Vēsture

Atbrīvošanas diena - 25. aprīlis

Teksts - Ieva Smiļģe

25.aprīlis ir viena no svarīgākajām dienām Itālijas vēsturē, jo šajā dienā tiek atzīmēta Festa della Liberazione (Atbrīvošanas diena). Kad, kas un kāpēc šajā dienā tika atbrīvots? Lai to saprastu, uz brīdi jāatgriežas gandrīz 100 gadu senā vēsturē.



Itālija 1922.gadā: tikai pirms dažiem gadiem ir noslēdzies 1.pasaules karš un Itālijā pilnā sparā par varu cīnās kreisie spēki, kuriem tikpat sparīgi pretojas 1919.gadā izveidotā Nacionālā fašistu partija. Tā kā fašistiem neizdodas tikt pie varas godīgiem līdzekļiem, 1922.gada oktobra beigās tika sperts radikāls solis - Nacionālā fašistu partija veic valsts apvērsumu visā Itālijas karalistē; iekarojuši citas Itālijas pilsētas, fašisti burtiski devās maršā uz Romu, lai iekarotu arī galvaspilsētu (šis notikums vēsturē ieguvis nosaukumu “Marcia su Roma”). 1922.gada 29.oktobrī Itālijas tā brīža karalis padevās un iecēla Benito Musolīni (Benito Mussolini) par valdības vadītāju ar neierobežotām pilnvarām. Ar šo brīdi sākās vairāk nekā 20 gadu ilgā Itālijas pakļautība uzspiestajai fašisma varai un tās diktatoram Benito Musolīni. Musolīni radikāli mainīja valsts iekārtu, realizēja agresīvu gan iekšējo, gan ārpolitiku un radīja pirmo fašistisko valsti pasaules vēsturē.


1939.gadā Musolīni parakstīja sadarbības līgumu ar kaimiņvalsts vadītāju Adolfu Hitleru, ar kuru kopā 1940.gadā iesaistījās karā pret Franciju un Apvienoto Karalisti, 1941.gadā - arī pret PSRS un ASV. Pēc vairākārtējiem zaudējumiem dažādos kara laukos, atbalsts Musolīni krietni saruka, un 1943.gadā Itālijas karalis Viktors Emanuels III pavēlēja Musolīni arestēt un viņa vietā tika iecelts cits premjerministrs. 

Tomēr ar to viss nebeidzās - Musolīni joprojām bija Hitlera sabiedrotais un Hitleram pakļautie spēki atbrīvoja Musolīni un turklāt iekaroja un okupēja lielu daļu Itālijas teritorijas, kas tika nodēvētas par Itālijas Sociālo Republiku (Repubblica Sociale Italiana; vēsturiski nekad nav tikusi uzskatīta par īstu valsti), par kuras vadītāju kļuva Musolīni, taču to principā pārvaldīja nacistiskā Vācija. 

Līdz ar okupācijas sākumu aizsākās vēsturiskais periods, kuru raksturo Itālijas tautas pretestības kustība (La Resistenza). Tā kā valsts spēki šajā laikā bija burtiski sadalījušies divās daļās (fašisma pretinieki un atbalstītāji) un valstij nebija ne vienotas armijas, ne papildspēku, ļoti nozīmīgu atbalstu cīņā pret fašistiem un okupēto teritoriju atbrīvošanā sniedza itāļu brīvprātīgie partizāni (i partigiani), kas pašaizliedzīgi cīnījās pret vāciešiem un pat pret saviem tautiešiem, lai uz visiem laikiem atbrīvotu valsti no fašisma un lai atgūtu nacistu pārņemtās teritorijas. 

Šī aktīvā pretošanās kustība sasniedza kulmināciju 1945.gadā, kad tieši 25.aprīlī Ziemeļitālijas atbrīvošanas komiteja, kas atradās Milānā, izsludināja masu sacelšanos pret nacistu okupantiem. Visas brīvprātīgo partizānu grupas vienlaicīgi sakopoja spēkus un, gaidot sabiedroto ierašanos, patstāvīgi cīnījās un atguva okupētās teritorijas. Dažu dienu laikā tika atbrīvotas svarīgākās Ziemeļitālijas pilsētas. 28.aprīlī tika notverts un nogalināts Musolīnī un viņa līķis tika pakārts publiskais apskatei Milānā. Oficiāli gan karadarbība Itālijās noslēdzās 1945.gada 29.aprīlī, kad tika parakstīts oficiālais Vācijas padošanās akts. 

