Tradīcijas

Il Ferragosto

Teksts - Ieva Smiļģe

Uz e-pastiem un telefona zvaniem Itālijā neviens neatbild, pie visām pakalpojumu sniedzēju un veikalu durvīm ir pielikta zīmīte “chiuso per ferie”. Pat draugus nav iespējams satikt, jo visi ir pametuši svelmainās pilsētas ielas. Tikmēr sastrēgumi uz galvenajiem autoceļiem katru dienu kļūst aizvien lielāki.
Ir augusts un visa Itālija dodas brīvdienās.

Šis itāļu paradums (t.i., doties brīvdienās visiem reizē augustā) ir saistīts ar Itālijas 15. augusta svinībām - FERRAGOSTO. Lai gan šajā pašā datumā tiek atzīmēti katoļu reliģiskie svētki (Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki), Ferragosto it nemaz nav reliģiska rakstura svinības. Ferragosto nosaukums nāk no latīņu valodas frāzes feriae augusti, kas nozīmē "Augusta atpūta". 18.gadā p.m.ē. šādu svinību tradīciju ieviesa Imperators Augusts. Svētki radušies ne tikai acīmredzamās Imperatora propagandas dēļ, bet arī lai nodrošinātu piemērotu atpūtu pēc aizvadītajām smagajām lauku darbu nedēļām un mierīgi atgūtu spēkus, lai varētu veikt rudens ražas novākšanu.

Mūsdienu tradīcija 15.augustā doties izbraukumos Itālijā radusies daudz vēlāk - tikai fašisma periodā, kad režīmam pakļāvušās organizācijas un institūcijas rīkoja Ferragosto izbraukumus par īpašām cenām. Šādas ekskursijas tolaik nabadzīgajā Itālijā daudziem iedzīvotājiem bija vienīgā iespēja redzēt citas pilsētas, kalnus un jūru, un tieši tāpēc šī paraža ieguva milzu popularitāti. Tā kā izbraukumos netika nodrošināta ēdināšana, tajā pašā laikā dzima vēl mūsdienās pastāvošā tradīcija 15. augustā rīkot piknikus. Starp citu, dažādi avoti vēsta, ka viens no tradicionālajiem Ferragosto ēdiniem ir bijis cepts balodis, turklāt dažviet Itālijā šī tradīcija esot saglabājusies līdz pat mūsdienām!

Joprojām Ferragosto Itālijā ir atskaites punkts, pēc kura vadoties, tiek izplānotas pāris nedēļas vasaras brīvdienu, kuras nereti tiek izmantotas ceļošanai. Pat ekonomiskā situācija valstī neļauj itāļiem atteikties no šī paraduma, vienīgi brīvdienas tiek saīsinātas un tiek izvēlēti lētākie un tuvākie galamērķi. Un aizvien Ferragosto dienā visa valsts dodas izbraukumos (parasti uz jūru vai kalnos) un pusdienās tiek organizēts pikniks.

Man pašai augusts Itālijā joprojām šķiet ļoti neparasts periods, jo ir sajūta, ka ikdienas ritumam ir “uzlikta pauze” – universitāte ir slēgta, zobārsti, frizieri un restorānu saimnieki ir devušies brīvdienās, un pakalpojumu sniedzēji uz maniem mēģinājumiem sarunāt kādu vizīti vai nokārtot kādu (pat steidzamu!) problēmu vienbalsīgi atbild: ormai se ne riparla a settembre (respektīvi, atgriezieties pie mums septembrī). Bez tam jau augusta pirmajās dienās salīdzinoši nelielajā Itālijas pilsētā, kurā mitinos, ir notikusi savdabīga apmaiņa – piejūras promenādi pieskandina dažādas svešvalodas un Ziemeļitālijas dialekti, bet vietējie itāļi ir sakravājuši ceļasomas un devušies brīvdienās prom no ikdienas skatiem. 



 

Kas jāzina, pirms gelato baudīšanas Itālijā?

Teksts - Ieva Smiļģe




Vasara Itālijā bez gelato nav iedomājama! Taču lai kārtīgi un pareizi izbaudītu itāļu saldējumu, ir nepieciešams zināt dažas gudrības!

Vēsturiskās liecības vēsta, ka saldējums radies Ķīnā, taču tieši Itālijā ir dzimusi un pilnveidojusies saldējuma ēšanas kultūra: 20.gadsimta sākumā kāds itāļu uzņēmējs radīja vafeles konusu un tādejādi gelato kļuva par veldzējošu gardumu, ko iespējams baudīt “pa ceļam”.  Ieskaties šeit, lai uzzinātu vairāk par saldējuma vēsturi!

Itālijā joprojām ir saglabājusies svaiga, pašdarināta saldējuma (gelato artigianale) gatavošanas tradīcija: tas katru dienu tiek gatavots uz vietas no kvalitatīviem produktiem. Tradicionālās itāļu saldējumnīcas (le gelaterie) neizmanto pusfabrikātus un mākslīgas piedevas, tāpēc šāds gelato neapšaubāmi ir daudz gardāks un kvalitatīvāks par veikalu saldētavās atrodamajiem! Protams, ne visas saldējumnīcas ir pilnīgi svaigas un dabiskas, tāpēc var droši prasīt, vai saldējums gatavots uz vietas un kādas ir sastāvdaļas (tās nereti pat tiek norādītas pie letes). 

Apmeklējot Itāliju vasarā, iesaku veikalos nopērkamo saldējumu vai restorānu piedāvāto desertu vietā baudīt īstu, svaigi gatavotu gelato tuvējā saldējumnīcā (vasaras sezonā tās nemaz nav grūti atrodamas)!

Saldējuma veidi Itālijā

Gelato: krēmīgas konsistences gardums, kura pamatā ir piens, saldais krējums, cukurs un olas dzeltenums. Daudzās un dažādās gelato garšas tiek iegūtas, pievienojot augļus, šokolādi, lazdu riekšu krēmu, kā arī citus krēmus un piedevas.

Sorbetto: daudz vieglāks saldējums, kas nesatur ne pienu, ne olas un kura pamatā ir augļu sula vai sīrups. Sorberts parasti satur mazāk taukus un kalorijas nekā gelato
Granita: tipisks Sicīlijas saldais ēdiens, kas ir daļēji saldēts šķidrums, kura sastāvā ir ūdens, cukurs un augļu sula. Atšķirībā no sorberta, granita ir graudaina un vienlaikus krēmīga konsistence. Granita parasti tiek pasniegta caurspīdīgā stikla vai plastmasas glāzē, Sicīlijā tā tiek pasniegta kopā ar gabaliņu svaigas un kraukšķīgas maizes vai sicīliešu brioscia (salda maizīte). 

Starp citu, tiek uzskatīts, ka būtu nepareizi dēvēt gelato par saldējumu. Lai gan burtiskais gelato tulkojums latviski ir saldējums (angliski - ice cream), itāļu gelato ir atšķirīgs no mums pierastā saldējuma. Piemēram, saldējums parasti tiek gatavots no krējuma, bet gelato - no piena, līdz ar to saldējums satur vairāk kalorijas nekā gelato. Turklāt gelato konsistence ir daudz blīvāka, tas ir daudz krēmīgāks un mīkstāks nekā saldējums. Ieskaities šeit, lai uzzinātu vairāk par šīm atšķirībām.

Cono o coppetta?

Izvēloties gelato Itālijas saldējumnīcās, pirmais jautājums, kas klientam tiek uzdots, ir: Cono o coppetta?
(Izvēle atkarīga no personīgās gaumes, jo cenā nav nekādas atšķirības.)


Piccolo, medio o grande?

Saldējums Itālijā tiek piedāvāts dažādos izmēros, un šī izvēle ir atkarīga ne tikai no saldējuma daudzuma, bet arī no garšu dažādības. Piemēram, izvēloties mazā izmēra saldējumu (piccolo), parasti var baudīt divas dažādas saldējuma garšas (gusti), vidējā izmēra saldējumu (medio) - 3 dažādas garšas utt.

Bez tam, Itālijas saldējumnīcas vienmēr piedāvā papildināt gelato ar putukrējumu (la panna), turklāt tas ir bez maksas. Man personīgi šāds komplekts liekas pārāk salds, bet itāļi gan ir pieraduši baudīt gelato con panna.

Garšu dažādība

Visus gelato veidus vienā saldējumnīcā nemaz nav iespējams atrast, jo eksistē vairāk nekā 100 gelato veidi! Daudzas saldējumnīcas pat piedāvā unikālas, pašu izdomātas garšas, kas citur nemaz nav atrodamas.


Daži no populārākajiem gelato veidi ir:

Fior di latte (vienkāršs piena saldējums);
Pistacchio (pistāciju saldējums);
Stracciatella (krēmīgs saldējums ar šokolādes gabaliņiem); 
Nocciola (saldējums ar lazdu riekstu krēmu);
Spagnola jeb Amarena (krēmīgs saldējums ar ķiršiem);
Panna e Nutella (saldais krējums un nutella);
Cioccolato (šokolāde);
Zabaione - krēms, kura pamatā ir olas (olu dzeltenumi), cukurs un vīns vai liķieris;
Dažādu augļu gelato,

Kā arī daudzi citi!



Buona Pasqua!

Teksts - Ieva Smiļģe


Sicilia, Enna, Processione del Venerdi Santo, photo by Ferdinando Scianna, 1963

Pēc dažām dienām klāt ir Lieldienas - gan Latvijā, gan Itālijā. Mēs šos svētkus sagaidām ar šūpošanos, olu krāsošanu un Lieldienu svētdienas olu kaujām. Bet kas tikmēr notiek Itālijā?

Lieldienas Itālijā, protams, ir galvenokārt reliģiski svētki, kad tiek pieminēta Jēzus Kristus sišana krustā un augšāmcelšanās. Visa Lieldienu nedēļa tiek dēvēta par svēto nedēļu (la settimana santa), kad visā valstī notiek dažādi reliģiski pasākumi saistībā ar Jēzus dzīves pēdējiem notikumiem, nāvi un augšāmcelšanos. Daži no šiem pasākumiem ir tik iespaidīgi, ka ieguvuši slavu visā Itālijā un pat ārpus tās. 

Ceturtdienā pirms Lieldienām (mūsu Zaļajā ceturtdienā) tiek pieminēts Jēzus Kristus pēdējais vakarēdiens kopā ar apustuļiem pirms sišanas krustā. Daudzviet Itālijā notiek šī notikuma “atdzīvināšana” (aktieri publikas priekšā atveido šo ainu).

Lielā jeb svētā piektdiena (il venerdì santo) ir sēru diena, jo šajā dienā tiek pieminēta Jēzus sišana krustā. Šis traģiskais notikums tiek atzīmēts ar emocionālām ceremonijām. Piemēram, Ennā (Sicīlijā) Jēzus zārks iespaidīgā sēru procesijā tiek nests cauri visai pilsētai, un sērojošie pilsētas iedzīvotāji viņu pavada. Uzzini vairāk Šeit.

Tāpat šajā dienā katoļticīgie visā pasaulē, ne tikai Itālijā dodas krusta ceļā (via crucis), simbolizējot Jēzus ceļu pretī nāvei. Tradicionāli katru gadu Lielās piektdienas vakarā krusta ceļā dodas arī Katoļu baznīcas pāvests. Tas notiek Romā, Kolizejā, un šis pasākums tiek pārraidīts tiešraidē televīzijā. 

Sestdienas naktī (pusnaktī) tiek paziņota Jēzus augšāmcelšanās (la risurrezione) un tā tiek atzīmēta un svinēta Lieldienu svētdienā (la domenica di Pasqua).

Īpaša, visā Itālijā izslavēta Lieldienu svētdienas tradīcija ik gadu notiek Sulmonā (Abruzzo). Madonna che scappa in piazza - aizkustinoša ceremonija, kas attēlo, kā Jaunava Marija uzzina par dēla augšamcelšanos, ierauga viņu tālumā, nomet savu sēru tērpu un burtiski skrien pie viņa. Kā tieši tas notiek, ieskaties Šeit.

Lai gan Lieldienām Itālijā ir galvenokārt reliģiska nozīme, šie svētki, tāpat kā pie mums, tiek simboliski uzskatīti par pavasara atnākšanas svētkiem. Piemēram, daudziem no reliģiskajiem rituāliem piemīt arī cita, pagāniska, nozīme, kas cieši saistīta ar dabas “atdzimšanu” un zemes auglību. Piemēram, Sulmonā valda uzskats, ka, ja Jaunava Marija skrienot nokrīt (tas ir noticis vairākkārt), tad tā gada raža būšot ļoti nīkulīga. 

Turklāt arī Itālijā viens no galvenajiem Lieldienu simboliem ir ola, simbols jaunai dzīvībai. Olu krāsošana vai ripināšana, kā arī olu kaujas Itālijā gan nenotiek. Bet itāļu Lieldienu olas ir iespaidīgas: milzīgas šokolādes olas, kurās iekšā paslēpts pārsteigums! Šīs olas tiešām ir iespaidīgas - vidēja izmēra Lieldienu ola ir lielāka par cilvēka galvu!  



Runājot par svētkiem Itālijā, nevar nerunāt par ēdieniem. Ja Latvijā, vismaz manā ģimenē, svarīgākās bija Lieldienu brokastis, kad pēc olu kaujas noteikti bija jāapēd ar sāli apkaisīta ola, tad Itāljā Lieldienu pusdienas ir neaizstājamas. Pēc garā gavēņa tradicionāli Lieldienās tiek pasniegta jēra gaļa (jērs simbolizē Jēzu Kristu). Saldajā ēdienā tiek pasniegta la colomba (burtiski - dūja)  - klasisks Lieldienu kēkss dūjas formā, diezgan līdzīgs tradicionālajam Ziemassvētku kēksam (Panettone). 



Kā jau ar visām citām lietām itāļu kultūrā, ir skaidrs, ka arī Lieldienu svinēšanā katrā reģionā ir savas tradīcijas, savi rituāli un savi ēdieni. Pat reliģiskās ceremonijas, pat ja ideja ir viena un tā pati, dažādos Itālijas nostūros iegūst pavisam atšķirīgas aprises. Tieši tāpēc Itālija ir tik aizraujoša un tieši tāpēc ir vērts uz šejieni doties Lieldienu laikā: lai ieraudzīto un izbaudītu to, kas ikdienā nav sastopams!


Noderīga Lieldienu leksika itāļu valodā!



Lieldienas - la Pasqua
Otrā Lieldienas - la Pasquetta
Lieldienu olas - le uova di Pasqua
Priecīgas Lieldienas! - Buona Pasqua!
Jēzus Kristus augšāmcelšanās - la risurrezione di Gesù Cristo

Starp citu, Itālijā plaši zināms teiciens māca: Natale con i tuoi, Pasqua con chi vuoi. Ko tas nozīmē? Ziemassvētki jāpavada ar ģimeni, bet Lieldienas var pavadīt, kā nu Tev pašam tīk. Cik man zināms, par spīti šim teicienam, Lieldienas tāpat kā Ziemassvētki nereti tiek pavadītas pie pusdienu galda ģimenes lokā. Toties Otrās Lieldienas gan var tikt pavadītas draugu lokā, piemēram, dodoties piknikā (ja laikapstākļi ir tam labvēlīgi)!

 

 

Karnevāla izdzīvošanas komplekts

Teksts - Ieva Smiļģe


Jau dažas nedēļas Itālijas jaunākā paaudze ir karnevāla gaidās. Veikalu plauktus aizpilda neskaitāmas masku un tērpu versijas, kā arī citi atribūti, kas nepieciešami, lai pareizi sagadītu karnevālu. Pilsētu ielās jau ik pa laikam var satikt kādu spaidermenu, princesi vai briesmoni, taču karnevāla kulminācija vēl ir tikai priekšā – 28.februārī (Martedi grasso), kas ir pēdējā un svarīgākā karnevāla diena pirms 40 dienu ilgā gavēņa. Kā sagatavoties Resnās otrdienas svinībām? Apbruņojies ar šo karnevāla izdzīvošanas komplektu, lai pavadītu karnevālu tā, kā Itālijā pienākas!

