju. Man vienkārši piedāvāja 1999. gadā. Dziedāju Jevgēņijā Oņeginā Palermo. Producents man atsūtīja demo versiju un man tā iepatikās. Visi, manu mammu, draudzeni un kolēģus ieskaitot teica, lai nedziedu popdziesmas, jo esmu tenors. Teicu, ka viņiem ir taisnība, bet man patika dziesma. Patika dziedāt, jo tas bija pilnīgi atšķirīgs stils no man ierastā.

Tiekat uzskatīts par dvēseliskās jaunās popmūzikas operas radītāju.

Sevi par radītāju neuzskatu. Dziedāju melodiskas, tenora balsij atbilstošas dziesmas. Mans iepriekšējais menedžeris visiem skandināja: „viņš izveidoja, viņš radīja,” bet neko neesmu radījis. Viņš bija liels melomāns.

Joprojām atceraties debiju Džakomo Pučini „La Boheme”?

Man ir lieliska atmiņa! Atceros pilnīgi visu: debiju, kolēģus. Tas bija 1989. gadā!

Sanremo festivālā piedalījāties 2002. gadā.

Diemžēl man bija tā nelaime tur piedalīties! Es negribēju uzstāties Sanremo festivālā, bet ierakstu kompānija uzstāja! Sanremo festivāls bija lielisks 1950-tajos gados: 1955., 1957. Ja paskatāmies, kā ir mainījusies televīzija pēc 1960- tiem gadiem un visa pārējā struktūra, tad tas vairs nav svarīgi. Daudz kas ir zaudējis savu nozīmi un būtību.

Ko mūsdienās var uzskatīt par labu mūziku?

Laba mūzika... Kā lai to pasaka. Jebkurš mūzikas stils, kuru pārstāv labs izpildītājs. Man patīk pēdējā Pink dziesma, Pat Martino, rokmūzika, Stefano Bollani - itāļu džeza mūziķis; klasiskā mūzika, kad spēlē lielisks orķestris ar izcilu diriģentu pie pults, kad izpildītājs saprot, ko dara.

Kādas krāsas piemīt mūzikai?

Daži spēj aprakstīt mūziku krāsās, daži - nē. Cilvēkam jābūt sensitīvam. Diriģents uzdod toni, nosaka krāsas, tempu. Daži ir jūtīgi, citi – nē. Sensibilitāte ir galvenais. Man nav noteiktu krāsu. Katrai dziesmai ir savs krāsu spektrs, kas mainās no frāzes uz frāzi.

Esat atklājis mūzikas valodas noslēpumu?

Mūzika ir jāmācās un jāstudē. Ne visi to spēj.

Ko nozīmē interpretēt lielu mākslinieku nozīmīgus darbus?

Ja man patīk kāds darbs, vispirms cenšos to izprast, ieguldu lielu darbu un enerģiju, lai skaņdarbu interpretētu pēc labākās sirdsapziņas. Ja man nepatīk, tad nepatīk, jo kļūstu vecs un nervozs. Neko darīt. Man ir slikts raksturs. Ja man kaut kas iepatīkas, kļūstu kā bērns, kam ir iedota jauna rotaļlieta. Ja man nepatīk... 
Visu laiku karoju ar ierakstu kompānijām, tāpēc man nav sava ierakstu kompānija.

Karūzo joprojām uzskatāt par elku?

Karūzo ir gadsimta labākais tenors! Vienkāršs cilvēks, kurš nebija studējis mūziku un gājis skolā. Strādāja zivju tirgū. Viņš bija gudrs, jo pirmais saprata ierakstu nozīmīgumu, tāpēc visu ierakstīja. Karūzo nebija izcila balss, bet viena no labākajām gan! Ļoti uzmanīgi ir jāklausās dziedātāji pirms Karūzo, jo tie izklausās smieklīgi un atgādināja kaķu kori ņņņņņņņņ... Karūzo spēja šo to mainīt, bija moderns tāpat kā Kallasa.

Joprojām atliek atlicināt laiku savai otrajai kaislībai – zīmēšanai?

To esmu pametis novārtā. Agrāk man ļoti patika zīmēt.

Kā uztverat apzīmējumu trubadūrs ar lakstīgalas balsi?

Par trubadūru varētu piekrist, bet neteiktu, ka mana balss ir kā lakstīgalai. Paldies par komplimentu!