25.aprīlis tiek atzīmēts kā simboliskais datums, kad pretošanās un atbrīvošanas kustība sasniedza savu kulmināciju, tāpēc jau kopš 1946.gada 25.aprīlīs ir oficiāla valsts svētku diena. Turklāt, runājot par 25.aprīli, nav iespējams nerunāt par partizāniem, bez kuru brīvprātīgās darbības Itālijas atbrīvošana nemaz nebūtu varējusi notikt. Tiek lēsts, ka pretošanās kustībā piedalījās vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku, gan vīrieši, gan sievietes. Lielākā daļa no viņiem zaudēja dzīvību cīnoties par Itālijas atbrīvošanu, daži no bijušajiem partizāniem joprojām ir dzīvi un viņu stāsti un atmiņas joprojām tiek meklēti, uzklausīti un pierakstīti. 



25.aprīlis patiešām ir svarīgākais datums nesenajā Itālijas vēsturē, jo tas ne tikai simbolizē brīvību, bet arī tautas apbrīnojamo drosmi un pārsteidzošo pašaizliedzību pašiem savām rokām izcīnīt brīvību. Šie brīvības, drosmes, nepadošanās, pašaizliedzības un kopības ideāli iedvesmoja Itālijas Republikas rašanos 1946.gadā, kā arī kalpoja par pamatu Itālijas Republikas Konstitūcijai, kas stājusies spēkā 1948.gadā un kura tiek dēvēta par labāk uzrakstīto Konstitūciju pasaules vēsturē!

Noklausies itāļu partizānu dziesmu, kas dzimusi Ziemeļitālijas brīvprātīgo vidū un kas kļuvusi arī par neoficiālo 25.aprīļa “himnu”! Lasi un mēģini izprast arī dziesmas tekstu!



Stamattina mi son alzato,
o bella, ciao! bella, ciao! bella, ciao, ciao, ciao!
Stamattina mi son alzato
e ho trovato l'invasor.

O partigiano, portami via,
o bella, ciao! bella, ciao! bella, ciao, ciao, ciao!
O partigiano, portami via,
ché mi sento di morir.

E se io muoio da partigiano,
o bella, ciao! bella, ciao! bella, ciao, ciao, ciao!
E se io muoio da partigiano,
tu mi devi seppellir.
Mi seppellirai  lassù in montagna,
o bella, ciao! bella, ciao! bella, ciao, ciao, ciao!
E seppellire lassù in montagna
sotto l'ombra di un bel fior.

E [Tutte] le genti che passeranno
o bella, ciao! bella, ciao! bella, ciao, ciao, ciao!
E [Tutte] le genti che passeranno
Ti diranno «Che bel fior!»

«È questo il fiore del partigiano»,
o bella, ciao! bella, ciao! bella, ciao, ciao, ciao!
«È questo il fiore del partigiano
morto per la libertà!» 


Itālijas Republikas konstitūcijai  - 70. gadadiena

Teksts - Ieva Smiļģe

 
2018. gadu itāļi iesāka ar priecīgu ziņu: tika atzīmēta Itālijas Republikas konstitūcijas 70. gadadiena. Ar savas valsts pamatlikumu itāļi lepojas tikpat ļoti kā ar savu virtuvi, vīniem un kultūru. Viņi nekautrējoties apgalvo, ka Itālijas konstitūcija ir visskaistākā pasaulē, un kaislīgi cīnās pret jebkādiem mēģinājumiem to mainīt.

Pēc 2. pasaules kara beigām un Itālijas atbrīvošanas no nacistu un fašistu varas, valsts galvenais uzdevums bija pārvilkt treknu strīpu pāri visam, kas saistījās ar šo traģisko nodaļu Itālijas vēsturē. Nozīmīgākais solis šajā virzienā bija 1946.gada 2.jūnija referendums, kurā itāļu tauta atteicās no monarhijas un izvēlējās demokrātisku valsts iekārtu, republiku (vairāk par šo laika posmu uzzini lasot zemāk iepriekšējos rakstos). Tā paša referenduma ietvaros tika ievēlēta Konstitucionālā asambleja, kuras uzdevums bija izstrādāt jaunās republikas pamatlikumu – konstitūciju. Šis darbs prasīja lielas pūles un daudz laika: Itālijas Republikas konstitūcija tika pieņemta 1947.gada decembrī, un 1948.gada 1.janvārī tā stājās spēkā.