1. IL COSTUME
Mazākie Itālijas iedzīvotāji karnevāla periodu sagaida, tērpušies maskās. Ja ne viss karnevāla periods, tad Martedi Grasso noteikti tiek pavadīts īpašā tērpā. Dažās skolās šajā dienā pat ir brīvdiena, lai bērni varētu pienācīgi izbaudīt dienu, bet citās skolās tiek rīkoti dažādi karnevāla pasākumi, masku gājieni u.tml.





2. LA MASCHERA
Ja nevēlies vai nevari dienu pavadīt karnevāla tērpā, bet tāpat vēlies piedalīties apkārt valdošajā svētku atmosfērā, viss, kas ir nepieciešams, ir maska!





3. I CORIANDOLI
Krāsaini papīra ripulīši, lai radītu krāsainu karnevāla salūtu! Karnevāla svinētājiem parasti ir pilnas kabatas ar šiem papīrīšiem, un tie tiek lidināti apkārt karnevāla gājienu un citu pasākumu laikā. Pilsētu ielas karnevāla laikā ir pilnībā noklātas ar šīm salūta paliekām!



4. LA SCHIUMA
Dodoties pastaigā karnevāla laikā, ir jābūt diezgan uzmanīgiem! Mazajiem svinētajiem patīk izjokot vienam otru (dažkārt arī citus garāmgājējus) ar speciālām putām, kas veikalos tiek pārdotas īpaši šim mērķim!



5. LA MAZZA
Izrādās, ka šāda plastmasa vai cita mīksta materiāla nūja ir neaizstājams karnevāla atribūts. Kāpēc? Lai aizstāvētos no izjokotājiem un citiem karnevāla svinētajiem, kas apbruņojušies ar putām un papīra “salūtu”. Protams, nūja nav īsta, tā ir taisīta no viegla, pat mīksta materiāla, un nevar nevienu savainot!


 Vai Tavs karnevāla izdzīvošanas komplekts ir gatavs? Nu, tad vari pievērsties karnevāla svinībām! “Resnajā otrdienā” tradicionāli tiek rīkoti īpaši karnevāla gājieni, kur visi šie karnevāla atribūti tiek izmantoti un izrādīti pilnā sparā. Nozīmīga itāļu karnevāla daļa ir IL CARRO DI CARNEVALE – milzīgas karietes, kurās sēž milzu lelles un statujas (gatavotas papier-mâché tehnikā), kas atveido supervaroņus, briesmoņus vai slavenus literāros tēlus, mūziķus un aktierus. Bieži vien šīs milzu instalācijas tiek izmantotas, lai izsmietu politiķus un citas sabiedrībā zināmas personas. Viens no slavenākajiem Itālijas karnevāliem notiek Viaredžo (Viareggio), Toskānas reģionā, kur šādas milzu lelles un karietes tiek izmantotas jau kopš 1925.gada. Izrādās, ka jau kopš novembra ir gatavs šī gada karnevāla galvenais varonis – šogad karietes pirmajā rindā gozēsies Donalds Tramps (vairāk – šeit un šeit)!




Il Carnevale

Teksts - Ieva Smiļģe


Itālijas ielās, parkos un lielveikalos šajās dienās “uzdarbojas” princeses, labās fejas, tīģerēni un burvji! Lai gan daudz mazāk nekā pirms 20 gadiem, tomēr, tuvojoties karnevāla kulminācijai, Itālijas jaunākā paaudze pārtop par visdažādākajiem sapņu tēliem un mošķiem. Karnevāls tiek svinēts visās pasaulē, valstīs ar kristīgām tradīcijām, un viena no tradīcijām bagātāka karnevāla svinētāja ir tieši Itālija! Parasti karnevāls tiek atzīmēts publiskās parādēs, rotaļās un gājienos, kuru galvenais svētku elements ir tērpšanās maskās.

Tā kā šie svētki ir saistīti ar Lieldienām, arī karnevāla datumi katru gadu mainās. Karnevāla perioda sākums ir Septuagesima - 9. svētdiena pirms Lieldienām (šogad - 24.janvāris) un tas noslēdzas otrdienā, kas visā pasaulē ir pazīstama kā Mardi Gras jeb, runājot itāliski, Martedi Grasso (šogad - 28.februāris). Viss karnevāla laiks ir aizpildīts ar visdažādākajiem pasākumiem un aktivitātēm, tomēr galvenais notikums un karnevāla kulminācija ir tieši šajā dienā Martedi Grasso, tulkojot burtiski, nozīmē Resnā Otrdiena, jo tā ir pēdējā diena, kad iespējams baudīt treknus un bagātīgus ēdienus, lai pēc tam nodotos 40 dienu ilgam gavēnim. Tieši Resnā Otrdiena ir kļuvusi par nozīmīgāko svētku dienu, kad Itālijas pilsētās un skolās notiek lielas karnevāla svinības! Nākamā diena pēc Martedi Grasso ir Pelnu trešdiena, kas iezīmē 40.dienu pirms Lieldienu svētdienas (šogad - 16. aprīlis) un gavēņa perioda sākumu.

Karnevāla izcelsme meklējama jau Antīkās Grieķijas un Romas laikos. Šie svētki iezīmē īslaicīgu atpūtu no ikdienas pienākumiem, likumiem un normām. Pat bargajos viduslaikos karnevāla laiks bija brīvības, bezrūpības un pasaulīgo prieku svētki! Visos laikos viens no galvenajiem svētku elementiem ir bijusi tērpšanās maskās, jo šādā veidā karnevāla svinētāji ieguva vēl lielāku brīvību - aristokrāti varēja svinēt kopā ar kalpiem, kalpi varēja izsmiet savus saimniekus un nevienam nebija jābīstas tikt atpazīstam!

Termins Carnevale cēlies no latīņu valodas izteiciena carnem levare, kas nozīmē “atteikties no gaļas”. Izteiciens sākotnēji tika attiecināts uz maltīti karnevāla pēdējā dienā, pēc kuras sākas 40 dienu ilga atteikšanās no gaļas un citiem pasaulīgiem labumiem.


Viens no nozīmīgākajiem Itālijas un visas pasaules karnevāliem ir Carnevale di Venezia, pirmās liecības par to ir atrodamas jau 1268.gadā! Ne velti viens no pilsētas simboliem un suvenīru bodīšu galvenajiem objektiem ir dažāda veida un lieluma maskas! Līdz ar Venēcijas karnevālu ir vēl daži karnevāli, kuri ieguvuši nacionālu nozīmi, tomēr lielākos vai mazākos mērogos karnevāls tiek svinēts visā Itālijas teritorijā. Ja ne katrai pilsētai, tad katram reģionam noteikti ir savs karnevāls!

Ka jau visur, arī Itālijas karnevālos liela nozīme ir maskām! Dzimušas kopā ar Commedia dell’Arte 16.gadsimta Itālijā, dažas no maskām šodien ir ieguvušas pasaules slavu!
Arlecchino
ARLECCHINO - slinks, neparasts un viltīgs kalps no Bergamo (Ziemeļitālija, Lombardijas reģions), kurš nemitīga strīdas ar savu saimnieku. Arlecchino kostīms ir taisīts no neskaitāmiem krāsainiem auduma gabaliem, galvā tiek likta cepure ar spalvu un melna maska ap acīm. 
Gianduia
GIANDUIA - maska no Turīnas (Ziemeļitālija, Pjemontas reģions), no viņa vārda celušās slavenās šokolādes konfektes gianduiotti. Gianduia ir īsts itāļu džentlmenis, kas mīl labu vīnu un bagātīgi klātu galdu! Mugurā viņš ir uzāvis brūnu kostīmu ar dzeltenu vēderu un sarkanām zeķēm!
 










Pulcinella

PULCINELLA - viens no slavenākajiem Itālijas karnevāla tēliem, kas dzimis Neapolē (Dienviditālijā, Kampānijas reģions). Viltīgs, smieklīgs, mazliet traks un pļāpīgs tēls, kam  nepatīk neviens darbs, izņemot dzeršanu un ēšanu! Pulcinellai galvā ir smaila cepure, ap acīm melna maska un mugurā plats, balts krekls un bikses, un uz muguras - kupris.
Pat ja neesi Itālijā vai kādā no citām karnevāla valstīm, priecāties un izbaudīt pasaulīgos priekus šajās dienās nav liegts! Tik atceries, ka karnevālā tiek dota tik liela brīvība tikai tāpēc, ka pēc tam nāk gavēnis! Ja tāda brīvība un priecāšanās būtu katru dienu, tā zaudētu savu vērtību, vai ne?


Ko itāļi dara ziemā?

Teksts - Ieva Smiļģe


Kad pludmales ir tukšas, vakari kļuvuši auksti un svētki beigušies, mācas virsū ziņkārība, ko gan itāļi dara ziemā?

→ Slēpo
Viena no iecienītākajām ziemas izklaidēm ne tikai itāļiem, bet arī ārzemju viesiem! Slēpošanas aktīvistiem Itālija ir īstā vieta, jo lielāko daļu Itālijas teritorijas veido kalni: ziemeļos dabisko robežu ar citām valstīm veido Alpu kalni un tālu pussalā stiepjas Apenīnu kalni. Arzemēs lielu popularitāti ir ieguvuši Alpu kalnu slēpošanas kūrorti, bet tikpat iespaidīgas slēpošanas un citu ziemas aktivitāšu vietas atrodamas Apenīnu kalnu apvidū Centrālitālijā.
Ziemas tūrismu Itālijā īpaši iecienījušas ģimenes, jo itāļi domā ne tik ļoti par profesionāliem slēpotājiem, bet gan par visiem iespējamiem interesentiem. Lai kādi būtu Tavi iecienītākie ziemas  prieki, Itālijā var atrast visu - dažādas grūtības, garuma un augstuma slēpošanas un snovborda trases, slidotavas, iespējas nodarboties ar alpīnismu, braukt ar kamaniņām, kā arī dažādas aktivitātes bērniem.  Pat tiem, kam aktīvie ziemas sporti neiet pie sirds, iesaku ziemā doties uz Itālijas kalniem - baudīt karstvīnu un lieliskus skatus ar sniegotām kalnu virsotnēm!
Vienai lietai gan būtu jāpievērš uzmanība - tā kā laikapstākļi kalnos reizēm var būt skarbi un neparedzami, noteikti ir jāseko līdzi laika prognozēm un brīdinājumiem - piemēram, šī gada janvāra sākumā, kad Itāliju pāršalca aukstums un sniega vētras, daudzi Apenīnu kalnu ceļi drošības dēļ tika slēgti. 




Nezini, kur doties? Lūk, dažas idejas atrodamas šeit!

→ Iepērkas
Dažas dienas pēc jaunā gada sākuma Itālijas apģērbu un aksesuāru veikalus pārņem iepirkšanās drudzis, jo sākas atlaides (i saldi). Divreiz gadā (janvārī un jūlijā, aptuveni divu mēnešu garumā) Itālijas veikali ar labām atlaidēm pārdod sezonas laikā neiztirgotās preces, un jau kopš fašisma perioda ir ieviesti īpaši likumi, kas nosaka un kontrolē, kad un kā atlaides tiek piedāvātas, tādejādi izvairoties no pārdevēju viltībām un krāpšanas gadījumiem. Katrs reģions patstāvīgi izlemj izpārdošanas sākuma datumu (ziemas izpārdošana parasti sākas pirmajās janvāra dienās, tādejādi Ziemassvētku dāvanas tiek iegādātas par pilno cenu; šogad visos Itālijas reģionos, izņemot Sicīliju, atlaides sākās 5.janvarī); ir aizliegts piemērot atlaides ātrāk  (pat uzsākot izpārdošanu dienu pirms noteiktā datuma, veikals var saņemt bargu sodu).

→ Piemin Svēto Antonio (Sant’Antonio Abate)
Svētais Antonio (tiek pieminēts 17.janvārī) bija ēģiptiešu eremīts 4.gadsimtā, viņš bija viens no pirmajiem kristiešu mūkiem, turklāt viņš tiek pieminēts arī kā miesnieku, zemnieku, zvēraudzētaju un pašu mājdzīvnieku aizstāvis, īpašu nozīme tiek pievērsta cūkām, jo Viduslaikos cūkas gaļa tika uzskatīta par ārstniecisku, līdz ar to viduslaiku ciematos tika audzētas cūkas, kuru gaļa tika izsniegta vietējo slimnīcu iemītniekiem, lai tie ātrāk atveseļotos (šī iemesla dēļ Svētais Antonio bieži vien tiek atveidots kopā ar cūku). Bez tam Svētais Antonio tiek uzskatīts par brīnumainu dziednieku, kurš, izmantojot cūku taukus, spējis izārstēt nepatīkamo ādas slimību rozi (itāliski tā tiek dēvēta par Svēta Antonio uguni - il fuoco di Sant’Antonio).



Venēcijā pat ir izplatīta leģenda, kas vēsta, ka 17.janvāra naktī mājdzīvnieki iegūst spēju runāt. Šajā naktī saimniekiem gan jāturas prom no kūts, jo dzirdēt savus dzīvniekus runājam esot slikta zīme.  
Lai nu kā, Svētais Antonio dažādās Itālijas vietās, īpaši kalnu ciematos un Dienviditālijā, tiek pieminēts joprojām. Šajā dienā dažos ciematiņos  pa mājm staigā muzikanti, kuri izspēlē un izdzied Svētā Antonio dzīvi un brīnumdarbus, tiek ēsti cūkgaļas produkti, un zemnieku ciematos ļoti nozīmīga ir dzīvnieku svētīšana, tai pat tiek veltīti dievkalpojumi. Visā Itālijā ir pieņemts pieminēt Svēto Antonio ar ievērojamiem ugunskuriem (i falò di Sant’Antonio). Šādā veidā tiek paradītas cilvēku ilgas pēc gaismas un dabas atmodas, notiek dabas attīrīšana un gaismas piesaukšana. Zemnieki ugunskuram pievērš īpašu uzmanību - ja liesma tiecas taisni uz debesīm, būšot auglīgs un ražens gads!  Ugunskuri tiek iedegti daudzās Itālijas vietās, taču slavenākais no tiem (un Vidusjūras reģiona lielākais ugunskurs!) 16.janvāra vakarā tiks iedegts Novoli, Apūlijas reģionā (la focara di Novoli), kur ugunskura iekārtošana sākas jau decembra vidū un  tiek gaidīti vairāk nekā 100 tūkstoši apmeklētāju!

→ Bauda ēdienus!
Aukstums, mitrums un tumsa = lielisks iegansts, lai pavadītu laiku ar ģimeni un draugiem, baudot gardas ziemas maltītes! Viens no iecienītākajiem ziemas ēdieniem ir la polenta jeb kukurūzas putra, kura nāk no Ziemeļitālijas (tur tas reiz bijis iedzīvotāju pamatēdiens), taču ir iecienīta visā Itālijas teritorijā, īpaši kalnu apvidū. Polenta visbiežāk tiek gatavota no kukurūzas miltiem, tāpec tai ir raksturīga koši dzeltena krāsa, taču agrāk (pirms Kolumbs atklāja Ameriku un atveda kukurūzu uz Eiropu) tā tikusi gatavota arī no rudziem, cietajiem kviešiem vai pat griķiem.
Polenta tradicionāli ir nabadzīgs ēdiens, jo tā pagatavošanai nepieciešami tikai milti un ūdens; pagatavošana nav sarežģīta, taču tā ir laikietilpīga - tradicionāli vara katlā tiek uzvārīts sālsūdens, tam tiek pievienoti kukurūzas vai citu graudaugu milti, un šāda masa, nepārtraukti maisot ar koka karoti, tiek vārīta vismaz stundu, līdz tā kļuvusi stingra. Putras konsistence dažādās ēdiena variācijās var būt atšķirīga - tā var būt tik stingra, ka jāgriež (polentu pieņemts griezt ar kokvilnas diegu, nevis ar nazi), vai tik mīksta kā mannā putra, arī piedevas var būt ļoti atšķirīgas - gaļas, sēņu vai pat vienkārša tomātu mērce, tāpat polentu var ēst ar sviestu, ar dažādiem sieriem vai dārzeņiem.
Lai atvieglotu ēdiena gatavošanu, mūsdienu Itālijā ir nopērkami speciāli polentas katli (tajos masa ik pa brīdim tiek automātiski samaisīta), bet pieredzējušas saimnieces tos ne redzēt negrib un uzskata, ka pašu maisīta polenta ir vislabākā (arī miltus ir pieradušas pašas samalt, taču veikalos ir iespējams iegādāties polentas miltus). 