Kura Jums ir vismīļākā dziesma?

„Insieme a te”. Man ļoti patīk dziesmas teksts. Tā ir skaista dziesma.

Kādas ir jaunākās tendences opermūzikā?

Itālijai nav naudas, ko ieguldīt operas attīstībā, līdz ar to nekas nenotiek. Producēšanā tiek ieguldīts aizvien mazāk un mazāk naudas, tāpēc sarūk arī iestudējumu skaits.

Kādas ir Jūsu lielākās kaislības?

Es sevi uzskatu par laimīgu cilvēku, jo mana lielākā kaislība ir mans darbs, mani hobiji. Man patīk gatavot ēst.

Kas vislabāk izdodas?

Esmu ļoti kreatīvs.

„Bella, ciao” viena no dziesmām, kas iegājusi Itālijas vēsturē.

„Bella, ciao” – komunistu dziesma, politiska dziesma pēc 2. pasaules kara.

[Atnāk skaņu inženieris Andrea un Alessandro saka, ka viņš ir mazliet kurls, bet lielisks].

Labākie soprāni mūsdienās.

Man ļoti patīk Anna Ņetrebko - viena no labākajiem soprāniem. Diezgan neglīta J. Es viņu satiku pirms desmit gadiem Ņujorkā, kad viņa vēl nebija slavena un mācījās pie Renātes Skoto (Renata Scotto). Es viņu redzēju Traviatas iestudējumā Zalcburgā, kad to rādīja televīzijā un nodomāju: „Mamma, mia!” Itāļu valodā viņa dzied tā, it kā būtu itāliete. Nedomāju, ka viņa bija iemīlējusies savā tā laika draugā, bet bija ar viņu kopā tikai tāpēc, lai mācītos itāļu valodu. Marija Kallasa ir izcilākais 20. gs. soprāns. Gribētu nosaukt kādu citu vārdu, bet...Viņa ir vislabākā.





Foto no koncerta: Skatīties šeit






Teksts: Linda Jansone 

Sicīlija Rīgā 

Sicīlija ir lielākā Vidusjūras sala, civilizācijas šūpulis, kur kopā savijas bagātīga vēsture, daudznacionāla kultūra, krāšņa daba un izcila virtuve.

Par Sicīliju Itālijā un Sicīlijas sajūtas noķeršanu aiz astes, dzīvojot Latvijā, stāsta Mauro: 

„Esmu inženieris mehāniķis no Katānijas, otrās lielākās Sicīlijas pilsētas. Atbraucu uz Latviju pavisam nesen, pirms trim mēnešiem, taču esmu jau bijis šeit iepriekš. Šoreiz gan esmu ieradies Latvijā uz palikšanu, jo mana draudzene ir latviete. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo, esmu arī atradis sev darbu Latvijā”.

Buongiorno, mi chiamo Mauro e sono un ingegnere meccanico di Catania, la seconda città più grande della Sicilia. Sono arrivato in Lettonia solo tre mesi fa, ma questa è la quinta volta che vengo qui. Stavolta però sono arrivato per restare, perchè la mia fidanzata è lettone. In questo modo posso unire i miei obiettivi professionali e quelli personali. Ho trovato un buon lavoro in Lettonia.



Tūrisms 

Sicīlija ir viens no populārākajiem tūristu galamērķiem. Vācu dzejnieks J. V. Gēte rakstījis: „ Ja neesat apmeklējuši Sicīliju, tad Itālija dvēselē neatstās nekādas pēdas. Sicīlija ir Itālijas izzināšanas atslēga.
 

Ko ir vērts tūristam iepazīt Sicīlijā no sicīlieša skatpunkta?

Sicīlija ir viens no neparastākajiem Itālijas reģioniem, jo tajā mijas daudz un dažādu kultūru tradīciju ietekmes, kas izpaužas gan kultūras pieminekļos, gan ēdienos. Iesaku apmeklēt ne tikai lielās pilsētas, bet arī mazpilsētas un ciemus, kur atrodas Sicīlijas reģionam raksturīgās izejvielas – pistācijas Brontē (pistacchio di Bronte), šokolāde Modikā (cioccolata di Modica), tomāti Pakīno (pomodoro di Pachino), mandeles Avolā un Noto (mandorle di Avola e Noto).  