Konstitucionālo asambleju veidoja 556 cilvēki – visu tolaik pastāvošos politisko partiju pārstāvji. Lielāko vietu skaitu ieguva trīs lielākās partijas – Kristīgā demokrātija (Democrazia Cristiana, 207 vietas), Sociālistiskā partija (115 vietas) un Komunistiskā partija (104 vietas), tieši šīs bija galvenās partijas, kas 2.pasaules kara noslēgumā bija aktīvi cīnījušās, lai atbrīvotu Itāliju no Vācijas nacistu okupācijas.

Asamblejas galvenais mērķis bija jaunās republikas konstitūciju uzrakstīt tā, lai nekad vairs nepieļautu fašismam līdzīgu režīmu atkārtošanos. Lai šo mērķi sasniegtu, konstitūcija tika radīta ļoti stingra un nemaināma - netiek pieļautas jebkādas nacionālas vai starptautiskas normas, kas būtu ar to pretrunā, un iespējas konstitūciju mainīt vai labot ir ļoti ierobežotas. Bez tam, tā ir arī ir gara, t.i, tās normas attiecas ne tikai uz valsts iekārtu un tiesību avotiem, bet arī tiecas regulēt noteiktus pilsoņu un sabiedriskās dzīves aspektus. Piemēram, Itālijas konstitūcija atzīst daudzas individuālās un sabiedriskās brīvības formas.

Svarīga Itālijas konstitūcijas iezīme ir tā, ka tā balstās uz kompromisu starp visām pēckara Itālijā aktīvajām politiskajām partijām. Tas apliecina, ka pat krasi pretēji politiskie spēki bija spējušie vienoties par noteiktiem fundamentāliem principiem un normām.

Pirmie 12 panti ir vissvarīgākie konstitūcijas principi, kas precīzi raksturo visa dokumenta būtību, jo uz šiem principiem balstās arī visi turpmākie panti. Šajos pantos ir norādītas nemaināmas un neapstrīdamas itāļu tautas vērtības: demokrātiska valsts iekārta (republika), kuras pamatā ir darbs, valsts neatkarība no katoļu baznīcas un reliģiskā brīvība, vienlīdzība likuma priekšā, jebkāda veida diskriminācijas aizliegums, minoritātes valodu aizsardzība, reģionu autonomijas veicināšana, kā arī atteikšanās no kara kā līdzekļa starptautisku nesaskaņu atrisināšanai.

Interesanti, ka divi principi, kas mums šķistu pašsaprotami, nav Itālijas pamatlikumā iekļauti. Pirmkārt, tajā nav noteikta oficiālā valsts himna. Lai gan jau konstitūcijas rakstīšanas brīdī par faktisko valsts himnu tika uzskatīta Goffredo Mameli “Canto degli Italiani”, par oficiāli atzītu himnu tā kļuva ... tikai pirms nepilniem diviem mēnešiem, 2017.gada 4.decembrī! Otrkārt, konstitūcijā nav norādīta Itālijas Republikas oficiālā valoda – itāļu valoda tiek uzskatīta par valsts valodu, jo tieši tā tika izvēlēta konstitūcijas rakstīšanai, taču neviena rakstiska juridiskā norma to neapstiprina. Politiķu vidū šīs normas trūkums ir daudzkārt izraisījis diskusijas un ir iesniegt likumprojekti, kas paredz iekļaut konstitūcijā normu par valsts valodu, taču šāda ideja ir izraisījusi daudz iebildumu, jo šāda norma tiek uzskatīta kā apdraudējums Itālijas dialektu daudzveidībai.