Kas ir itāļu iemīļotā večiņa Befana?

Teksts - Ieva Smiļģe

La Befana vien di notte
Con le scarpe tutte rotte

Itālijā svētku laiks vēl nav noslēdzies, jo itāļu bērni ar nepacietību gaida 6.janvāri*, kad ciemos ar dāvanām ierodas la befana. Befana ir veca un neglīta ragana, kas pārvietojas uz slotaskāta. Par spīti savam biedējošajam izskatam, šī ragana ir laba un tiek ļoti gaidīta, jo naktī uz 6.janvāri tā nes veltes itāļu bērniem: labi bērni tiek pie saldumiem, taču nešpetnajiem bērniem tiek nestas... ogles!

Leģenda vēsta, ka Befana bijusi veca, salīkusi sieviņa ar garu degunu, tērpusies lupatās un saplēstās kurpēs (par to liecina arī itāļu bērnu pantiņš: la befana vien di notte, con le scarpe tutte rotte). Kādā aukstā ziemas vakarā pie viņas durvīm klauvējuši Trīs Austrumu gudrie, kuri bija ceļā apciemot nesen dzimušo Jēzus bērniņu un apstājās pie večiņas mājas, lai pajautātu ceļu uz Bētlemi. Pēc norāžu saņemšanas, trīs gudrie aicinājuši večiņu līdzi, bet viņa, aizbildinājusies ar darāmajaiem darbiem, atteikusi. Tikai tad, kad gudrie jau bija devušies prom, Befana tomēr izdomājusi piebiedroties. Trīs ceļotājus viņai nav izdevies sastapt, tāpēc labā večiņa klauvējusi pie visām durvīm, meklējot Jēzus bērniņu, un atstājusi nelielas veltes tajās mājās, kur dzīvojuši bērni, domādama, ka kāds no tiem varētu būt mazais Jēzus.

Sēdēdama uz slotas kāta, Befana veic šo ceļojumu katru gadu, turpinot iepriecināt bērnus ar kārumiem! Vienīgā bēda: līdz ar Befanas apciemojumu noslēdzas svētku laiks Itālijā, tiek novākti Ziemassvētku rotājumi un cilvēki atgriežas ikdienas gaitās!

* 6.janvārī Itālijā (arī Spānijā, Polijā, Grieķijā un citur pasaulē), tiek svinēta Epifania jeb Zvaigznes diena. Zvaigznes diena ne tikai simbolizē Ziemassvētku perioda beigas, bet arī ir ļoti nozīmīgi kristīgajā reliģijā. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka šajā dienā Austrumu gudrie (i Re Magi) devušies apciemot jaundzimušo Jēzu, un ir notikusi arī Jēzus kristīšana.



Noskaties video ŠEIT.




Olīveļļa Itālijā

Teksts - Ieva Smiļģe

Kamēr Latviju jau pārklāj sniega sega, Itālijā vēl turpinās rudens ražas novākšana. Vīnogas gan jau ir novāktas un jaunais vīns jau nolikts nogatavināties, taču novembra sākumā Itālijas centrālajā un dienvidu daļā joprojām notiek aktīva olīvu vākšana. Tas nozīmē, kas šajā laikā uz itāļu virtuves galdiem sāk parādīties svaigi spiesta olīveļļa - koši zaļa un patīkami rūgtena!

Olīveļļa = Vidusjūras diētas pamatprodukts

Olīveļļa ir itāļu virtuves pamatu pamats, jo neviens ēdiens bez tās netiek gatavots: kaut arī tās būtu vien pāris piles, taču, kā esmu novērojusi, olīveļļa tiek pievienota it visam, kas tiek celts galdā. Šī iemesla dēļ olīveļļa neapšaubāmi ir viens no Vidusjūas diētas pamatproduktiem, turklāt pētījumi liecina, ka olīveļļa ir viens no  galvenajiem iemesliem, kāpēc itāļi noveco lēnāk un dzīvo ilgāk. Ir pierādīts, ka olīveļļa ir ne tikai garšīga, tā ir arī ārkārtīgi veselīga: olīveļļa satur nepiesātinātās taukskābes, kas palīdz neitralizēt piesātinātās taukskābes un samazināt sliktā holesterīna līmeni asinīs, turklāt tajā esošie antioksidanti samazina sirds slimību risku.
Lūk, visu šo iemeslu dēļ itāļi tik ļoti pievērš uzmanību šī produkta kvalitātei - olīveļļa nedrīkst būt ne viduvēja, ne laba, tai ir jābūt izcilai!


Kā olīveļļa tiek iegūta?

Olīveļļa gluži vienkārši ir olīvu sula, kas tiek iegūta, sasmalcinot olīvas un izspiežot iegūto masu. Itālijā vien ir sastopami vairāk nekā 500 olīvu šķirnes, taču ne visas ir piemērotas eļļas gatavošanai - ēšanai paredzētās šķirnes ir atšķirīgas no eļļai paredzētajām. Lai gan process ir salīdzinoši vienkāršs, eļļas spiešana Itālijā nenotiek mājas apstākļos, tai ir nepieciešamas liela izmēra speciālās iekārtas. Turklāt olīvu audzēšana un eļļas spiešana bieži vien ir savstarpēji nesaistītas nodarbošanās: olīvu audzētāji parasti paši nenodarbojas ar eļļas spiešanu, un eļļas spiedējiem parasti nav pašiem savu olīvdārzu. Olīvu audzētāji savu ražu var vienkārši pārdot vai arī par attiecīgu samaksu var izspiest eļļu citiem piederošajās spiestuvēs, gala produktu paturot paši sev.


Pirms dažiem gadiem uzzināju, ka daudzas eļļas spiestuves rīko “atvērto durvju dienas” un ļauj interesentiem (bez maksas!) ielūkoties eļļas spiešanas procesā, un detalizēti izstāsta visu olīvu audzēšanas un eļļas spiešanas procesu. Šādas atvērto durvju dienas eļļas ražotājiem ir laba pašreklāma, un apmeklētājiem tā ir lieliska iespēja iegādāties svaigi spiestu eļļu tieši no ražotāja: potenciālais pircējs pats savām acīm var redzēt, kā olīvas dažos mirkļos pārtop koši zaļā sulā un kā šī sula tiek iepildīta pudelē un nodota pircēja rokās.

→ Ja Tev rodas iespēja oktobra beigās, novembra sākumā apmeklēt Itālijas vidieni vai dienviddaļu, painteresējies par iespēju klātienē iepazīt olīveļļas ražošanu!


Kā izvēlēties vislabāko olīveļļu?

Noteikti ir jāizvēlas extra vergine olīveļļa, jo tā bez šaubām ir kvalitatīvāka par citām olĪveļļām. Eiropas Savienības (ES) normatīvas nosaka, ka olīveļļai ir jāatbilst noteiktām prasībām (eļļas spiešanas temperatūra nedrīkst pārsniegt 28 grādus, eļļas skābums nedrīkst būt augstāks par 0,8%), lai to varētu dēvēt par extra vergine. Tomēr viss nav tik vienkārši: visas extra vergine olīveļļas nav vienlīdz labas, jo olīveļļas ražotāju vidū (visā pasaulē, ne tikai Itālijā) netrūkst vērienīgu krāpšanās un viltojumu gadījumi (piemēram, no ārzemēm iepirkta eļļa tiek iepakota Itālijā un nodēvēta par Itālijas olīveļļu, vai arī extra vergine olīveļļa tiek atšķaidīta ar zemākas kvalitātes eļļām). Tas diemžēl nozīmē, ka, iegādājoties olīveļļu lielveikalā, nav iespējams būt pilnīgi pārliecinātam par eļļas izcelsmi un kvalitāti. Šī iemesla dēļ ir jāuzticas labu slavu ieguvušiem ražotājiem. Lai būtu pilnīgi dorši par olīvu un eļļas kvalitāti, itāļi iespēju robežās parasti izvēlas iegādāties olīveļļu no zināmiem, vietējiem ražotājiem vai arī tieši no eļļas spiestuvēm.

Latvijā gan šādas iespējas nav, bet arī latviešu pircēji, būdami uzmanīgi, var atrast labu olīveļļu:
1.  Ir jāizvēlas extra vergine olīveļļa.
2.  Ir jālasa etiķete: labāk dot priekšroku tādiem produktiem, kur gan olīvas, gan eļļa ir ražotas ES ietvaros, citādāk var gadīties olīveļļas, kuras spiestas no Tunisijas vai Ēģiptes olīvām.
3. Nevajag uzticēties lētām olīveļļam, jo pat Itālijā, kur piedāvājums un pieprasījums ir daudz plašāks nekā Latvijā, cenas ir augstas. 

Latvijas lielveikalos noteikti ir pamanīta di sansa (angliski - pomace) olīveļļa: tā ir olīveļļa, kas tiek izspiesta no olīvu kauliņiem un pārpalikumiem pēc extra vergine olīveļļas izspiešanas, un tās pagatavošanai tiek izmantoti arī ķīmiski piejaukumi, lai šo eļļu padarītu atbilstošu lietošanai uzturā. Šāda eļļa ir daudz lētāka par extra vergine olīveļļu, bet arī kvalitātes ziņā tā nestāv ne tuvu, tāpēc itāļu mājās di sansa olīveļļu būtu neiespējami atrast!

Kā garšo laba olīveļļa un kā to pareizi baudīt?

Kad svaigi spiestas eļļas pudele ir rokā, to atliek vien nobaudīt, jo eļļa uzreiz ir gatava lietošanai. Zinātāji saka, ka eļļa, ja pareizi uzglabāta (tumšā vietā, noslēgtā traukā, istabas temperatūrā), saglabā savu augsto kvalitāti pat 2 gadus, taču tā arī pēc tam ir uzturā lietojama! 

Eļļas ražotāji visi vienbalsīgi saka, ka labai olīveļļai ir divas izteiktas īpatnības: koši zaļa krāsa un rūgtena garša! Un, ja eļļa kņudina rīkli, tā esot ļoti laba zīme, jo tikai apstiprina eļļas augsto kvalitāti!
Esmu pamanījusi, ka tieši olīvu ražas laikā Itālijā īpaši iecienīta kļūst tāda vienkārša uzkoda kā ar olīveļļu aplieta balmaizes šķēle (pane e olio). Nezinātājam varbūt tas neizklausās pārāk garšīgi, bet ar labu olīveļļu šāda uzkoda ir nepārspējama! Katrā ziņā, tikko spiesta augstas kvalitātes olīveļļa tiek baudīta uz maizes, salātos, ar dārzeņiem un citos ēdienos svaigā veidā, jo, kā saka itāļi, būtu grēks to izmantot cepšanai, tādejādi izniekojot un sabojājot šo augstvērtīgo produktu.

Lielā uzmanība, kas tiek pievērsta šim produktam, apliecina, ka olīveļļa Itālijā ir kas vairāk nekā tikai piedeva ēdieniem, tā ir svarīga sastāvdaļa, bez kuras mūsu iecienītā itāļu virtuve nemaz nevarētu pastāvēt!

 

 

La colazione all'italiana! 

Teksts - Ieva Smiļģe

Brokastis tiek uzskatītas par svarīgāko ēdienreizi, taču Itālijā, kur cilvēkiem ļoti patīk ēst un runāt par ēdienu, šai maltītei netiek pievērsta pārāk liela uzmanība. Atliek vien ievērot trīs vienkāršus itāļu brokastu noteikumus: ātri, maz un saldi!

Ātri: Tas īpaši attiecas uz darbadienu rītiem, kad nav laika ilgām brokastīm. Ikdienā nenotiek ilga sēdēšana pie brokastu galda un lēna kafijas baudīšana. Pat ja darba dienās brokastis tiek baudītas kafejnīcā, tas notiek stāvot kājās pie bāra letes.

Maz: Nav noslēpums, ka itāļiem patīk ēst labi un daudz, un ēdienreižu laiki tiek ļoti precīzi ievēroti. Iespējams, tieši tāpēc itāļu brokastis ir minimālas - kārtīga ēšana notiek pusdienās, kas tiek baudītas jau sākot ar plkst.12.30. Protams, ja brokastis tiek ēstas ļoti agri no rīta, pusdienlaiku ir grūti sagaidīt, šādos gadījumos, kad rīts ir pusē (ap vienpadsimtiem), itāļi mēdz baudīt otrās brokastis (vai arī vismaz otro rīta kafiju), kas ir ir tikpat minimālas kā pirmās.

Saldi: Pagājušā gadsimta pirmajā pusē itāļu brokastis bija ļoti līdzīgas mūsējām - tika ēstas sāļas maizītes un citi produkti, kas palikuši pāri no iepriekšējās dienas vakariņām. Taču 20.gs. 60.gadu ekonomiskā uzplaukuma laikā Itālijā parādījās plaša cepumu, kruasānu un kūku izvēle, un 1964.gada tika radīta Nutella, līdz ar to itāļu brokastis kļuva arvien saldākas. Tagad omlete, maizītes ar sieru un prosciutto Itālijā ir tikai un vienīgi vakariņu ēdieni, brokastīs tiek baudīta kafija (espresso, cappuccino, caffè latte) vai cits siltais dzēriens (tēja, miežu kafija, silts piens) un cepumi, kruasāns, maizīte ar Nutellu vai ievārījumu, vai arī kāds cits salds konditorejas izstrādājums. Var šķist, ka šādas brokastis nav pārāk veselīgas, taču paši itāļi apgalvo, ka šādas brokastis ir vislabākās, jo cukurs no rīta palīdz “ieslēgt” smadzenes. Turklāt pētījumi liecina, ka itāļu brokastis ir visveselīgākās, jo satur maz tauku, daudz kalcija, kā arī atbilstošu kaloriju un ogļhidrātu daudzumu.

Colazione al bar!
Brīvdienu rīti ir laba iespēja baudīt lēnas un laiskas brokastis bārā (ieskaties zemāk, lai uzzinātu, kāds ir tipisks itāļu bārs). Ja jāsteidzas, brokastis tiek baudītas pie bāra letes, taču brīvdienās var mierīgi apsēsties un brokastis baudīt, piemēram, lasot rīta avīzi. 

Lūk, tipiskas brokastis itāļu bārā:
IL CAFFÈ + IL CORNETTO (ar krēmu, ar Nutellu, ar ievārījumu vai tukšs) + IL GIORNALE!
NB!
Atceries, ka tādi kafijas dzērieni kā cappuccino un caffè latte ir baudāmi tikai brokastīs. Tā kā šie dzērieni nav ātri un vienkārši pagatavojami ikdienā, šos dzērienus itāļi labprāt bauda bārā kopā ar kādu gardu kruasānu (arī kruasāni ikdienā parasti nav atrodami uz brokastu galda itāļu mājās).
    