La Sicilia è una delle regioni più particolari d’Italia perchè raccoglie tradizioni di differenti zone dell’Europa, che è possibile osservare nei monumenti e nella cucina locale. Il mio consiglio è quello di visitare non solo le grandi città come Catania e Palermo, ma anche i paesini dove è possibile trovare i veri prodotti tipici come il pistacchio di Bronte, la cioccolata di Modica, il pomodoro di Pachino, le mandorle di Avola e Noto e tanti altri.

Dzīvesveids mazpilsētās pilnībā atšķiras no pārapdzīvoto lielpilsētu dunas. Ikdienas steigu nomaina rēns dzīves plūdums un tiek godātas senās kultūras tradīcijas. Joprojām atrodamas maiznīcas un saldumu veikali, kuros pārdotā produkcija ir 100% roku darbs, drēbnieku darbnīciņas un namdari, kā arī citi senie arodi, kas grimst aizmirstībā. Daudzajos vietējos tirdziņos var atrast svaigu un tikko no laukiem novāktu un atvestu produkciju. Gados vecāki cilvēki saulainajās dienās dīki pavada laiku pļāpājot, spēlējot kārtis vai šahu ar garāmgājējiem un kaimiņiem.

Le piccole realtà locali sono caratterizzate da uno stile di vita completamente diverso dalle grandi città popolose. Non ci sono ritmi frenetici e il modo di vivere è legato alle tradizioni culturali di molti anni fa. Esistono ancora le panetterie e negozi di dolci fatti completamente a mano, cosi come sartorie e falegnamerie, tutti i mestieri che sono in via di estinzione. Sono molto diffusi i mercati locali dove si trovano solo prodotti freschi e appena raccolti, provenienti dalle vicine campagne. Le persone anziane passano il tempo a chiacchierare e giocare a carte o scacchi con i passanti o i vicini di casa, approfittando delle belle giornate di sole.

Ko tūristiem būtu vērts redzēt, atsakoties no standarta tūrisma maršruta piedāvājuma?

Katru vasaru kopā ar draugiem meklējam mazāk zināmas piejūras teritorijas, kas bieži vien ir daudz skaistākas par maršrutos iekļautajām. Varu ieteikt doties uz Vendicari un Torre Salsa dabas parkiem, Isola delle Correnti, Milazzo, Tindari, Lido Rossello (netālu no Scala dei Turchi), Tonnara di Scopello utt. 

Ogni estate con amici cerchiamo le località di mare meno conosciute, e che spesso sono le più belle da visitare. Tra queste ci sono la riserva naturale di Vendicari, Isola delle Correnti, Milazzo, Tindari, Lido Rossello (vicino alla Scala dei Turchi), la Tonnara di Scopello, la riserva naturale Torre Salsa e cosi via.



Iesaku apmeklēt arī pilsētas, kas ir pazīstamas ar saviem kultūras pieminekļiem: Piazza Amerina un atjaunoto Villa Romana del Casale, Kaltadžirone (Caltagirone), kas ir izslavēta ar savu keramiku; Noto baroka stilā celtās pilis un baznīcas, Sirakūzas senāko daļu Ortidžu (Ortigia), viduslaiku pilsētiņu Eriči (Erice). Tā varētu turpināt bezgalīgi. Izvēlamies nepazīstamu vietu un dodamies izzināt tās noslēpumus!

Ci sono anche delle città conosciute per loro monumenti culturali come Piazza Amerina e la rinnovata Villa Romana del Casale, Caltagirone e le famose ceramiche, Noto e lo stile barocco dei palazzi e delle chiese, Siracusa e Ortigia, Erice e il suo borgo medievale. Si potrebbe continuare all’infinito. Quello che abbiamo fatto è scegliere una località non ancora visitata e partire cercando di scoprire quello che nasconde.


Etna

Eiropas aktīvākais un lielākais vulkāns Etna atrodas Sicīlijas austrumos Mesīnas un Katānijas pilsētu tuvumā, sasniedz 3 326 metru augstumu, apkārtmērs 140 kilometri. 2012. gadā tika reģistrēti 8 Etnas vulkāna izvirdumi.

Kā sadzīvo ar darbojošos Etnas vulkānu?