Pateicoties partiju kompromisam un 12 pamatprincipiem, Itālijas konstitūcija tiek uzskatīta par visskaistāko pasaulē, vismaz paši itāļi tā domā. Daudz to dēvē par savu Bībeli, tādejādi norādot, ka konstitūcijā norādītie principi ir tie, pēc kuriem viņi paši vadās savā ikdienas dzīvē un kurus vēlas redzēt arī valdošo politiķu rīcībā. Itālijas konstitūcija bija savam laikam ļoti inovatīva, jo iekļāva tādus principus, par kuriem citās valstīs tolaik vēl netika spriests, kā piemēram, dažādu cilvēktiesību atzīšana un nacionālā kultūras mantojuma un dabas ainavu aizsardzība. Ne velti Itālijas konstitūcija kļuva par paraugu vairākām vēlākajām citu valstu konstitūcijām. Tāpat itāļi slavē to, cik labi konstitūcija uzrakstīta, t.i., cik precīzi izvēlēti vārdi. Šo iemeslu dēļ itāļi ar savu konstitūciju ļoti lepojas, to kaislīgi sargā un kategoriski iestājas pret politiķu centieniem to mainīt un līdz ar to sabojāt. To apliecina pēdējais, 2016.gada decembra, mēģinājums ieviest konstitūcijā izmaiņas, kas beidzās gauži neveiksmīgi – ar skaļu tautas “NĒ” referendumā un premjerministra Mateo Renci atkāpšanos no amata.

Ne visi itāļi vienprātīgi atzīst savu konstitūciju par visskaistāko, jo uzskata, ka izmaiņas ir iespējamas un pat nepieciešamas (piemēram, noteikt oficiālo valsts valodu un atzīt viendzimuma attiecības). Bez tam, lielākā daļa konstitūcijas cienītāju atzīst, ka, lai cik skaisti tā būtu uzrakstīta, ja konstitūcijas principi netiek reāli piemēroti, tās skaistums diemžēl savu vērtību zaudē... 

Noskaties video, kur tiek izdziedāti Konstitūcijas pirmie 11. pamatpricipi.



Itālijas Republikas dibināšanas diena - 2. jūnijs

Teksts - Ieva Smiļģe

 

Itālijas karalistes noriets un Itālijas Republikas izveide

Pirmās idejas par Itālijas Republikas izveidi parādījās jau 19.gadsimtā, taču tikai pēc 2.Pasaules kara, kad itāļu tauta nespēja piedot un aizmirst kara laikā piedzīvoto karaļa nodevību, Itālija uz visiem laikiem atteicās no monarhijas un kļuva par republiku.


Karaļa varas krīze Itālijā iestājās 2. Pasaules kara laikā, kad Itāliju pārvaldīja Musolīni vadītais nežēlīgais fašisma režīms. 1943. gadā, sākoties nacistiskās Vācijas iebrukumam un okupācijai*, Itālijas tā laika karalis Vittorio Emanuele III kopā ar ģimeni un galmu aizbēga no Romas un pameta valsti likteņa varā. Valsts armija palika bez komandiera, un valsts galvaspilsēta bez pretošanās tika atdota okupantiem. Tikmēr karalis ar ģimeni un draugiem atviegloti uzelpoja Dienviditālijā, kuru jau bija atbrīvojuši un sargāja sabiedrotie. 

1944. gada jūnijā, kad Roma tika atbrīvota, Vittorio Emanuele III piešķīra valsts vadītāja pilnvaras savam dēlam Umberto II. Tomēr nekas vairs nebija glābjams: karaļa nodevība vācu okupācijas laikā bija ārkārtīgi sadusmojusi itāļu tautu, un aizvien lielāka tautas un parlamenta daļa izteica neuzticību monarhijai un iestājās par valsts iekārtas maiņu. Šī iemesla dēļ tā paša gada jūnija beigās valdība vienojās, ka kara beigās tautai tiks dota iespēja izvēlēties valsts iekārtu. 


Pēckara Itālijā valdīja liels politisks un ekonomisks haoss, tāpēc līdz solījuma izpildei bija jāgaida. Visbeidzot 1946. gada martā princis Umberto II izdeva dekrētu, kas apliecināja, ka valsts pārvaldes forma tiks izvēlēta tautas balsojumā (referendumā), kas notiks 1946. gada 2. un 3. jūnijā. Vittorio Emanuele III  zināja, ka nav tautas mīlēts, tāpēc, lai uzlabotu monarhijas izredzes iegūt pārsvaru balsojumā, 1946. gada maijā Vittorio Emanuele III atteicās no karaļa titula un to piešķira savam dēlam Umberto II. Nu jau bijušais karalis, nesagaidījis referenduma rezultātus, devās brīvprātīgā trimdā uz Ēģipti, kur divus gadus vēlāk arī nomira. Umberto II bija pēdējais Itālijas karalis un tiek dēvēts par “maija karali”, jo viņš savu karaļa godu baudīja vien nepilnu mēnesi.