Nevaru spriest, cik izplatīts ir šāds paradums, taču esmu redzējusi itāļus, kas brokastīs bauda pavisam neparastu ēdienu - pane e olio jeb baltmaizi ar extra virgin olīveļļu. Visbiežāk šādas brokastis tiek baudītas rudenī, kad ir pieejama svaigi spiesta augstākās kvalitātes olīveļļa. Sākotnēji šāda kombinācija var šķist neparasta, bet tā ir patiešām garšīga un tiek uzskatīta arī par ļoti veselīgu!





Il bar all'italiana

Teksts - Ieva Smiļģe


Cik man zināms, Itālija ir vienīgā valsts pasaulē, kur cilvēki jau no agra rīta dodas uz bāru. Taču Itālijas bāriem nav nekādas saistības ar to ainu, ar kuru mēs parasti saistām šo vārdu. Alkoholisku dzērienu vietā Itālijas bāros galveno lomu ieņem cita veida dzērieni - kafija!


Tipiskas itāļu brokastis - il caffè (vai cappuccino), il cornetto un il giornale!
Bārs itāļu kultūrā ir neaizstājams. Studentiem vai steidzīgiem darba ļaudīm tā ir lieliska vieta ātrām brokastīm (kafija un kruasāns), kā arī vieta, kur darba pārtraukumā/starp lekcijām atgūt spēkus ar krūzīti espresso vai ar kādu uzkodu (panini, tramezzini u.tml.). Turpretim pensionāriem (galvenokārt nelielās pilsētiņās) bārs kļūst par sociālās dzīves centru: tur var ne tikai brokastot, bet arī palasīt dienas avīzes (kas parasti ir noliktas uz galdiņiem un ir brīvi pieejamas lasīšanai), spēlēt kārtis un/vai skatīties sporta pārraides. Piemēram, pirms pāris gadiem, kad norisinājās pasaules čempionāts futbolā, visi pilsētas bāri bija cilvēku pilni un uz ekrāniem pilnā skaļumā tika raidītas futbola spēles visas dienas garumā. Arī jauniešiem bāra sociālā funkcija ir svarīga, tā ir vieta, kur satikties, parunāties un atpūsties no dienas gaitām. Par to liecina fakts, ka bāri ir atrodami pat Itālijas universitāšu iekštelpās (burtiski blakus lekciju telpām), turpretim universitātes ēdnīca gan parasti ir 10 minūšu gājiena attālumā. Arī manā universitātē kādreiz bija bārs, tagad tas ir pazudis, taču pretī universitātes ēkai visas ielas garumā ir bārs aiz bāra (kuros, starp citu, sēž vairāk studentu nekā lekciju telpās). 
 Il caffè al bar - nozīmīgs mirklis ne tikai itāļu ikdienā, bet arī filmās!
Svarīgākais cilvēks itāļu bārā ir il barista. Burtiski tulkojot, tas ir bāra īpašnieks vai vienkārši par apkalpošanu atbildīgā persona. Viņa galvenais uzdevums ir kafijas pagatavošana. Kārtīgam itāļu barista jāprot pagatavot garšīga kafija (pārzinot visus neskaitāmos kafijas veidus un to pagatavošanas nianses*), jāspēj tā grezni pasniegt (caffè macchiato vai cappuccino gadījumā tiek izveidots neliels zīmējums piena putās) un tas viss ir jādara ātri! Pasaules rekords ātrumā pieder kādam Lombardijas barista Gianni Cocco - viņš spēj pagatavot 623 kafijas tasītes stundas laikā, tas nozīmē, ka viena tasītes kafijas tiek pagatavota sešu sekunžu laikā! Turklāt viņš paspēj tās arī izgreznot! Kā strādā šis barista, noskaties šeit. Reizēm kafija ir ne tikai jāpagatavo, tā ir arī jāpiegādā (kā esmu novērojusi, šāds pakalpojums pieejams vien uzņēmumu/biroju darbiniekiem). Gandrīz ik rītu pilsētas ielās ir redzami i barista, kas skrien no bāra uz tuvējo biroju ēku, balansējot vienā rokā paplāti ar mazām espresso krūzītēm. 

Protams, Itālijas bāros ir pieejami arī alkoholiskie dzērieni. Vakarpusē bāri kļūst par vietu, kur tikties uz aperitivo, taču itāļu ikdienas gaitās tā galvenokārt ir vieta, kur “uzlādēties” (ar kafiju!). Lai baudītu tradiconālo bāru atmosfēru (alkoholiski dzērieni, mūzika u.tml.) Itālijā jāmeklē tādas vietas kā i pub vai i locali

Ļoti bieži bāri ir apvienoti ar tabaccheria - kiosks, kur var nopirkt cigaretes, pastmarkas, autobusa biļetes u.tml. ikdienas sīkumus. Ja, ceļojot Itālijā, meklē sabiedriskā transporta biļetes, nelielas uzkodas vai kafiju - meklē šādu lielu T burtu! 
Lai atklātu, kāda ir Itālijas bāru realitāte, noskaties filmu “Bar Sport” (2011) 




Filma uzņemta pēc itāļu rakstnieka Stefano Benni darba “Bar Sport” motīviem. Grāmata ir humora pilns un uzjautrinošs skats uz Itālijas bāru ikdienu nelielā pilsētiņā. Lai gan grāmata izdota jau 1976.gadā, daudzas no atveidotajām situācijām joprojām ir aktuālas! 



NB! Aizvien biežāk tradicionālā nosaukuma “il bar” vietā atrodami tādi apzīmējumi kā la caffetteria (burtiski - kafejnīca) vai vienkārši il caffè. Iespējams, tas tiek darīts, lai neradītu apjukumu starp bāriem, kur pasniedz kafiju, un bāriem, kur pasniedz alkoholu. Šajā gadījumā jau pēc nosaukuma ir noprotams, ka la caffetteria/il caffè pasniedz galvenokārt kafijas dzērienus. 
* Kāda veida kafijas Itālijā ir sastopamas? Noskaties šo video:







Kā dzert kafiju Itālijā?

Teksts - Ieva Smiļģe

Visa pasaule jau zina, cik svarīga itāļiem ir ēšana un ēst gatavošana, taču tikpat liela nozīme Itālijā ir tam, kas nāk pēc ēšanas - kafijai! Un lai cik vienkārša mums liktos kafijas gatavošana, ir vairākas lietas, kas jāņem vērā pirms gatavot vai pasūtīt kafiju Itālijā.

1. Itālijā būtu grūti atrast kādu, kas atļautos būt tik “barbarisks”, lai uzlietu karstu ūdeni kafijas biezumiem! Tā taču neesot kafija! Īsta kafija (tas ir, espresso) Itālijā tiek gatavota īpašā kafijas kanniņā Moka, kas dažādos lielumos atrodama katra itāļa mājās. Pirmā Moka tika radīta 1933. gadā un to patentēja inženieris Alfonso Bialetti. Bialetti kafijkanniņas tiek ražotas joprojām un tiek uzskatītas par vislabākajām.


2. Ja Tev kāds Itālijā piedāvā kafiju, tad zini, ka kafija itāļiem ir tas pats espresso. Domājot par kafijas pauzi, Tev varbūt nāk prātā liela karstas kafijas krūze un šķīvis ar cepumiem, bet itālim tā ir maziņa krūzīte ar traki stipru kafiju, kas tiek izdzerta vienā paņēmienā. Ja par espresso neesi sajūsmā un vēlies kādu citu kafijas veidu, to vajag precizēt!

3. Itālijā ir daudzveidīga un plaša kafijas izvēle, katrs var atrast savai gaumei tīkamo, tomēr ir daži “viltīgi” kafijas veidi, kuru dēļ visbiežāk tiek pieļautas kļūdas. Cappuccino un caffe latte Itālijā tiek uzskatīti par brokastu dzērieniem! Ja kādā bārā vai restorānā pēcpusdienā mēģināsiet pasūtīt cappuccino, visdrīzāk saņemsiet smīnu no viesmīļa, bet var gadīties, ka pasūtījums tiek atteikts, jo pēc brokastīm šis dzēriens vienkārši vairs netiek piedāvāts. Ja tomēr “prasās” kafija ar pienu arī pēcpusdienā, pareizā izvēle ir caffe macchiato.


4. Itālijā kafiju dzer daudz, patiešām daudz! Pat 5 reizes dienā! Pirmā kafija tiek dzerta brokastīs, nākamā - ap 11.00 no rīta, kafija ir obligāts rituāls pēc pusdienām, ļoti bieži kafija tiek dzerta arī ap 16.00, 17.00 pēcpusdienā un, protams, arī pēc vakariņām! Kafijas rituālam Itālijā piemīt īpaša maģija - pat cilvēks, kurš visu mūžu izticis bez kafijas, Itālijā pilnīgi mierīgi var sākt dzert espresso 3 reizes dienā! To es apgalvoju no personīgas pieredzes!

5. Itālijas bāros un kafejnīcās kafija parasti tiek dzerta, stāvot kājās pie letes. Kafijas baudīšana pie galdiņa var maksāt pat četras reizes dārgāk!

6. Paši itāļi stāsta, ka kafijas baudīšanā tiek ievērots 3K princips - kafiju dzer karstu, komfortabli un kompānijā (3C - caldo, comodi, in compagnia). Lai nākamā kafijas pauze Jums ir tieši tāda!



Lai neapjuktu dažādu kafijas veidu itāliskajos nosaukumos, lūk, daži no tiem!

Caffe americano (jeb lungo) - vājāks espresso ar lielāku daudzumu ūdens, tiek pasniegts lielā krūzē.

Caffe corretto - kafija, kas tiek papildināta ar kādu alkoholisku dzērienu, piemēram, konjaku.

Caffe stretto - espresso ar mazāku ūdens daudzumu, līdz ar to vēl stiprāka par espresso.

Caffe macchiato - espresso ar nelielu daudzumu vārīta piena pa virsu (pienā tiek veidots ornaments). Līdzīgs cappuccino, tikai mazāks daudzums.

Cappuccino - espresso ar vārītu pienu un piena putām (visas sastāvdaļas vienādā daudzumā).

Caffe latte - espresso ar vairāk piena, bet ar mazāku daudzumu putu kā cappuccino.

L'aperitivo all'italiana

Teksts - Ieva Smiļģe

Viens no skaistākajiem brīžiem Itālijā ir vakara aperitivo! Kad dienas darbi padarīti (vai atlikti uz nākamo dienu) un pirms došanās uz mājām, satiekam draugus, lai kopīgi baudītu glāzi vīna.

Tīri praktiski, aperitivo jeb aperitīvs ir kāds alkoholisks vai arī bezalkoholisks dzēriens, kas tiek malkots pirms vakariņām, lai stimulētu apetīti. Nav stingru nosaucījumu, kādus dzērienus drīkst vai nedrīkst baudīt kā aperitīvus, tomēr, tā kā pēc aperitīva seko vakariņas, parasti tiek izvēlēti ne pārāk stipri un sausi dzērieni. Tradicionāli Itālijas aperitīvi ir viegls vīns, alus, kā arī dažādi kokteiļi, piemēram, īpaši vasarā iecienītais campari e prosecco. Itālijā parasti dzēriena malkošana tiek papildināta ar dažādām uzkodām: vissliktākajā gadījumā tie būs tikai čipsi, labākajā gadījumā - bagātīga uzkodu izvēle, ar kurām pat var aizvietot vakariņas!

Vēsture liecina, ka alkoholiski dzērieni apetītes veicināšanai pirms maltītes tika dzerti jau Senajā Romā, kur iecienīts dzēriens pirms pusdienām bijis il mulsum, kas gatavots no vīna un medus. Mūsdienu aperitīvu tradīcija radusies Turīnā (Ziemeļitālijā) 1786.gadā, kad tur tika radīts vermuts - baltvīna dzēriens, kas bagātināts ar 30 dažādiem augiem un garšvielām.

Aperitīvu tradīcija joprojām tiek saistīta ar Ziemeļitāliju, jo tieši tur ir dzimuši plaši pazīstamie dzērienu ražotāji, kā “Martini”, “Campari”, “Cinzano”, un tādās Ziemeļitālijas pilsētās kā Milāna, Turīna, Dženova aperitīvu kultūra ir tiešām bagāta (liela vietu, dzērienu, uzkodu izvēle).

Ieskaties Turīnas aperitīvu kultūrā šeit!

Noskaties šo video, kā “Campari” atspoguļo aperitīvus Itālijā!

Tomēr aperitīvi ir ļoti iecienīti arī visā pārējā Itālijas teritorijā. Es dzīvoju salīdzinoši nelielā centrālItālijas pilsētā (Peskārā), arī šeit netrūkst bāru, kas piedāvā visdažādākos aperitīvus. Turklāt, atšķirībā no lielākajām un dārgākajām Ziemeļitālijas pilsētām, aperitīvu cenas ir tiešām draudzīgas. “Nabadzīgākie” aperitīvi (glāze dzēriena + čipši) maksā tikai 3-5 eiro, bet kārtīgi  aperitīvi, kur glāze dzēriena tiek papildināta ar dažādām uzkodām (maizītes, siers, prosciutto, sāļie cepumi, dārzeņi vai pat pica), maksā 5-10 eiro. Nereti tieši cenas dēļ itāļi izvēlas draugu lokā baudīt aperitīvu, nevis dodies vakariņās uz kādu restorānu. Turklāt, aperitīvs ir laikietilpīgāks pasākums, kas ilgst 1-2 stundas, turpretim vakariņas var ilgt līdz pat vēlai naktij!


Daudzviet Itālijā izplatās jauna aperitīvu tradīcija  - aperitivo cenato (ir pat sastopams termins apericena), tas nozīmē, ka par nedaudz lielāku samaksu (nelielās pilsētās - ap 10 eiro, Milānā un citur Ziemeļitālijā - dārgāk) kopā ar izvēlēto dzērienu tiek pasniegtas nelielas vakariņas - maizītes, picas, nelielas porcijas ar pastu vai rīsiem, dažādi pagatavoti dārzeņi un citi dažādi ēdieni un uzkodas.

Aperitīvs nav tikai veids, kā tīri fiziski sagatavoties vakariņām (t.i., stimulētu apetīti), Itālijā tā ir svarīga sociālās dzīves sastāvdaļa - patīkams dienas noslēgums, kad parunāties ar draugiem, satikt paziņas un atpūsties no ikdienas darbiem! īpaši patīkami aperitīvi ir vasarā, kad dzērienu baudīšana notiek pilsētas ielās, galvenajā laukumā (in piazza) vai pie jūras, lai atveldzētos pēc dienas svelmes. Pilsētas ielās ņirb cilvēki, skan priecīgas čalas un, vismaz pēc manas pieredzes, tas ir viens no retajiem brīžiem, kad itāļi izjūt īstu vienotību savā starpā, jo uz dzērienu baudīšanu piebiedrojas nejauši satikti draugi, sen neredzētas paziņas, vai draugu draugi, par kuriem agrāk biji vien dzirdējis stāstus. No privāta pasākuma tas gluži dabiski pārvēršas par kopistisku notikumu!

IL DIGESTIVO

Tradicionālā vakara programma paredz, ka pēc aperitīva seko vakariņas ar pirmajiem, otrajiem ēdieniem, piedevām un desertiem. Laikietilpīgs un ēdienu ziņā tiešām ražens pasākums, tāpēc vakariņu noslēgumā var gadīties, ka jums tiek piedāvāts digestivo (vai arī nereti tas tiek saukts vienkārši par amaro), t.i. neliela glāze stiprāka alkohola (dažādi liķieri, brendijs u.c.), lai stimulētu gremošanu. Klasisks itāļu diģestīvs ir mums pazīstamais limoncello, bet liķieru izvēle dažādos Itālijas reģionos ir atšķirīga, jo nereti tiek piedāvāti vietējie ražojumi, kas citur nemaz nav pazīstami (piemēram, Abruzzo reģionā iecienīts diģestīvs ir la genziana). Starp citu, mūsu pašu balzāms arī lieliski noder kā diģestīvs, un, balstoties uz savu pieredzi, varu apgalvot - itāļiem arī garšo!