Etna man neliekas draudīga. Vienmēr, kad Etna izvirst, cilvēki, kas dzīvo Mongibello piekājē, apbrīno vareno eksplozijas spēku un izvirstošo lavas plūsmu. Pastāv neskaidrojams pievilkšanas spēks, kāpēc, vulkānam izvirstot, cilvēki vēlas uzrāpties krāterī, nevis bēgt prom! Vulkāniskie pelni rada problēmas veikt saimniecisko darbību tuvumā esošajās pilsētās (Katānijas lidosta diezgan bieži tiek slēgta), bet padara zemi ļoti auglīgu, nodrošinot ideālus augšanas apstākļus dažādiem augļu kokiem (ābelēm, bumbierēm, kastaņām, pistācijām, mandelēm, vīģēm utt.).

L’Etna non rappresenta per me un pericolo. Da sempre, per ogni eruzione le persone che vivono ai piedi del “Mongibello” rimangono affascinate dalla potenza delle esplosioni e dalla suggestione delle colate laviche. Ci sarà un motivo per cui ad ogni eruzione tutti vogliono salire nelle vicinanze del cratere e non scappare via! La cenere vulcanica rappresenta sia un problema per il normale svolgimento delle attività lavorative delle vicine città (l’aeroporto di Catania spesso viene chiuso), ma rende la terra estremamente fertile, creando l’ambiente ideale per la crescita di svariati tipi di piante ed alberi da frutta (mele, pere, castagne, pistacchio, mandorle, fichi ecc.).
 

Esi piedzīvojis Etnas vulkāna izvirdumu?

Katrreiz, kad ir sācies izvirdums, vienmēr esmu vēlējies uzrāpties līdz galvenajam krāterim. Augstākais punkts, līdz kuram esmu ticis, ir 1800 metri (Rifugio Citelli). No šī punkta vēroju brīnišķīgu lavas izvirdumu un dzirdēju eksplozijas troksni, it kā tas man atrastos blakus. Neizjutu bailes, bet vienīgi spēcīgas emocijas, it kā Zemes enerģija strāvotu tieši caur sirdi.   

Ogni volta che c'è stata un'eruzione ho desiderato salire fino al   cratere centrale. Il punto più in alto in cui sono arrivato è un rifugio a circa 1800 metri (rifugio Citelli). Da li sono riuscito a vedere una colata lavica stupenda e sentire le esplosioni come se fossero accanto a me. In quei momenti non senti paura, ma solo una forte emozione come se l'energia della terra arrivasse dritto nel cuore.



Zināji, ka Rīgā atrodas Etnas iela un darbojusies fabrika "Etna"?

Nezināju, ka Rīgā tāda atrodas un darbojusies rūpnīca ar tādu pašu nosaukumu. Nosaukuma izvēle liekas dīvaina. Nedomāju, ka tajā laikā pastāvējušas biznesa attiecības starp Rīgu un Sicīliju, lai gan, kas zina, viss ir iespējams.

Non sapevo dell’esistenza di questa via intitolata alla fabbrica. Sembra strano il nome utilizzato, visto che allora non credo ci siano stati contatti tra Riga e la Sicilia, anche se tutto è possibile.


Vide un kultūra

Katram dzīvē ir savas prasības pret vidi un kultūru. Sajaucoties dažādām tradīcijām, var iegūt plašāku redzesloku, izpratni un sapratni.  

Kā sicīlietis jūtas Latvijā?

Neņemot vērā to, ka daudzi saka: "kā, būdams sicīlietis, vari dzīvot valstī, kur ir tik auksts?", jūtos ļoti labi, ziema tomēr ir samērā silta. Mani pārsteidz sabiedrisko pakalpojumu efektivitāte (par ko Katānijā varam tikai sapņot), tradicionālā virtuve un pilsēta kopumā, kas ir ļoti skaista, eleganta un tīra.

A dispetto di tutti quelli che mi dicono ”ma come fa un siciliano a vivere in un paese cosi freddo?” qui mi trovo molto bene, probabilmente aiutato da un inverno piuttosto mite. Mi piace molto l’efficienza dei servizi pubblici (cosa che a Catania è un miraggio), la cucina tipica, e la città in generale è molto bella, elegante e pulita. 




Kas kopīgs sicīliešiem ar latviešiem?

Godīgi sakot, neesmu par to domājis. Neliekas, ka būtu daudz kā kopīga, izņemot faktu, ka abi savu laimi vēlas meklēt citur.
Onestamente non ci ho mi pensato. Secondo me non hanno molto in comune, a parte il fatto di voler cercare altrove la loro felicità.