Referenduma norise un rezultāti.


1946. gada 2. jūnijā
un arī 3. jūnija rītā visā Itālijās norisinājās referendums, lai izlemtu Itālijas pārvaldes formu - republiku vai monarhiju. Šis referendums ir vēsturiski nozīmīgs arī cita iemesla dēļ - šajā referendumā pirmo reizi balsošanas tiesības tika pieškirtas arī sievietēm! Balsojumā piedalījās aptuveni 25 miljoni cilvēku (89% no visiem balstiesīgajiem). 45,7% balsotāju (vairāk nekā 10 miljoni cilvēku) balsoja par labu monarhijai, bet 54,3% balsotāju (vairāk nekā 12 miljoni cilvēku) izvēlējās republiku. Kā redzams, balsojums nebija viennozīmīgs. Monarhijas un republikas atbalstītāju skaits bija diezgan līdzīgs un tauta bija sadalījusies divās daļās: lielākā daļa Ziemeļitālijas iedzīvotāju vēlējās republiku, bet lielākā daļa Dienviditālijas iedzīvotāju vēlējās saglabāt monarhiju. 


1946. gada 10. jūnijā Itālijas Kasācijas tiesa izziņoja referenduma rezultātus, pret kuriem tika vērstas neskaitāmas sūdzības un asa kritika, tomēr 18. jūnijā, kad tika paziņots gala lēmums, rezultāts bija nemainīgs:
ar 2 miljonu balsu pārsvaru itāļi bija izlēmuši par labu republikas dibināšanai! 


13. jūnijā, nesagaidot galīgo lēmumu, valsts vadītāja pilnvaras tika piešķirtas tā laika ministru prezidentam Alčide De Gasperi (Alcide De Gasperi), kurš pildīja prezidenta funkcijas līdz jūnija beigām, kad par pagaidu vadītāju kļuva Enriko De Nikola (Enrico De Nicola), 1948. gada 1. janvārī, kad spēkā stājās Itālijas Republikas konstitūcija, Enriko De Nikola kļuva par pirmo Itālijas prezidentu.



Lai saprastu, cik neviennozīmīga bija tautas reakcija uz referenduma rezultātiem, noskaties šo itāļu filmas “Una vita difficile” fragmentu: 




Kas notika ar karaļa ģimeni pēc Republikas izveides?


Monarhijas atbalstītāji asi iebilda pret referenduma rezultātiem un dēvēja notiekošās pārmaiņas par nelegālām. Neapolē, kur pārliecinoši uzvarēja monarhijas atbalstītāji, pat izcēlās sacelšanās iedzīvotāju vidū. Lai izvairītos no vēl viena pilsoņu kara un lai stabilizētu valsti pēc piedzīvotajām kara šausmām, Umberto II, lai gan uzskatīja referenduma rezultātus par nepareiziem un republikas izveidi par nelegālu, brīvprātīgi izlēma pamest valsti un atstāt to tautas demokrātiskajā varā.


Monarhijai treknu punktu pielika Itālijas konstitūcija, kurā tikai noteikts, ka bijušajiem karaļiem, viņu sievām un dēliem ir aizliegts atgriezties un uzturēties Itālijā. Šis aizliegums oficiāli tika atcelts tikai 2002. gadā, pēc kuras nelielā vizītē Itālijā ieradās Umberto II dēls ar ģimeni.

NB! Ja esi apmeklējis Itāliju, noteikti esi pamanījis, ka gandrīz visās pilsētās vienai no galvenajām ielām dots Vittorio Emanuele vārds. Ir jāpiezīmē, ka šāds gods netiek izrādīts nodevīgajam Vittorio Emanuele III, bet gan viņa priekštecim Vittorio Emanuele II, kurš pēc Itālijas apvienošanas 1861.gadā bija pirmais Itālijas Karalistes valdnieks un tiek dēvēts par padre della patria.