 

Italiani - mammoni*!?

Teksts - Ieva Smiļģe


Visā pasaulē ir izplatīts stereotips par itāļu vīriešiem, kuri pārāk daudz un pārāk ilgi pieķērušies savām mammām un ļauj, lai tās savus dēlus apčubina, paēdina un apģērbj pat ilgus gadus pēc tam, kad bērnības dienas sen jau pagājušas.  Pat norvēģi savās reklāmās apsmej šādus itāļu vīriešus. Taču, tāpat kā daudzi citi stereotipi, arī šis pilnībā neatbilst patiesībai.

Nevaru noliegt, ka Itālijā mammas savus pieaugušos dēļu aprupē daudz vairāk nekā Latvijā, taču, manuprāt, tā nav dēlu izvēle: man šķiet, ka nevis dēli ir pieķērušies savām mammām, bet tās mammas ir pārāk pieķērušās saviem dēliem! Īpaši vecākajās paaudzēs joprojām valda uzskats, ka bez sievietes klātbūtnes vīrietis pats par sevi parūpēties nav spējīgs. Ēst gatavot neprot, māju iztīrīt nevar, par kreklu gludināšanu nemaz nerunājot. Tāpēc, balstoties uz šo pieņēmumu, mammas joprojām brauc pie saviem 40gadīgajiem dēliem, lai iztīrītu viņiem māju, izgludinātu bikses un kārtīgi paēdinātu; un, dodoties prom, atstāj ledusskapi pilnu ar pašas mīcītu pastu, tomātu mērci, dārzeņiem  un visu citu, ko pieaugušais dēls noteikti pats nemāk pagatavot. Lieki piebilst, ka meitām šāda aprūpe netiek veltīta, jo viņas kā sievietes to spēj izdarīt pašas. 

Šāds uzskats, iespējams, bija patiess iepriekšējās paaudzēs, kur dzimumu lomas ģimenē bija stingri sadalītas (par to liecina itāļu vecākā paaudze: sieva rūpējās par māju un bērniem, kamēr vīrs pelnīja naudu ģimenei), taču mūsdienās tas ir gluži aplams. Pat ja kreklu gludināšana īpaši nepadodas, itāļu vīrieši neapšaubāmi ir lieliski pavāri!
 

Tāpat nav noliedzams fakts, ka itāļi daudz ilgāk paliek dzīvot pie vecākiem nekā, piemēram, mēs, latvieši. Taču šis fakts tikai daļēji var tikt saistīts ar dēlu pieķeršanos mammām. Galvenokārt, tā ir negatīvā ekonomiskā situācija, kas piespiež jauniešus ilgstoši palikt dzīvot pie vecākiem, pat ilgi pēc universitātes beigšanas un darba gaitu uzsākšanas. Šī brīža Itālijas ekonomiskā situācija nav pārāk labvēlīga jauniešiem, kuru vidū valda augsts bezdarba līmenis (2016.gada janvārī 39% jauniešu bija bezdarbnieki), un tas piespiež itāļus ilgāk palikt vecāku aizgādībā.

Valdošo stereotipu pastiprina arī fakts, ka, salīdzinot ar latviešiem, itāļi precas un ģimenes veido daudz vēlāk. Vidējais precību vecums Itālijā ir 34 gadi vīriešiem un 31 gads sievietēm (2014.gada dati), tikmēr Latvijā vidējais precību vecums ir 31 gads vīriešiem un 28 gadi sievietēm (2013.gada dati). Manā itāļu paziņu vidū par kāzām bērniem sāk domāt ne agrāk kā 35 gadu vecumā. Un par draudzeni, kurai pirmais bērns piedzima 30 gadu vecumā, visi itāļu draugi teica: redz, kā viņa pasteigusies! 


Arī šajā gadījumā noteikti ir kāda saistība ar valsts ekonomisko situāciju. Turklāt man nezināmu iemeslu dēļ (relaksētais un diezgan bezrūpīgais dzīvesveids?!) itāļiem ir tendence visu darīt vēlāk, piemēram,  universitātē arvien biežāk ir ~ 30 gadus veci studenti, līdz ar to arī darba gaitu uzsākšana, ģimenes veidošana un vecāku ligzdas pamešana notiek aizvien vēlāk. 


Taču jāsaka, ka savā ziņā itāļi var to atļauties (diemžēl ne ekonomiski): 2014.gada dati liecina, ka itāļi vidēji dzīvo par gandrīz 10 gadiem ilgāk nekā mēs (vidējais mūža ilgums Latvijā - 74 gadi, Itālijā - 83), tāpēc var atļauties pagarināt savas bezrūpīgās jaunības dienas!

* Būtu muļķīgi visai itāļu tautai piedēvēt šo novecojošo stereotipu, bet, tāpat kā jebkurā citā kultūrā, arī Itālijā “memmes dēliņi” ir atrodami. Itāļu valodā šādi cilvēki tiek dēvēti par i mammoni:

→ MAMMONE: īpašības vārds ar negatīvu, pat aizvainojošu nozīmi, lai apzīmētu tādu cilvēku (gan bērnu, gan pieaugušo), kurš ir pārāk pieķēries savai mammai.

Premio Strega

Teksts - Ieva Smiļģe




1944.gada pavasarī, noguruši no kara šausmām un izmisuma, Itālijas kultūras dzīves galvenie varoņi - žurnālisti, rakstnieki, mākslinieki un literāti, sāka pulcēties un tikties literārajos salonos, lai ar kultūru pretotos kara laika izmisumam un depresijai. Dažus gadus vēlāk dzima ideja par literatūras balvas izveidi, un tādejādi 1947.gadā dzima prestižākais Itālijas literatūras apbalvojums “Premio Strega”.

Viena no kultūras darbinieku iecienītākajām tikšanās vietām pēckara gados bija Bellonči pāra (Marija un Goffredo Bellonči) literārais salons Benevento pilsētā (Kampānijas reģionā). Tieši šajā salonā dzima ideja par literāras prēmijas ieviešanu. 



Kā pirmais prēmiju Strega ieguva itāļu rakstnieks Ennio Flaiano par savu vienīgo romānu “Il tempo di uccidere” (izdots 1947.gadā). Šogad prēmija tiks piešķirta jau 70.reizi, un šo 70 gadu laikā apbalvojums piešķirts ne vienam vien nozīmīgam rakstniekam un meistardarbam.  Piemēram, 1959.gadā balva tika piešķirta Džuzepem Tomazi di Lampedūza par romānu “Gepards”, kas kopš tā laika ir kļuvis par neapstrīdamu itāļu literatūras klasiku. 1981.gadā balvu saņēma Umberto Eko par romānu “Rozes vārds”, bet 2006.gadā par uzvarētāju tika pasludināts Sandro Veronēzi romāns “Rāmais haoss”. 

Par to, kas saņems balvu, lemj žūrija, kurā ietilpst 400 itāļu kultūras pārstāvju, kuru vidū ir arī bijušie uzvarētāji. Jau kopš pirmsākumiem šī žūrija tiek dēvēta par “svētdienas draugiem” (amici della domenica), jo pirmsākumos žūrijas pārstāvji mēdza tikties tieši svētdienās. Tātad šie “svētdienas draugi” sākotnēji izvirza kandidatūras, starp kurām tiek izvēlētas 12. Šī gada 12 kandidāti tika izvēlēti pirms pāris nedēļām. 15.jūnijā tiks izvēlēti 5 finālisti un 8.jūlijā tiks paziņots uzvarētāja vārds.

Lai uzzinātu, kādi darbi izvirzīti šī gada konkursā un kādas tātad ir aktualitātes itāļu literatūrā, ieskaties šeit! Bet, ja vēlies uzzināt kaut ko vairāk par iepriekšējo gadu darbiem, ieskaties šeit! 2014.gadā tika radīta vispasaules iniciatīva (Chi ben comincia: scegli l’incipit più bello) tulkot tā gada 12 finālistu darbu pirmās lappuses dažādās pasaules valodās. Citu starpā ir atrodami un izlasāmi tulkojumi arī latviešu valodā (29., 30., 107., 141., 212. un 246.lpp)!

Kā gan šis literārais apbalvojums tika pie tik interesanta vārda (strega itāļu val. nozīmē “ragana”)? Bellonči literārajā salonā biežs viesis un liels kultūras cienītājs bija Benevento uzņēmējs Guido Alberti, kuram piederēja liķiera Liquore Strega ražotne (nosaukums esot izvēlēts saistībā ar nostāstiem un leģendām par Benevento raganām). Pateicoties Alberti ieguldījumam literārās prēmijas izveidē, tai tika piešķirts viņa liķiera vārds. Starp citu, šis koši dzeltenais liķieris (kam gan nav nekādas saistības ar tikpat dzelteno limoncello) savulaik Itālijā bija ļoti populārs un iecienīts. Vidējās un vecākās paaudzes itāļi bez minstināšanās joprojām atceras slaveno reklāmas saukli: Il primo sorso affascina, il secondo strega! Noskaties arī šo reklāmas video!


 

L'8 marzo - la festa della donna

Teksts - Ieva Smiļģe


Ko vēlas itāļu sieviete 8.martā? Dzeltenas mimozas un atpūtu no vīriešiem!

Dzeltenu mimozu dāvināšana savām īpašajā sievietēm ir galvenais (un vienīgais!) itāļu vīrieša uzdevums 8.martā. Tā stāsta paši itāļi - kad “uzdevums” veikts, vīriešiem esot jānozūd un jāļauj savām dāmām atpūsties! Ironiski, ka pasaulē, vismaz Latvijā, sievietes 8.martā gaida ziedus, dāvanas, komplimentus un pārsteigumus no vīriešiem, taču itāļu dāmas šajā dienā dodas izklaidēties meiteņu bariņā, kungus atstājot mājās!

Paši itāļu vīrieši, kad viņiem to jautājām, bravurīgi stāsta - “mums 8.marts nav vajadzīgs, jo mēs savas sievietes novērtējam katru dienu”!

Svētku pirmsākumi meklējami ASV, kur tie pirmo reizi tika atzīmēti 1909.gadā. Pēc kāda laika - 1922.gadā - šie svētki bija nokļuvuši arī Itālijā. Taču tikai 1946.gadā svinību ietvaros pirmo reizi tika izmantotas un dāvinātas mimozas - puķes, kas zied tieši marta pirmajās dienās. Šī tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām, un tieši dzeltenās mimozas ir kļuvušas par sieviešu dienas simbolu Itālijā!

L’ITALII sūta sveicienus visām lasītājām! Ceram, ka arī pie Jums 8.marts atnāks ar dzeltenām mimozām!

Tanti auguri a te..

Teksts - Ieva Smiļģe


Sagaidot L’ITALII 3 gadu jubileju, atbildam uz jautājumu, vai ir iespējams atrast itālisku veidu, kā svinēt dzimšanas dienu?! Pēc ilgstošas uzturēšanās Itālijā, kur esmu gan apmeklējusi dzimšanas dienas svinības, gan pati sagaidījusi dzimšanas dienu, ir jāsecina, ka nemaz nav tāda “itāliskā veida”, kā svinēt dzimšanas dienas. Patiesībā šie svētki Itālijā tiek atzīmēti gluži tāpat kā jebkurā citur Rietumu pasaulē - jubilāram tiek sarūpētas dāvanas, svētku maltītes beigās tiek pasniegta kūka ar iedegtām svecītēm, kuras jubilārs, iedomājoties vēlēšanos, nopūš, kamēr sanākušie velta jubilāram dzimšanas dienas dziesmu. Gluži kā pie mums, ne? 

Šāda dzimšanas dienas svinēšana ir ļoti mūsdienīga, jo radusies tikai 19.gs. Rietumu civilizācijas aristokrātu aprindās. Toties senākos laikos, piemēram, Senajā Romā, tika atzīmēti tādi svētki kā il dies natalis, lai godinātu imperatorus vai svarīgākas dievības viņu dzimšanas dienās (arī šajā gadījumā tika sarūpētas dāsnas dāvanas jubilāriem). Vēlāk, izplatoties kristīgajai reliģijai, dzimšanas dienas vairs netika atzīmētas, jo tā tika uzskatīta par pagānu tradīciju. Pēdējos gadsimtos tradīcija ir atdzimusi, taču kļuvusi diezgan vienveidīga Rietumu pasaulē.

Lai gan Itālijai nav savas unikālās dzimšanas dienu tradīcijas, tai toties ir savas dziesmas, kas šādos svētkos tiek skandinātas. Patiesību sakot, tās ir tās pašas angliski dziedamās dziesmas (“Happy Birthday to You” un “For He's a Jolly Good Fellow”), kurām ir piemeklēts atbilstošs teksts itāļu valodā. Šo itāļu tekstu autori nav zināmi, taču šīs dziesmas kļuvušas gandrīz par itāļu tautas dziesmām, vismaz viena no tām tiek izdziedāta jebkurā jubilejas svinēšanā!

1. “Tanti auguri a te” (noklausies šeit)
Tanti auguri a te,
tanti auguri a te,
tanti auguri a (jubilāra vārds),
tanti auguri a te!  

2.  “Perché è un bravo ragazzo” (noklausies melodiju šeit)

Perché è un bravo ragazzo,
perché è un bravo ragazzo…
perché è un bravo ragazzo…
nessuno lo può negar!

Bez tradicionālajām dzimšanas dienām, kas tiek atzīmētas ģimenes locekļiem, draugiem un varbūt arī mājdzīvniekiem, Itālijā tiek atzīmētas arī citas īpašas jubilejas:

17.marts - Itālijas dzimšanas diena. 1861.gada 17.marts ir vēsturiskais datums, kad tika proklamēta apvienotā Itālijas Karaliste (Regno d’Italia), pirms tam Itālijas pussala bija sadalīta daudzās mazās valstiņās un tikai pirms 155 gadiem tās tika apvienotas vienotā valstī.
Lai gan 17.marts Itālijā nav oficiāla brīvdiena, tā ir atzīta piemiņas diena, un apaļās jubilejas tiek plaši svinētas. Piemēram, 2011.gadā visā Itālijā un pasaulē tika atzīmēti 150 gadi kopš Itālijas apvienošanas (ieskaties šeit). 



2.jūnijs - Itālijas Republikas dzimšanas diena. 1861.gada dzima Itālijas karaliste, bet tikai 1946.gadā tika izveidota Itālijas Republika. Tieši 1946.gada 2.jūnija notika vēsturiskais referendums, kurā tauta (tai skaitā sievietes, kurām pirmo reizi tika piešķirtas balsojuma tiesības) izvēlējās pārvaldes formu. Šī dzimšanas diena gan tiek atzīmēta ik gadu, un tā ir oficiāla valsts brīvdiena. Turklāt šogad tiks atzīmēta apaļa, 70 gadu, jubileja!

21.aprīlis - Romas dzimšanas diena. Natalis Romae tika atzīmēta jau Senās Romas laikos, jo vēsturiski tiek uzskatīts, ka Romuls nodibināja Romas pilsētu 753.g. p.m.ē tieši 21.aprīlī. Itālijas galvaspilsētas dzimšanas diena ik gadu tiek atzīmēta joprojām. Ieskaties šeit, kas notiek Romā 21.aprīlī!


NB!
Apgūsti (vai atkārto) noderīgus, ar dzimšanas dienām saistītus vārdiņus itāļu valodā!