Kas Tev patīk vai nepatīk Latvijā?  

Lietas, kas patīk: ēdiens, parki, ārpuspilsētas dabas ainavas, pastaigas gar jūru un aizsalusi upe, cilvēku un sabiedriskā transporta punktualitāte, tikšanās pusdienlaikā. 
Lietas, kas nepatīk: gara ziema, maz saules; cilvēku vienaldzība, lūdzot palīdzību; piedzērušies cilvēki deviņos no rīta 6. autobusā, mārrutki, biezpiens.

Cosa mi piace: il cibo, i parchi, la natura lontano dalle grandi città, le passeggiate sul mare e il fiume ghiacciato, la puntualità delle persone e dei mezzi, gli appuntamenti all’ora di pranzo.
Cosa non mi piace: l’inverno lungo, poco sole, l’indifferenza della gente quando qualcuno chiede aiuto, la gente ubriaca alle nove del mattino sull’autobus n.6, mārrutki, biezpiens.

Kādi ir populārākie izteicienu sicīliešu dialektā?

Cam’affari!? (Situācija ir tāda, kāda ir, ko mēs varam darīt?)
Chissa è a zita! (Esi mierā ar to, kas ir!)
Taddu si mangia ma si sciala! (vecmāmiņas Andželas iecienītākā frāze). (Ēdam vēlu, bet paēdam ļoti labi.)
Non quagghia a mennula. (Situācija ir pārāk sarežģīta, lai to atrisinātu.)
Chianci chianci cà a mamma ti potta l’aranci. (Velti sūdzies.)


Virtuve

Labi paēdis cilvēks, ir laimīgs cilvēks, bet neēdušu labāk nekaitināt. Izciliem gardumiem jākairina garšas kārpiņas, ļaujot sajust vissīkākās garšas nianses. Nesteidzīga maltītes baudīšana ir vislabākais kompliments ēdienam, pavāram un ēdējiem.


Kas obligāti jānobauda no sicīliešu virtuves?

Ar ko lai sāk... pilnīgi noteikti jānobauda uzkodas, no kurām par nozīmīgākajām pilnīgi noteikti var uzskatīt: ceptās rīsu bumbas (arancini), sāļos pīrāgus (cartocciate), eļļā ceptus pīrāgus (siciliane) un rožmaizītes ar sīpoliem (cipolline). Tāpat noteikti jānobauda Katānijas zonas tradicionālais ēdiens - pasta ar tomātu mērci, baklažāniem un sāļo rikotas sieru (pasta alla Norma), pasta ar tintes zivi (pasta al nero di seppia), pasta ar sardīnēm, astoņkāju salāti ar citrona sulu, apelsīnu salāti ar sarkanajiem sīpoliem, cepta menca, grilēta zirga gaļa, uz grila cepts speķis, pildīts ar lociņiem, sudraba metastes filejas gabaliņi Mesīnas gaumē, krāsnī cepta asinsdesa ar cūkas ribiņām un kartupeļiem, dārzeņu sautējums ar baklažāniem (caponata), mīdijas ar citrona sulu, vafeļu trubiņas, pildītas ar rikotas sieru (cannoli), saldējuma alternatīva granita ar briošu (granita e brioche), mandeļu piens, nuga, sicīliešu tradicionālā torte ar rikotas sieru un sukādēm (cassata), Neapoles cepumi le rame di Napoli (kuru dzimtene nav vis Neapole), un lielizmēra kruasāni no vietējās beķerejas Miraglia.

Da cosa parto… sicuramente la tavola calda (ci vuole una pagina intera per elencarli tutti, ma tra i più importanti ci sono gli arancini, le cartocciate, le siciliane e le cipolline), pasta alla norma (pasta cà sassa e mulinciani friuti), pasta al nero di seppia, pasta con le sarde, insalata di polipo, insalata di arance, baccalà, carne di cavallo arrostita, le cipollate, stocco alla messinese, salsiccia e pittinicchi (costolette di maiale) al forno con patate, caponata, impepata di cozze, cannoli, granita e brioscia, latte di mandorla, torrone, cassate, paste di mandorla, le rame di Napoli (che non sono napoletane), cornetti di Miraglia (king size) ecc.