2 giugno: FESTA DELLA REPUBBLICA


Lai atzīmētu Itālijas Republikas dibināšanu, 2. jūnijs, referenduma norises diena, tika oficiāli pasludināta par svētku dienu. Katru gadu 2. jūnijā visā valstī un galvenokārt galvaspilsētā notiek dažādi svinīgi pasākumi, starp kuriem nozīmīgākie ir militārā parāde, svinīga karoga pacelšana un himnas atskaņošana, kā arī debesis atveidotās frecce tricolore


  


Itālijas dzimšanas diena - 17.marts. 

Teksts - Ieva Smiļģe


17.marts Itālijas kalendāros nav iekrāsots sarkans, brīvdiena šajā datumā nevienam nepienākas un nekādi svētku pasākumi nenotiek, tomēr, lai gan daudzi pat neatceras, kāpēc, šis ir ļoti nozīmīgs datums Itālijas vēsturē. Tieši šajā dienā pirms 155 gadiem (1861.gadā) tika oficiāli izveidota Itālijas karaliste (Regno d’Italia).

Lai gan pavisam senos laikos visa mūsdienu Itālijas teritorija bija daļa no vienas milzīgas valsts (Senās Romas Impērija), vēlākos gadsimtos Apenīnu pussala bija diezgan sadrumstalota. Visām pārmaiņām, kas gadsimtu gaitā notikušas Itālijas teritorijā ir diezgan grūti izsekot: te ir valdījuši gan venēcieši, gan neapolieši, gan francūži, gan spāņi un pat arābi, un tai pat laikā kāda mainīga teritorijas daļa vienmēr piederējusi Katoļu baznīcas pāvestam. 

Izpēti kartē! Ļoti mainīgā situācija Apenīnu pussalā 19.gadsimtā.



19.gadsimts iezīmē ārkārtīgi sarežģītu un notikumiem bagātu laika posmu Itālijas vēsturē. Visā Eiropā (arī Itālijas teritorijā) izplatījās strādnieku kustības un notika plaši protesti, tai pat laikā Itālijas teritorijā sākās protesti pret svešajām varām -  spēcīgā Sardīnijas karaliste (kartē - zilā krāsā) devās karā pret Austriju, arī pret Pāvesta valsti un uzsāka cīņu par teritoriju apvienošanu. 1860.gadā, kad Ziemeļitālijas teritorijas jau bija apvienotas, notika nozīmīga brīvprātīgo misija Džuzepes Garibaldi vadībā, lai pievienotu arī Sicīlijas karalisti (Spedizione dei Mille - vairāk šeit). Pēc ilgstošiem un ne vienkāršiem kariem tomēr bija izdevies lielāko daļu teritorijas apvienot,  un 1861.gada 17.martā Sardīnijas karaļvalsts pārstāja eksistēt un tās vietā oficiāli tika apstiprināta Itālijas karaļvalsts dibināšana. Par karali tika pasludināts Viktors Emanuels II (Vittorio Emanuele II), kas iepriekš bija nu jau zudušās Sardīnijas valsts karalis. 

Pirms 155 gadiem apvienotā teritorija gan bija nedaudz atšķirīga no tās, ko mēs pazīstam šodien. Venēcija, Trentīno un Friuli joprojām piederēja Austrijai, un Roma, lai gan optimistiski pasludināta par galvaspilsētu, joprojām piederēja Pāvesta Valstij. Līdz tam, sākot ar 1861.gada 17.martu, par galvaspilsētu kļuva Turīna, kas iepriekš bija Sardīnijas karalistes galvaspilsēta. 1965.gadā galvaspilsēta tika pārcelta uz Florenci. Tikai desmit gadus pēc apvienošanas (1971.gadā) pēc jaunām cīņām Roma oficiāli kļuva par Itālijas karalistes galvaspilsētu. Un pavisam apvienošanas process noslēdzās tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad Itālijai tika pievienotas Austrijas īpašumā esošās teritorijas.