 Festival della Canzone Italiana di Sanremo

Teksts - Ieva Smiļģe


Ar prieku, vienaldzīgi, vīpsnājot, klaji kritizējot vai vienkārši pieraduma pēc - šādu vai citādu iemeslu dēļ šonedēļ Itālijā, grozies kā gribi, visur (nu, gandrīz visur) tiek runāts par Sanremo. Pat ja tas tiek darīts tikai ar nodomu pasmieties, bet runāts par to tiek. 

Kas tad notiek Sanremo? Ikgadējais Sanremo dziesmu festivāls! Uzstāšanās, intervijas, balsojumi piecu dienu garumā, lai noskaidrotu šī gada Itālijas labāko (?) vai vienkārši iecienītāko estrādes dziesmu. Konkursa laikā pirmo reizi tiek publiski atskaņotas iepriekš izvēlētas dziesmas, kas sacenšas par skatītāju un žūrijas simpātijām, lai iegūtu galveno balvu. Šis konkurss ir laba iespēja jaunajiem izpildītājiem iegūt publikas atzinību un kļūt pazīstamiem visā valstī vai pat ārpus tās. Nereti tieši Sanremo festivāla uzvarētājs ir tas, kam tiek dots tas gods pārstāvēt Itāliju Eirovīzijas dziesmu konkursā (tieši tā arī noticis pēdējos gados).

Ir jāatzīst, ka Sanremo festivāls netiek viennozīmīgi vērtēts. Kamēr RAI (Itālijas nacionālā televīzija, kas pārraida festivāla norisi) par to vien runā, lielā daļā Itālijas sabiedrības Sanremo vārds izskan ar ironisku vai pat nievājošu pieskaņu. Tiek spriests, ka konkurss ir zaudējis savu kādreizējo kvalitāti un vērtību, ka šobrīd izvēlētās dziesmas ne tuvu nelīdzinās tām, kas bija kādreiz, u.tml. Manuprāt, kaut kas līdzīgs tam, kā mēs katru gadu uztveram Eirovīzijas dziesmu konkursu, ne!? Taču jebkurā gadījumā nevar noliegt, ka, lai cik ļoti gribētos šaubīties par festivāla kvalitāti un vērtību, liela daļa tā skatītāju joprojām turpina sekot līdzi festivāla norisei, jo “tā galu galā ir tradīcija” (ar šādiem vārdiem kāds mans paziņa sociālajos tīklos attaisno to, ka šovakar skatās Sanremo festivālu).

Tradīcija tā tiešām ir - sena un krāšņa. Pirmo reizi Sanremo pilsētā (Ligūrijas reģionā) dziesmu festivāls notika 1951.gadā Sanremo kazino un tika pārraidīts radio tiešraidē. Pirmajā festivālā piedalījās tikai 3 dalībnieki (pirmā konkursa uzvarētāja dziesmu vari noklausīties šeit). 1955.gadā festivāls pirmo reizi tika pārraidīts televīzijas tiešraidē un tādejādi palēnām iemantoja visas tautas mīlestību. Starp citu, tieši iedvesmojoties no Sanremo festivāla, 1956.gadā tika radīts Eirovīzijas dziesmu konkurss. 

Principā visi slavenākie itāļu estrādes mūziķi savu popularitāti ir iemantojuši, pateicoties Sanremo festivālam - Domenico Modugno, Al Bano,  Adriano Celentano, Toto Cotugno, Eros Ramazotti un citi. Daudzas slavenās itāļu dziesmas, kuras ir labi zināmas arī Latvijā, pirmo reizi ir izskanējušas Sanremo pilsētā festivāla ietvaros. Tieši tāpēc tas tika uzskatīts par tautas festivālu - itāļi labprāt sekoja līdzi festivāla norisei televīzijā, lai dzirdētu savas mīļākās dziesmas un redzētu iecienītākos mūziķus, turklāt skatītāji paši varēja piedalīties (un joprojām var) uzvarētāja noteikšanā ar savu balsojumu. Pieļauju, ka tā latviešu paaudze, kas sekoja līdzi Mikrofona aptaujām padomju Latvijā, noteikti var saprast, ko itāļiem kādreiz nozīmēja Sanremo festivāls. Turklāt ideja, ka Sanremo festivāls ir pirmkārt un galvenokārt tautas festivāls, tiek lolota joprojām: noskaties šeit un šeit, kā festivāls tiek reklamēts šogad!

Šobrīd, izpētot reitingus, ir nenoliedzams, ka festivāla popularitāte ir manāmi kritusies un tā ir lielākoties vecākā paaudze, kas seko līdzi festivāla norisei. Taču Sanremo festivāls turpina dzīvot un savu vietu itāļu kultūrā tas ir izcīnījis. 

Sanremo festivāls šogad noris no 9. līdz 13.februārim. Arī Tu vari tam sekot līdzi festivāla oficiālajā mājas lapā.

Ja vēlies uzzināt, kuras tad ir bijušas itāļu iecienītākās dziesmas kopš festivāla aizsākumiem, noskaties šo moderno Sanremo dziesmu “popūriju” -



Itāļu sagras

Teksts - Ieva Smiļģe


Sagras, tāpat kā liela daļa citu itāļu tradīciju, ir reliģiskas izcelsmes svētki. Uz to norāda pat vārda izcelsme, tas nāk no latīņu valodas vārda sacrum ar nozīmi “svēts”. Tradicionāli sagras tika rīkotas par godu reģiona/pilsētas/ciemata svētajam aizstāvim (katram Itālijas reģionam un pilsētai ir savs aizstāvis) - tas tiek cildināts un tiek izteikta pateicība par auglīgo sezonu un dabas veltēm. Papildus reliģiskajām aktivitātēm svētku laikā tika organizēti dažādi amatnieku un vietējo gardumu tirdziņi, kā arī citi izklaides pasākumi. Laika gaitā termins ieguvis plašāku nozīmi (zaudējot reliģisko nozīmi), jo itāļu sagrās galveno lomu ir ieņēmuši gastronomiskie labumi, parasti tā ir kāda vietējā delikatese, reģiona īpašais produkts vai vienkārši sezonas nozīmīgākā velte. Visa gada garumā sagras tiek rīkotas visos Itālijas reģionos, lielākoties mazos ciematiņos, kur saglabājušas vietējās tradīcijas. Svētkiem par godu tiek izrotātas galvenās ielas un centrālais laukums, kur parasti tiek izvietoti vietējo amatnieku darinājumi un vietējo ražotāju produkti, kas tiek piedāvāti gan nogaršošanai, gan pirkšanai. Katrai sagrai tiek izvēlēts “galvenais varonis” - visbiežāk vīns, pastas vai gaļas izstrādājumi, vai jebkāds cits produkts, kas attiecīgajā vietā un gadalaikā ir aktuāls. Šo produktu tad nu sagrās ir iespējams nobaudīt visdažādākajos veidos un ēdienos. Papildus tam, var nobaudīt citus vietējos labumus, kurus citos reģionos vai lielveikalos nav iespējams atrast. Turklāt, sagras tiek papildinātas ar vietējo, tradicionālo mūziku un citiem izklaides pasākumiem (piemēram, izstāžu un muzeju apmeklējumi, tradicionālās dejas, kā arī izglītojošas nodarbības gan bērniem, gan pieaugušajiem).




Sagras vilina ar savu patīkamo atmosfēru - ielas izrotātas, apkārt staigā vietējos tautastērpos ģērbti cilvēki, skan senā mūzika un gaisā virmo reibinoša smaržu bagātība. Sagras ir īpašas ar to, ka baudāmie ēdieni tiek gatavoti apmeklētāju acu priekšā, ielu malās vai pilsētiņas laukumos. Arī ēdienu baudīšana notiek turpat, pie plašiem kopējiem galdiem, no vienkāršiem plastmasas traukiem (un tieši tāpēc cenas ir diezgan demokrātiskas, zemākas nekā restorānos). Šādā veidā tiek stiprināta svētku sajūta un var tiešām izbaudīt, ka tie ir kopīgi svētki gan vietējiem iedzīvotājiem, gan iebraucējiem!

Lūk, piemēram, ņokiem (gnocchi) veltīta sagra.



Visplašākais sagru piedāvājums, protams, ir vasarā, kad patīkamie laikapstākļi ļauj bezrūpīgi izbaudīt svētkus brīvā dabā, kad no mītnes zemēm lielā pulkā ir atgriezušies itāļu emigranti un kad Itālijā ir lielākais tūristu pieplūdums. Tomēr man personīgi vismīļākās ir rudens sagras. Gan tāpēc, ka rudens ar savu krāšņumu un smaržu ir mans mīļākais gadalaiks, gan tāpēc, ka rudens sagru godinātie produkti ir visgardākie - tikko darinātais vīns (vino novello), svaigi spiestā eļļa un cepti kastaņi! Jāsaka godīgi, neviena pica un neviena pasta negaršo tik labi, kā cepti kastaņi kopā ar nesen darināto vīnu! Tieši pagājušajā nedēļas nogalē apmeklēju rudens sagru (Abruco reģionā), kurā tika piedāvāti gan cepti kastaņi, gan citi kastaņu produkti (pat panettone ar kastaņiem!). Tāpat bija iespējams apskatīt kāda vietējā mākslinieka gleznu izstādi, piedalīties vīnu un eļļas degustācijā, kā arī nobaudīt tādus vietējos ēdienus, kuru lielveikalos un restorānos nemaz nevar atrast (šadā veidā iepazinos ar gardajām pallotte cace e ove - olu un siera bumbiņām, kuras pasniedz tomātu mērcē).

Manuprāt, sagras ir lielisks veids, kā iepazīt kāda reģiona/provinces tradicionālo kultūru, kura lielajās pilsētās vairs neeksistē. Katrā Itālijas reģionā, pat katrā ciematiņā ir savas tradīcijas un labumi, kurus vislabāk izbaudīt tieši šajā svētku gaisotnē. Turklāt, dažkārt var gadīties “uztrāpīt” uz patiešām neparastiem gardumiem - ir gan vardēm veltītas sagras (sagra del ranocchio), gan sagras, kur var nogaršot ēzeļa gaļu (sagra dell’asino). Ja atrodies Itālijā vai plāno turp doties, izpēti, kādas sagras gaidāmas attiecīgajā reģionā - ŠEIT!



La passeggiata

Teksts - Ieva Smiļģe


Emanuele Cappello, La Passeggiata, Olio
Kamēr karstums Itālijā nenorimst un vasaras brīvdienas vēl tiek izbaudītas, svarīga itāļu dienas sastāvdaļa ir vakara passeggiata - vienkārša vakara pastaiga ģimenes vai draugu kompānijā. Parasti passeggiata tiek veikta vēlā pēcpusdienā, kad dienas darbi padarīti un vakariņu laiks vēl nav pienācis (no plkst.17 līdz plkst.20). Toties karstā vasaras periodā šai tradīcijai ir īpaša nozīme: tā kā dienas ir pārāk tveicīgas, lai dotos ārpus mājas, itāļi sarosās tikai pēc vakariņām (ap deviņiem vakarā). Kā dāmas, tā kungi sapucējas gana eleganti un dodas izbaudīt nelielu atelpu un, ļoti iespējams, arī atspirdzinošu aperitivo vai gardu gelato pēc pārdzīvotā dienas karstuma.
 
Vedere e farsi vedere.

“Redzēt un tikt redzētam” - nostāsti liecina, kā tieši tāds sākotnēji bijis passeggiata mērķis. Ģimene, īpaši jaunas meitenes un puiši, saģērbās pavisam eleganti, lai dotos cilvēkos izrādīties, galvenokārt, izrādīt jaunas meitas precību gados un noskatīt potenciālos līgavaiņus. Mūsdienās šādā veidā preciniekus gan vairs neizvēlas, toties tradīcija uzpucēties, lai radītu cilvēkos labu iespaidu, ir saglabājusies.
 
In piazza, sul corso, sul lungomare!


Andiamo a fare una passeggiata*!”, “Facciamo due passi**!” - ik vakaru viens otram saka itāļi. Passeggiata ir gluži kā rituāls, kurš ne dienu netiek izlaists; pēc darbos pavadītas dienas, passeggiata ir iespēja bezrūpīgā noskaņojumā satikt draugus, kolēģus vai paziņas. Pavisam nelielās pilsētiņās vai ciematiņos šī passeggiata nereti ir galvenais sabiedriskais pasākums, tāpēc tā iegūst jo lielāku vērtību vietējo iedzīvotāju dienas kārtībā. Piejūras pilsētās pastaigai tiek atvēlēta lungomare - promenāde pie jūras. Turpretim mazajās Itālijas pilsētiņās passeggiata noris centrālajā laukumā la piazza vai uz pilsētiņas galvenās gājēju ielas il corso, kur sastopas visi vietējie iedzīvotāji.  

Parlare, parlare, parlare… 

Patiesi, vairāk nekā pastaigai, passeggiata tiek atvēlēta sarunām, jo uz corso ir neiespējami nesatikt draugus un sen neredzētus paziņas, ar kuriem vienmēr ir, par ko parunāt. Šo tradīciju esmu apguvusi arī es - pastaigājoties ar vietējiem draugiem pa corso Sulmonā, nelielā pilsētiņā Itālijas vidienē, divu stundu laikā knapi pagūstam aiziet no viena corso gala līdz otram, jo pēc katriem desmit soļiem nākas sastapties ar citu paziņu un uzsākt jaunu sarunu. Turklāt, pavadot Itālijā karstas augusta dienas, jāatzīst, ka vien doma par pastaigu gar jūru pēc vakariņām, atspirdzina. 

Runas gan parasti ir vienas un tās pašas - par ģimeni, vakariņām, vietējajām tenkām, politiku, ekonomiku vai sportu; bet ir skaidrs, ka itāļiem galvenais ir passeggiata process, ne rezultāts. Jo svarīgākais ir tā kopības sajūta, ko lielpilsētas burzmā būs grūti atrast. Lai sajustu, kāda ir īsta passeggiata gaisotne, ir skaisti jāuzpošas un jādodas pastaigāties pa nelielas Itālijas pilsētiņas galveno ieliņu siltā vasaras vakarā. Vēlams, ar gelato!

*Ejam pastaigāties!” - no it.val.

**Burtiski “ejam divus soļus” ( no it.val.) nozīmē “ejam pastaigāties”.



MARGHERITA - zieds, karaliene un pica!

Teksts - Ieva Smiļģe


Kāds ir viens no garšīgākajiem itāļu ēdieniem? La pizza!
Un kura itāļu pica ir visslavenākā? La pizza Margherita!

Lielākā daļa Itālijas fanu ilgi nedomādami var pareizi atbildēt uz šiem jautājumiem, bet ne visi zina teikt, kāpēc šai slavenajai picai dots tieši Margaritas vārds!?

Populāra itāļu leģenda vēsta, ka 1889.gadā Itālijas karaliene Savojas Margarita (Margherita di Savoia) viesojusies Neapolē, un šim notikumam par godu kādas vietējās picērijas pavārs Raffaele Esposito ir pagatavojis īpaši karalienei veltītu picu Itālijas karoga krāsās - zaļā (baziliks), baltā (mozzarella) un sarkanā (tomāti). Tā kā karalienei šī pica ļoti gājusi pie sirds, tai dots pašas karalienes vārds! Starp citu, šī vēsturiskā picērija, kurā dzimusi pica Margherita, Neapolē pastāv joprojām - http://www.brandi.it/italiano/index3.html!


Tomēr pēdējos gados šī skaistā leģenda tiek apstrīdēta, jo pētījumi atklājuši, ka pica, kuras galvenās sastāvdaļas ir tomāti, mozzarella un baziliks, Neapolē pastāvējusi jau ilgi pirms karalienes dzimšanas. Vēsturiski patiesāka versija liek domāt, ka šīs picas vārds nāk no tāda paša nosaukuma zieda - no mums labi pazīstamās margrietiņas. Izrādās, ka ar tomātu mērci noklātās picas virspusē plānās šķēlēs sagrieztā mozzarella parasti tika kārtota margrietiņas zieda formā. Pievienojot zaļās bazilika lapiņas, pica tiešām atgādinājusi skaistu ziedu, tāpēc sākotnēji tā nodēvēta par fior di margherita jeb par margrietiņas ziedu.