Tikai Sicīlijā iespējams nobaudīt tādus ēdienus kā maizi ar salami, toma sieru un plūškoka ziediem (vastedda co sammucu di Troina), maizi pildītu ar turku zirņu miltu plācenīšiem (pane e panelle), Katānijas tradicionālo rauga maizi skačatu ar dažādiem pildījumiem (scacciata catanese), Ragūzas tradicionālās rauga maizītes ar dažādiem pildījumiem (scacce ragusane), Svētās Agates kūciņas jeb ‘jaunavas krūtis’ (cassatelle di Sant’Agata), Palermo iecienītās Vecrīgām līdzīgas maizītes ar rikotu un sukādēm (sfingi di Palermo), marcipāna augļus (frutta martorana), sirakūziešu pudiņu ar putraimiem, rikotu un sukādēm vai šokolādes skaidiņām (cuccìa di Siracusa), Mesīnā gatavoto kūku no cepumiem čiekuru formā, pārklātu ar školādes vai citronu glazūru (pignolata di Messina) utt.

Tra le cose particolari ci sono vastedda co sammucu (pane con salame, tuma e fiori di sambuco) di Troina, pane e panelle (farina dei ceci) di Palermo, la scacciata catanese, la scaccia di Ragusa, le cassatelle di Agira, le sfingi di Palermo, la frutta martorana di Palermo, la cuccìa di Siracusa, la pignolata di Messina ecc.


Kāds ir tavs iecienītākais sicīliešu gardums?

Man labāk garšo sāļi ēdieni, tāpēc kā pirmo ēdienu izvēlos pastu ar tintes zivi. Kad svinam un dodamies uz laukiem, bieži grilējam gaļu. Tad neiztikt bez pildītas maizes ar tikko ceptu zirga gaļu, kam pievienota eļļas un etiķa mērce. No saldajiem ēdieniem dodu priekšroku vafeļu trubiņām, pildītām ar rikotu (cannolo) un pistāciju un šokolādes granitai ar briošu. Nu gan man siekalas saskrēja mutē! 

Sono un amante del salato quindi per primo mangio volentieri pasta al nero di seppia. Quando si festeggia e andiamo in campagna, spesso facciamo “arrusti e mangia”. In quel occasione non può mancare un panino ripieno di carne di cavallo appena arrostita sulla griglia condita con salamarigghiu (olio, aceto, sale e origano in giuste proporzioni). Tra i dolci preferisco i cannoli e la granita pistacchio macchiato cioccolato con brioscia. Adesso mi è venuta fame :)


Ko esi iecienījis no latviešu virtuves? Ko tu pats labprāt gatavo?

Esmu iecienījis ļoti daudz latviešu ēdienu, it īpaši tradicionālās zupas kā borščs, soļanka, buljons. Patīk arī sāļās un saldās pankūkas, pelmeņi, Inčukalna žāvētā vistiņa, tīteņi ar gaļu, šašliks, rupjmaize un saldskābmaize ar krējumu, medus kūka, ķīselis ar šokolādes krēmu utt. Katru rītu sāku ar biezpiena sieriņu ‘Kārums’. Mani iecienītākie ir šokolādes un biezpiena sieriņi ar sukādēm vai mellenēm. Vasarā labprāt uzcepu šašliku un pagatavoju dažādus salātus, bet ļoti gribētu iemācīties pagatavot arī zupas.

Ci sono tanti piatti della cucina lettone che adoro. Particolarmente, le zuppe tipiche come borščs, soļanka, buljons. Poi mi piacciono anche i pancakes, sia dolci che salati, pelmeņi (simili ai tortellini), Inčukalna žāvētā vistiņa (il pollo affumicato di Inčukalns), tīteņi ar gaļu (involtini di verza ripieni di carne), šašliks (spiedini di carne marinata cucinati alla griglia), rupjmaize un saldskābmaize ar krējumu (pane nero e pane grigio con la crema di panna acida), medus kūka (torta di miele), ķīselis ar šokolādes krēmu (crema di cioccolato immersa in sugo dolce alle bacche) ecc. Ogni mattina camincia sempre con un kārumiņš (dolcetti con similricotta ricoperti di cioccolato di vari gusti). I miei gusti preferiti sono cioccolato, canditi e mirtillo.
D’estate preparo volentieri šašliks e insalate varie, ma vorrei imparare a cucinare le zuppe tipiche.