Interesanti, ka 17.marts Itālijā nav svētku diena, un godīgi sakot, daudzi nemaz neatceras, ka tieši šodien notika Itālijas apvienošana. Šī diena ir oficiāli pasludināta par Nacionālās vienotības dienu (Giornata dell’unità nazionale), taču nav ne brīvdienas, ne uguņošanas, nekā. Tikai apaļajās jubilejās (50, 100, 150 gadi) tika rīkotas plašas svinības. 2011.gadā tika atzīmēti 150 gadi kopš Itālijas apvienošanas:


Daudzi, gluži saprotami, uzskata, ka Itālijas problēmas tikai sākās, nevis beidzās, līdz ar apvienošanu. Ir cilvēki, kas uzskata, ka Dienviditālija tika okupēta un ar varu pievienota Sardīnijas valstij. Apvienotās teritorijas gan ekonomiski, gan kulturāli bija savstarpēji ļoti atšķirīgas (atšķirīgas valsts iekārtas, ekonomiskā situācija, kultūras mantojums un pat valodas). Ne velti slavena kļuvusi pēc apvienošanas izteiktā frāze: Itālija ir gatava, tagad tikai atliek radīt itāļus. Daudzas no tā laika problēmām diemžēl joprojām nav pilnībā atrisinātas, un atšķirības dažādos reģionos  ir nenoliedzami pamanāmas arī šodien (ne tikai dialekts un ēdieni, arī mentalitāte), taču tajā pašā laikā, manuprāt, tieši šī daudzveidība ir tas, kāpēc Itālija joprojām saglabā savu šarmu un spēj aizraut cilvēkus no visām pasaules malām!

BUON COMPLEANNO, ITALIA!

 

Le lingue dell’Italia. Itālijas valodas.

Teksts - Ieva Smiļģe


Viena no pārsteidzošākajām lietām Itālijā ir tās valodu dažādība. Tie, kas bijuši Itālijā, noteikti ir pamanījuši, ka itāļu valoda Milānā skan pilnīgi citādāk nekā, piemēram, Romā vai Neapolē. Un ārzemēs satikušies itāļi viens pēc otra izrunas var noteikt, no kuras Itālijas daļas otrs ir.

Atceroties skolā mācīto vēsturi, zinām, ka visa Itālijas teritorija senos laikos bija daļa no plašās Senās Romas impērijas, kurā oficiālā bija latīņu valoda. Tāpat kā laiki, arī valodas mainās, līdz ar to laika gaitā latīņu valoda kļuva par galveno rakstīto valodu, bet mutvārdos izmantotā valoda dažādos impērijas reģionos krasi atšķīrās. Vēl pavisam nesenā vēsturē (pirms 155 gadiem) Itālija neeksistēja, tā vietā uz Apenīnu pussalas atradās vairākas savstarpēji nesaistītas valstiņas, kurās, balstoties uz kopīgo latīņu valodu, iedzīvotāji runāja dažādās valodās. Kad Itālija 1861.gadā tika apvienota, par valsts valodu kļuva itāļu valoda, taču dažādās valsts teritorijās runātie dialekti nekur nepazuda, lielākā daļa iedzīvotāju turpināja runāt tāpat kā līdz šim bija runājuši, lai gan rakstiski, literatūrā un oficiālos dokumentos, dominēja itāļu valoda. Vēl pirms dažiem gadu desmitiem Itālijas iedzīvotāju vidū dominēja reģionālie dialekti, un itāļu valoda, ar kuru bērni pirmo reizi saskārās tikai skolā, bija pirmā svešvaloda, ko nācās apgūt. Vecākās paaudzes itāļi bieži vien saka, ka itāļu valoda viņiem ir svešvaloda un ka viņu dzimtā valoda ir attiecīgā reģiona dialekts. Pēckara gados, izplatoties televīzijai un citiem plašsaziņas līdzekļiem, itāļu valoda palēnām kļuva ne tikai par rakstīto, bet arī par runāto valodu.

Izpēti zemāk esošo dialektu karti, kurā atzīmēti galvenie Itālijā joprojām eksistējošie dialekti!

(Avots: Languages spoken in Italy new.svg)

Itāļu valoda ir atšķirīga ne tikai dažādos reģionos, bet pat dažādās pilsētās viena reģiona ietvaros. Viens un tas pats dialekts dažādos reģiona nostūros tiek izrunāts pavisam atšķirīgi! Mana ārzemnieces auss vēl nav iemācījusies atšķirt visus dialektus, spēju tik vien saklausīt, vai runātājs ir no Itālijas Ziemeļiem, centrālās daļas vai Dienvidiem. Tomēr Abruzzo reģiona, kurā dzīvoju, dialektu nianses gan man ir labi pazīstamas. Nemaz vairs nešaubos, ka itāļu valoda Peskārā tiek izrunāta citādi nekā tikai 70 km attālajā Sulmonā.