Lai kāda nu būtu šīs picas vēsture, nav šaubu par tās popularitāti šodien. Jebkurā Itālijas picērijā tā joprojām ir vispieprasītākā (un vislētākā) no visām picām. Jāatzīst, nereti arī visgaršīgākā!



Tarantella

Teksts - Liene Veitnere

Brīdī, kad novembra svētku starojums aiz muguras, bet tumsa arvien vēl stiepjas garumā, vairāk dejas, mūzikas un krāsu nevienam nenāktu par ļaunu. Un te nu var noderēt arī Dienviditālijā izauklētais dārgums – senā tautas deja Tarantella, kas tomēr ir vairāk nekā deja...

Izziņas literatūrā lasām, ka Tarantella ir ātra, ugunīga itāļu tautas deja, ko raksturo straujš ritms trīsdaļīgā taktsmērā. Taču diez vai mēs pie rakstītā ilgāk pakavētos, ja nesekotu piebilde, ka ar Tarantellas palīdzību tika ārstētas dažādas depresijas un histērijas formas, ka tai ir tieša ietekme uz cilvēka endokrīno sistēmu, to pēta visdažādāko nozaru speciālisti. Tai tiek veltīti kongresi, zinātniskas konferences un mūsdienu Itālijā tā atkal kļūst arvien populārāka.

Kādēļ gan? Laikam jau tādēļ, ka Tarantella nav vien pagātne vai mīts, bet tradīcijā balstīta terapijas prakse ar gadsimtiem senām tradīcijām, kas izcelta no aizmirstības putekļiem, nu atkal tiek saulē celta.
  
Šīs dejas aizsākumi ir meklējami Senajā Grieķijā kur tā bijusi kāda reliģiska rituāla sastāvdaļa. Ap 8.gs. pr. Kr., kad grieķi veidoja savas ārpus Grieķijas kolonijas, deja nonāca Dienviditālijā – Taranto apgabalā. Tā nu sagadījās, ka šo teritoriju bija iecienījuši arī tarantuli un deja tik cieši saauga ar krāšņu leģendu par indīgajiem zirnekļiem, ka pateicoties tai, ieguva savu nosaukumu – Tarantella.
Seni mīti vēstī par sirēnām, kas vēlēdamās savaldzināt Odiseju, lūgušas grācijām iemācīt tām deju, bet tās, sazvērējušās un sirēnām iemācījušas Tarantellu, zinot, ka sirēnas ar zivs astēm kāju vietā to nespēs izdejot. Taču Tarantellu iemācījušās Sorento meitenes! Vēlāk tā parādījās antīko dzejnieku darbos, bet kopš 14.gs. par Tarantellu rakstīja arī baznīcas avoti. Jau viduslaikos sāka pārspriest šīs dejas medicīnisko iedarbību, kā arī mūzikas, dejas un krāsas saistību tajā. Raksti – vēl slepeni, nonāca Itālijas akadēmijās, kur iedvesmoja gleznotājus un citus radošos prātus.

Visos avotos liela nozīme ir piešķirta arī dejas instrumentācijai. Arī ikonogrāfijā redzama liela pavadošo instrumentu daudzveidība: tamburello, lira calabrese, chitarra battente, lirone, tammora vai colacione un zampogna, jeb dūdas. Tarantella izplatījās visā Dienviditālijā un katrā vietā ieguva atšķirīgas iezīmes. Tās izpaudās gan pamatsolī, dažādos instrumentu paveidos, gan pašā nosaukumā: ja Kampānijā to dēvēja par Tammuriata, Salento par Pizzica, tad Kalabrijā to pazina kā Sonu a Ballu. Visur nemainīgs paliek Tarantellu raksturojošais basa ostinato virkne un trīsdaļīgais taktsmērs.

Pizzica tarantella

Senākie pierakstītie Tarantellas paraugi mūzikas vēsturē ir no 16.gs. un tās ir tieši Pizzica tarantella melodijas. Tās ir saistītas ar nesatricināmo pārliecību tautā, ka zirnekļa tarantula kodiens izraisa histērisku stāvokli – tarantismu un šī deja ir vienīgais līdzeklis pret tā kodumu. 17.gs. traktātos ir plaši skaidrots: ja iekodis brūnais – “skumju” tarantuls un pats upuris ir melanholiķis, viņš kļūst bēdīgs, apātisks un tik miegains, ka nespēs ne runāt, ne ēst. Bet, ja iekodis sarkanais – “holeriskais” zirneklis, cilvēku mocīs bezmiegs, viņš kļūst uzbudināts, nikns, agresīvs, to var  pārņemt tieksme slepkavot un žņaugt. Sākot no miegainības un bezsamaņas līdz trakošanai, nepārvaramai tieksmei ārdīties, histēriskiem smiekliem, raudāšanai, drudzim vai vemšanai... zirnekļa indes iedarbība var mainīties no stundas stundā: pie kam šāds slimības stāvoklis var ilgt 40-50 gadus (1). Un te nu līdzēt var tikai vienas zāles – Tarantella pizzica!

Apbrīnojami, ka tikpat daudzveidīgas un dažādas kā slimības simptomi, ir arī Tarantellas melodijas: no lēnām, stieptām, melanholiski minorīgām līdz ugunīgi karstām. Tikai jāprot atrast īstā! Un tas notiek empīriskā ceļā: "Mūziķi sāk spēlēt vienu, otru, trešo, līdz cilvēka ķermenis reaģē un kādai atsaucas. Īstā ir tikai tā, kurai skanot, gribas kustēties! Tad to jāturpina spēlēt daudzas stundas."Slimais kļūst par “melno” sauli vai šo zirnekli, kuru ietver planētas – mūziķi un cilvēki, kas pavada dziedināšanas ceļā. Klausoties un dejojot, sirdzēji nonāk zināmā transā, kas izdzen, caur ritmisku kustību izvelk no ķermeņa un prāta mokošo nelīdzsvarotību un atjauno salauzto, izjaukto harmoniju. Tādēļ arī tik liela nozīme ir ritmam un izpildījuma kāpinājumam; tajā vēlams klausīties stundām, dienām, pat nedēļām ilgi.

Nostāsti, viduslaiku traktāti un dažviet laukos joprojām dzīvā tradīcija rosināja etnomuzikologus XX gs. 50.gados pievērst pastiprinātu uzmanību Tarantellas ietekmei uz cilvēku un ārstēšanai no tarantisma. Izpētot tuvāk, viņi secināja, ka dīvainā slimība visbiežāk piemeklējusi nabadzīgākajos novados dzīvojošās sievietes, kuras bija agri apprecējušās un, sūri, grūti strādādamas, audzināja prāvu bērnu pulciņu. Deja un mūzika viņām palīdzējusi uzturēt možu garu cīņā ar nebeidzamajām dzīves grūtībām. Izrādījās arī, ka Tarantuls, lai arī liels, matains un indīgs (viņš guļ smiltīs un gaida brīdi, kad uzbrukt kādam kukainim un iekost tieši nervu centros), tomēr nespēj atstāt iespaidu uz visu cilvēku ķermeni, kur nu vēl izraisīt nāvi. Mūziķe, ansambļa “L'Arpeggiata” vadītāja un baroka mūzikas pētniece Kristīne Pluhara stāsta: “Iespējams, tarantuls nav vainojams sasirgšanā, taču tas nenozīmē, ka pati slimība neeksistē! Jāteic gan, ka mūsdienās šo slimību sauc citādi – par depresiju." (2). Viņa, iedziļinājusies vēstures, mūzikas, un horeogrāfijas avotos, ierakstījusi albumu ar Tarantellas melodijām (3), cenšoties atklāt gan tās skanējumu, gan šīs mūzikas garu. Klausoties to, mēs katrs varam izbaudīt un novērtēt dažādo melodiju ietekmi uz noskaņojumu. Kura būs mūsējā: apcerīgā La Caprinese? Dzirkstošā La Calabrese? Bet varbūt pilnīgi trakulīgā Pizzicarella mia?



Pizzica scherma


Itālijas Dienvidos ir pazīstama arī tāda savdabīga Tarantellas forma kā Pizzica scherma (danza dei coltelli). Jo īpaši tā raksturīga Lečē – Torrepaduli ciemā, kur to izpildīja reizi gadā – naktī no 15. uz 16. augustu svētā Roko svētkos. Tā līdzinājās spriedzes pilnam duēlim, kas turpinājās stundām ilgi un ko izpildīja vīrieši ar nažiem vai dunčiem rokās. Šī deja sasaucas ar Pjemontē sastopamajām zobenu dejām un senatnē ar tās palīdzību tika izšķirti strīdi un hierarhijas problēmas. Līdzko kāds tika ievainots, viņa vietā apļa vidū stājās cits. Katra kustība, žests, mīmika un poza tajā atbilda noteiktam goda kodeksam un lieki piebilst, ka strīdā uzvarēja veiklākais un izturīgākais. Jāpiezīmē, ka, lai noturētu ritmu un vajadzīgo emocionālo kāpinājumu, pavadījuma spēlēšanai derēja vien paši labākie tamburello spēlētāji. Mūsdienās šī asiņainā deja, protams, nekādu sociālu funkciju vairs nepilda; tā ir kā tradicionāls uzvedums sagrās, kurā gan tiek simulēta bruņota cīņa, bet naži tiek imitēti ar pirkstiem vai visu plaukstu.



Pizzica de core

Taču vispopulārākais un izplatītākais Tarantellas veids ir – Pizzica de core (della gioia). To var dejot gan pārī, gan divās rindās vai kā kadriļu. Ja to izpilda divi vīrieši, tad tā pauž sāncensību, kurā jāparāda veiklība, iznesība un radošums. Sievietes, to dejojot, izrāda savu skaistumu un sievišķību, tādēļ var izmantot garus svārkus, lakatus, šalles vai kabataslakatu. Agrāk tas bija neatņemams pizzicas atribūts, ar ko pamāja, kādu uzlūdzot, tad mūsdienās šim aksesuāram vairs nav nekādas simboliskas nozīmes, ar to vienkārši atdzīvina deju. Pizzica de core var izpildīt arī tuvi radinieki: māsa ar brāli vai vecvecāki ar mazbērniem – tad tā ir jautra izklaide un iespēja jau no mazotnes apgūt dejas soļus: daudzveidīgos kāju piesitienus, straujos, virpuļojošos grizienus ap sevi, tūres ar attālināšanos, negaidītu satuvināšanos un dejas ceļu krustošanos. Jāteic, ka vēl pirms divām paaudzēm šī deja bija veids, kā paust savas simpātijas, kaisli, kā aplidot izredzēto un izdzīvot savu cerēšanos. Tagad šī tradicionālajā zemkopju sabiedrībā tik nozīmīgā dejas loma vairs nav aktuāla, taču to joprojām dejo: tautas svētkos, kāzās, kristībās, dažādās ģimenes svinībās. Dejo visur un ikviens!

 


Tieši ar Pizzica de core ir saistīta Itālijā arvien pieaugošā Neotarantismo kustība. Šis kultūras fenomens  pauž jaunu un ne tik jaunu cilvēku alkas pēc cita veida mūzikas, pēc kopā būšanas un savstarpējas saskarsmes, pēc vēlmes caur šo mūziku un kustību atbrīvoties no ikdienas rūpēm un emocionālās nospiestības. Tad nu cilvēki pulcējas ielās, laukumos, klubos – visur, kur tiek spēlēta tautas mūzika, lai aktīvi pavadītu laiku un izbaudītu mirkli dejas... Tarantellas valdzinošais ritms joprojām aizrauj gan tās instrumentālos izpildītājus, gan klausītājus, bet visvairāk jau pašus dejotājus. To apliecina pēdējo gadu laikā tik ļoti pieprasītās Tarantellas meistarklases, kursi un citas dejas apgūšanas iespējas. Taču, lai dejotu Tarantellu, nav tik būtiski apgūt tehniku vai dejas soļus. Kā stāsta Pizzicas skolotājs: “Svarīgi ir sajust dejas raksturu un stilu, ieiet tās kultūrā un tradīcijā” (4).

Mīti, leģendas, alķīmiķi, dzejnieki, arī mūslaiku Dienviditālijas iedzīvotāji – katrs piedāvā savu Tarantellas pieredzējumu. Mēs varam veidot savējo. Skaidrs, ka mūzikas spēks dziedina, apbur, valdzina un atmodina gan emocionālas, gan fiziskas izmaiņas. Nav nepieciešams īpašs tērps vai atribūti. Ir vajadzīga vēlme kustēties, atvērties kam jaunam un ļauties šai senajai, savdabīgajai dejai, kas dzimusi no sirds, no dzīvesprieka un no mīlestības!

(1) Antoine Furetière, Dictionnaire universal, 1690
(2) Inese Lūsiņa, Dziednieks, vārdā tarantella / Diena, 2007. gada 27. februāris
(3) CD Tarantella – Antidotum Tarantulae, “L'Arpeggiata”, 2001
(4) https://www.youtube.com/watch?v=5r6nVKxtMmQ



Kā ceļot Itālijā?

Teksts - Ieva Smiļģe

Manuprāt, uz Itāliju nevar doties tikai vienreiz. Esmu tur bijusi vairākas reizes un katru reizi, pat  atgriežos jau iepriekš apskatītās vietās, atklāju kaut ko jaunu. Jaunu kultūras aspektu, jaunu vietējo tradīciju, jaunu vārdu vai kādu jaunu ēdienu.. Un tieši tāpēc Itālija tik ļoti piesaista un nekad neapnīk! Katrā reģionā, pilsētā un pat ciematiņā vietējo dzīve, ieražas un mentalitāte atšķiras no tās, kas valdīja 30 kilometru attālajā ciemā. Pat valoda atšķiras - Itālijā valda dialekti! Ko es ieteiktu Itālijā apmeklēt? Galvenais Itālijā būtu atrast, pamanīt un novērtēt dažādību! Pasaule ir skaista tapēc, ka tā ir tik dažāda, vai ne? Itālijā šo krāsainību var baudīt atliku likām!


5 lietas, kas jāņem vērā, ceļojot uz Itāliju:
  • Kafija pie galdiņa maksā dārgāk nekā pie bāra letes;
  • Ārpus lielajām pilsētām Itālijā tiek stingri ievērota siesta, dienišķā atpūta no ~13 līdz ~16; arī veikali un kafejnīcas tajā laikā noteikti “guļ”;
  • Itālijā tiek stingri ievēroti ēšanas laiki - ja atrodies mazā pilsētiņā, būs grūti atrast vietu pusdienām, piemēram, ap 16 vai ap 18;
  • Šabiedriskais transports ne vienmēr apstājas visās pieturās; ja grib tikt autobusā, Tev tas būs jāsignalizē vadītājam;
  • Lai kur Tu dotos, neaizmirsti nobaudīt vietējās delikateses un īpašos ēdienus; Itālijas virtuve nesastāv tikai no picām un pastām!

Pirms dodies uz Itāliju, noskaties šo:




Noderīgas frāzes, dodoties uz Itāliju!