Lai gan pēdējās desmitgadēs situācija ir mainījusies, Itālijas dialekti nebūt nav izmiruši. Galvenokārt dialektā runā vecākās paaudzes itāļi, kurus man kā ārzemniecei saprast ir tiešām grūti (lai gan itāļu valodu zinu labi, joprojām gadās situācijas, kad dialektā izrunātas frāzes skan kā īsta ķīniešu ābece), turpretim jaunākās paaudzes runā galvenokārt itāliski, tomēr no savam reģionam raksturīgās izrunas arī viņiem ir grūti izvairīties. Turklāt, to neviens īsti nepūlas darīt, jo galu galā valoda ir daļa no kultūras mantojuma, ar kuru itāļi lepojas. Piemēram, daudzi aktieri un rakstnieki apzināti izmanto dialektu, lai publiski apliecinātu savu reģionālo piederību!

Lai kaut nedaudz iepazītos ar Itālijas valodu dažādību, noskaties šo video, kurā itāļu komiķis Enriko Briņāno (Enrico Brignano) iepazīstina ar Itālijas dialektiem.



Noskaties arī šo mēģinājumu atveidot Itālijas dialektus; ieklausies uzmanīgi, cik gan atšķirīgi itāļu valoda var tikt izrunāta!

Ja reizi visi runā dialektā, kā tad radusies itāļu valoda?

Iepazīstot Itālijas valodu bagātību, šis jautājums man ilgi nelika mierā. Ja reiz katrā pilsētā un ciemā itāļu valoda tiek izrunāta atšķirīgi, kura itāļu valoda tad kļuva par valsts valodu un tika mācīta skolās?  Ja šo jautājumu uzdosiet itāļiem, tie visdrīzāk atbildēs, ka itāļu valoda dzimusi Toskānas reģionā. 14.gadsimtā tieši Toskānas reģionā, pecīzāk Florencē, rakstīti vietējā dialektā, dzima 3 nozīmīgākie itāļu literatūras darbi - Dantes “Dievišķā komēdija”, Petrarka dzejoļi un Bokačo noveļu krājums “Dekamerons”. Gan darbu mākslinieciskās kvalitātes dēļ, gan Florences pilsētas bagātības un ietekmes dēļ, Florence un tās izcilie rakstnieki kļuva par paraugu visiem Apenīnu pussalas iedzīvotājiem, kā arī nakamajām paaudzēm. Visi gribēja runāt tāpat kā Dante vai Petrarka! Tieši šī iemesla dēļ nostiprinājās uzskats, ka vispareizākā un visskaistākā valoda ir tā, kurā runāja itāļu valodas tēvs Dante Aligjēri . Līdz ar to, lai gan runātā itāļu valoda vēl ilgus gadsimtus bija ļoti atšķirīga dažādās Itālijas vietās, jau pirms Itālijas apvienošanas izglītoto iedzīvotāju aprindās bija nostiprinājies nerakstīts likums, ka pareizā rakstītā itāļu valoda ir Dantes valoda. Starp citu, arī šodien tas joprojām ir nerakstīts likums. Itālijas konstitūcijā nav noteikts, ka valsts oficiālā valoda ir itāļu valoda (tas acīmredzot konstitūcijas rakstīšanas laikā tika uzskatīts par pašsaprotamu faktu).

Dialekti ir viena no Itālijas bagātībām, un, kā jau iepriekš minēju, itāļi ar tiem lepojas! Tā ir daļa no Itālijas realitātes, to apliecina gan rakstnieki, gan aktieri, gan arī... Nutella! Kādā nesenā reklāmas kampaņā Nutella piedāvāja personalizētās burciņas, uz kurām etiķetes rakstītas dažādos dialektos! Lūk, daži piemēri! 

Avots: http://www.21secolo.it/nutella-barattoli-con-etichette-napoletane-sbagliate/

Noskaties arī reklāmas video:


Ja vēlies uzzināt vairāk par itāļu valodas vēsturi, noskaties šo video!