Labdien!                   Buongiorno!           /bondžorno/
Uz redzēšanos!         Arrivederci!           /arivederči/
Lūdzu!                      Per favore!             /per favore/
Paldies!                    Grazie!                  /gracie/
Atvainojiet!              Mi scusi!               /mi skūzi/
Jā!                            Si! /sī/
Nē!                           No! /no/
 
Viesnīca                   Albergo                 /albergo/
Lidosta                    Aereoporto            /aieroporto/
Autobuss                 Autobus                 /autobus/
Vilciens                   Treno                     /trēno/
Mašīna                    Macchina              /makina/
 
Es esmu no Latvijas.                Io vengo dalla Lettonia.           /io vengo dalla Letonija/
Es dodos uz …                          Io vado a …                              /io vado a/
Kur ir…?                                  Dove si trova ...?                      /dove si trova/
Kā es varētu nokļūt ….?           Come potrei arrivare…?         /kome potrei  arivāre/
Cik tas maksā?                         Quanto costa?                         /kuanto kosta/
Vai Jūs man varētu palīdzēt?   Potrebbe aiutarmi?                 /potrebe ajutarmi/



Il tempo all'italiana

Teksts - Ieva Smiļģe

Ko līdz šim anekdotes un plaši izplatīti aizspriedumi mums ir iemācījuši par itāļiem? Viņi ēd tikai picas un pastas, daudz plātās ar rokām, dzied serenādes un skaļi runā. Un, protams, vienmēr kavē.

Kā jau lielākā daļa stereotipu, arī šis ir diezgan greizs. Pirmkārt, runājot par Itāliju, it neko nedrīkst vispārināt, tā var iekulties riktīgā ķezā, jo katram reģionam, un pat katram ciemam ir sava kultūra un mentalitāte. Otrkārt, Itālijā esmu bieži satikusi ļoti akurātus un pat pedantiskus cilvēkus, tāpat kā Latvijā pazīstu neskaitāmus mūžīgos kavētājus. Tomēr, pat ja itāļus nekādā gadījumā nedrīkstētu pavirši saukt par kavētāju tautu (bet, salīdzinājumā ar Latviju, tendence uz to viņiem noteikti ir daudz lielāka), viens gan ir jāatzīst - laika izjūta un nozīmē šajā skaistajā Vidusjūras zemē ir pavisam citādāka.

Darbs vai siesta? 

Vispirms atpūta un tad, ja pietiek laika, var izdarīt darbus! Mums Latvijā var likties pagalam jocīgi, ka veikali vai valsts iestādes plkst.13.00 slēdz durvis ciet un dodas baudīt siestu, bet Itālijā tā ir realitāte. Siestas pamatā ir pavisam praktiska ideja - pusdienlaika svelmē, 40 grādos Vidusjūras mitrajā klimatā, strādāt birojā ir diezgan mokoši, un daudz vieglāk būtu darboties pēcpusdienā, pēc 16.00, kaut līdz astoņiem vakarā! Bet nu siesta kļuvusi par Itālijas kultūras sastāvdaļu un tiek ievērota ne tikai 40 grādu karstumā, bet arī brāzmainās janvāra dienās. Tādās lielpilsētās kā Roma vai Milāna to pamanīt ir grūti, jo tur dominē tūristiem pielāgots dzīvesveids, bet mazākās pilsētās gan - no 13 līdz 16 viva la siesta!
Vairāk par to domājot, es esmu sapratusi, ka itāļi vienkārši spēj novērtēt atpūtas nozīmi. Ne jau visi itāļi siestas laikā patiešām guļ, bet viņi zina, cik svarīgi ir doties nopelnītā (ne vienmēr!) atpūtā - atceries Il Dolce Far Niente!? Es ļoti labi apzinos šis kulturālās atšķirības, tomēr man kā latvietei ir smieklīgi, kad itālis sūdzas par pārāk aizņemtu dienu un “tūkstošiem dažādu darbu”, taču siestas laikā nez kāpēc nevienu no tiem darbiem nesteidzās veikt.


 E’ l’ora di mangiare!

Par to jau esmu runājusi iepriekš, bet tā ir akmenī iekalta patiesība - itāļiem piemīt pārsteidzoša precizitāte ēdienreizēs. Pilsētas dzīve burtiski apstājas laikā no 13 līdz 14, ka visi pusdieno. Esmu pat piedzīvojusi situāciju, kad lekcija universitātē tiek apturēta, lai visi varētu doties pusdienās. Lekcijas ilgums bija tikai 2 stundas, nedomāju, ka kāds būtu mocījies badā, ja pagaidītu lekcijas beigas! Jāatzīst, ka itāļiem ir taisnība - regulāra ēšana ir veselīga un svarīga, bet mani uzjautrina fakts, ka par to domā tāda haotiska un vieglprātīga tauta kā itāļi.


Ci vediamo domani!

Ja man Latvijā kāds saka “Tiksimies rīt!”, man tas patiešām nozīmē - tiksimies rīt. Un es šo tikšanos gaidu, un, ja gadījumā nevaru ierasties, jūtu atbildību par to brīdināt. Taču tā tas nenotiek Itālijā. “Ci vediamo domani” nozīmē aptuveni to pašu, ko “nu, tad atā!”, it kā ar nozīmi “man nebūtu iebildumu Tevi rīt atkal satikt, bet nebūs nekas traks, ja arī tas nenotiks”. Draudzīgs atvadu žests. Atceros, ka ar tikko Itālijā iepazītiem cilvēkiem sarunājām, ka “tiksimies rīt”, bet tas nekad nebija “rīt”. Un beigās es biju vienīgā, kas dienām ilgi mocījās pārmetumos, ka mani, lūk, visi gaidīja, bet es neierados. Nekā tamlīdzīga! Latvijā tāda pazīšanās jau sen būtu aizvainojumā beigusies, Itālijā - satikāmies pēc nedēļas un visi bijām priecīgi!

Dažādas pasaules… mēs te “stresojam”, lai nenokavētu tikšanās, un tāpēc reizēm aizmirstam par pusdienām, bet Itālijā visas tikšanas un svarīgie pienākumi vienkārši izkūp gaisā tad, kad pulkstenis ziņo par pusdienām un nopelnītās siestas iestāšanos!

Varētu jau pārmest, ka daļa Itālijas problēmu nāk no šāda dzīvesveida, taču, tajā pašā laikā, ir arī kāds iemesls tam, ka viņi tik ilgi un skaisti dzīvo, vai ne!? :)


 

Il Presepe / Il Presepio

Teksts - Ieva Smiļģe

Ja ne L’ITALII sagatavotājā itāļu Ziemassvētku kalendārā, tad kaut kur “pa ausu galam” noteikti esi dzirdējis, kā itāļi ik gadu pirmssvētku laikā sarosās, lai savās mājās izveidotu presepe. Nezinātājs var samulst un ilgi brīnīties, kas gan ir tas presepe, ko itāļi tik cītīgi gatavo!? Presepe (no latīņu valodas vārda praesaepe, nozīmē “silīte”) ir Jēzus dzimšanas ainas atveidojums Ziemassvētku laikā. Pirmo reizi presepe tiek minēts jau Lūkas un Mateja evanģēlijos. Tradicionālajos presepe tiek atveidota ala, gar kuras malām stāv enģeļi, bet tēlojuma vidū ir Jāzeps un Marija, noliekušies pār Jēzus bērniņu. Gadsimtu gaitā Jēzus dzimšanas aina kļuvusi par iedvesmas avotu neskaitāmiem māksliniekiem, piedāvājot aizvien atšķirīgākus notikuma “skatupunktus” un atviedojot ne tikai Jēzus dzimšanas brīdi kūtiņā, bet visā Bētlemes pilsētā. Šādos presepe varam redzēt visas pilsētiņas dzīvi - gan zemnieku un bagātnieku ikdienas gaitas, gan tradicionālos amatus un nodarbošanās. Presepe atveidojumumam var tikt izmantoti visdažādākie materiāli, sākot ar koku un beidzot ar dzīviem cilvēkiem! Pirmo reizi dzīvs presepe atveidojums tika radīts jau 1223.gadā un šī tradīcija joprojām ir saglabājusies visā Itālijas teritorijā. Īpaši spēcīga presepe veidošanas tradīcija ir Neapolē, Dienviditālijā. Atrodoties pilsētas centrā, noteikti jāpastaigājas pa Via San Gregorio Armeno - plašāk pazīstama kā “Presepe ceļš”, jo gar ielas malām var brīnumu pilnām acīm apskatīt dažādu amatnieku gatavotos aprīnojamos un detaļām bagātos Kristus dzimšanas ainas atveidojumus. Šobrīd presepe ir viena no svarīgākajām itāļu Ziemassvētku sastāvdaļām. Ģimenes iegādājas vai pagatavo savu dzimšanas ainu, novietošanai viesistabā. Un arī daudzos lielveikalu skatlogos uz dažām nedēļām centrālo vietu ieņem nevis jaunākie produkti, bet gan Jēzus bērniņa silīte.

 

Pirms mēneša biju Neapolē un pati savām acīm apskatīju neskaitāmos presepe. Lai gan tā ir Ziemassvētku tradīcija, jau novembra sākumā ielās ņirbēja dažādu veidu dzimšanas ainas.

Presepe var tikt atveidota tikai Jēzus silīte, kā arī visa Bētlemes pilsēta.

Citviet Neapolē atrasts milzu presepe.

Jēzus dzimšanas aina.

Dzīvais presepe tiek rādīts gluži kā neliels iestudējums


 



Gatavojamies svētkiem / Prepariamoci alle feste


Teksts - Ieva Smiļģe

Pavisam klusām un nemanot, līdz mums atkal ir atbridis decembris un skaistais Ziemassvētku gaidīšanas laiks!  Par spīti daudziem dažādiem kārdinājumiem, šis gaidīšanas prieks paliek nepārspēts. Īpaši šogad, kad L'ITALII ir kopā ar Tevi! Esam izveidojuši unikālu L'ITALII Ziemassvētku kalendāru, kas Tev palīdzēs gan laicīgi ieplānot darāmos darbus, gan atcerēties dažādus pirmsvētku sīkumus, kā arī ļaus pavadīt svētkus īsti itāliskā garā! Gaidi turpmākos L'ITALII stāstus par svarīgākajām itāļu svētku tradīcijām, kuras vēlāk varēsi izmēģināt arī savās mājās! Lai skaists un mierīgs pirmsvētku laiks!

Pian piano e di nascosto da noi e' arrivato dicembre ed il bel periodo natalizio! Nonostante tutti gli altri pensieri, l’attesa di Natale e' sempre piu' bella! Soprattutto quest’anno, perche' L’ITALII e' insieme a te! Proprio per te abbiamo creato un calendario speciale che ti aiutera' ad organizzare le tue vacanze di Natale ed a ricordare i piccoli dettagli neccessari per passare una bella festa! Inoltre ti invitiamo di organizzare un vero Natale all’Italiana! Nelle prossime settimane L’ITALII ti offrira' delle belle descrizioni sulle tradizioni natalizie piu' importanti in Italia! Falle entrare anche nella casa tua! Buona preparazione!







Kā ģērbjas itāļi?

Teksts - Ieva Smiļģe

16. gadsimtā Eiropā valdīja krāšņais Renesanses laikmets, kuram raksturīgo kulturālo un māksliniecisko atdzimšanu Eiropa pārņēma tieši no Itālijas. Jau toreiz itāļi parādīja visai pasaulei, kas ir daudzveidība, radošie meklējumi un patiess skaistums. Tāpēc nemaz nepārsteidz, ka, pateicoties viņiem, mēs šodien zinām, kas ir mode - varenākie un ietekmīgākie modes zīmoli taču nāk tieši no Itālijas! Tāpat kā ēšanas tradīcijām, arī modes likumiem ir liela nozīme itāļu ikdienā.  

Pirmkārt, apģērbs tiek izvēlēts, ievērojot gadalaiku sadalījumu. Itāļi nekad nejauc ziemas un vasaras sezonas apģērbus un neizvēlas tādus dīvainus pretstatus kā džinsu šortus ar zābakiem vai sandales ar vilnas auduma svārkiem.

Otrkārt, itāļiem ir izteikta gaumes izjūta pat visvienkāršākajās ikdienas situācijās. Tā jau nebūs itāliete, kas mājas tērpā rādīsies uz ielas! Itāļiem patīk pucēties un iziet sabiedrībā. Svarīga ikdienas sastāvdaļa ir pastaiga pa pilsētas vai ciemata galveno ielu, vai došanās uz restorānu sestdienas vakarā. Un tā ir reize, kad viņi pucējas pa īstam! Vīrieši velk elegantus kreklus un sievietes - skaistas kleitas! Tā vien šķiet, ka itāļiem gaumes un stila izjūta ir iedzimta un tiek izkopta jau no agras bērnības. Turklāt, par eleganci neliecina tikai dārgu zīmolu apģērbi! Mūsdienās itāļi mēdz iepirkties arī tirgū un viņiem tāpat izdotas izskatīties lieliski!


Komplimenti itāļu valodā:


Che bel vestito! – Cik skaista kleita!
Ma come sei elegante! – Cik tu esi elegants/a!
Complimenti per la cravatta! – Burvīga kaklasaite!
Ottimo abbinamento dei colori! – Lielisks krāsu salikums!
Sei sempre alla moda! – Tev ir lieliska gaumes izjūta!
Queste scarpe ti stanno proprio benissimo! – Šīs kurpes tev lieliski piestāv!
Ottima scelta! – Lieliska izvēle!
Questo colore ti dona molto! – Šī krāsa tev lieliski piestāv!
 



Al negozio! Veikalā

Teksts - Iveta Bruno

„Laiki mainās, taču vidusmēra itālis vēl joprojām ļoti labi orientējas sezonas produktu klāstā. Viņš ir ļoti izvēlīgs un subjektīvs; viņam ir ļoti svarīgs personīgais kontakts ar pārdevēju, kā arī apkalpošanas līmenis. Reizēm pat svarīgāks nekā produkts, kuru viņš ir sākotnēji vēlējies iegādāties. Svarīgāks nekā cena! Itālis ir ar mieru maksāt par labu produktu un labu apkalpošanas līmeni. Viņam ir svarīgi justies īpašam, personībai, patīk diskutēt par produkta īpašībām, pielietojumu, pagatavošanas veidiem, u.c.

Neapšaubāmi, visplašākais sezonas produktu klāsts ir pieejams tirgū, kas daudzās pilsētās notiek kādā konkrētā nedēļas dienā. Tad dažādos stendos ir atrodams vislabākais piedāvājums - dārzeņi, augļi, siers, gaļa, rieksti, u.c. Svarīgs ir arī pats tirgošanās process - preces piedāvāšana, skaļi bļaujot un reklamējot to!

Tādas pašas kvalitātes sezonas produkti, bet nedaudz mazākā izvēlē, ikdienu ir pieejami pie tirgotājiem, kas braukā pa visu pilsētu ar maziem busiņiem un skaļi bļaujot vai piestājot noteiktās vietās, piedāvā savu produkciju.

Specializētie veikali, kuros strādā vienas ģimenes locekļi jau vairākās paaudzēs - konditorejas bodītes, saldējumu tirgotavas, gaļas veikaliņi, maiznīcas, u.c. Jo mazāka pilsēta, jo ciešāki kontakti (pat radnieciski) un nerakstīts likums - preci iegādāties tikai pie radiniekiem.

Lielveikali - mūsdienu tendence, kas lēnām sāk mainīt itāļu iepirkšanās paradumus (atlaides, iespēja visu nepieciešamo iegādāties vienuviet, u.c.).

Jebkurā gadījumā, pamatprodukciju itāļi pārsvarā  iegādājas tirgū, pie vietējiem tirgotājiem vai specializētos veikaliņos, kur neiztrūkst personīgais kontakts".


Noderīgas frāzes:

Vorrei – es vēlētos
Comprare – pirkt

Un chilo di … – (viens) kilograms..

Un etto di ... – 100 gramu

Quanto costa? – Cik tas maksā?

Due (tre, quattro) euro. – Divi (trīs, četri) eiro.

Un buon prezzo – laba cena

Troppo caro – pārāk dārgs

Economico – lēts, izdevīgs

Lo sconto – atlaide

Il mercato – tirgus

Il supermercato - lielveikals

Posso pagare con la carta di credito? – Vai varu maksāt ar kredītkarti?